Vecvecmāmiņu līdzeklis pret izdegšanu

kadaritumilestiba (96)

Kādā treniņseminārā, kurā runāja par vecāku izdegšanu, pēkšņi radās jautājums: kā tad mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas? Daudzām no viņām bija 8-10 bērni, saimniecība, lopi, darbs kā katorgā, mūžīgā neizgulēšanās, bieži dzerošs vīrs un nekādu iespēju atpūsties kaut kur pie jūras. Kā gan viņas visas neizdega?

Pirmkārt, protams, ka izdega. Gan “norāvās”, gan kļuva par “dzelzs vecenēm”, aizsargājoties kā ar nazi nogrieza visas jūtas. Taču – ne vienmēr un ne – obligāti. Ļoti daudzas palika pa īstam dzīvas, labestīgas, siltas un priecājās par mazbērniem, saulīti, svētkiem. Kādas “brīnumtehnikas” viņām bija zināmas? Spriežot pec stāstiem, ko stāstīja cilvēki, kuri bija izauguši “īstos” ciemos, ne sovhozā “Ļeņina ceļš”, bet Sibīrijas dziļumos vai ukrainas Dzīvajos ciemos, viņus tur patiešām no izdegšanas glāba tautas mūzika. Un atkal, ne jau tā oficiozā, atstrādātā, iestudētā, kuru pa televizoru un radio atskaņo, bet pirmatnējā – tautas. Kaut vienu reizi to izdzirdēsi un nekad neaizmirsīsi.

Mana institūta laika draudzene Ļena, kura savu bērnību pavadīja Aizbaikāla ciematā, kā sāka vilkt «Хасбулат удалоооооой», šķita, ka viss līdz horizontam burtiski pamirst. Un tā bija tikai viņa viena. Mēs jau arī centāmies piedziedāt, cik nu varējām. Tas nebija grūti, kad varēja piedziedāt viņai, un tad šķita, ka arī pats dziedi pareizi un skaisti. Un viņa stāstīja, ka tur, tajā ciemā visi dziedāja regulāri, obligāti, tāpat kā pirtī gāja katru sestdienu.

Savdabīga psihohigiēna, veids, kā attīrīt savu Dvēseli, lai ar šo straumi aizskalotu visu nogurumu, visu aizkaitinājumu.

Tāda dziedāšana izsauc transa stāvokli, dziedinošu un attīrošu. Es reiz piedalījos kādā balsu prakses meistarklasē, un tur bija vingrinājums: visi stāv aplī un dzied senus slāvu skaņu virknējumus (pēc savas būtības – mantras), kurš nu kā prot un var, ar “brīvu” balsi, kādā arī dzied ciemos.

Pēc kārtas nostājas apļa centrā, pašā skaņas plūsmas fokusā. Tā ir neaizmirstama sajūta – šī skaņa izmazgā tevi no iekšas “pa tīro”. ne tikai dziedāšana. Arī bungas! Vai esat kādreiz dzirdējuši kādu grupu, kura spēlē tikai uz sitamajiem instrumentiem? Es dzirdēju. Pēc 15 minūtēm visi solīdie onkuļi un tantes sāk tādas izdarības…. Un noguruma, skumju, sasaistītības vietā pāri veļas tāds prieka vilnis, kādu pat no bērnības laikiem neatceries.

Jā, mūsu senči ar izdegšanu strādāja daudz efektīvāk kā mūsdienu psihologi. ādi “paņēmieni” apmierina uzreiz vairākas mūsu Dvēseles vajadzības.

Pirmkārt tā ir darbošanās orientēta uz procesu, nevis rezultātu, dejo, dzied, spēlē nevis tāpēc, lai “uzstātos”, bet tāpēc, lai baudītu pašu dziedāšanu, mūziku, kustības. Tādu darbību mūsu ikdienas dzīvē ir ļoti maz, un cilvēki bez tām burtiski izčākst, sāk justies tā, it kā nepiederētu paši sev, kā skrūvītes, citu nodomu realizatori.

Otrkārt, katrs sajūt savu piederību kam lielam, veselam, savu lomu, savu neaizvietojamību. Ja ciemā ir zināms, ka tu vislabāk saceri častuškas, tev pat nevajag sapņot par to, lai ar tām nokļūtu televīzijā. Tu jau būsi saņēmis atzinību.

Vēl viena mūsdienu pasaules problēma ir – “neeksistēšana”. Neviens, par kuru neraksta tabloīdi, neeksistē nevienam citam, izņemot savu ģimeni un pāris tuvu draugu. Bet, ja ģimenes nav, un draugi ir tālu, tad vispar neeksistē. Un te nu arī iemesls nenormālajai slavas kārei, atcerieties daudzu amerikāņu filmu finālu: zvans no avīzes ar intervijas piedāvājumu. Vai arī foto uz žurnāla vāka. Viss: laimīga mūzika, titri. Dzīve ir izdevusies. Un, ne jau tikai amerikāņiem, mums arī tas pats.

Daļēji visi šie mūsu blogi, domubiedru grupas, biedrības ir cenšanās no jauna radīt šo pašu savu “ciemu”, “kopienu”, kaut vai virtuālu.

Treškārt, ir ļoti svarīgi, ka kopējā korī vai dejās neviens neciklējas uz kaut kādām kļūdām. Paklupi, “izsities” no ritma, centies tikt līdzi un dejo tālāk.
Kāda pazīstama jaunāko klašu skolotāja stāstīja, ka viņa pirmklasniekiem nekad neatprasa no galvas iemācītos pantiņus skaitīt pa vienam – tikai korī. Viņai nav svarīgi “pieķert” bērnu nemācēšanā. Viņai ir svarīgi, lai  trešajā klasē neviens nebaidītos nākt pie tāfeles, nebaidītos kļūdīties, ātri spētu savākties un turpinātu visu darīt labā garastāvoklī.

Perfekcionisms ir vēl viena mūsu laikmeta liksta un uzstādījums: “vai nu ideāli, vai – nekā” vai “viena kļūda atceļ visu”, paralizē tūkstošiem cilveku gribu, līdz pat pilnīgam darboties spējas zudumam.

Droši vien ir vēl ļoti daudzas lietas, kuras piemirsu šeit pieminēt. Šobrīd ir tik ļoti daudz lūgumu palīdzēt izdegšanas gadījumos: no skolotājiem, auklēm, brīvprātīgajiem. Un man visu laiku gribas viņiem pateikt: mīļie, vienkārši apsēdieties un dziediet un dariet to katru piektdienas vakaru pēc darba nedēļas. Nesapratīs? Gribu kādreiz ar kāda cilvēka palīdzību  uztaisīt tādu raidījumu.
Autors: Ludmila Petranovska
Tulkoja: Ginta FS

Foto: Folkloras kopa “Delve” Ainas Tobes vadībā šīs “lietiņas” pieprot un dara, un, klausoties viņu balsu un bungu skaņās, patiešām bija šī aprakstītā straumes sajūta un pēc tam brīnišķīga viegluma un tīrības apziņa.
Tas viss notika žurnāla “Kā darītu Mīlestība” atvēršanas svetkos. Un to piefiksēja Dace Densone-Dņisova

 

Advertisements

Spēka un Mīlestības ceļš

1.07.2016 foto gribuvasaru-lv (428)

Šodien man šķita būtiski padalīties ar mazu gabaliņu no Ineses Prisjolkovas intervijas jaunajā žurnālā “Kā darītu Mīlestība” ar AINU TOBI – gleznotāju un seno zināšanu glabātāju. “Spēka un Mīlestības ceļš”.
Žurnāla Atvēršanas svētkos baudījām brīnišķīgu auglības un spēka rituālu, kuru mums novadīja Aina Tobe ar savu folkloras kopu DELVE. Sajūtas, piedaloties sajā rituālā bija neaprakstāmas.

Aina, vai sievietes un vīrieša izaugsme (garīgais ceļš) atšķiras?

Lai to saprastu, ugunskuram jāpiemet sveķaina pagale! Kad vējš tumsā debesīs uzrauj dzirksteļu spietu, tas ir tik brīnumaini un koši, ka, elpu aizturot, es vienmēr ar acīm sekoju līdzi šim skaistajam lidojumam, nemeklējot, cik katra no dzirkstelēm ir unikāla, atšķirīga un īpaša… Es redzu, kā tās visas mirdzēdamas iet vienu kopīgu ceļu – cita aizlido tālāk, cita ne tik tālu… bet vai tam ir kāda nozīme? Tas ir Spēka ceļš! Un mēs nevaram to neiet, jo paši to neuzsākām.

Līdzībās runājot, mēs visi esam kā lidojošas dzirksteles tumsā. Gars cilvēkā ir kā ugunīga dzirksts; ikvienā tas ir pilnīgs, nevainojams un dievišķs. Gars (gan vīriešos, gan sievietēs) runā un darbojas līdzīgi, tikai mēs neapzināmies savu garīgo potenciālu;pateicoties prātam un jūtām, kas liek cilvēkam sajusties reāli ķermeniskam – liek viņa priekšstatiem un sajūtām izvirzīties priekšplānā, bet dievišķais paslēpjas. Nemiera, rūpju, raižu un baudu pilnās pieredzes visiem cilvēkiem mēdz būt līdzīgas.

Latviskā tradīcija runā par cilvēka trīsdaļīgumu. Senie ļaudis atšķīra, ka ir GARS, ir DVĒSELE un ir AUGUMS. Jā, mana iemiesošanās šoreiz ir sievietes augumā. Citā dzīvē tā ir bijusi vai varbūt būs vīrieša augumā, tas ir iespējams. Ķermeniskie nosacījumi ir mainīgi lielumi, es tam nepiešķiru pārāk lielu nozīmi, jo skatos ar gara acīm. Zinu tikai to, ka ir stratēģiski gudri izmantot sava (patlabanējā) stāvokļa iespējas un priekšrocības. Tas ir brīnišķīgi – būt tam, par ko tu esi radīts. Kontaktējoties ar cilvēkiem, man ir svarīgi sajust, vai sieviete un/vai vīrietis, kas stāv manā priekšā, ir apgarota jeb, citiem vārdiem sakot, garīgi apzināta būtne. To sajūt caur acu skatienu. Kā spēcīgu klātesamības enerģiju. Pēdējos gados latviskajos krustabu godos es aizvien biežāk satieku spēcīgas, garīgas būtnes, kas atgriezušās piedzimt šai zemē, un mani pārņem godbijība un saviļņojums, satiekot tās savā dzīves ceļā.

Jūs ar vīru Gvido visos pasākumos esat kopā. Kopā esat radījuši un vadāt folkloras kopu Delve. Jūs kopā vadāt rituālus un pasākumus. Kopā esat ģimenē un darbā. Kopā esat izaudzinājuši meitu. Esat ģimene jau vairāk nekā 30 gadu. Kopā, kopā, kopā… Tagad, kad cilvēki tik ļoti domā par attiecībām, kā satikt savu īsto un vienīgo un kā izveidot ģimeni, kā būt kopā garus gadus, Aina, vai vari izstāstīt, kā tev, kā jums abiem tas izdodas?

Mēs ar Gvido satikāmies Siguldā. Un uzreiz spēji sajutām vilkmi vienam pie otra, mēs bijām kā divi magnētiņi, kas pievelkas. Stāsta, ka tamlīdzīgas sajūtas liecinot par dvēseļu radniecību.  Iespējams, ka mūsu dvēseles ir bijušas tuvas un pazīstamas iepriekšējās inkarnācijās un, kas zina, varbūt bijām norunājuši atkal satikties šajā dzīvē šajos veidolos.

Raksturos esam atšķirīgi, tāpēc kopdzīvē mums daudz kas bija jāpieslīpē gan uzskatos, gan paradumos, gan attieksmē. Kad satiekas nazis ar galodu, tad viens nodilst, otrs uzasinās. Mūsu gadījumā došana un ņemšana bija samērā līdzsvarota, mēs skaisti papildinājām viens otru. Esmu dedzīga, ar mērķtiecīgu gribu un talantu apveltīta sieviete, tāpēc vīrišķās jan tipa enerģijas, nenoliedzami, manā raksturā ir, un Gvido tās burvīgi līdzsvaro ar spēju būt izcili pacietīgs, maigs un saprotošs. Mums sader! Jeb kā daina saka: „Sader miezis ar apini vienas mucas dibenā!”

Tas, ka esam kopā, ir laimes gadījums un mūsu dvēseļu gudrība. Es spilgti atceros mūsu īpašo sarunu kāzu naktī – viens otram acīs lūkojoties, mēs solījāmies, ka no šī brīža nekas nedrīkst būt svarīgāks par mūsu attiecībām… un liktenis zina, cik ļoti šis solījums, atgādināts vajadzīgajā brīdī, mums ir palīdzējis tikt pāri krīzēm un konfliktu situācijām.

Izveidot un saglabāt ģimeni – tas ir nopietns darbs.

Lai uzsāktu dzīvi kopā, pietiek ar kaisli, bet, lai kaisli savstarpējās attiecībās noturētu, vajag mīlestību, cieņu un atbildību.

Kāpēc pāri šķiras? Tāpēc, ka pietrūkst izpratnes. Mēs nogurstam savstarpējos strīdos un ķīviņos, mēs nezinām, kā tikt tiem pāri. Ja saskatām vienīgi sava egucīša ciešanas un neprotam noskaņot sevi uz pateicību pret dvēseli, kura mūsu dzīvē ir atnākusi ar garīgu uzdevumu sniegt mums mācību stundu mūsu pašu labā, tad šķiršanās ir neizbēgama.

Ne vienmēr satikšanās nes laimi, ne vienmēr šķiršanās ir nelaimīga. Dažreiz dvēseles ātri nokārto savstarpējos garīgos līgumus, un tad nav nepieciešams palikt kopā visas dzīves garumā.

Par visu vajag izrunāties, tas ir ļoti svarīgi, it īpaši sievietēm.

Ir jāprot uzklausīt! Ir jāprot sadzirdēt! Bet, ja attiecībās nekas vairs nav līdzams, tad ir jāprot saplēstās lauskas aizmest mēslainē, ar cieņu paņemt jaunu māla pikuci un pilnīgā mieriņā uzveidot jaunu krūzi, ko piepildīt ar tīru mīlestību.

Ja cilvēki kopā ir garus gadus, visticamāk, nav jau tā, ka ir tikai saulainās un skaistās dienas. Ir kaut kad arī grūti. Vai vari padalīties ar jūsu pieredzi – ko darīt, ja ģimenē ir grūti laiki, ja pāra attiecībās ir krīze vai kādas nesaskaņas. Kā tikt tam pāri gaiši un laimīgi?

Sāc mīlēt sevi! Nebaro negatīvo! Nekad nedod dusmām (vai kādai citai destruktīvai sajūtai tevī) enerģiju vairāk kā uz vienu diennakti! Pat ja esi ļoti, ļoti nikna uz viņu, neturi aizvainojumu sevī ilgāk par nakti! Kad tu no rīta atmosties un atver acis, tad apzinies, ka šī ir JAUNA, LABA DIENA un nekam tumšam tajā vairs nav vietas – viss, kas bija vakar, lai paliek vakar, citādi tas tevi saplosīs. Apskrubinās pa vienam kauliņam, apēdīs kā vanags vistiņu pa vienai vien spalviņai… jo, godīgi sakot,visas attiecību krīzes ir stāsti par tevi pašu, tie ir tavi spoguļi, kurā, ja būsi vērīga, ieraudzīsi pati sevi. Ja ģimenes dzīvē ir radušās nesaskaņas un iestājusies krīze, tad steidzami ir jāsāk sevi mīlēt.

© “Kā darītu Mīlestība”
Foto: no Ainas Tobes privātā arhīva