Dziedināt sirdi, darot to, kas priecē

Vai tev ir nācies vērot, kā kāds pazīstams cilvēks pārvar depresiju, atbrīvojas no kaitīgiem ieradumiem, nomet lieko svaru?
Nesen mana tuva draudzene pārdzīvoja ļoti sāpīgu šķiršanos, taču ātri atguva savu labo formu, pateicoties deju nodarbībām – sešas reizes nedēļā.

– Tam taču vajadzīgs tik daudz spēka! – es teicu un pie sevis padomāju: “Tā viņai ir tada uzmācīga ideja?”
– Droši vien. Taču tas ir tik jautri, – viņa man priecīgi atbildēja. – Man tā patīk mūzika!
Es biju pilnībā pārliecināta, ka pēc laika es to atcerēšos kā “maniakālu laika posmu”, un nolēmu pagaidīt, kamēr viņa nomierināsies. Taču tā nenotika. Neskatoties uz manām šaubām un kritiku, viņa tomēr dejoja. Un pēc pāris mēnešiem pat man nācās atzīt to, ka tā bija brīnišķīga ideja. Pa telefonu viņa man priecīgā balsī stāstīja par saviem jaunajiem nākotnes plāniem. Protams, pateicoties dejām arī viņas fiziskā forma bija lieliska, un es arvien biežāk dzirdēju, kā viņa klusiņām dungo kādu melodiju. Tā kā savu lomu nospēlēja ne tikai kustības, bet arī mūzika.

Trīs mēnešus vēlāk draudzene nopirka sev sintezatoru “Casio” – lai vienkārši “palaistu muļķi”. Pēc četriem mēnešiem viņa sāka šo to komponēt – “tikai tā, savam priekam”. Bet pēc pieciem mēnešiem viņa katru dienu pie klavierēm pavadīja ilgāku laiku. Atgriezusies no darba, viņa sēdās pie sava sintezatora, lai atslābinātos un ļautu rokām padancot, bet pēc tam devās uz deju nodarbībām. Lieki pieminēt to, ka arī viņas jaunais mīļotais vīrietis ir dejotājs?

Mana draudzene izdziedināja sirdi, darot to, kas sagādā prieku. “Ko gan es vēlētos darīt?” – viņa sev jautāja, nevis: “kas man tagad jādara?”. Mūzikas skaņa dziedina, ja to apzināti pielieto, lai dziedinātu ķermeni un dvēseli, kurus skārusi negatīvā enerģija, kura sākotnēji izpaužas kā harmonijas trūkums, bet vēlāk kā pilnīgs nespēks.
Džūlija Kamerona “Zelta dzīsla”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ciešanām

– Ciešanās nav nekā vērtīga. Nekā garīga. Nekā īpaša. Ciešanas ir tikai kliedziens: tā dzīvot nedrīkst!

Ciešanas – tas ir kā ielīst ērkšķu krūmā: mokoši ielīst, mokoši censties izlīst un pat tad, kad esi izlīdis, pēc tam mokoši censties izdziedināt dziļos skrāpējumus uz ādas.

Ciešanas vienmēr ir kļūda, bet pēc tam – neatlaidība ķecerībā. Ķecerībā pret to, ka Dievs tevi radījis laimei, esības priekam, mūžīgai svētlaimei, piešķirdams tev mēra, līdzsvara un harmonijas sajūtu, lai tu spētu izvairīties no dzīves asajiem stūriem, nepārdomātas rīcības, graujošām sadursmēm, nepamatotiem konfliktiem un gremdējošām vēlmēm.
Lai savā dzīvē tu varētu kustēties rāmi, visam pieskaroties maigi, skaisti, ar pateicību.
Lai tev vienmēr viss šeit un tagad būtu samērīgi.

Visu tavu ciešanu jēga ir tikai tajā, lai tu beidzot saprastu un uz mūžīgiem laikiem ielāgotu, ka citādāk dzīvot nevar un nav arī jēgas. Ka dzīve ir brīnišķīga “es” un “ne es” deja, kurā abi partneri ir tik ģeniāli, ka vienkārši aizmirst par sevi, bauda kustības un apbrīno otra cilvēka ritmu. 

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestības Piedzīvojumi

Artem Chebokha

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Mēs alkstam mīlestības tikpat ļoti, cik baidāmies no tās.

Mēs alkstam, lai mūs ievērotu tikpat ļoti, kā baidāmies no tā, ka mūs ievēros.

Mēs alkstam dziļu klātbūtnes pieskārienu, maigu acu skatu, kas skatās uz mums ar sapratni un līdzjūtību, tikpat ļoti, cik vēlamies izrauties no šiem pašiem apskāvieniem. Tas ir pārāk intīmi. Pārāk riskanti. Pārāk atklāti.

Nav kur paslēpties. Būt ieraudzītam – nozīmē būt mīlētam. Būt ieraudzītam – nozīmē nomirt. Mīlestība ir bīstama. Katrā ziņā tā mums mācīja.

Mūsos noris cīņa. Nemīlamais alkst paslēpties un tas pats personāžs alkst asas izjūtas un risku dzīvē.
Tas ir kā saraušanās un vienlaikus izplešanās. Tas ir kā elpot, ieelpa-izelpa.

Neapzināti mūs pievelk vai atgrūž tie, kuri ar mums komunicē, runā ar mums, izturās tāpat, ka izturējās mūsu vecāki. Mūs velk pie tiem, kuri spēj mūs izdziedināt, bet dažkārt velk pie tiem, kuri izturas pret mums daudz sliktāk. Mēs domājam, ka iemīlamies cilvekā, bet dažkārt iemīlamies savā paša “otra” tēlā, kuram ar to vispār nav nekā kopīga.

Mēs saņemam mīlestību un zaudējam savus priekšstatus par mīlestību. Mēs ceļamies un krītam. Mūsu sirdis uzlido un mūsu sirdis sašķīst miljons gabaliņos. Mēs tiecamies pēc drošības un atklājam tās neesamību un tajā mēs atrodam savu drošību. Mēs tiecamies pēc brīvības un atrodam savu paša cietuma programmu, zaudējam cerību un pēc tam atkal to atrodam.

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai atzītu to, cik ļoti tu esi laimīgs.

Dažkārt tu sper soli, nezinot, kāpēc un viss kļūst skaidrs tikai skatoties atpakaļ.

Tu vienalga nevari kļūdīties.

Mēs zaudējam sevi un iegūstam no jauna. Mēs atdodam vairāk, kā varam paņemt, izmocot sevi “mīlestības” vārdā. Vai arī skrienam tik ātri, cik vien varam, izmocot sevi bēgot no “mīlestības”.

“Vai mani kāds ievēros. Sadzirdēs. Atbalstīs mani. Dos iespēju atelpoties…”

Un te sākas mīlestības drāma. Lugas gaitā mēs arvien vairāk sevi iepazīstam. Mēs sākam redzēt savus neapzinātos paternus. Tie visi uzpeld apzinātības gaismā.

Mēs apzināmies savas pārliecības. Mūsu bērnības dienu fantāzijas sāk brukt. Mēs pēkšņi sajūtam sāpes, kuras nekad neesam vēlējušies just. Mēs jūtam skumjas. Naidu. Atsvešinātību, pamestību. Mēs velamies atgriezties pie vecajiem ieradumiem un senā komforta, bet kaut kādu iemeslu dēļ to nedarām. Mums kļūst interesanti. Mēs sākam sevis meklējumus un pārstājam pārak daudz domāt.

Mēs sākam sev atbilst. Izturēties pret sevi kā pret vislielāko mīlamo, kurš arī esam. Mēs arī esam pašas mīļākās un brīnišķīgākās būtnes.

Ar katru dienu mēs sākam satikties ar sevi arvien dziļāk. Uzzinām, kas esam patiesībā. Ko mēs jūtam un ko nejūtam. Ko mēs vēlamies un ko nevēlamies. Mācamies teikt “jā”,  kad domājam “jā”. Un “nē”, kad domājam “nē”. Un, ja kādam tas ir sāpīgi, atgādinām viņam par atbildību dziedināšanā.

Mēs atpazīstam, ka mīlestība nav tikai tauriņi, rozes un pozitīvas emocijas. Mīlestība ir arī darbs. Tā ir haoss. Tā ir sāpes un drosme ieelpot caur šīm sāpēm prieku. Mīlestība prasa, lai mēs kļūtu aizvien reālāki, cilvēcīgāki, apzinātāki un mazāk ideāli. Lai dažkārt varētu nezināt, kāds būs nākamais solis. Un pieņemt to vai nepieņemt.

Mīlestība nav jūtas, stāvoklis vai pieredze. Tā nav galapunkts.

Tā ir neparasta Gaisma, kas staro no iekšienes.

Un tieši šī starojošā Zināšana nekad mūs nepamet.

Tas ir Prieks būt dzīvam.

Mēs varam to iepazīt kopā. Mēs varam to iepazīt vienatnē.

Mēs varam viens otram to atgādināt. Mēs varam arī aizmirst.

Mēs varam palīdzēt atklāt šo trigeri. Mēs varam padarīt šo darbu vai nepadarīt.

Mēs varam satikties mīlestības ugunī. Pastaigāties tur kopā.

Mēs varam dalīties ar savām sirdīm. Pakāpties soli atpakaļ. Soli uz priekšu. Vai arī palikt tur, kur esam.

Iemācies mīlēt šo dzīves deju, spontanitāti, piedzīvojumu, noslēpumu un šīs dejas tuvību. Tāpat arī iespēju no tās aizbēgt.

Mācies aizmirst, pieņemt savu nezināšanu kā jaunu zināšanu.

Mācies gūt arvien vairāk labsajūtas no tā, ka nespēj to atrisināt.

Būt arvien laimīgākam nelaimīgam cilvēkam, tik ļoti pārliecinātam par dzīves neskaidrību, tik aizsargātam dzīves neaizsargātībā.

Mācies gūt arvien vairāk un vairāk prieka svētlaimes trūkumā.

Būt arvien zinātkārākam par to, kas notiek šeit un tagad.

Mācies būt mazāk solīds un vairāk rotaļīgs.

Esi arvien mazāk mīlestību meklējošs, bet arvien vairāk to dodošs.

Mācies meklēt to Klātbūtni, kura ielūdz arī citus šajā pašā mežonīgajā priekā.

Tie arī ir Mīlestības Piedzīvjumi.
Džeffs Fosters

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ilustracija: Artem Chebokha

Tava deja

deja535

Apziņai jādejo kopā ar ķermeni. Visums ir skatuve, uz kuras tu dejo un tava Dvēsele ir šīs dejas horeogrāfs. Pamēģini sajust, ka ikviena darbība, kuru tu veic ir pati skaistākā, pati brīnišķīgākā deja, tāpēc, ka tu dejo ar Visumu. Piedod it visu. Paud savu būtību. Ļauj savai Sirdij sevi vadīt, bez ierobežojumiem, bez noteikumiem un bailēm.
Jogi Bhadžans

Smejies un dejo

deja smiekli

Kad tu smejies no sirds, pēkšņi prāts pazūd.
Visa dzen metodoloģija balstās uz to, kā būt ne-prātā. Un smiekli ir viena no brīnišķīgākajām durvīm, kas ved uz turieni.

Cik es zinu, deja un smiekli ir labākās, dabiskākās un visvieglāk pieejamās durvis.
Ja tu no sirds dejo, domāšana apstājas. Tu dejo, dejo, virpuļo un kļūsti kā ūdens virpulis – visi aizspriedumi, ierobežojumi ir zuduši. Tu pat vairs nezini, kur beidzas tavs ķermenis un sākas esība.
Tu izšķīsti savā esībā un esība izšķīst tevī un robežas parklājas.
Ja tu patiešām dejo – nevadot, bet ļaujot dejai tevi vadīt, ļauj tai valdīt pār sevi, ja tu esi dejas pārņemts – domāšana apstājas.

Tas pats notiek ar smiekliem. Ja tu esi smieklu pārņemts, domāšana apstājas. Un, ja tu iepazīsti kaut dažus mirkļus ne-prāta stāvokļa, tie sola tev daudz vairāk kā tas, kas notiek.Tev jāiemācās vairāk un vairāk būt šajā ne-prāta stāvoklī, lai arvien vairāk un vairāk domāšanas tiktu atmesta. Smiekli var būt brīnišķīgs veids, kā nokļūt šajā ne-domāšanas stāvoklī.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Sievietes spēks ir spējā mainīties.

1457590_641905519165370_2071694532_n

Sievišķības pamatprincips — spēja mainīties un pastāvīgi pāriet no viena stāvokļa citā.

Vesela pārdzīvojumu gamma plūst mūsu iekšējā telpā un mēs bieži nespējam tos atsekot. Gadās, ka kāda iemesla dēļ mēs iestigstam nepatīkamos pārdzīvojumos, noslēdzamies sevī. Tas viss notiek tikai viena iemesla dēļ — mēs nevēlamies pieņemt savu mainīgo dabu, cenšamies apstādināt dzīves plūdumu, iestrēgstam kādā momentā, kādā sīkā detaļā, visu laiku domājot par kādu konkrētu cilvēku.

Vai ir gadījies tā, ka savā galvā jau iepriekš būvējat kādus plānus, tie nerealizējas un jūs viļaties un atkal apvainojaties uz cilvēkiem (kuru dēļ nesanāca tā, kā gribējāt, kā plānojāt), uz pasauli, uz sevi. Vai esat jutusies nepārliecināta, nevērtīga, nevienam nevajadzīga? Iemesls jūsu problēmām ir pašā virspusē – tepat, acu priekšā!

Dzīve ir kustība, pie kam – nepārtraukta, pastāvīga. Un pieķerties kādam rezultātam, kas sagaidāms nākotnē, ir tukša laika un enerģijas tērēšana
Lai tā nebūtu, ir jāiemācās dzīvot šeit un tagad, apzināti, novērtējot katru mirkli kā savas unikālās dzīves daļu, esot dzīves straumes pašā vidū. Jūs teiksiet – sarežģīti! Jā, tā IR Māksla — Sievišķības Māksla! TAČU, ja vēlaties būt laimīga, veiksmīga, vesela — tas IR jāiemācās.

Un lieliska prakse tam ir DEJA. Sieviete ir laimīga, kad dzīvo dejojot! Sāciet dejot, kaut brīvos brīžos, mājās, jebkuras, sev patīkamas mūzikas pavadījumā, veicot spontānas ķermeņa kustības. Un jūs ieraudzīsiet to, ka tas jums sāks patikt arvien vairāk un vairāk un ķermenis pats sāks pieprasīt deju. Dejā ir vieglums, dejā ir mainības spēks, dejā ir kustība. Un pēc tam jūs sajutīsiet šo pašu deju ikdienas dzīvē, kad it kā nedejojat — tā būs iekšējā jūsu ķermeņa deja. Bez kustības sieviete iet bojā. Viņa pārvēršas par robotu, neiedvesmotu radījumu, kas neko negrib un neko nejūt.

Jūs jautāsiet, kāpēc gan lielākā daļa sieviešu vēlas stabilitāti? Droši vien tāpēc, lai kompensētu nestabilitātes un mainīguma trūkumu. Taču tad, kad sieviete iegūst stabilitāti, viņa riskē pazaudēt kustību vieglumu, spēju mainīties un bieži vien sāk slinkot. Tāpēc mums, sievietēm ir ļoti svarīgi iemācīties balansēt  — kustoties tiekties uz stabilu stāvokli, bet to sasniedzot, sākt jaunu kustību!

Avots: http://dikhanieserdtsa.ru

Tulkoja: Ginta FS

Apsara deja:
to redzējām Vjetnamā – viņas kustas tik brīnišķīgi un tādā harmonijā: