Katru mirkli mēs izdarām izvēli

spogulis111

Katru savas dzīves mirkli mēs apzināti vai neapzināti izdarām izvēli. Tādā veidā mēs nokļūstam tuvāk sev un kļūstam laimīgāki, vai tālāk no sevis un – nelaimīgāki. Katru dienu mēs izdarām savu izvēli:

  • pagulēt ilgāk vai piecelties agrāk?
  • vingrot no rīta vai nevingrot?
  • ēst veselīgu ēdienu vai saēsties sazin ko?
  • attīstīties un kaut ko mācīties vai degradēt?
  • kopt savu ādu, vai ļaut tai ātrāk novecot?
  • stiprināt savas attiecības vai graut tās?
  • runāt ar cilvēkiem par mīlestību vai naidu?
  • saudzēt sevi, vai maksimāli izmantot?
  • ievērot morāles normas vai pārkāpt tās?
  • kam ticēt – Dievam, ļaunajam vai nekam?
  • runāt par labo, ievērot labo, vai fokusēties uz lietu un notikumu tumšo pusi?
  • tenkot par citiem, vai dzīvot savu dzīvi?

Šīs izvēles mēs izdarām katru dienu, pat tad, ja to nesaprotam un neapzināmies.

Un visas šīs mazās izvēles un lēmumi izveido mūsu likteni un mūsu dzīvi.

Kad mēs skatāmies uz bērnu, kurš izlējis pienu, mēs izvēlamies: uzvilkties un norāt viņu, vai pašai, lasot notācijas, to saslaucīt, vai arī…

Kad vīrs aizkavējas darbā, mēs pašas izvēlamies, ko domāt, un kā pret to izturēties. Uzvilkties un sakliegt uz viņu? Apvainoties un uzmest lūpu? Ignorēt? Palūgt pabrīdināt laicīgi?

Kad vecāki lasa mums notācijas, mēs pieņemam lēmumu — ievērot tās un sekot viņu padomiem, vai uzvilkties par to, klausīt vai neklausīt. Izvēle ir milzīga.

Arī, skatoties spogulī, mēs izdarām izvēli, — mācīties pieņemt sevi tādu, kāda esmu, vai ienīst. Censties padarīt ķermeni tādu, kāds pašai patiks, vai atstāt visu, kā ir. Saķemmēt un uzkrāsot to meiteni, kas spogulī, vai vienaldzīgi paiet spogulim garām.

Un mēs paši maksājam par lēmumiem, kurus paši pieņemam. Par savu izvēles brīvību mēs dažkārt maksājam ļoti dārgi. Dažkārt – vienkārši neiedomājami augstu cenu, taču mēs uz to ejam vienu vai citu iemeslu dēļ. – neievērojot šo “cenu”, cerot, ka “noveiksies”. Un tā ir tikai mūsu pašu atbildība.

Dažkārt šī izvēles brīvība mums maksā sagrautas attiecības, pazaudētu veselību, finansiālos un enerģētiskos zaudējumus. Mēs pieļaujam ļoti daudz kļūdu, vēlēdamies patstāvīgi vadīt savu dzīvi, pat neapzinoties, kur atrodamies, un kā vispar jāstūrē. Un tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir…

Daudzkārt būtu bijis daudz vieglāt sekot instrukcijām, taču diemžēl, mēs paši ne vienmēr vēlamies šīs instrukcijas un noteikumus ievērot – pat ceļu satiksmes noteikumus! Un tāpēc turpinām uzsist sev punus, pašrocīgi salauzt sev sirdis, lai noskaidrotu šīs dzīves noteikumus. Tāda ir šī izvēles brīvība.

Tā var kļūt par patiesu brīvību, bet var pārtapt traumās un asarās.

Kā elektrība – atcerieties? Šodien var nogalināt, bet rīt – apgaismot visu pasauli. Un tikai mēs paši izvēlamies, kā to izmantot.

Autors: Olga Vaļajeva — Fragments no grāmatas: “Sievietes dvēseles dziedināšana” (valyaeva.ru)

Tulkoja: Ginta FS

Kad mēs sākam novecot …

novecot2
Formāli cilvēks sāk novecot no 28 gadiem, kad beidzas organisma augšana un sākas tā degradācija.
Bet faktiski mēs sākam novecot tajā brīdī, kad pilnībā noticam apkārtējās pasaules bezcerībai.
No tā mirkļa, kad noticam tam, ka skaudīgajiem kolēģiem kaut kur tomēr ir taisnība, bet šefa sliktais garastāvoklis noteikti ir reakcija uz mūsu profesionālo nederīgumu un nevis hemoroīdi, no kuriem viņš cieš jau daudzus gadus.
Mēs novecojam no tā brīža, kad sākam uzturēt sarunas ar vecākiem par oligarhiem, kuri izzaguši Krieviju, un par kaimiņu dzīvi interesējamies vairāk kā par savu attīstību.
Mēs sākam novecot tajā brīdī, kad noticam, ka viss interesantais pasaulē notiek aiz mūsu namdurvīm. Kad televizors ir galvenais emocionālo pārdzīvojumu avots, bet karjera – vienīgais mērķis dzīvē.
Mēs novecojam, kad sakām, ka nedaudz jāiekrāj nauda un neminstinoties ņemam kredītu, nostādot sevi absolūtā atkarībā no esošā darba uz vismaz tuvākajiem 30 gadiem. (Ļoti bieži tā it kā ir piespiedus situācija, un,, tomēr….)
Mēs sākam novecot, kad no diviem variantiem izvēlamies to, kurš ir mazāk riskants, un nopietni sākam interesēties par pensijas uzkrāšanu (izlaižot aktīvās investēšanas stadiju).
Mēs novecojam, kad sakām, ka mums jau ir par vēlu mācīties, un obligāto treniņu apmeklēšanu mēs uztveram kā smagu nastu.
Mēs novecojam, kad pārtraucam iesaistīties avantūrās un pārtraucam muļķoties draugu kompānijā. Kad mums interesantāk ir runāties ar kolēģiem, nevis bērnības draugiem. Kad mūsu darba dienas saplūst vienā lielā pelēkā dienā, bet laiks paātrina savu gaitu. Kad jautrības mēs sākam plānot laicīgi, bet nedaudz atdzīvojamies tikai atvaļinājuma laikā.
Mēs novecojam, kā tikko sākam sevi redzēt ar apkārtējo acīm, un piekrist viņu viedoklim par sevi. Kā tikko mums kļūst svarīgāk saglabāt savu imidžu par to, kā palikt pašiem – tādiem, kādi esam patiesībā. Kā tikko mēs pārstājam augt un mainīties, atmest apnikušās nodarbes un atklāt sev ko jaunu un interesantu.

 

Mēs novecojam, kad pārstājam ticēt brīnumainajai apkārtējai pasaulei un mūsu pašu unikalitātei. 
Mēs novecojam, kad pārstājam būt bērni, kuri zin, ka viss vēl ir priekšā. Kad pārstājam gaidīt no dzīves brīnumus un vairs necenšamies pasauli padarīt labāku. Kad vairs nevēlamies kļut par varoņiem, jo tas ir pārāk liels risks un atbildība. Kad par  galvenajām vērtībām mūsu dzīvē kļūst stabilitāte, miers un materiālā labklājība, bet ideālās beigas – klusa nāve savā gultā, kad blakus stāv sērojošie radinieki.
Skumji, garlaicīgi un šabloniski. Es negribu novecot. Un jūs?

 

Avots: www.econet.ru/
Autors: Tatjana Ņikitina
Tulkoja: Ginta FS