Pasaule ir spogulis un tas mums katram atgriež tikai mūsu atspulgu

mīlēt sevi10

Pasaule ir spogulis un tas mums katram atgriež tikai mūsu atspulgu.

Vai mēs protam pateikties TAGAD, ne tā, ka teikt vienkārši “paldies”, kad mums dara kaut ko labu, kaut gan arī tas var būt solis uz priekšu, bet es runāju par to pateicību, visaptverošu iekšējo un ārējo būtību, kad viss cilvēkā atveras pretī vēlmei atdot kaut ko no sevis…. Lai atjaunotu kādu neredzamu līdzsvaru telpā un radītu sev apkārt harmonijas pilnu lauku.

Mūsu dzīve un esība notiek telpā, kur viss ir spēle un enerģiju mijiedarbība. Faktiski tā ir viena visu aptveroša Enerģija, Apziņa-Patiesība, Apziņa-Spēks, kas vienkārši spēlējoties, plūst daudzās straumēs un strautiņos un izpauž sevi dažādos veidolos un īpašībās.

Kad attiecībā pret mums no jebkura avota notiek dāvināšanas akts – tas nozīmē, ka pie mums no šī avota ir pārvirzīta Enerģijas “porcija”.

Parasti mums ir ļoti patīkami kaut ko saņemt. Jebkura dāvana, neapšaubāmi, ir Dieva Žēlastības akts. Un, ja mūsu iekšējā psihiskā būtne jau izpaužas pēc savas būtības, tad mēs saprotam, ka jebkura šāda rīcība-dāvana attiecībā pret mums ir jānovērtē. Novērtēta tiktāl, ka uzreiz no mūsu būtības dziļumiem rodas spēcīga vēlme pateikties, kas nozīmē kaut ko atdot. Un atdot ļoti bieži vairāk kā saņēmām.

Kosmosā ir tāds likums, kuru daudzi ir jau pārbaudījuši dzīvē. Jo vairāk tu atdod – pie kam, nesavtīgi, nedomājot par to, ko saņemsi pretī – jo vairāk dāvanu no visurienes pie tevis atnāks.

Visums ir bezgalīgi dāsns. Taču tas strādā pēc Atbalss likuma, Atspulga likuma. Tas redz, ko tu atdod un atdod tev. Ņemot vērā to, ka Visums ir daudz bagātāks par ikvienu no mums, tas apdāvina ne tikai dāsni, bet ar Dievišķu dāsnumu.

Iepriekš tika runāts par cilvēkiem ar ļoti attīstītu atdošanas-pateicības spēju. Kad cilvēks pateicas neapdomājoties. Taču uz mūsu planētas ir ļoti daudz ļaužu-jaunu dvēseļu, kuri savas dvēseles attīstībā sper tikai pirmos soļus. Un tādiem cilvēkiem vajag ļoti maigi palīdzēt. Kā parasti vienmēr labākais, efektīvākais un abpusēji izdevīgākais veids ir personīgais piemērs. Kāds teiks, ka šī ir metode, kas rezultātu nesīs tikai nākotnē. Tas nekas. Mums vispār nav jāuztraucas ne par laiku, ne rezultātu. Galvenais – vienkārši darīt.

Jāatzīmē, ka Pateicība ir mūsu pastāvīgais cēlais un ļoti skaistais Skolotājs. Un pietiek vien tam parādīties mūsu dzīvē, kā tas gluži nemanāmi kļūst par mūsu pastāvīgo pavadoni. Jo pirmā realizētā vēlme pateikties pāraug nepieciešamībā.
Pateicība kļūst par mūsu Sirds nepieciešamību.

Kā tikko mēs iemācamies būt pateicīgi, gluži brīnumainā kārtā mainās visa mūsu dzīve.

Pirmkārt, mums atveras spēja redzēt un just to, par ko mums vajag būt pateicīgiem katru mīļu savas dzīves dienu.

Mēs no rīta pamostamies, atveram logu un ar pilnu krūti ieelpojam tīru gaisu. Dievs, pateicos Tev! Pavisam drīz uzlēks Saule un dāvās mums savu gaismu un siltumu. Pateicos Tev, mīļā Saule! Mēs dosimies mazgāties un atvērsim ūdens krānu. Pieņem manu pateicību, dāsnā ūdens stihija! Tu iziesi uz ielas un kāds tev uzsmaidīs. Pateicos Tev, Dievs, ka Tu visu laiku man atgādini par savu pastāvīgo Mīlestību! Tu ieslēgsi datoru, lai pārbaudītu e-pastu, un kāds no taviem draugiem tev jau ir atsūtījis kādu vērtīgu informāciju, vai vienkārši uzrakstījis “Labrīt, kā tu jūties?”

Un tu saproti, ka tie nav sīkumi, ka kāds tev atdevis ir gabaliņu sava laika, atsūtījis stariņu uzmanības, maiguma vilni – pārvirzījis Enerģijas plūsmu tavā virzienā. Un pēkšņi tavā sirdī atvērsies kāds skaists, aromātisks un maigs zieds…. Šis zieds ir tava PATEICĪBA.

Gadās, ka tu lūdz palīdzību vai padomu, atbalstu – un Visums tūlīt pat tev kādu atsūta, kāds nāk palīgā, kāds pasniedz roku, kāds atbalstam noliek savu plecu…. Un, neko neprasot pretī, atdod tev savu laiku, savu enerģiju, savu mīlestību, pat nedomājot, ka dāvā tev kaut ko. Bet mums tas pašiem jāsaprot. Un jāvairās būt tikai šo dāvanu patērētājiem, bet noteikti – dāvātājiem. Lai saglabātos enerģiju līdzsvars, lai mēs nekļūtu par enerģētiskajiem parādniekiem.

Kādā formā atdot pateicību – mūsos vienmēr ir kāds neredzams suflieris, kurš zin, kā mums jarīkojas tajā vai citā brīdī. Tā ir mūsu intuīcija, daļa mūsu atmodušās apziņas. Ir jāiemācās ieklausīties savā intuīcijā, jo tās balss dažkārt ir tik klusa…

Kad tu apgūsti spēju būt pateicīgam par katru sīkumu, tu ar izbrīnu apzinies, ka patiesībā jau sīkumu nav “nekā sīka šajā pasaulē  nav, viss ir piepildīts ar jēgu; soli pa solim, strīpiņu aiz strīpiņas top sižets un smalki pavedieni auž Esības audeklu…”

Izrādās, ka visi mūsu ikdienas sīkumi – ir nepieciešamie puzles gabaliņi, lai izveidotu pilnu tavas dzīves bildi. Lai tā kļūtu īsta, holistiska un smaržīga.

Un te nu līdz ar Pateicības plūsmas atvēršanos tavā sirdī, tavā dzīvē sāk notikt īsti brīnumi. Jo mēs taču atceramies, ka Visums ir mūsu atspulgs. Un, kad mūsos pamostas pateicības pilns dāsnums, Visums-Dzīve sāk apbērt mūs ar savām dāvanām. Un tad tu, ejot pa ielu vari pēkšņi sastingt no tā, ka pēkšņi no tavas sirds sāk plūst pateicības upe. Jo tu apzinies, cik ļoti dāsna pret tevi ir dzīve un cik ļoti tā tevi mīl…

Tu saproti, ka katru dienu tu peldies pārpilnības okeānā tāpēc, ka katru dienu tavā dzīvē ienāk kaut kas jauns, notiek kaut kas jauns, tev parādās jaunas iespējas, jauni sakari. Tavā dzīvē ienāk cilvēki-dārgakmeņi. Viņi tev vienkārši pievelkas – pēc Atbilstības likuma, pēc Dāvināšanas un Pateicības likuma.

Mācies pateikties un nekad nepiekūsti to darot. Ievēro katru sīkumu savā dienā, kas ir tava dāvana – kāds tevi samīļoja, kāds nomierināja, kāds uzmundrināja, kāds palīdzēja atrast vajadzīgo grāmatu, kāds vienkārši sasmīdināja (bet Humors vienmēr ir Dieva dāvana, jo Viņš ir pats lielākais humorists pasaulē), kāds tev atdeva kaut ko savu, ne mazāk vajadzīgu sev pašam, kāds uzrakstīja: “sūtu tev mīlestību un maigumu”…. Pateicies!

Pateicies dāvinātājam, pateicies par pašu iespēju pateikties, pateicies Visumam, Dievam, Dzīvei, jo tas viss ir VIENS. Un nav svarīgi, kam tu pateicies – galvenais, ka no tevis pastāvīgi plūst Pateicības Enerģija.

Mans mīļais skolotājs Šri Ramana Maharaši reiz pateica frāzi, kurā ir visa filosofija un viedums: “Darot jebko kādam, tu dari to pats sev”. Apzinies to. Tā ir meditācijas cienīga frāze. Un šīs frāzes dziļā un visu tavu būtni pārņemošā meditācijā tu atvērsi gan pirmo, gan otro šīs visu laiku lielākās Gudrības dziļumu…

Un šīs rindas rakstošā ir pateicības pilna tev par to, ka, ka tu šobrī, šeit, mūsu kopīgajās un komfortablajās saskarsmes mājās meklē sevi tik pacietīgi, alkaini un nenogurstoši, par to, ka tu šobrīd lasi šīs rindas…. Un par to, ka tu vienkārši ESI

Rītausmā Dziedošā
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Sieviete vārdā Ekonomija

oranza sirds

Reiz dzīvoja kāda ļoti laba un kārtīga Sieviete vārdā Ekonomija.

Viņa viegli tika galā ar visu un ļoti mīlēja atkārtot frāzes:

“Kam gan man pucēties? Mājās iztiks kā ir!”
“Ai, tas ir ļoti dārgi! Atradīšu, kur lētāk!”
“Kam gan ziedi. Tā ir velta naudas izšķiešana!”
“Nevajag, es pati!”
“Es iztikšu, visu labāko vīram, bērniem un ciemiņiem!”.

Viņa skaitīja katru uz sevi ieekonomēto kapeiku un cerēja, ka reiz ļaudis ieraudzīs, novērtēs un pateiks paldies viņai par tādu pieticību. Taču “nepateicīgie” cilvēki nezin kāpēc nesteidzās ne slavēt ne apbalvot.
Nabadzīte gaidīja labākus laikus, gaidīja, līdz viņu sāka nomākt bailes, skumjas, aizvainojums, nogurums, viņas pleci bija kā akmeņiem nokrauti.

“Būt sievietei ir tik smagi!” – viņa domāja. “Ak, cik tas viss netaisnīgi!”

Un, lūk, reiz atlidoja Feja ar spaini oranžas krāsas un burvju otu.

“Sveika, Ekonomija. Es skatos, ka tev tāda padrūma dzīvošana sanāk. Es tev atnesu krāsas un otu, nokrāso savu dzīvi oranžu. Savadāk man burvju putekļu nepietiks, lai padarītu tevi laimīgu. Krāso, mīlulīt, dāsni. Neekonomē krāsu”

Taču viņa taupīja arī krāsu, viņa neprata savādāk. Viņa bija radusi ekonomēt.

Viņa taupīja prieku, kā skopa pardevēja, tirgojās un kaulējās. Viņa pierunāja sevi, ka gan jau pienāks tā skaistā diena, kad viss mainīsies. Pasakās taču pieticīgām meitenēm prinči atnes kristāla kurpītes.

Gāja gadi, kristāla kurpītes šķita nepraktiskas. To vietā bija pāris kristāla trauki, kuros skaisti varēja ielikt viesiem paredzētos salātus. Lai skaisti. Viesiem…
***

Dīvaina pasaka sanāca. Pavisam ne brīnumaina.
Ar kristāla salātu traukiem kurpīšu vietā.
Un bez jebkāda iemesla laimīgām beigām.
Apmēram tā izskatās tās sievietes dzīve, kura radusi vien izdzīvot nevis dzīvot un ekonomēt uz sevi.
Par laimi šo pasaku var pārrakstīt laimīgākā veidā.
Piemēram, sacerēt pasaku par Sievieti vārdā Pārpilnība. Viņas dzīvē ir daudz prieka, dāvanu, viegluma, saulainu emociju, laimes sajūtas un pārpilnības.
Tikai es negribu stastīt tev svešus stāstus. Es gribu, lai tu pati kļūtu par savas pasakas galveno varoni.
Kā to izdarīt?
Vienkārši sāc rūpēties par sevi, Mīļā.
Negaidi uzmanību un rūpes no kāda, dāvini prieka brīžus pati sev.
Un tad Visums sāks tev spoguļot tavu pašas attieksmi pret sevi.
Sievietes laime nemaksā pasakainas naudas summas.
Vai gan daudz naudas vajadzīgs, lai izlīstu no vecā halāta un pārģērbtos skaistā kleitā?
Un cik tad maksā pastaiga parkā, sajūsma par saulrietu vai sirsnīga saruna ar draudzeni?
Katram pa kabatai ir deja spoguļa priekšā, laba filma vai iedvesmojoša grāmata.
Dažkārt pietiek ar to, ka uzrakstam vēstuli labiem draugiem un pasaule piepildās oranžam krāsām.
Ieguldi sevī mīlestību.
Dāvā sev ziedus, saki sev kompliementus, pateicies sev.
Pacienā sevi ar garšīgu maltīti.
Uzģērb skaistu kleitu.
Aizmirsti savu briesmīgo ieradumu ekonomēt. Tava misija ir prast baudīt!
Esi dāsna pret sevi. Un tad Visums būs dāsns pret tevi.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Darot labu kādam, tu dari labu sev

pateiciba1

Vai mēs protam pateikties?
Tagad mēs nerunāsim par to, kā vienkārši pateikt “paldies”, kad mums izdara ko labu, kaut gan kādam arī tas var būt solis uz priekšu. Bet gan par to pateicību – visu aptverošo iekšējo un ārējo, kad viss cilvēkā atveras vēlmē atdot daļu no sevis… Lai atjaunotu kādu neredzamu līdzsvaru telpā ap sevi un radītu harmonijas lauku.

Mūsu dzīve, mūsu esība notiek laukā, kurā viss ir enerģiju mijiedarbība. Faktiski tā ir viena visu aptveroša Enerģija, Apziņa-Patiesība, Apziņa-Spēks, kas vienkārši, spēlējoties plūst daudzās straumēs un straumītēs, un izpaužas visdažādākajos veidos. Kad attiecībā pret mums no ikviena avota notiek dāvināšanas akts – tas nozīmē, ka mums no šī avota tiek pārsutīta Enerģijas “porcija”. Parasti mums ir ļoti patīkami kaut ko saņemt. Ikviena dāvana neapšaubāmi ir Labestības akts. Un, ja mūsu iekšējā būtne JAU dzīvo savā dabiskajā veidā, tad mēs saprotam, ka ikvienai tādai dāvanai jābūt novērtētai. Novērtētai tādā mēŗā, ka no mūsu dvēseles dziļumiem paceļas milzīga dedzīga vēlme pateikties: un tas nozīmē – kaut ko atdot. Un atdot bieži vien lielākā mēŗā, kā esam saņēmuši.

Ir tāds likums, kuru daudzi savā dzīvē ir jau pārbaudījuši:

Jo vairāk tu nesavtīgi atdod, nedomājot par to, ko saņemsi pretī, jo lielākas dāvanas  tavā dzīvē nāk atpakaļ.

Visums ir ārkārtīgi dāsns. Taču tas strādā pēc Atbalss un A tspulga likuma. Tas redz, ko tu atdod un atdod tev atpakaļ. Ņemot verā to, ka Visums ir daudz bagātāks par katru no mums, tas arī apdāvina ar dievišķu dāsnumu.

Mēs runājām par cilvēkiem ar attīstītu spēju dalīties un pateikties. Kad cilvēks pasakās un atdod, nedomājot. Tomēr mūsu vidū uz Zemes ir daudz Dvēseļu, kuras sper burtiski pirmos soļus savā garīgajā ceļā un tādiem cilvēkiem vajag maigi palīdzēt.
Kā? Vienmēr pats labākais un efektīvākais veids ir paša piemērs. Kāds teiks, ka šī metode ir domāta vēlāka rezultāta saņemšanai. Nekā briesmīga tajā nav! Mums vispār nevajadzētu uztraukties ne par laiku, ne rezultātu. Galvenais ir vienkārši darīt.

Jāatzīmē, ka Pateicība ir mūsu pastāvīgais, cēlsirdīgais un skaistais Skolotājs. Un vajag tam kaut vienu reizi parādīties mūsu dzīvē, kā tas kļūst mums par pastāvīgu ceļa biedru.

Tāpēc, ka pirmā realizētā vēlme pateikties kļūst par nepieciešamību. Pateicība kļūst par mūsu Sirds nepieciešamību. Un atbilstoši tam, cik ātri mēs iemācāmies būt pateicīgi, brīnumainā veidā mainās visa mūsu dzīve.  Pirmkārt, mūsos atveras spēja redzēt un sajust to, par ko mums jābūt pateicīgiem katrā savā eksistences brīdī.

Mēs pamostamies no rīta, atveram logu un dziļi ieelpojam svaigo gaisu. Ak, Dievs, pateicos Tev! Pavisam drīz uzlēks Saule un dāvās mums savu gaismu un siltumu. Pateicos Tev, Mīļā Saule!

Mēs dosimies dušā mazgāties un atgriezīsim ūdens krānu. Pateicos Tev, dāsnā ūdens stihija! Tu izej uz ielas un kāds tev uzsmaida. Pateicos, Dievs, ka tu man atgādini par savu pastāvīgo mīlestību! Tu atver datoru, lai parbaudītu savus e-pastus un redzi, ka kāds no draugiem tev atsūtījis skaistu mūziku, vai vērtīgu informāciju, vai vienkārši uzrakstījis: “Labrīt! Kā Tu jūties?”

Un Tu saproti, ka tie visi NAV sīkumi, ka kāds ir atdevis gabaliņu sava laika, atsūtījis tev uzmanības stariņu, maiguma vilni – pārsūtījis tev Enerģijas straumi. Un tavā sirdī pēkšņi atveras tāds skaists, aromātisks un maigs zieds…. Šis zieds ir tava PATEICĪBA.

Mēdz gadīties, ka tu lūdz palīdzību, atbalstu, padomu – un tajā brīdī Visums tev to arī sūta: kāds tūliņ pat nāk palīgā, pastiepj savu roku, pieliek savu plecu… Un nesavtīgi atdod tev savu laiku, savu enerģiju, savu mīlestību – pat nedomājot par to, ka viņš tev kaut ko atdod.

Taču tas mums pašiem ir jāsaprot. Un jābūt ne tikai dāvanu patērētajiem, bet noteikti arī dāvātājiem.  Lai saglabātos enerģijas līdzsvars telpā, lai mēs nekļūtu par enerģijas parādniekiem. Kādā formā atdot pateicību – mūsos vienmēr sēž kāds neredzamais suflieris, kurš zin, kā mums jārīkojas tajā vai citā situācijā. Tā ir mūsu intuīcija, daļa mūsu atmodušās apziņas. Ir jāiemācās tajā ieklausīties un sadzirdēt to, jo bieži vien tās balss ir ļoti trausla un klusa…

Kad tu esi spējīgs pateikties par ikvienu sīkumu, tu brīnumainā kārtā apzinies, ka patiesībā sīkumu nav: «Sīkumu taču nav: visam šajā pasaulē ir jēga; soli pa solim zīmējas sižets un smalki pavedieni auž dzīves audeklu…»

Izrādās, ka visi mūsu ikdienišķie sīkumi ir nepieciešamie puzles gabaliņi, lai saliktu visu mūsu dzīves lielo bildi. Lai tā kļūtu pilnīga, lai tā kļūtu īsta, dzīva un smaržīga.

Un tad līdz ar tavā sirdī dzimušo dodošo Pateicības plūsmu, tavā dzīvē sāk notikt īsti brīnumi. Jo mēs taču atceramies: Visums ir mūsu pašu atspulgs. Un kad mūsos atdzimst pateicības dāsnums, Visums-Dzīve  sāk bezgalīgi apbērt mūs ar savām dāvanām. Un tad tu, ejot pa ielu, vari pēkšņi apstāties un apjaust, ka no tavas sirds plūst milzīga pateicības straume par to, ka dzīve pret tevi ir tik dāsna un tik ļoti tevi mīl…

Tu saproti, ka katra diena burtiski peldās pārpilnības okeānā:  tāpēc, ka ik dienas tavā dzīvē atplūst kaut kas jauns, jaunas iepazīšanās, jaunas iespējas, cilvēki-dārgakmeņi. Tie vienkārši tev pievelkas saskaņā ar Atbilstības likumu, ar Dāvāšanas un pateicības likumu.

Mācies pateikties un nekad nepagursti būt pateicīgs. Centies pamanīt ikvienu sīkumu katrā savā dienā, kas ir dāvana: kāds tevi mierina, kāds uzmundrina, kāds palīdz atrast kādu svarīgu grāmatu, kāds vienkārši sasmīdina (bet humors vienmēr ir Dieva dāvana un pats Dievs – vislielākais humorists, kādu vien zinām), kāds atdod kaut ko savu, kāds tev uzraksta “sūtu tev mīlestību”… Pateicies.

Pateicies dāvanu nesējiem, pasakies par pašu iespēju pateikties, pasakies Visumam, Dievam, Dzīvei – jo viss ir Viens. Un nav svarīgi, kam tu pasakies – galvenais, ka Pateicības Enerģija pastāvīgi staro no tevis.
Mans mīļais skolotājs Šri Ramana Maharši reiz pateica frāzi, kurā ir viss viedums un dzīves filosofija:

«Darot jebko kādam, tu dari to sev».

Apzinies to. Šī frāze ir meditācijas cienīga.

©Rada-Natālija Šulgina-Bardina
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums: ©Ginta Filia Solis

 

Priecājos. Mācos. Pateicos. Mīlu.

labestiba321

Es apbrīnoju CILVĒKUS
uz kuriem skaties, un pēkšņi atklājas tāds skaistums un dziļums, ka sajūsmā un priekā sastingsti: cik brīnišķīgi! Ārēji skaisti? Nē, ne obligāti. Galīgi nē. taču tādu cilvēku ārienē vienmēr ir kaut kas tāds, kas piesaista skatienu. Kaut kas netverami skaists, tik ļoti skaists, ka vari skatīties vēl un vēl, un brīnīties: paskat, tik!

Dāsni? Jā, it visā: savā Mīlestībā, savā Patiesumā. Jā, arī materiālajā ziņā. Noteikti. Iekšējais dāsnums caur attieksmi pret naudu – tas izpaužas ļoti nopietni. Nē, šie cilvēki nav ne bagātnieki, ne izšķērdētāji. Ļoti bieži viņi ļoti ekonomē – uz sevi. Taču viņi ir spējīgi kādam aizsūtīt skaistu ziedu pušķi, neekonomējot uz to ne naudu, ne savu laiku, tikai tāpēc, lai iepriecinātu. Un tu turi šos ziedus rokās un elpa aizraujas: paskat, tik!
Labestīgi? Jā, tā – pa īstam. Tie it kā apskauj ar vienu vien savu klātbūtni. Un pie vienas vien domas par to, ka ir Tāds Cilvēks tavā dzīvē, ka tu viņu zini, sirds ietinas mīkstā sedziņā, un maigi pukst: paskat, tik!

Patiesi un drosmīgi? Jā, protams. Tie, kuri bez šķēpa un vairoga. Kuri nebaidās būt viņi paši, nebaidās mīlēt, nebaidās sāpju. Kuri dzīvo. Jā, tādiem cilvēkiem ļoti bieži ir smagi un sāpīgi, bet viņi dzīvo. Un viņu dzīve nebūt nav cīņa. Viņi ir gaiši un priecīgi. Neskatoties uz visu, kas notiek. Un ļoti pateicīgi. Un dzīve skatās uz viņiem plaši atvērtām acīm un sajūsminās: paskat, tik!

Vienu vārdu sakot, es apbrīnoju CILVĒKUS…

Ne shēmas, ne tēlus, ne priekšstatus – dzīvus cilvēkus. Cilvēkus, kuri ir daudz interesantāki un skaistāki par visu, ko var izdomāt. Dzīvus cilvēkus, kurus var un ir vērts mīlēt.

Bet, ja jūs domājat, ka es tūliņ teikšu: cik maz ir tādu cilvēku, jūs kļūdīsieties. Neteikšu. Jo zinu daudzus tādus. Un kādu no viņiem – ļoti tuvu.
Priecājos. Mācos. Pateicos. Mīlu.

Autors: Tatjana Aļonova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Es arī zinu:)

 

Dzīve patiesībā ir dāsna…

dāsna dzīve

Kā dzīve patiesībā ir dāsna…

Jums pastāvīgi kaut kā pietrūkst pilnai laimei? Jūs vēlaties vairāk mīlestības, naudas, rūpju, atzinības? Bieži sūrojaties par dzīvi, un pat tad, ja notiek kas labs, jums ir aizdomas par to, ka te ir kāds slēpts nolūks?

Visu jūsu problēmu sakne ir skopums un pateicības trūkums. Tas nepadara jūs sliktus. Tas tikai nozīmē to, ka jūs esat radījuši “mazā un nenozīmīgā es” tēlu un dzīvojat, vadoties no šī priekšstata.

Jūs domājat: “šim “mazajam un nenozīmīgajam es” nav ar ko dalīties  ar pasauli” un nedalaties. Bet saņemt kaut ko, neko neatdodot, nav iespējams.
Viss, ko jūsuprāt pasaule nevēlas jums dot, jūs paši nevēlaties dot pasaulei.

Dažu dienu garumā pamēģiniet dot citiem to, kā, jūsuprāt, jums pašiem pietrūkst.

Padalieties ar cilvēkiem atzinībā, paslavējiet tos, parūpējieties par kādu, paskatieties, kā tas izmainīs jūsu dzīvi. Jūs sapratīsiet, ka patiesībā jums ir tās lietas, par kurām sapņojat, jo kā gan savadāk jūs varētu ar tām dalīties?

Pārpilnība atnāk pie tiem, kuriem tā jau ir, jo tā, pirmkārt, ir iekšējais stāvoklis. Atklāt pārpilnības avotu sevī palīdz pateicību prakse.

Katru vakaru, pirms dodaties gulēt, atrodiet pēc iespējas vairāk iemeslu pateicībai, un jūs sapratīsiet, ka dzīve patiesībā ir ļoti dāsna pret jums.

Pārpilnība ir jāsajūt, nevis tā jāiegūst savā īpašumā. Padomājiet, kurš patiesībā ir bagātāks un laimīgāks: skopais un dusmīgais, vai dāsnais un pateicīgais cilvēks?
Un kāds cilvēks tu izvēlies būt?

© Ekharts Tolle

Tulkoja: Ginta FS