Dziedināt sirdi, darot to, kas priecē

Vai tev ir nācies vērot, kā kāds pazīstams cilvēks pārvar depresiju, atbrīvojas no kaitīgiem ieradumiem, nomet lieko svaru?
Nesen mana tuva draudzene pārdzīvoja ļoti sāpīgu šķiršanos, taču ātri atguva savu labo formu, pateicoties deju nodarbībām – sešas reizes nedēļā.

– Tam taču vajadzīgs tik daudz spēka! – es teicu un pie sevis padomāju: “Tā viņai ir tada uzmācīga ideja?”
– Droši vien. Taču tas ir tik jautri, – viņa man priecīgi atbildēja. – Man tā patīk mūzika!
Es biju pilnībā pārliecināta, ka pēc laika es to atcerēšos kā “maniakālu laika posmu”, un nolēmu pagaidīt, kamēr viņa nomierināsies. Taču tā nenotika. Neskatoties uz manām šaubām un kritiku, viņa tomēr dejoja. Un pēc pāris mēnešiem pat man nācās atzīt to, ka tā bija brīnišķīga ideja. Pa telefonu viņa man priecīgā balsī stāstīja par saviem jaunajiem nākotnes plāniem. Protams, pateicoties dejām arī viņas fiziskā forma bija lieliska, un es arvien biežāk dzirdēju, kā viņa klusiņām dungo kādu melodiju. Tā kā savu lomu nospēlēja ne tikai kustības, bet arī mūzika.

Trīs mēnešus vēlāk draudzene nopirka sev sintezatoru “Casio” – lai vienkārši “palaistu muļķi”. Pēc četriem mēnešiem viņa sāka šo to komponēt – “tikai tā, savam priekam”. Bet pēc pieciem mēnešiem viņa katru dienu pie klavierēm pavadīja ilgāku laiku. Atgriezusies no darba, viņa sēdās pie sava sintezatora, lai atslābinātos un ļautu rokām padancot, bet pēc tam devās uz deju nodarbībām. Lieki pieminēt to, ka arī viņas jaunais mīļotais vīrietis ir dejotājs?

Mana draudzene izdziedināja sirdi, darot to, kas sagādā prieku. “Ko gan es vēlētos darīt?” – viņa sev jautāja, nevis: “kas man tagad jādara?”. Mūzikas skaņa dziedina, ja to apzināti pielieto, lai dziedinātu ķermeni un dvēseli, kurus skārusi negatīvā enerģija, kura sākotnēji izpaužas kā harmonijas trūkums, bet vēlāk kā pilnīgs nespēks.
Džūlija Kamerona “Zelta dzīsla”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas darbs, par kuru tu sapņo

darbs6

Pavisam nesen es pati personīgi sajutu, ko nozīmē sirds vilkme uz patiešām savu darāmo lietu. Un kā gluži dabiskā veidā notiek graudu atdalīšana no pelavām, bet savējā – no sveša, vai vienkārši no tā, kas sevi sen kā izsmēlis.

Izrādās, dažkārt ir svarīgi uz kādu mirkli palikt bez iespējas nodarboties ar to, ar ko esi nodarbojies vienmēr, lai saprastu:

– lūk, šī nodarbošanās mani vairs nedabūs – tā ir nolobījusies no manis kā veca āda, un es izjūtu tikai un vienīgi atvieglojumu, paraustot plecus un sajūtot, ka esmu brīva no tās!

– bet bez šīs nodarbošanās rokas šķiet tukšas, sirds liesmo rudām uguns mēlēm – pietiek vien padomāt par pamesto-mīļoto, bet smadzenes jau ģenerē jaunas idejas – kā vēl realizēt šo tēmu, kad beidzot būs iespēja atgriezties pie tās.

Dažkārt tas var atnāk ne uzreiz – ja esam ļoti noguruši vai arī ļoti daudz laika aizņem citi dzīves uzdevumi, piemēram.

Mūs var mocīt bailes, šaubas un bažas, kas saistītas ar to amatu, kas mūsu dzīvē ienes pareizības un laimes sajūtu. Arī tas ir normāli, to var saudzīgi izdziedināt.

Bet tas, kas patiešām ir daļa no mums, agri vai vēlu izlauzīsies caur sasalušo neizlēmības un šaubu garozu un izstiepsies pret debesīm kā pulsējošs dzīvs asns.

Tas atgādinās par sevi.

Mīļotā nodarbe – tā, par kuru tu sapņo.

Gribi saprast, kurp ved tavs ceļš? Iepauzē!

Kādu mirkli esi bezdarbībā.
Paklausies caurspīdīgi pērļaino klusumu sevī.
Un izšķir tajā balsis, kas pirmās atsauksies.

Sauks atpakaļ.

Sauks mājās.
Aleksandra Sņeg
Tulkoja: Ginta Filia Solis