Lielā Burvība

dargumi

Es uzskatu, ka galvenais jautājums, uz kuru cenšas atbildēt visas dzīvās būtnes: vai tev pietiks drosmes izvilkt dienas gaismā visus tos dārgumus, kas tevī apslēpti?
Redzi, es pat iedomāties nevaru, kas tevī apslēpts. No kurienes man to zināt? Iespējams, tu pats īsti labi to nezini, taču man ir aizdomas, ka esi pamanījis kādus mājienus.
Man nav zināmas tavas spējas, es nezinu, kas tevi iedvesmo, kādas ir tavas vēlmes un slēptie talanti.
Taču droši vien tur iekšā, tevī slēpjas kaut kas brīnišķīgs. Es to droši un pārliecināti paziņoju, tāpēc, ka (tāda nu es esmu radīta) ticu, ka mēs visi esam staigājošas dārgumu glabātuves.
Es ticu, ka tā ir ļoti sena un dāsna spēle, kuru daba spēlē ar cilvēkiem – par prieku mums un sev: daba slēpj katrā no mums brīnumainas bagātības, bet pēc tam paiet maliņā un skatās, vai mes tās pratīsim atrast.

Šo paslēpto dārgumu meklēšana – lūk, ko nozīmē radoša dzīve.
Izmisīga drosme, kas dzen mūs šajos meklējumos, – lūk, kas pārvērš pelēkās dienas daudz krāšņākā dzīvē.
Un šos meklējumu rezultātus, kas bieži vien mūs priecīgi pārsteidz, – lūk tos es arī saucu par Lielo Burvību.
Elizabete Gilberta “Lielā Burvība” Drosme dzīvot radoši

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dārgumi ir…

sirdsbalss

Mēs visi baidāmies piepildīt savus lolotākos sapņus, jo mums šķiet, ka mēs neesam to cienīgi vai arī nespēsim tos realizēt dzīvē. Bailes no ciešanām ir bīstamākas par pašām ciešanām. Un neviena Sirds necieš, kad dodas sava Sapņa meklējumos, jo katrs šo meklējumu mirklis ir tikšanās ar Dievu un Mūžību.
Katrs mirklis ir tikšanās.
Katru, kurš dzīvo uz Zemes gaida viņa dārgums, – teica Sirds, – taču mēs, Sirdis, esam radušas paklusēt, tāpēc, ka cilvēki nevēlas šos dārgumus. Mēs tikai bērniem stāstām par tiem, un pēc tam skatāmies, kā dzīve katru no viņiem virza pretim savam Liktenim. Tikai par nelaimi, vien nedaudzi seko savam Dieva paredzētajam Ceļam. Godīgi sakot, pasaule iedveš bailes un tad tiešām šis ceļš kļūst bīstams. Un tad mēs, Sirdis, runājam arvien klusāk un klusāk. Mēs nekad neapklustam, taču cenšamies lai mūsu sacīto nedzirdētu: mēs nevēlamies, lai cilvēki ciestu no tā, ka neuzticējās savai Sirds balsij.
Pirms Sapnis piepildās, Pasaules Dvēsele lemj, vai visas tās mācību stundas ir ielāgotas. Un dara to tāpēc, lai mēs kopā ar savu Sapni varētu iegūt šī ceļa laikā apgūtās zināšanas. Un te nu vairumu cilvēku pieviļ vīrišķība. Tuksneša valodā tas nozīmē “nomira no slāpēm tad, kad oāze jau bija redzama”. Meklējumi vienmēr sākas ar Labvēlīgu Sākumu. Bet beidzas ar šo, lūk, pārbaudījumu. Pati tumšākā stunda ir tieši pirms rītausmas.
Mēs nekad nesaprotam, kādi dārgumi guļ mūsu priekšā. Tāpēc, ka cilvēki vispār netic tam, ka dārgumi ir.

Paulu Koelju “Alķīmiķis”
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis