Negaidi, kad kāds tevi darīs laimīgu

milestiba11

Mēs kļūdāmies, kad uzskatām, ka mīlēt nozīmē just. Izjust jūtas, fluīdus un baudu no vienas vien mīļotā cilvēka klātbūtnes. Taču vārds “mīlēt” ir darbības vārds! Mīlēt nozīmē darīt, veikt kaut ko mīļotā cilvēka labā. Mīlestība ir darbība! Kad ar sirds trīsām baudām apskāvienus, skūpstus, bet neko nedarām mīļotā labā, tā nav mīlestība – vien tikai iemīlēšanās.

Diemžēl daudzās ģimenēs notiek tieši tā: katrs no laulātajiem dzīvo gaidās, ka otrs kaut ko darīs , lai paustu savu mīlestību. Viņa gaida no sava mīļotā komplimentus un ziedus, viņš gaida garšīgas vakariņas un masāžu. Sieva vēlās, lai vīrs darītu viņu laimīgu, bet vīrs gaida no sievas apsolīto laimi. Tā gaidīt var ļoti ilgi! Nesekmīgās gaidas sev līdzi nes aizvainojumu, apvainojumus, pārmetumus un strīdus. Un tad, kad jums pārmet to, par ko vispār neesat aizdomājušies, vai gan jums gribēsies kaut ko šī cilvēka labā darīt no visas sirds? Tā arī sairst ģimenes un izgaist mīlestība. Bet izgaist tāpēc, ka tās vispār nav bijis. Bija tikai iemīlēšanās, vilkme, kaisle, cerības un gaidas.

Mīlestība iespējama vien divu nobriedušu cilvēku starpā un briedumam šajā gadījumā nav nekāda sakara ar vecumu. Nobriedušas dvēseles var mīlēt arī 15 gados, bet nenobriedušas nevar pat 40 gados.

Kāda tad ir atšķirība starp nobriedušu un nenobriedušu personību? Kā saprast, kas esat jūs?

Nobriedusi personība:

Pieņem sevi tādu, kāda tā ir. Nevaino sevi, nekritizē un nenosoda. Mīl sevi. Neatkarīgi no ārējā izskata, neatkarīgi no spējām, talantiem un rakstura. Mīlestība piepilda to no iekšpuses un tāpēc tā ir gatava dalīties savā mīlestībā. Ieskaut tajā sevis cienīgu mīļoto cilvēku, kuram dāvāt savu sirdi.

– Pieņem savu izredzēto tādu, kāds viņš ir. Necenšas to pārtaisīt, nekritizē, nekontrolē. Vienkārši mīl,

Negaida, ka kāds to darīs laimīgu. Vienkārši ir laimīga pati ar sevi.

– Gatava strādāt attiecībās, kaut ko mainīt, ja tas vajadzīgs. Ja vajadzīgs – arī sevi mainīt. Pielikt pūles.

 

Nenobriedis cilvēks (visticamākais, personība nevar būt nenobriedis cilvēks):

– Visu laiku atrodas upura pozīcijā. Pastāvīgi grauž sei, iztukšojot sevi no iekšpuses. Kritizē un nosoda.

– Tam ļoti vajadzīga mīlestība, lai kāds aizpildītu to tukšumu, kas viņam ir dvēselē. Pats mīlēt nav spējīgs, jo viņam nav tam resursu.

– Vairāk par visu pasaulē baidās no vientulības. Jo tādā gadījumā neviens viņu nevarēs iemīlēt.

– Nevar pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Cenšas viņu pārtaisīt atbilstoši saviem stereotipiem (padarīt tādu, kādam pēc viņa uzskatiem jābūt īstam vīrietim vai sievietei).

– Nav gatavs stradāt pie attiecībām. Uzskata, ka, ja nu kādam vajag to darīt, tad tas ir otrs cilvēks, jo laimīgu padarīt taču vajag viņu.

 

Daudzas sievietes man raksta vēstules, aprakstot savu problēmu ar nosaukumu “mīlestība ir beigusies” Jautājums skan apmēram tā: «Mēs ar vīru jau daudzus gadus esam kopā. Jūtu, ka mīlestība ir beigusies, es viņu vairāk nemīlu, viņš mani – arī. Neredzu tadām attiecībām jēgu. Vai man šķirties?”

Manas mīļās sievietes, mīlestība kā jūtas pāriet pirmajos kopdzīves gados. Nevar sirds ietrīsēties mūžīgi ikreiz, kad ieraugi savu otro pusīti, nevar mūžīgi vēderā lidināties tauriņi. Problēma, kuru jūs aprakstāt, samilzt pakāpeniski, kā sniega bumba. Jums bija savas gaidas un cerības attiecībā uz savu vīru, viņam – savas. Šīs cerības neattaisnojās un atbildes soļus jau vairs negribas spert. Aizvainojums sirdī nogalina mīlestības jūtas. Jums vienkārši ir jāsāk mīlēt savs vīrs. Jāuzsāk darbība! Jāsāk kaut kas darīt viņa laimei un labsajūtai.

Piedot viņam viņa bezdarbību, apzinoties arī viņa gaidu dabu attiecībā uz jums. Sākt gatavot viņam visgaršīgākos ēdienus, masēt  viņu, rūpēties par viņu. Bet galvenais – darīt to ar prieku sirdī. Un tad jūs ieraudzīsiet, kā jūsu vīrietis mainās acu priekšā. Viņš sāk jūs aplidot, dāvināt dāvanas un ziedus, teikt komplimentus. Un viss tikai tāpēc, ka MĪLESTĪBA IR DARBĪBA! Un, ja neviens no jums nedara, tad sāciet jūs pirmā.

Iespējams, pirms tam jums vajadzēs piestrādāt pie sevis, iemīlēt sevi, pieņemt sevi tādu, kāda esat, paaugstināt savu pašvērtējumu. Vienu vārdu sakot: kļūt par nobriedušu personību. Toties pēc tam jūs iemīlēsieties savā vīrietī no jauna!

Autors: Jūlija Kravčenko

Tulkoja: Ginta FS

Tāda alga

zemnieks10

Katrs no mums strādā. Vieni strādā tāpēc, lai pabarotu ģimeni, citi – tāpēc, ka viņiem tas ļoti patīk. Vieni iet uz darbu tikai tāpēc, ka par to maksā. Citi darbu izvēlas kā iespēju realizēties – realizēt savus talantus. Kāpēc gan vieni pūlas vaiga sviedros un saņem maz, bet citi – daudz vairāk? Mēs taču visi vēlamies, lai par mūsu padarīto darbu maksātu cienīgu atalgojumu. Šajā pritčā, iespējams, jūs ieraudzīsiet sevi un noteikti ieraudzīsiet to, kā strādā viens no Visuma likumiem.

***

Reiz kāds strādnieks atnāca pie sava saimnieka un jautāja:
– Kāpēc tu, saimniek, man maksā tikai vienu rubli nedēļā, bet tajā pat laikā, par to pašu darbu, Jeļisejam maksā piecpadsmit? Saimnieks paskatījās logā un teica:
– Dzirdu, kāds brauc. Mums ziemai jāsagādā siens. Aizej, paskaties, varbūt tur sienu ved?

Strādnieks izgāja skatīties. Pēc laika atgriezās un teica:.
– Jā, taisnība, siens.
– Vai tu zini, no kurienes? Varbūt no Lukjanskas pļavām?
– Nezinu.
– Tad, aizej un pajautā!.
Tas aizgāja.
Pēc brīža atgriezās un teica:
– Tiešām, no Lukjanskas..
– Un kura pļāvuma siens – pirmā vai otrā?
– Nezinu.
– Tad, aizej un uzzini!
Strādnieks aizgāja.
Atgriezies, teica:
– Saimniek, pirmā pļāvuma.
– Vai zini, cik maksā?
– Nezinu.
– Tad, aizej un uzzini!
Aizgāja. Atgriezās un teica:.
– Saimniek! Divdesmit rubļi.
– Vai lētāk nedos?
– Nezinu.
Tajā brīdī ienāca Jeļisejs un teica:
– Saimniek! Mums te garām veda pirmā pļāvuma sienu no Lukjanskas pļavām. Gribēja 20 rubļus, patirgojos, nokaulēju par 17 rubļiem par vezumu. Es iedzinu tos sētā, tagad krauj ārā.
Saimnieks pagriezās pret otru strādnieku un teica:
– Vai tagad tu saprati, kāpēc es Jeļisejam maksāju 15, bet tev – 1 rubli?

Avots: http://www.wiolife.ru

Tulkoja: Ginta FS

Darbs dvēselei

10629598_291250697732066_7561935940028664886_n

Jebkurš darbs, tā ir gaisma, kas izgaismo tumsu.

Par ko tu strādā? Kādi ir tavi pienākumi? Tev patīk tavs darbs? Tu lepojies ar to? Tu apskaud citus cilvēkus par viņu darba vietām? Cik daudz jautājumu, kas tev palīdzēs saprast savu attieksmi pret darbu, kas aizņem lielu daļu tavas dzīves.

Piedzimstot, katrai dvēselei piemīt unikāls kopums dažādu dotumu, īpašību un noslieču visādu veidu hobijiem un nodarbēm. Šie dotumi nosaka ceļus, pa kuriem ies dvēsele, piedzimstot tieši tajos ķermeņos un tajās vietās, kas tai palīdzēs maksimāli realizēt savu potenciālu, atnesīs maksimālu labumu sabiedrībai un citām dvēselēm apkārt. Absolūti katrai dvēselei ir neierobežotas tiesības izvēlēties to vai citu profesiju un darbības sfēru un tā vienmēr var attiekties no tā ceļa, ko tai piedāvā Visums.

Vēl bez noslieces uz noteiktu darbības jomu, nākamās profesijas izvēli nosaka tās mācības, kuras dvēselei būs jāsaņem savā ceļā uz Zemes. Piemēram, tas var būt mīļotais darbs profesijā, kuru nicina un noliedz citi cilvēki noteiktā laika periodā, noteiktā ģeogrāfiskajā apvidū. Zemu apmaksāts, bet sabiedrībai vajadzīgs darbs. Tāds, ko sabiedrība atzīst, bet maznozīmīgs. Un dažādi citi šķēršļi – gan fiziskajā gan emocionālajā plānā.

Nekad nepakļaujies sabiedrības viedoklim, uzskatot, ka tavs darbs vai nodarbošānās ir nesvarīga, nevērtīga. Dzīvē nav nesvarīgu darbu. Jebkurš darbs, kas kādam nes labumu, tā ir tīra enerģija, kas nāk no sirds un dvēseles centra, lai palīdzētu visam, kas apkārt. Pat tad, ja jaunas, nenobriedušas, EGOatkarīgas dvēseles pagaidām vēl neapzinās to, ejot pašapmāna un gaisa piļu pavadā.

Jebkurš darbs – tā ir gaisma, kas izgaismo tumsu. Tas ir tas iedzimtais talants, kuru nekad neviens dvēselei nevarēs atņemt. Tas talants un vēlme, kuru izstaro dvēsele, kas dara jebkuru darbu, ir spējīgs iet cauri gadsimtiem, palīdzot dvēselei sajust savu būtību un savu patieso sūtību šajā Dzīvē.

Atceries to, ka reputācija un materiālās vērtības ir tikai svari, kas jebkurā brīdī ir spējīgi mainīt savu leņķi, padarot svarīgo bezjēdzīgu un bezjēdzīgo – nozīmīgu. Un, ja reiz šī robeža ir tik svārstīga un mainīga, tad kāpēc gan sekot tai, atdodot savu brīvību tik strauji mainīgās enerģijas rokās. Sava talanta noniecināšana, lai apmierinātu EGOvajadzības – tas nozīmē sava “ES” noniecināšanu. Tās ir pastāvīgas un bezgalīgas dvēseles ciešanas, kas izsauktas ar mērķi aiznest cilvēkam ziņu par viņa patieso un dievišķo sūtību un misiju.

Nodarbojies ar to, ko tu patiesi mīli. tas, kas tevī rada degsmi un ticību. To, kas tevi aizrauj un tu aizmirsti par laiku. To, kur katra tava darbība vērsta uz to, lai atnestu labumu cilvēkiem, sabiedrībai, tev pašam. To, kas attīsta tevi un pasauli tev apkārt. To, ko paredzējis tev liktenis. Aizmirsti par sociālajiem stereotipiem, pārmērīgiem materiālajiem labumiem, aizmirsti par citu skaudību un nicinājumu.

Sakoncentrējies uz to, kas nāk no tevis. Uz to radošo enerģiju, kas plūst mērķtiecīgi.

Atslēdzies no burzmas un steigas un dari to, kas patiesi tev patīk!

Avots: http://www.aum.news/

Tulkoja: Ginta FS

Tava alga

1378605-R3L8T8D-650-x_9f1f3c1e1

Alga – tā summa “uz cik” tu jūties.

Kādā gadījumā zems pašvērtējums kļūst par šķērsli ceļā uz veiksmīgu karjeru?

— Tad, kad cilvēks nevar sevi atrast un realizēt.

Tas sākas vēl skolā. Bērns slikti mācās, viņu baksta, viņš knapi nokārto gala eksāmenus un izvēlas ne to profesiju, kura patīk un ko vēlas dvēsele, bet to mācību iestādi, kurā ir iespēja iestāties ar tādām sekmēm. Arī darbā viņš iekārtojas, vadoties no tiem pašiem kļūdainajiem principiem. Pēc iespējas vienkāršāka vakance, un jau pirmajās pārrunās darba devējam kļūst skaidrs, ka pretendents nav pārliecināts par sevi, ne uz ko nepretendē, ka viņam var uzticēt rutinētu darbu, uzvelt daudz garlaicīgu pienākumu un viņš nesūdzēsies, neprasīs algas pielikumu un necentīsies veidot karjeru. Un tā cilvēks piekrīt tam, kas viņam pavisam nepatīk. Bet to, ko tad viņš vispār vēlas, pats nezin.

Man bieži nākas konsultēt veiksmīgu biznesmeņu sievas un es viņām jautāju: “Ar ko Jūs vēlētos savā dzīvē nodarboties?” Un gandrīz vienmēr izrādās, ka savu ideju un vēlmju viņām nemaz nav. Kāpēc nav – cits liels jautājums par bērnību, vecākiem, kuri “nospieda” un neklausījās bērna vēlmēs un rezultātā izaudzināja cilvēku, kurš sevi nemīl un nepazīst. Un kā rezultāts ir tas, ka viņš neatrod savu aicinājumu un nodzīvo dzīvi, kurā vienīgais, ko var, ir samierināties ar apstākļiem.

Pārliecība par sevi – tā ir tā īpašība, kas pirmkārt dod labu izglītību (piemēram, privātās britu skolas). Un kā ar tiem, kuriem nav naudas tādai izglītībai?

— Ziniet, kur “dala” pārliecību par sevi? Es gan nedomāju, ka mācības privātā britu skolā ir veiksmes pamats. Ir statistika – fakti: daudziem veiksmīgiem miljonāriem ar izglītību ir pavisam švaki. Dažkārt tās vispar nav. Taču, iespējams, tieši tāpēc viņiem nav bailes no neveiksmes, viņi prot domāt nestandarti, riskēt un “uzspļauj” noteikumiem un autoritātēm. Vai tad skolā to māca? Mani novērojumi liecina, ka veiksmei biznesā, pirmkārt, ir vajadzīga drosme un bezbailība.

Bet privātas britu skolas – tas taču ir eksporta produkts. Vai gan tur māca patstāvību, prasmi pieņemt lēmumus, atbildēt par saviem soļiem, aizstāvēt savu viedokli, komunicēt, draudzēties? Man šķiet, ka divnieku karalis, kurš mācījies valsts skolā un dzīvojis nabadzīgā rajonā, var kļūt par veiksmīgu biznesmeni, tieši tāpat, kā prestižas mācību iestādes abiturients, var izrādīties neveiksminieks. Viss ir individuāli.

Mana meita mācījās bezmaksas valsts skolā Jeruzālemē. Tā ir skola, kuru pabeidza brāļi Netanjahu, viens no kuriem ir Izraēlas premjerministrs. Un kaut arī viņa tur mācījās tikai līdz astotajai klasei, zināšanas, kuras tur ieguva, ir nopietnas un angļu valodu viņa apguva perfekti.

Kādas vēl rakstura īpašības vajadzīgas cilvēkam, kurš vēlas būt veiksmīgs?

— Cilvēkam jāpatīk tam, ko viņš dara, viņam jāgrib darīt tieši to, saprast savas vēlmes un sekot tieši tām. Svarīga ir tikai pārliecība par sevi un prasme uzticēties savām vēlmēm, intuīcijai: cēloņa- seku likuma intuitīva izpratne, spēja uzstadīt lielus mērķus un darīt lielas lietas.

Kādu lomu ambīcijas spēlē panākumu sasniegšanā?

— Skatoties, ko mēs uzskatām par veiksmi. Panākumus lietišķajā sfērā es neizskatu atsevišķi no elementāras cilvēciskas labklājības. Bagāti un panākumiem bagāti biznesa cilvēki bieži vien ir nelaimīgi. Es esmu daudz tos redzējis – vairums no viņiem ir izcili neirotiķi.

Ambīcijas rodas tad, kad cilvēks pats sev nepatīk savā tagadējā veidolā un lien no ādas ārā, lai pierādītu, ka viņš ir ko vērts. Viņš pastāvīgi sevi salīdzina sevi ar citiem un visu laiku zaudē savas acīs. Notiek mērķu nobīde. Tā vietā lai dzīvē iemiesotu savas idejas un tiecienus, realizētu savus talantus, spējas, vēlmes un mērķus, cilvēks iespringst, cenšoties izdabāt savām ambīcijām un tiecas uzvarēt sacensībās, kuras pats sev uzspiedis… Pieņemsim, uzvarēja. Un? Viņš ir laimīgs? Iespējams, ka nē…

Es pastāvu uz to, ka veselīgas ambīcijas nemēdz būt. Un punkts!

Gadās, ka cilvēks zaudē pašvērtējumu dzīves neveiksmju dēļ – piemēram, ilgi nevar atrast darbu…

— Mūsu pašvērtējums ir ļoti izvēlīgs. Veselīga situācija, normāla situācija – tas ir tad, kad cilvēks sevi pieņem un mīl visu pilnībā. Viņam viss sevī patīk – gan āriene, vēderiņš, plikais galvas vidus, gan tas, kā viņš komunicē, gan tas, kā viņš domā… Un tieši tādus cilvēkus sastapt var ļoti reti. Visbiežāk cilvēki saka tā: “Es sevi vērtēju objektīvi – kā darbinieks es esmu labs,, bet kā vadītājs – īsti “nevelku””, vai arī: “āriene man ir visai pievilcīga, taču pārliecināt es neprotu.”

Protams, arī tas nāk no bērnības, kad vecāki akcentējušies uz kādām bērna īpašībām, piemēram, māte draudzenei pa telefonu teikusi: “Viņa mums tāda – ne īpaši smuka, bet ļoti centīga”, vai arī “Lai arī tu, dēliņ, esi mums tāds ne īpaši gudrs, tātad par biznesmeni tev nekļūt, bet sportā vari būt tīri labs.

Tad, lūk, tikai tas, pret kuru no bērnības vecāki izturējušies ar beznosacījuma mīlestību, pilnībā var būt pārliecināts par sevi. Ja tā nav bijis, pašvērtējums neizbēgami klibo. Un šajā gadījumā es tomēr ieteiktu, pašam aizpildīt šo cieņas un pārliecības sajūtu par sevi. Cieniet un mīliet sevi tik, cik vēlaties, lai jūs cienītu un mīlētu citi!

Dariet to, kas raksturīgs cilvēkiem ar augstu pašvērtējumu, salauziet refletorisko loku. Neejiet uz kompromisiem, turieties un nepiekrītiet darīt darbu, kuru neuzskatiet par savu, netiecieties pēc amatiem, kurus neuzskatiet par sevis cienīgiem. Esiet pacietīgi, vīrišķīgi un ticiet sev. Alga vienmēr ir tā summa, “uz cik” jūs jūtaties.

“Prokrastinācija” ir briesmīgs vārds… kāpēc cilvēki atliek darbus?

— Vairums cilvēku, kuri prokrastinē, ir nežēlīgi perfekcionisti, kuriem ir ļoti augsts trauksmes un baiļu līmenis. Tas nozīmē, ka viņi baidās ķerties pie ikvienas lietas, baidoties, ka vai nu neizdarīs to līdz galam, vai neizdarīs to spīdoši un perfekti.

Perfekcionisti un teicamnieki – tie nav tie cilvēki, kas visu dara teicami, visu, pie kā ķeras, bet tie ir cilvēki, kuri pat nesāk darīt, ja nav pārliecināti, ka varēs to izdarīt perfekti. Lūk arī atliek visu, bet dažos gadījumos, vispār neko nedara…

Kad tas traucē karjerai un negatīvi atsaucas uz dzīvi vispār, nākas doties pie psihoterapeita.

Bailes no publiskas uzstāšanās – arī tā ir daļa no zema pašvērtējuma problēmas? Kā to pārvarēt?

— Tādas bailes pirms uzstāšanās dzimst no bailēm būt nesaprastam, nepārliecinātības, ka tevi novērtēs, sadzirdēs, sapratīs. Galarezultātā tās ir bailes zaudēt. Un ar tām ir jāstrādā.

Bet cīnīties ar to kāreiz nav vajadzības. Pats uzdevuma uzstādījums ir nepareizs. “Es baidos, es nervozēju, bet es to pārvarēšu, tikšu galā, iekarošu auditorijas uzmanību”… Un tā nu jūs esat nonākuši gandrīz vai kara laukā. Nē!

Pie cilvēkiem vajag iet ar mīlestību un interesi par viņiem, ar vēlmi padalīties – tas saucās “ar atvērtu sirdi”. Tas, starp citu, atnāk pats, kad cilvēks sakārto savu pašcieņas jautājumu, sāk mīlēt sevi, “mācās dzīvot atslābināti.”

Cik taisnīga ir cilvēku dalīšana introvertos un ekstravertos? Vai tā ir taisnība, ka šis sadalījums kādā mērā nosaka to, kurā jomā cilvēks var realizēties?

— Nemēdz būt 100% introvertu vai ektravertu. Jautājums ir par to, kā ir vairāk intro vai ekstra… No tā atkarīgs tas, vai cilvēkam vieglāk strādāt ar papīriem, mehānismiem vai cilvēkiem. Lūk, tāds dalījums ir funkcionālāks. Tā vieglāk būs saprast, kādu darbu izvēlēties.

Cilvēki bieži vien sevi nepareizi saprot un novērtē. Piemēram, ļoti tiecas pēc komunikācijas, bet dēļ bailēm būt nesaprastam, noslēdzas un uzskata sevi par introvertu (un strādā noliktavā, tā vietā, lai strādātu viesnīcas uzņemšanā)…

Vai taisnība, ka, lai justos psiholoģiskā komfortā, katram cilvēkam ir vajadzīgs periodiski mainīt darbu? Ja tā ir, tad – cik bieži? Un kādi ir šie iekšējie signāli, kuri liek saprast, ka ir īstais brīdis, ka laiks doties prom? 

— Sevī ir jāklausās. Ja ir iekšēja vajadzība un sajūta, ka esi aizsēdējies, maini darbu, ja nē – tad kāpēc mainīt? Te nav nekādu recepšu, nekādu noteikumu. Taču ir zināms tas, ka ir nacionālās tradīcijasšajā jomā. ASV pieņemts mainīt darbu reizi 5-7 gados un biežāk, Japānā – jo ilgāk vienā darba vietā strādā, jo lielāka cieņa pret tevi.

Nesen satiku tās skolas direktoru, kurā pats strādāju pirms 30 gadiem. Šobrīd viņam ir 90 gadu un viņš ir brīnišķīgā formā. Viņš 63 gadus nostrādājis šajā skolā un 40 no tiem, pašreizējā amatā. Un tā ir viena no Maskavas pazīstamākajām skolām. Un kā jūs saprotiet, viņam šeit ir psiholoģiski ļoti komfortabli.

Sakiet, vai ir kādas psiholoģiskās problēmas, kas vairāk raksturīgas tieši sievietēm? Kādi psihologiskie šķēršļi ceļā uz veiksmi visbiežāk viņām jāpārvar? Kā tos parvarēt?

— Protams, sievietes ir daudz emocionālākas. Un, iespējams, tieši tasvisspēcīgāk ietekmē viņu virzīšanos pa karjeras kāpnēm. Taču lielos vilcienos,es esmu pret dzimumu dalīšanu šajā jautājumā. Domāju, ka nav speciāli sieviešu un vīriešu īpašības, kas traucē vai palīdz veidot savu lietišķo karjeru.

Autors: Mihails Labkovskis
Avots http://www.snob.ru

Tulkoja: Ginta FS

Lai dzīve krāsaina!

12295440_1091833770856679_7453443264479560697_n

Šis ir universāls tests, kas palīdzēs noskaidrot, vai Tu patiešām nodarbojies ar savu īsto lietu.

1. Ar savu iemīļoto dzīves nodarbi tu vari nodarboties jebkurā laikā, jebkurā vietā, jebkuros apstākļos un pie jebkādas pašsajūtas.

“Cilvēki reti kad ir veiksmīgi, ja nodarbojas ar to, kas nesagādā tiem apmierinājumu”.

2. Tu iegrimsti darba procesā momentā un uz ilgu laiku. Koncentrēšanās uz darbu ir kas līdzīgs dziļai meditācijai. Laikam un visam, kas notiek apkārt, vairs nav nekādas nozīmes.

3. Tev nemitīgi ir vēlēšanās un tieksme uzzināt ko jaunu un kļūt arvien profesionālākam un iegūt arvien vairāk profesionālo zināšanu. Tu piedalies diskusijās, kas saistītas ar šo lietu.

4. Tu nesavtīgi dalies iegūtajā pieredzē ar citiem cilvēkiem. Jaunas zināšanas pie tevis atnāk viegli un tieši tāpēc tu esi gatavs dalīties tajās. tevi nebiedē doma par to, ka kāds kļūs labāks par tevi šajā lietā, izmantojot no tevis gūtās zināšanas.

5. Tu esi atvērts visam jaunajam. Mīļotais darbs dod tev milzīgu enerģiju, kuru tu vari tērēt sava radošā potenciāla vairošanai. Tu esi atvērts jaunām iepazīšanām, ceļojumiem un eksperimentiem.

6. Naudai šajā gadījumā nav noteicošā loma. Ja esi aizņemts ar savu īsto lietu, tu tērē tai lielu daļļu savas naudas. Un ar laiku mīļotā nodarbe ar tādu pašu vieglumu nes tev pietiekamus ienākumus.

7. Tu ievēro, ka vēlamie notikumi sāk formēties paši, un tev atliek vien vērot notiekošās “apstākļu sakritības.” Jaunas iepazīšanās, jaunas radošas idejas pašas atnāk tavā dzīvē.

Ja vēljoprojām esi savas mīļotās nodarbes meklējumos, atceries:

Nevar spert vienu milzīgu soli, kas tūlīt un uzreiz nodrošinās tava mērķa sasniegšanu, jo jebkurš mērķis tiek sasniegts daudzu mazu, vienkāršu solīšu rezultātā.

Autors: Pīters Kohens

Tulkoja: Ginta FS

Pasaka ar koučinga elementiem :)

ryibka

Reiz vecenīte aizsūtīja savu vecīti pēc zivīm – mājās vairs nebija ko ēst. Kā ierasts, vīriņš izmeta savu tīklu un gaidīja. Pirmajā reizē izvilka, tīkls tukšs. Iemeta otro reizi – un atkal tīklā tikai gliemežvāki un smiltis. Iemeta trešo reizi un, tavu brīnumu, tīklā zivtiņa. Ne parasta, bet – zelta. Izvilka vīriņš zelta zivtiņu no tīkla – stāv, un priecājas, bet zivtiņa viņam cilvēku valodā saka:

– Vīrs, atlaid mani!

– Vai vēlēšanos izpildīsi? – vīriņš, attapies no pārsteiguma, pajautāja.

– Protams, ka izpildīšu! Ko tu vēlies?

– Nu, kā, ko? Ko jau visi – savrupmāju, Mersedesu un sievu – skaistuli un gudrinieci!

– Labi, izdarīšu visu, ko vēlies, tikai tu man pasaki, kam tev tas viss? – jautāja zivtiņa.

– Nu gan tu, zivtiņ pajautāji!!!! Nu, kā… – lai nepārpūlētos, lai nekā netrūktu, lai mana vecene katru dienu un nakti man smadzenes neskalotu!

– Un, vēl? – jautāja zivtiņa.

– Nuuuuu…. – večuks pakasīja aiz auss, — nu, tas! Prestižs! Tad visiem skaudīs un visi teiks: «Re, kāds Petrovs malacis! Kruts vīriņš!»  Un, vēl? – nerimās zivtiņa.

– Nu, ko vēl? Lai varētu augām dienām gulšņāt pie baseina un vispār vairs savā dzīvē nestrādāt!

– Vai tad galīgi negribi strādāt?

– Ne druskas! Re, kur man tas darbs sēž! – un vīriņš izteiksmīgi novilka ar roku sev zem kakla.

– Un tev tāda dzīve neapniks?

– Vai tad kas tāds var apnikt?!

– Un, kā vēl var! — nosmējās zivtiņa. – Un ko tu jutīsi pēc gada tādas dzīves?

– Viss būs super! No rīta pamostos un – baseins! Guli, sauļojies un jau pusdienas. Pēc tam – klusā stunda un atkal – baseins līdz vakariņām. Pirms miega papeldējies, nožuvi un gulēt! No rīta atkal baseins…. Un… Un tā visu gadu?!

– Nuuu, ja!

– Un tagad iedomājies – 5 gadus viens un tas pats!!!?

– Jā, tev taisnība, zivtiņ. Tā patiešām man ātri apniks! Ko tad darīt? – vīriņš pēkšņi sāka pārdomāt.

– Un, kā tu pats domā? Ja tev nebūtu jāstrādā, lai pabarotu ģimeni, ar ko tad tu nodarbotos?

Vīriņš brīdi padomāja.

– Zini, zivtiņ? Es noteikti atvērtu savu galdniecību! Es ļoti mīlu šo lietu!

Vīriņam iemirdzējās acis. Sāka viņš bildītes sev iztēlē zīmēt ar savu skaisto nākotnes dzīvi.

– Un ko tev tas dotu? – jautāja zivtiņa.

– Es visu dienu varētu savā darbnīcā stradāt – grebt koku, ēvelēt, kalt. Nu, kā? Ja par dienišķo maizi domāt nevajag, tad var nesteigties un savai labsajūtai radoši strādāt un priecāties par to, ko dari. Ja dvēseli savā darbā ieliec, tad arī īsti meistardarbi gala rezultātā sanāk.

– Un pēc tam?

– Un pēc tam jau to meistardarbu būtu tik daudz, ka varētu tos pārdot, noteikti kādam uzdāvinātu, man patīk labdarība. Re, kā! Un noteikti sev skolniekus paņemtu, lai būtu kam savas zināšanas nodot, un, protams, palīgus paņemtu, lai šī lieta plaukst un zeļ. Tā varētu arī otro darbnīcu atvērt. Pat nosaukumu izdomāju: “Master Petroff”. Skaisti!

– Un kā tu jūties, domājot par šādu savu nākotni?

– Lieliski jūtos! Kā gan savādāk? Nodarbojos ar savu sirdslietu, nauda ir, apmierinājums ir, atzinība – arī. Es vienkārši esmu laimīgs!

– Kad tu varētu sākt? – painteresējās zivtiņa.

– Jau tagad varu! – pielecot kājās nokliedzās večuks. Un, jau prom skrienot, piebilda: «Paaaaldies, zivtiņ!». Un pazuda tālumā.

«Re, cik labi! Savādāk visi tikai prasa vienu – savrupmāja, Mersedess! Bet dzīvot ta, kā dēļ?» — pasmaidījusi, padomāja zivtiņa – «Dievinu koučingu!»

Un pazuda sirmajās jūras putās, atvadām pamājot ar asti – un aizpeldēja meklēt jaunu klientu tīklus.
:):):):)

Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc es esmu šeit?

12193419_1024135910941234_5780551998060444512_n

5 jautājumi, ko uzdot sev

Vai kādreiz esat domājis, kāpēc esat šeit? Kāda varētu būt jēga mosties katru rītu? Daļa no jūsu mērķa šeit ir noskaidrot, kāpēc. Kad uzzināt iemeslu (kāpēc esat šeit), varat sākt mainīt pasauli tā, kā tikai jūs to spējat.

Ja jūs nezināt, kur sākt, uzdodiet sev tālāk minētos jautājumus.

1. Kāds ir jūsu dzīves darbs?

Es nedomāju jūsu ikdienas darbu vai katrā ziņā ne to, ar ko jūs pelnāt naudu. Kāds ir jūsu iemesls dzīvot?

Vai jūs veidojat veselīgāku kopienu sev un citiem? Vai jūsu sapnis ir izgudrot kaut ko, kas palīdzētu citiem? Pie kādām prasmēm un projektiem jūs strādājat savā brīvajā laikā, lai dalītos ar savām īpašajām spējām un talantiem?

2. Kāda ir jūsu dzīves jēga? Kas jums piešķir jēgu? 

Vai ir kāds, ko jūs esat pozitīvi ietekmējuši vai iedvesmojuši savas dzīves laikā? Kurš gaida, lai jūs tam pavērtu jaunu ceļu? Vai ir kāds apdraudēts augs vai dzīvnieks, kam nepieciešama jūsu aizsardzība? Varbūt jūs protat dziedināt vai spējat atbalstīt kādu, kura spējām ticat. Lai nu kā, ikvienam ir augstāks mērķis.

3. Kas ir jūsu kaislība?

Visums sniedz mājienu par to, kāds ir jūsu dzīves mērķis, radot aizrautīgu kaislību pret kādu nodarbi. Vai šī kaislība būtu mākslā, palīdzot citiem, veselībā vai dziedināšanā, izgudrošanā – šajā pasaulē ir kaut kas tāds, kas iededz kaisles liesmas jūsu dvēselē. Atrodiet savu īpašo liesmu un atļaujiet savai sirdij jūs vadīt, padarot to par dzīves galveno mērķi.

4. Ko pasaule zaudētu, ja manis šeit nebūtu?

Mēs visi ietekmējam apkārtējos. Tāpat kā, iemetot akmentiņu ūdenī veidojas mazs viļņojums – lai arī sākumā tas ir tikai viens, pēc mirkļa to paliek arvien vairāk un tie ir lielāki. Tāpat arī mūsu ietekme uz pasauli izplešas ar katru mirkli, ko šeit pavadām. Jums ir īpaša dāvana un talants, kas ir jūsu vienreizējais veltījums pasaulei.

Vienkārši pajautājiet sev, kas ir jūsu superspēja?

5. Kas ir nepieciešams, lai es jau šodien sāktu izdzīvot savus sapņus?

Ja es vēl šobrīd neizdzīvoju savus sapņus, ko es varu darīt tagad, lai virzītos tiem pretī? Vai es varu lasīt vai pētīt kaut ko, kas ļautu pietuvoties maniem sapņiem? Vai ir cilvēki, ar kuriem varu pavadīt laiku, lai iemācītos sev nepieciešamās prasmes? Vai man ir nepieciešams sākt iekrāt mazliet naudu? Vai ir veids, kā brīvprātīgi palīdzēt vai kļūt par mācekli ekspertam, kurš jau dara to, ko es gribu iemācīties?

Atgādiniet sev, ka jūs esat savienoti ar dievišķo. Visums ir neierobežots, un tas nozīmē, ka arī jūs esat neierobežots. Jūsu mērķis var aizņemt kādu laiku un praktizēšanos, bet jūs varat atrast jaunus veidus, kā apiet šķēršļus savā ceļā. Reizēm jums ir nepieciešama neliela palīdzība, un citreiz vienkārši ir nepieciešama cita pieeja.

Avots: http://www.garavasara.com