8 svarīgākie darbības vārdi

puce

Skatīties
Uzmanīgi. Ar gudras lapsas skatienu, pūces dzintardzeltenām acīm, nepalaist garām nevienu un neko. Jo pasaulē viss notiek pēkšņi un ātri. Un šis vienīgais mirklis var paņemt visu. Neatgreizeniski. Taču tas var tev plaukstā nolikt visu pasauli. Un tas nozīmē – sagaidīt saullēktu, pavadīt saulrietu un neļaut sev kaut ko palaist garām… Skatīties dziļi sevī. Debesīs. Mīļotajās acīs.

Klausīties
Klausiīties. Savā sirdī. Dažkārt auksta aprēķina balsī. Skaņās aiz loga, šīs pasaules dzīvi. Klausīties mūziku. Klausīties jutekliskā putenī, svešās skaistās un dīvainās runās, kaķa murrāšanā…. Klusumā, tātad – bezgalībā. Klausīties un dzirdēt.

Elpot
Ar pilnu krūti. Pilnu spēku. Baudīt kūstoša sniega smaržu gaisā, kas nogulstas plaušās, atstājot vieglu skumju sajūtu, kura, gribi vai negribi, ietīs tevi un pametīs. Ieelpot kaut ko ļoti dārgu un mīļu.

Ticēt
Savai izvēlei. Savai Zvaigznei. Jaušām nejaušībām. Saviem spēkiem… pat tad, ja rokas nolaidušās, pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, pat tad, ja šķiet, ka viss beidzies… ticēt un gaidīt pretī pastieptas rokas no neiespējamības tumsas. Tikšanām, kas maina tavu dzīvi uz visiem laikiem… Tam, ka visu (gandrīz visu) var izlabot – pareizajā laikā ar pareizajām domām galvā, un atvērtu sirdi. Taisnīgumam.

Mīlēt
Tāpēc, ka “prast mīlēt nozīmē prast visu”. Mīlēt Viņu. Sevi. Un veselu pasauli starp jums. Mākslu, radošumu, mūzikas un dabas skaņas… Dievu. Savus Sargeņģelus. Draugus. Mīlēt dzīvi, nedalot to “tajā, ko es mīlu darīt” un “”tajā, kas man jadara”. Mīlēt jauno un pēkšņo. Un ikdienas sīkumus.

Dāvināt
Neko neprasot pretī… Atdot vairāk, nekā saņem. Dāvāt savu aizraušanos un atklājumus, savu enerģiju. Savu pārliecību. Dāvanas un smaidus. Un atklāsmes. Un skūpstus.

Just
Nekādus pustoņus, tikai pilvērtīgus, pilnkrāsainus. Bet, ja nu sanāk pustoņus – tad dažādu gradāciju – no-līdz. Just miesu un asinis. Un savu mūžīgo Dvēseli. Un zemi zem kājām. Un spārnus aiz muguras. Pat sāpes – tāpēc, ka tās nozīmē, ka tu vēl joprojām esi dzīvs.

Saprast
Sevi un savu pasauli. Ka vientulība nav sinonīms vārdam brīvība. Ka straume, iespējams, aiznesīs tevi ne gluži tur, kur biji iedomājies. Ka kaut ko tev lemts sasniegt tikai pretojoties liktenim. Ka dzimšana ir pirmais solis pretī nāvei un, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums. Saprast to, kas tev apkārt, zemtekstus, jēgu un nozīmi. Tāpēc, ka mājienos slēpjas jēga…

Autors nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Advertisements

Elizabete Gilberta: labākais padoms manā dzīvē

elizabet-gilbert

Labākais padoms manā dzīvē

To es saņēmu no sievietes – mākslinieces, nedaudz vecākas par mani. Man tad bija nedaudz vairāk par divdesmit, un es viņai žēlojos par to, ka nepaspēju nodarboties ar radīšanu, jo man ir trīs darbi, briesmīgi sarežģīta dzīve, dzīvoju ar veselu baru kaimiņiem un darbi man pāri galvai. Es gribētu mierīgi rakstīt, tā, lai neviens mani netraucētu, bet laika mūžīgi nepietiek.. Viņa noklausījās manu sakāmo, nedaudz paklusēja un tad pajautāja.
«No kā tu esi gatava atteikties, lai dzīvotu tādu dzīvi, par kādu it kā sapņo?».

Atslēgas vārds izrādījās «it kā».

Manī iekšā viss noreaģēja. Es drausmīgi apvainojos. Ko nozīmē “it kā sapņoju”? Es? Visiem sen ir skaidrs, ka rakstniecība man ir pati svarīgākā lieta dzīvē!
Viņa turpināja: «Kāpēc tu tēlo, ka rakstniecība ir svarīgākā lieta tavā dzīvē, ja visa tava dzīve pieder citām lietām, cilvēkiem un citiem mērķiem?».

Kamēr es ievilku elpu, viņa atkal uzbruka:

«Pieņemsim, tev ir trīs darbi. Bet, kā saucas tavs mīļākais seriāls?»
«Soprano ģimene»
«No šodienas tu atsakies no kabeļtelevīzijas. Izrādās, tev ir laiks sekot Soprano ģimenes dzīvei, bet nav laika savējai?».

Es klusēju.

«Uz kādu kafejnīcu tu ej ar draugiem? Aizmirsti tās nosaukumu! Kāds ir tavs mīļākais žurnāls? Viss, vairs tu to nelasi».

Man patīk viņas padomi. Tajos nav ilūzijas ar nosaukumu «tu vari dabūt visu, ko vien vēlies». Nevari!. Tas, ko tu dari katru dienu, arī veido tavu dzīvi.

Ja tavam sapnim nav vietas tavā ikdienā, tātad ir kaut kas svarīgāks.

Vienīgais veids, kā saprast sevi, ir pārstāt sevi mānīt. Diennaktī ir 24 stundas. Kas man ir svarīgs un kas – nav svarīgs? Tikai atbildot uz šo jautājumu, var uzkrāt laiku un spēku lai kļūtu par kaut ko. Lai kļūtu par sevi.

Kļūsti nevis par lietvārdu, bet gan par darbības vārdu

Grāmatā «Big magic» es rakstu par to, ka savu radošo spēku aizsardzībai sākumā vajadzētu noskaidrot, kādi tad ir mani radošie nolūki, un kas uz tiem attiecas.

Nesen uz sava videoklipa noskatīšanos es uzaicināju dzejnieku Marku Nilo. Viņs teica «kļūsti par darbības vārdu, nevis lietvārdu». Būtu viņš man to pateicis agrāk, kad rakstīju savu grāmatu par radošumu! Es noteikti šo citātu iekļautu savā grāmatā un pastastītu, ko es par to domāju.

Un, ko es par to domāju? Parasti savus radošos nolūkus mēs apzīmējam ar lietvārdu. Es – rakstnieks. Taču svarīgāks tomēr ir darbības vārds – es rakstu. Tas nozīmē lielāku uzmanību pievērst nevis sev, bet tam, ko es daru – savām darbībām.

Uz ko aiziet jūsu dzīves spēki? Tas ir bezgala dārgs, izlaists ierobežotā tirāžā, svēts cilvēciskais spēks. Un kam jūs to tērējat šodien?
Neesiet rakstnieki! Rakstiet!
Neesiet mākslinieki! Radiet!

Iespējams, tas ir pretrunā ar to, ko es rakstīju grāmatā  «Big Magic». Taču Markam ir taisnība, svarīgāk ir nevis tas, kā tu sevi nosauc, bet tas, ko tu ar sevi dari. Lai pasaule tevi sauc, kā viņa vēlas.
Es ne vienu vien desmitgadi dēvēju sevi par rakstnieci, līdz pārējie sāka mani tā dēvēt. Man nebija vajadzīga neviena atļauja, lai sauktos par rakstnieci. Es izvēlējos sev lietvārdu pēc tā, uz ko tērēju savu laiku.

Grāmatas “Ēd, lūdzies, mīli” veiksme.

Ja godīgi, es vispār nesaprotu, kāds ir iemesls šīs grāmatas popularitātei. Droši vien nekad arī neuzzināšu. Tas droši vien ir fenomens. Makro līmenī līdz galam to noskaidrot droši vien nav iespējams (kā arī atkārtot šos panākumus, nemainot apstākļus).
Šīs grāmatas uzrakstīšanā es ieliku tikpat daudz spēka un kaisles, cik pārējās grāmatās. Bet tām citām tādu panākumu nebija. Man grūti pateikt, kāpēc tā.
Iespējams, nav nekādas panākumu maģiskās formulas.

Vienīgā mana versija ir šāda: lai padalītos ar citiem cilvēkiem brīvībā, ir vērts aprakstīt savu ceļu uz brīvību.

Es negrasījos rakstīt grāmatu, kas palīdzētu sievietēm. Mana vēlme bija palīdzēt vienai vienīgajai sievietei, kas sapinusies savā dzīvē: pašai sev. Lai saprastu sevi un atrastu ceļu tālāk, es nolēmu uzrakstīt grāmatu. Gala rezultātā, man sanāca grāmata, kas palīdz daudzām sievietēm.
Droši vien nedrīkst dalīties ar brīvību, ja pašai tās nav. Visa mana grāmata ir par to, kāpēc tās nebija, kāpēc tā vajadzīga un kā man izdevās to atrast.

Kā iemācīties riskēt?

Cilvēki mēdz teikt, ka es uzdrošinos darīt daudz ko un tā iedvesmoju citus. Taču tāpat man uzdod arī jautājumu: ko darīt tad, ja baidies riskēt? Ne katrs var kļūt par brīvo žurnālistu un ceļot pa pasauli. Kā izlemt riskēt?

Es domāju, ka bieži vien risks neriskēt ir lielāks par risku riskēt. Mans draugs Robs Bells saka: «Nekādas drošības nav. Mēs te visi esam pieaugušie, tāpēc teikšu tieši – rītdiena nav garantēta nevienam».

Būt cilvēkam ir ļoti bīstami. Lidot cauri Visumam uz zemeslodes, kur ar tevi ik sekundi var notikt jebkas. Taču tas arī nozīmē – būt cilvēkam, dzīvot.
Dažkārt ir neiespējami riskēt, jo tam neatliek spēka. Taču dažkārt nākas riskēt, kaut arī neesi gatavojies to darīt.
Taču atteikties no riskiem – pats par sevi jau ir liels risks. tas ir risks nodzīvot savu dzīvi aizsardzības pozīcijā, palaist garām iespējas apskatīt pasauli, neiepazīties ar interesantiem cilvēkiem.

Dzīve vispār sastāv no vieniem vienīgiem riskiem. Nav nekā iepriekš nolemta. Vienas vienīgas iespējas un riski.

Pirms riskēt, es vienmēr sev pajautāju, kādi vēl ir varianti?
Un, ja citu variantu, kas man derētu, nav, es riskēju.
Un visbiežāk tie citi varianti ir daudz neinteresantāki par riskanto lietu.

Ir pienācis brīvības laiks

Otrajā oktobrī es facebook ierakstīju: «Es esmu piekususi pierādīt to, ka esmu laba. Iestājies brīvības laiks.»
Pēc maniem vērojumiem, sievietēm ir raksturīga vēlme būt pieņemtām, labām, ērtām. Precīzāk, mums raksturīga vēlme pierādīt, ka esam tādas. Un, pirmkārt, to mēs pierādām pašas sev.
Un darām to velti.
Būsim godīgas, diez vai kada no mums vēlas atklāti kaitēt cilvēkiem. ja nu vienīgi sociopātes. Taču šeit mēs nerunāsim par tām.
Mēs drīkstam darīt to, ko vēlamies. Mums ir tāda brīvība. To, kas mums nes brīvību, prieku, iedvesmu. To, kurā nav nekadas vēlmes nodarīt ļaunu. Protams, kādam mēs netīšām uzkāpsim uz varžacs. Un mums uzkāps. Taču mums nav nolūka kaitēt. Un nevajag censties par katru cenu būt savai labākajai versijai.
Nevajag savas darbības un lēmumus izskatīt zem mikroskopa no divdesmit dažādiem skatu punktiem, noskaidrojot “vai es labi un pareizi rīkojos?” un “kā tas izskatījās no malas?”.
Visus ieekonomētos spēkus var novirzīt iemīļotajai nodarbei, sajūsmināties, radīt, interesēties, aizrauties, pārdomāt, audzēt, priecāties.

Brīvība IR veltīt uzmanību tam, ko es varu ietekmēt.
Brīvība IR šodiena un tuvākā stunda.
Brīvība IR cilvēki, ar kuriem kopā es vēlos būt.
Brīvība IR lieta, pateicoties kurai es jūtos dzīva.
Tāda ir mana Brīvība.

Vārda «egoistisks» nozīme

Sievietes, kurām ir drosme tērēt laiku sev, dažkārt izpelnās tadu apzīmējumu kā egoiste. Mandarīnu (ziemeļķīnas) valodā vārdam «egoistisks» ir divas nozīmes.
Pirmā – darīt to, kas nes tev labumu.
Otrā – būt skopam un krāt mantu.
Mūsu, rietumnieku, izpratnē, vārds «egoisms», diemžēl apvieno abas šīs dažādās nozīmes.

No kurienes mums šī neprātīgā ideja – ka aizraujoties ar kādu sev svarīgu lietu, es nodaru ļaunu citiem cilvēkiem?

Nebaidieties darīt to, kas nes jums labumu. Cilvēki nekļūst par monstriem, nodarbojoties ar svarīgām, aizraujošām un interesantām  lietām, Gluži otrādi. Viņiem rodas spēki un vēlme nest labumu citiem cilvēkiem. Bet tikai šādā secībā.

Sīzifu vajadzētu iedomāties laimīgu

Pie manis bieži nāk jaunie rakstnieki. Es viņiem piedāvāju uzdot sev pašiem jautājumu:
Vai tu turpinātu rakstīt, ja tavus darbus neviens nelasītu?
Ja viņi atbild “jā”, tad no tiem sanāks lietas koki.
Ja – “nē”, viņus gaida daudz skumju. Ja vērtība ir tikai tajā, kas nes labumu citiem, bez skumjām neiztikt.

Kamī rakstīja: «Sīzifu vajadzētu iedomāties laimīgu».

Katrs mākslinieks, rakstnieks, ikviens cilvēks, kurš kaut ko rada, tērē milzu spēkus, lai veltu savu akmeni kalnā. No rīta akmens atkal guļ kalna pakājē. Viss sākas no gala. Katru dienu!

Jautājums nav tajā, kā izvēlēties dzīvi bez akmeņiem un kalniem, bet gan tajā, kurš akmenis tev patīk tik ļoti, ka tu esi gatavs to velt kalnā. Kāds akmens ir tavs?

Ja tev vienalga katru dienu jāveļ kāds akmens kalnā, tad ir jēga izvēlēties pēc iespējas interesantāku akmeni. Tad labāk es velšu savu akmeni kalnā, nevis atkorķēšu kārtējo alus pudeli televizora priekšā. Tik interesants ir mans akmens!
Ja jūs man liksiet izdarīt izvēli starp buksējošu rakstniecības dienu un jebkuru citu interesantas un veiksmīgas nodarbes dienu, es izvēlēšos rakstniecību. Jo man ļoti patīk mans akmens.
Un jaunajiem rakstniekiem es vaicāju: vai tavs akmens ir interesants?
Ja atbilde ir “jā” – lieliski! Tev viss izdosies!
Ja “nē” – izvēlies citu. Interesantāku!

Avots: Q&A: Elizabeth Gilbert on Feminism and Creative Living
No http://anotherindianwinter.ru
Tulkoja: Ginta FS