Par godīgumu pret sevi

Izdarīt savu izvēli un atzīt to – arī tas ir godīgums.
Godīgums – pieņemt to dzīvi, kura tev ir tieši šobrīd.
Godīgums – zināt, ko tu patiesībā vēlies.
Godīgums – būt tikai ar tiem, ar kuriem tu nespēj dzīvot melos, imitējot to, kā nav, lielajā mazās dzīves traģēdiju teātrī, kurā neviens nevienam nav vajadzīgs un nav svarīgs, taču publika smaida un aplaudē.

Es nemīlu apkopot jelkādus rezultātus, taču mirklī, kad sākās mans godīgais briedums, man ļoti iepatikās vērot savas dzīvās dzīves reālo temperatūru.
Vai atceros, ko piedzīvoju? Vai apzinos savas domas un rīcību? Vai skaidri zinu, pa kādu ceļu eju un kurp dodos? Kā man ir ar citiem? Kā viņiem ar mani? Vai esmu iemācījusies saprast, ka robežas ir manī, nevis kaut kur ārpusē un, ka nevienam nevar piespiest tās ievērot, ja es pati neesmu spējīga atrast sevī spēju cienīt pašai sevi un citus?

Vai esmu gana drosmīga, lai nenosauktu par ienaidniekiem katru, kurš mani nav pieņēmis un iemīlējis? Un vai pati esmu iemācījusies vienkārši distancēties, necīnoties ar tiem, kurus pati neesmu spējusi pieņemt un iemīlēt?

Vai labā nozīmē esmu pārvērtusies par lepnu kaķi, atsakoties no suņa uzticības pat tiem, kas spārda un mērdē badā, piesietu atkarības ķēdē?
Iespējams dzīvās dzīves temperatūra var izrādīties pavisam niecīga, taču tā ir skaidra pazīme tam, ka cilvēks ir atmodies.

Labi, kad blakus nav salstošo, kuri baidās pateikt, baidās no savām rētām un nepilnībām.
Labi ir tad, kad tur, kur tu dzīvo un starp tiem, ar ko kopā esi, nav vērtējošo, kas tevi sūta kaut ko atstrādāt, kuri ir hroniski neapmierināti ar visu, ko tu dari. Ir labi tad, kad tevī nav mokošo baiļu izrādīties sliktam tad, kad kaut kam nepiekrīti, kad saki “nē”. Kad tev nav jātaisnojas par savu slikto garastāvokli, par to, ka šobrīd nesmaidi. Ir labi, kad nav jāaizstāvās – ne ar vārdiem, ne kulakiem.

Vislielākas skumjas mani pārņem tad, kad esmu blakus tiem, kuri saslēgti savā nekad neatslābstošajā gatavībā aizstāvēties un sist pretī.

Es to izjūtu ļoti spēcīgi un skumstu, jo zinu, no kurienes rodas tāda gatavība un pat bravūra, kas radusies no drošības ilūzijas, kuras patiesībā nav. Tā saistīta ar faktu, ka nebija drošības, pieņemšanas, un patiesas tuvības pieredzes, un nebija pieredzes, ka cilvēks panāk tev pretī, nebija uzticēšanās pieredzes un iespējas vienkārši atslābināties un pārstāt atsekot to, kā citi uz tevi reaģē.

Es uzskatu, ka drošība (emocionālā, fiziskā, seksuālā) ir viens no pašiem svarīgākajiem mūsu dzīves vaļiem, kas nodrošina mums līdzsvaru, iespēju būt laimīgiem, realizētiem, spējīgiem dzīvot mierā gan ar sevi gan citiem.

Mana ilggadējā pieredze darbā ar traumām liecina, ka kvalitatīva izeja no tām vienmēr ir saistīta ar iekšējās drošības iegūšanu un iepriekš nemitīgi darbojošos aizsardzības mehānismu apturēšanu.

Mīļie, atbruņojieties! Atcerieties, ka, ja jūs bezgalīgi ilgi slīpēsiet savu kaujas mākslu, tad līdz mūža beigām būsiet karā. Ja tas ir tas, uz ko jūs tiecaties, ok, turpiniet. Ja vairs neatceraties, kad vispār esat bijuši atslābināti, apstājieties! Laiks sevi dziedināt!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Mīlestību necīnās

Vērojot to, no kā mēs patiesi sasildāmies, piepildāmies ar gaismu un prieku, dziedināmies, var diezgan viegli nonākt pie patiesības par to, ka tas viss nav iegūts ne nežēlīgā cīņā, ne pateicoties graujošiem procesiem, ne kādam citam atņemts, ne arī iemainīts pret pazemojošu stāvēšanu uz svešiem sliekšņiem…

Viss gaišākais, nenopērkamais, godīgākais un tas, kas nespēj nodot, atnāk mums no Mīlestības.

Pat ne no tās, ko viens cilvēks izjūt pret otru: jā, tā ir brīnišķīga, bet tomēr ne galvenā.
Bet no tās, kuru cilvēks izaudzē sevī tad, kad izjūt nepieciešamību (ne pienākumu) pieņemt dzīves likumsakarības, neatgriezenības un nepilnības.
Mīlestības, kas sastāv no radīšanas un vēlmes pasargāt visu dzīvo un apzinātas atteikšanās izliet kāda cita asinis – tiešā un pārnestā nozīmē.

Lūk, mīļie, kāpēc par Mīlestību necīnās…

Mīlestībai nav vajadzīgi ne kari, ne iekarotāji. Tie visi atnāk tikai tāpēc, lai paņemtu ar varu. Un tikai uz to tie arī cer. Un vēl uz spītību, bezkaunību un apsēstību.

Pats labākais vss ir brīvs.

Jo agrāk to saproti, jo mazāk brūču…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc mēs strīdamies?

cinas gailis5

Pierādām savu taisnību.
“Asinis pa degunu” , bet mums ikvienā strīdā vajag būt gudrākiem, skaistākiem, garīgākiem par saviem oponentiem. Kas gan cits tas ir, ja ne zems pašvērtējums? Starp citu, kad mēs augstprātīgi citus pamācām, tas nozīmē tikai to, ka mūsu pašvērtējums ir zemāks par zemu.
Aizstāvam savas pozīcijas.
Ļoti bieži pašos sirds dziļumos mēs neesam līdz galam pārliecināti, vai pareizi rīkojamies. Un tad katrs cits viedoklis tiek uztverts kā “uzbrauciens”. Daudzi iziet šo stadiju tad, kad maina savu dzīvi. Un šādos strīdos viņi vai nu nostiprina savu pārliecību par sava izvēlētā ceļa pareizību, vai gluži otrādi – pazaudē ticību un atgriežas vecajās sliedēs. Bet visa pamatā ir tā pati nepārliecinātība. Tas, kurš ir pārliecināts, nestrīdās. Viņš dara.
Pievēršam sev uzmanību.
Mēs visi esam par maz mīlēti un mīļoti. Dažkārt šķiet, ka mēs nevienam neesam interesanti un vajadzīgi. Un tad var iesaistīties strīdā, labāk – ar autoritāti. Kā muša ar ziloni. Tad visi mūs ievēro un pievērš mums uzmanību. Tas ir interneta “troļļu” dzīves princips.
Gribam “glābt” citus cilvēkus.
No malas tāda cenšanās “nolikt uz pareizā ceļa” ar strīda palīdzību patiešām var izskatīties cēla. Taču vārdu kaujas karstumā mēs neievērojam, kā atkal un atkal cenšamies spēlēt Dieva vai Mesijas lomu, kurš ar varu atgriež citus “pie gaismas”. Taču citiem palīdzēt mēs varam tikai ar savu piemēru. Vienmēr atceries, ka zirgam tu vari parādīt ceļu pie ūdens, bet nevari piespiest to dzert.
Pavēro īstus, pieredzējušus un viedus jebkuras dzīves sfēras profesionāļus: cilvēki ir pārliecināti par to, ko viņi dara, ciena sevi un citus un izvairās no strīdiem. Man ir ļoti siltas atmiņas par Nikolaju Kozlovu, psihologu un personības izaugsmes treneri, un par tām trim dienām, ko pirms daudziem gadiem viņa sabiedrībā pavadīja mans vīrs. Mēs centāmies strīdēties ar viņa grāmatām, idejām, kolēģiem. Bet Nikolajs Ivanovičs vienkārši klausījās mūsos un smaidīja. Pēc tam pateica paris mierinošas frāzes un strīda vairs nebija. Cilvēks ne reizi neiesaistījās diskusijā, pat tajā brīdī, kad kāds viņu atklāti provocēja.
Strīdam ir vajadzīgi divi. Pats ar sevi strīdēties vari vien pāris minūtes. Pēc tam jau vairs nav interesanti. Ja viena no pusēm nevēlas iesaistīties cīņā, jo ir pārliecināta par savu spēku, otrai nākas aiziet no kaujas lauka, tikai skata pēc pavicinot savu ieroci.

Līdzīgs mehānisms, izbijušā strīdnieka transformācijai par labu personības veselumam un enerģijas saglabāšanai, ļoti spilgti aprakstīts pritčā par cīņas gaili.

Kāds valdnieks nolēma iegādāties sev cīņas gaili. Viņš tā trenēšanu uzticēja kaimiņos dzīvojošajam Viedajam. Pēc desmit dienām valdnieks atnāca pēc sava gaiļa, bet Viedais teica, ka gailis vēl nav cīņai gatavs:
– Viņš pašpārliecināti metas virsū visiem un vienmēr tiek sakauts.
Valdnieks atgriezās vēl pēc desmit dienām, bet Viedais paziņoja, ka viņa laiks vēl nav pienācis:
– Gailis baidās pat pats no savas ēnas un nebāž knābi āra no savas ligzdas. Viņš vēl nav gatavs.
Un arī vēl pēc desmit dienām Viedais gaili valdniekam neatdeva:
– Viņš ir cietsirdīgs un asinskārs – viņš iznīcinās ikvienu pretinieku un meklē ienaidniekus pat tur, kur to nav.
Pagāja vēl desmit dienas un valdnieks atkal atnāca pēc sava gaiļa.
– Tagad tavs gailis, valdniek, ir gatavs. Viņš ir mierīgs un nesatricināms, un ikviens cits gailis baidās viņam tuvoties. Neviens nav gatavs pieņemt viņa iziaicinājumu cīnīties.
Var bezgalīgi ilgi censties piepildīt savu enerģētisko trauku un turpināt justies iztukšota. Tāpēc, ka mēs vēl joprojām turpinam attiecībās ieslēgt ierastos “enerģijas izšķērdēšanas” mehānismus, tādus kā liekulība un strīdi, – un nekas nemainās. Esi mierīga. Esi pārliecināta. Esi tu pati. Un tev nebūs ne ar vienu jacīnās. Tāpēc, ka tu – esi Sieviete. Tu esi radīta nevis cīņai, bet Mīlestībai.
Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par mums

vilks

Kaut kad, ļoti sen kāds vīrs atklāja savam mazdēlam vienu svarīgu dzīves īstenību: — Katrā cilvēkā notiek cīņa, līdzīga divu vilku cīņai. Viens vilks asociē ļaunumu: skaudību, greizsirdību, nožēlu, egoismu, melus. Otrs – visu labo, kas ir cilvēkā: mieru, mīlestību, cerību, patiesību, labestību un uzticību. Mazdēls, vectēva vārdu aizkustināts, aizdomājās un jautāja: — Vectēv, kurš vilks beigās uzvarēja? Vectēvs pasmaidīja un teica: — Vienmēr uzvar tas vilks, kuru tu baro.
Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS