Pie kā noved garīgās kultūras trūkums?

garigums7

Sākotnējā cilvēces kultūrā cilvēki bija garīgi attīstīti. Neatkarīgi no statusa un stāvokļa, viņi visi atradās vienā garīgajā līmenī. Neviens nevienu neskauda un netēloja. Visi saprata, ka ikvienam no viņiem ir sava noteikta loma.

Zemnieki nevēlējās būt baņķieri, bet baņķieri nevēlējās atstāt savas bankas un kļūt par zemniekiem. Vienkāršs podnieks redzēja savu sūtību māla trauku izgatavošanā. Es jau paredzu jūsu jautājumu: “Kā var salīdzināt vienkāršu podnieku vai zemnieku ar baņķieri? Kā viņi var būt vienā garīgajā līmenī?” Noslēpuma nav, viss ir vienkārši: gan zemniekam, gan baņķierim, gan podniekam bija nopietnas, dziļas pasaules uzbūves zināšanas.

Kad podnieks darināja traukus, viņš vienmēr atcerējas par to, ka tas viss, kas vinam ir: podnieka ripa, māls, talants un spējas, patiesībā nav viņa, tā visa ir enerģija, kas viņam dota no augšas. Viņa uzdevums ir nodot to citiem cilvēkiem ar māla trauku starpniecību, kas nesīs labumu un prieku. Cilvēki dzīvoja nevis dēļ rezultātiem – sava darba augļiem, bet gan, lai izpildītu savu augstāko uzdevumu un būtu laimīgi.

Kur noved garīgās kultūras trūkums?

Kad cilvēkam nav morāles orientieru, viņu sāk vadīt egoisms.

Tas ietekmē to, ka rodas personību graujoši principi, kas ved cilvēku bezdibenī.
Pirmais princips “Es visus noraidu”. Sava personīgā savtīguma, alkatības un baudas dēļ, cilvēks cenšas ekspluatēt citus cilvēkus. Viņam ir vienalga, kas ar tiem notiks. Loti bieži viņa uzstādījumi ir: “Redzu mērķi – neredzu šķēršļus!”, “Lai sasniegtu savu mērķi, visi līdzekļi ir labi”.

Otrs princips “Es noraidu sevi”. Tas izpaužas cilvēka vēlmē noslēgties no pasaules, un palikt vientulībā. Viņš uzskata, ka visiem no viņa kaut ko vajag. Un dzīvojot pēc šiem principiem, cilvēks sevi zaudē. Viņa motīvi un rīcība balstās uz izdevīguma un pārākuma sajūtas pār citiem cilvēkiem un protams, noved pie personības iznīcināšanas.

Pēc kāda principa dzīvot – tas jāizvēlas mums pašiem.

Atcerieties padomju laika dzejnieka Majakovska dzejoli “Kam būt?” Tā galvenais varonis visu laiku domā par to, kā atrast labāko profesiju. Viņš domā par to, kā nekļūdīties. Kas jāmācas, lai tas būtu pietiekami izdevīgi un prestiži. Dzejolī ir šādi vārdi: “Es labprāt kļūtu par lidotāju, lai mani iemāca, es kļūtu par milici, lai mani iemāca u.t.t.”

Šodien šo dzejoli varetu turpināt mūsdienu variantā: “Es labprāt kļūtu par oligarhu, lai mani iemāca, es labprāt kļūtu par deputātu, lai mani iemāca u.t.t.” Mūsdienu cilvēki uz dzīvi skatās ļoti praktiski, tāpat kā dzejoļa galvenais varonis. Viņi izvēlas ne savu aicinājumu, bet gan prestižas profesijas, ar kuru palīdzību tikt pie uzmanības, naudas, bagātības, karjeras, slavas un varas. Kā rezultātā laimīgu cilvēku starp viņiem ir ļoti maz.

Ja mēs runājam par ģimeni, arī šeit darbojas tas pats princips. Jo bieži vien arī dzīvesbiedrs tiek izvēlēts pēc statusa, vai atbilstoši tam, kāds tēls noskatīts televīzijā vai internetā. Attiecībās galvenais valdošais princips ir bauda, cilvēki vēlas viens otru baudīt, kā ēdienu un paterēt, kā lietas. Un viņiem nav vēlmes izzināt un saprast vienam otru, vienam otra vajadzības. Paiet laiks un mēs redzam, ka arvien vairāk jauno pāru šķiras, ka šķirto pāru ir vairāk kā laulībā dzīvojošo.

Un kaut ko mainīt var tikai garīgās kultūras atdzimšana, kuras pamatā ir Visuma likumu izpratne. Tad nebūs problēmu atteikties no lepnības un egoisma – un tas ir pirmais solis, ko spēj veikt ikviens cilvēks. Kad cilvēks rīkojas bez egoisma, tad, izvēloties profesiju, vadās nevis pec izdevīguma bet iekšējās intereses un vēlmes realizēt savu talantu cilvēces labā.

Ja paskatīsimies uz apkārtējo pasauli, tad redzēsim, ka ikvienam no mums tajā ir sava vieta un loma. Saules uzdevums ir spīdēt un sasildīt visas dzīvās būtnes. Zieda uzdevums ir ziedēt un iekļauties dabā. Augļu koka uzdevums ir pavasarī ziedēt un rudenī nest augļus.

Cilvēks atnāk šajā pasaulē, lai atklātu un realizētu savu sūtību.

Katram cilvēkam ir doti sav talanti un savs ceļš pasaulē. Un, lai kļūtu laimīgs, viņam ir jāiemācās skatīties sevī. Laime ir vienotības un harmonijas likums, kas vēsta par to, ka svarīgi ir būt vienotam veselam, būt daļai no kaut kā liela un nozīmīga.

Kad cilvēks dzīvo un rīkojas atbilstoši Visuma likumiem, tad laime pati izpaušas viņa dzīvē.

Viņš rada ģimeni un pieņem savu partneri tādu, kāds tas ir. Tas viss, kas ienāk viņa dzīvē: prieks, bēdas, grūtības vai iespējas, viņš pieņem ar pateicību.  Ar pateicību viņš atdod cilvēkiem to, kas tiem dod prieku. Un tas arī ir garīgās kultūras pamats, kas veido veselu un harmonisku personību.

Materiāls no Oļega Gadecka lekcijas Sanktpēterburgā.
Tulkoja: GInta FS

Advertisements

Kas ir Dvēsele

dvesele

Par to, kas ir Dvēsele, ir rakstīts ļoti daudz, pastāvīgi par to strīdās, debatē, tiek rīkotas pat zinātniskās konferences. Taču svarīgākais ir tas, ka šodien vairums progresīvo zinātnieku un cilvēku vispār, ir pārliecināti, ka Dvēsele IR. Jo bez Dvēseles eksistences absolūti viss, pati dzīve un cilvēka eksistence būtu bezjēdzīga.
Ko tad mēs zinām par Dvēseli.

Dvēsele ir Apziņa, cilvēka nemirstīgā daļa, kas attīstās, gūst savu pieredzi, iemiesojoties uz Zemes cilvēka ķermenī un apmācoties Smalkajā pasaulē.

Dvēsele (Apziņa) sastāv no 12 galvenajām čakrām, dubultniekiem (centrālajiem un papildus), informācijas kanāliem, enerģētiskajām plūsmām, smalkajiem ķermeņiem, garīgās būtnes un Dieva dzirksts (katras dvēseliskas radības sirdī).

Dvēseli rada Absolūts ar Dievu palīdzību (Gaismas Hierarhija) no augstākajām un pašām spēcīgākajām un ātrākajām dievišķajām enerģijām apmēram 50000 gadu garumā. Un tā radīta, kā jau Bībelē teikts, pēc Radītāja tēla un līdzības.

Pēc tēla un līdzības nozīmē, ka cilvēka Dvēselē ielikts praktiski neierobežots potenciāls un iespēja nākotnē, izejot Zemes evolūcijas ceļu, pēc tam Kosmosā kļūt pašai par Visuma Radītāju (radīt savas pasaules un būtnes).

Sava augstākā mērķa dēļ Dvēselei ir iespēja kļūt nemirstīgai, kas jau sākotnēji ielikta tās dabā. Taču jāsaka, ka ne katra Dvēsele, izejot evolūcijas ceļu, saņem tādas tiesības. Ja Dvēsele noteiktā etapā nav izvēlējusies Gaismas Ceļu (ieeja Gaismas Hierarhijā un Kalpošana Dievam), bet izvēlas tumšo ceļu (kalpošanu Ļaunumam), un pēc daudzkārtējiem Augstāko Spēku centieniem atgriezt cilvēku uz patiesā ceļa, Dvēsele vienalga izvēlas Ļaunuma ceļu – tai tiek atņemta nemirstība un tā tiek iznīcināta (kad apziņā uzkrājas kritiskais ļaunuma apjoms, iespējas atgriezt un dziedināt Dveseli līdzinās nullei).

Dzīve fiziskajā ķermenī Dvēselei ir nepieciešama ātrākai attīstībai, pateicoties iespējai uzkrāt lielu enerģijas daudzumu (pateicoties fiziskajam ķermenim). Tādā veidā attīstība var paātrināties simtiem reižu.

Ilūzijas, maldi un mīti

1. Dvēseles nav!

Tā nav taisnība! 95% cilvēku, ieskaitot zinātniekus, tic Dvēseles eksistencei. Ir fiksēti desmitiem tūkstoši parādību, kas pierāda Dvēseles esamību, kurus materiālistiskā zinātne nav spējīga pierādīt. Simtiem dvēselisko īpašību, kuras ir cilvēkiem, bet kurām nav vietas fiziskajā ķermenī – ir tiešs apstiprinājums tam, ka Dvēsele eksistē.

2. Dvēsele ir bezformīgs enerģētisks mākonis, kuru nav iespējams kaut kā izmērīt vai noteikt, jo tai nav struktūras!

Muļķības! Absolūti katrai enerģijai ir struktūra. Vēl jo vairāk tā ir cilvēka Dvēselei. Dvēselei ir precīza un ļoti sarežģīta struktūra (enerģētiskā uzbūve), formēšanās un attīstības mehānismi. Dvēsli var uztvert, skaidri redzēt un izpētīt tik pat detalizēti kā cilveka ķermeņa anatomiju (taču Dvēsele savā struktūrā ir daudz sarežģītāka, kā cilvēka ķermenis). Tās izpēte ir nākamais sabiedrības attīstības etaps, lai labāk iepazītu cilvēku.

3. Ka Dvēsele iemiesojas tikai vienu reizi un pēc tam kaut kur neatgriezeniski pazūd, kļūstot bezpersoniska (tā pilnībā izšķīst Visuma enerģijā) u.t.t.

Tas tā nav! Dvēsele nekad nezaudē savu individualitāti (personīgo formu un būtību), pat tad, kad savienojas ar Radītāju (sasniedzot savu garīgo, absolūto attīstības līmeni un augstāk). Katrai Dvēselei ir sava, īpaša individualitāte (sūtība) dota no dzimšanas (no tās radīšanas brīža), un ir sava, jau iepriekš nozīmēta vieta Kosmosā, kur tai būs jāpilda savs uzdevums pēc evolūcijas uz Zemes.

Galvenie Dvēseles raksturlielumi

Dvēsli rada Dievs (Absolūts) pēc sava tēla un līdzības (potenciāli tai ir tāda pati struktūra kā Dieva Dvēselei).

  • Dvēsele ir nemirstīga, neiznīcināma (ja tikai to neiznīcina pats Dievs par kalpošanu Ļaunumam).
  • Dvēsele jau sākotnēji ir tīra un gaiša pēc dabas (radīta no gaišām dievišķajām enerģijām).
  • Cilvēka Dvēselei ir strikta struktūra, kuru var izpētīt un iepazīt.
  • Dvēselei ir praktiski bezgalīgs attīstības potenciāls un iespēja kaut kad kļūt par Visumu Radītāju.
  • Dvēsele ir smalki materiāla, tas nozīmē – fiziski acīm neredzama, bet labi redzama ar astralās redzes palīdzību.
  • Katrai Dvēselei ir sava individualitāte, kura paredz īpašu sūtību, kas ielikts tās radīšanas brīdī.
  • Dvēsele paātrināti attīstās uz Zemes caur fizisko ķermeni, taču var attīstīties arī bez tā Smalkajā pasaulē (daudz lēnāk).
  • Katrai Dvēselei piemīt visas spējas un pārdabiskas spējas, kas jebkad ir piemitušas kaut vienam cilvēkam (kas ir vienā, tas ir katrā).
  • Dvēsele var kļūt tumša un tikt iznīcināta (zaudēt savu nemirstību), ja ilgstošā laika periodā cilvēks uzkrāj ļaunumu (daudzas inkarnācijas pēc kārtas).

Dvēseli var aprakstīt bezgalīgi, šeit pateiktas tikai dažas svarīgas lietas.
Tici savai nemirstīgajai Dvēselei un izdari visu, lai iemācītos to dzirdēt!
​​​​​​​Dari visu savas Dvēseles interesēs un nekad neej pret to!

Autors: Vasilijs Vasiļenko
Avots: http://www.psychology-faq.com
Tulkoja: Ginta FS

Radības kronis

dievs un eņģelis

— Beidzot viss – varam izlaist! — Viņš labsajūtā atlaidās krēslā. – Ko teiksi?- Kāds skaistums! Tas tiesa, ka Cilvēks ir Radības Kronis!
— Tā, tagad pievienosim Dvēseli, personību ar raksturu, un darbs padarīts godam!
— Un ko šī Personība darīs uz Zemes?
— Labs jautājums, — Viņš klusiņām pasmaidīja, un viņa acis pielija ar mazām, vltīgām dzirkstelītēm. – Man ir kāds Nolūks…
Radītājs klusēja, it kā lemjot, vai atklāt savus plānus sarunu biedram.
— Labi, pateikšu. Tikai apsoli, ka priekšlaicīgi tu nevienam to neteiksi!
— Apsolu! – nepacietīgi, un ziņkārības mocīts, otrais atbildēja. Viņš dega nepacietībā un bija gatavs uz visu.
— Es katram Cilvēkam došu Sūtību. To izpildot, Cilvēks iepazīs patiesu esības laimi! Vinš varēs kalpot citiem un justies realizējies. Un, protams, tajos brīžos viņš būs man ļoti tuvs un varēs izprast lietu Būtību un Dzīves Jēgu. Jutīs manu Klātbūtni savā dzīvē.
— Fantastiski! Lieliska ideja! Sūtīt Cilvēku uz Zemi, lai tas izpildiītu to, kam bija radīts!
— Jā, tu visu pareizi saprati, mans Draugs. Taču ir viena nianse… — Un Viņa acis atkal azartiski iemirdzējās. – Nokļūstot uz Zemes, Cilvēks nezinās savu Sūtību.
— Kā tā?! Un kā viņš to varēs izpildīt?
— Neuztraucies, es viņam to pateikšu priekšā ar talantu, spēju, interešu, vērtību palīdzību, radīšu nepieciešamos apstākļus tam, lai viņš varētu šo uzdevumu izpildīt. Tālāk, lai viņš pats lemj – iet viņam Savu Ceļu vai neiet.
— Paklausies, tas viss, protams, ir lieliski, taču uz Zemes ir tik daudz kārdinājumu. Piedevām visam tam, Cilvēkam būs jārūpējas par ikdienišķo maizi un jumtu virs galvas.  Un, ja nu pēkšņi visā tajā steigā un rūpēs viņš neuzzinās un neatpazīs savu Sūtību?
— Malacis! Un, ko es teicu!? Gaiša tev galva! Tieši tāpec tu iesi kopā ar viņu – tu visādos veidos teiksi viņam priekšā, dosi zīmes un vedīsi uz Īstā Ceļa.
— Es?!
— Jā, jā!
Un Radītājs ar vienu kustību izgrūda Cilvēku un savu sarunu biedru no savas mājas un aizcirta aiz viņiem durvis. Viņš jau vairs nedzirdēja sava drauga taisnīgos iebildumus, jo Cilvēks kopā ar savu Sargeņģeli jau ar Gaismas ātrumu bija ceļā uz Zemi.
— Lieliski, — rokas berzēdams pēc labi padarīta darba, noteica Radītājs, — Darbiņš padarīts. Bet tu, mans draugs, velti uztraucies, es vienmēr būšu tev blakus un palīdzēšu tev vest Cilvēku pretī viņa Sūtībai. Lai kas arī notiktu…
Autors: Jeļena Vorobjova
Avots: sozdatelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS