Tas ir tas, kas šobrīd atveras un izpaužas. Dzīves vērtība. Vērtība būt cilvēkam. Cilvēka varenība. Neaizgriezties un neizvairīties. Skatīties. Redzēt. Just. Redzēt vienam otru. Sajust. Izstieptas rokas vai simtiem kilometru attālumā. Just to, kas atveras un tiecas no sirds uz sirdi. Mīlestība. Atbalsts. Uzmanība. Redzēt skaidri. Caur vētrām un haosu. To, kas izaug. Dzīvs. Dzīvs asniņš. Aug un pieņemas spēkā. Dimants, kas kļūst par briljantu. Iegūstot ideāli noslīpētas šķautnes. Tīrs kā asara. Ir dārgi samaksātas par šo kļūšanu. Par transformāciju. Ļoti dārgi. Izcila cilvēka piedzimšana un izpausme. Dievs nav kaut kur – tur. Nav tajā, lai izvairītos vai stāvētu “augstāk par visu šo”. Dievs ir tieši šeit. Šajās acīs. Šajā mīlošaja sirdī. Šajā palīdzīgajā rokā. No cilvēka uz cilvēku. No tautas uz tautu. Caur visām ilūziju kartām un meliem izlaužas Mīlestība. Viss saliekas savās vietās. Sakārtojot. Atklājot melus, izkropļojumus. Viss, kas tika noklusēts, paslēpts, atklājas. Izpaužas. Viļņi nāk un iet, ceļas un krīt. Padarot redzamus un nomazgājot visus melus, iznīcinot visu melīgo. Ir smagi… Zinu. Redzu, jūtu, izdzīvoju. Bet mēs tiksim ar to galā. Tiekam. Viss mums ir pa spēkam. Anna Gusak Tulkoja: Ginta Filia Solis
Es pazinu sievieti, kura katru dienu, neskatoties uz nomācošajām smagajām slimībām, devās ārā no mājas – tas viņas stāvoklī bija gandrīz varoņdarbs… Viņa ar grūtībām vēra vaļā smagās ieejas durvis, ar visu savu mazo un neveiklo augumu simts drēbēs ietinušos uzgūlusies tām, un lēnītiņām devās uz autobusa pieturu, piespiedusi pie sāniem vecu izšūtu rokassomu. Kad es reiz jautāju, kur viņa tik neatlaidīgi dodas jebkuros laikapstākļos, viņa vienkārši atbildēja, ka pīle uz viņu paļaujas … Ieraudzījusi manu izbrīna pilno skatienu, sieviete pasmaidīja un mīlestības pilnā balsī izdvesa: – Mana sasodītā Šeila… Izrādījās, ka viņa, atcerējusies kādas ārzemju filmas varoni ar tādu pašu nosaukumu, tā sauca vientuļu vecu pīli ar nobrāztu sānu, kas neveikli īrās pilsētas dīķī. Šeila lēnām sāka atpazīt pusmūža sievieti muļķīgā īsā jaciņā, lai gan sākotnēji atturīgi turējās malā. Iespējams, tādu uzvedību diktēja iepriekšējā uzticēšanās pieredze kādam radījumam no bezspārnu divkājaino cilts… Viņas abas bija vientuļas un abas – ne gluži nelaimīgas, taču tajā dīvainajā stāvoklī, kuru sajutis ikviens, kurš vairs netic pat mazākajam siltumam un netic tam, ka var tikt ievērots šajā dzīvē. Sieviete nesa pīlei ēdienu, tā atpeldēja pieņemt šo labestību un bija pateicīga par to… Viena runāja, otra klausījās, mezdama lēnus apļus un klanot savu gludo galvu. Viena kļuva stiprāka garā, otra stiprinājās miesā. Mani mīļie, jebkura dziedināšanās ir iespējama tikai tur, kur ne tikai ņem un ne tikai atdod… Un dažkārt, pat tad, ja uz tevi paļaujas tikai pīle pilsētas dīķī – tas nepavisam nav maz, lai tu pārstātu domāt par to, kā pazust no šīs zemes… Tā tas arī notika. Drīzumā manai paziņai uzradās arī citi paziņas: labestīgi sarunu biedri, kurus viņa satika tajā pašā parkā, kuri tāpat ka viņa, nesa tādas pašas neizpausto jūtu mugursomas, kuras tik ilgi nevienam nebija bijušas vajadzīgas… Šeila aizlidoja, bet tāpat kā Karlsons, apsolījās atgriezties. Bet jaunie draugi palika, tāpēc, ka tas ir ļoti cilvēcīgi, dalīties ar savu siltumu…
Ir cilvēki, kuri, lai arī cik pelnītu, nekad nedzīvos pārpilnībā. Bet ir cilvēki, kuriem būs labklājība, lai arī cik daudz viņiem atņemtu. Un nekas te nav atkarīgs no naudas daudzuma, tikai no attieksmes pret to. Izšķērdēt var visu.
Ir cilvēki, kuri viņiem uzticēto darbu neizdarīs vienalga, cik viņiem par to maksās. Bet ir cilvēki, kuri savu darbu izdarīs pat tad, ja viņiem par to nemaksās. Un atkal, stāsts nav par naudu, bet par cilvēka attieksmi pret darbu. Lai neko nedarītu, atrunas atradīsies vienmēr.
Ir cilvēki, kuri visu mūžu čīkst par to, ka slikti dzīvo. Un viņi patiešām dzīvo slikti – pat tad, kad viņiem ir viss labai dzīvei. Bet ir cilvēki, kuri vienmēr dzīvo labi, pat tad, ja viņiem nekā nav.
Un materiālajam te nav nozīmes.
Tikai cilvēciskajam.
Eldars Ahadovs “Esība” Ilustrācija: Lisa Aisato Tulkoja: Ginta Filia Solis
Es ticu, ka reiz noteikti iznīks šī muļķīgā mode uz visu necilvēcisko… Necilvēcisks skaistums… necilvēciska uzvedība… necilvēciskas jūtas… necilvēciskas attiecības. Es ticu tam, ka mēs ļoti saudzīgi atpazīsim viens otru, nevis ciniski skenēsim to, cik no kura ko var paņemt. Ka mums nebūs bail atzīt savu ievainojamību un mēs varēsim nesteidzīgi tuvināties, nevis noskaidrot, kuram biezākas bruņas. Ka izzudīs vajadzība pēc muļķīgām spēlēm, kurās visi kaut ko spēlē, tikai tāpēc, ka nav iemācījušies būt īsti – paši. Nē, tas viss nekur nav pazudis. Viss ir. Tiem, kuri zina, ka mode ir domāta tiem, kuri ņem gatavu, jo nezin, ka var savādāk. Kādam mode ir reliģija… stabili, bez pierādījumiem. Un tāpēc ir tik skumji vērot mūžīgos visdažādākā vecuma puišeļus un meitenītes, kuri plosa sevi no iekšpuses un ārpuses tikai tāpēc, lai viņus neizsmietu tādi paši kā viņi.Tādi, kuriem mīlestība ir projekts. Tuvība – vājums. Atteikšanās būt trendu vergam – provinciālisms. Nevēlēšanās “zīmēties” instagramā – atpalicības pazīme.
Tā gribās paņemt lielās šķēres un nogriezt visam NEcilvēciskajam pirmos divus burtus, kas cenšas padarīt bezvērtīgu to, uz ko var balstīties jebkuros laikos. Izturēt un atgriezties parastā pasaulē, kur ir tik labi staigāt lietū un apskauties. Un skūpstīt parastas maigas lūpas necilvēcisko vietā. Un runāt, neanalizējot katru pateikto vārdu. Un nekautrēties maiguma. Un zināt, ka brīnišķīgai tuvībai vajag vēl kaut ko bez seksa tehnikas. Un atcerēties, ka pat visgrandiozākā veiksme var galīgi nesakrist ar spēju justies laimīgam. Un pārstāt baidīties no saviem nomērītajiem diviem metriem, vai šaurās “Aladina burvju lampas”, kurā agri vai vēlu visi atradīsimies neatkarīgi no sava “krutuma”. Vai tiešām ir vajadzība būt “krutam”? Bet varbūt pietiek tikai ar to, ke esi CILVĒCĪGS…
Viņa brauca, nebaidīdamās šī vārda… ko gan baidīties no vārdiem, ja pat nāve nebaidīja…
Nē, viņa nebija no tiem bezbailīgajiem, kuri mierīgi smēķē uz pēdējā sliekšņa un smaida, kā kino par “tā nemēdz būt”.
Taču Dvēsele bija nospiedusi taustiņu “stop”, un vairs nevēlējās turpināt…
Darbs… meita ar mazdēlu… ziņas no bijušā vīra, kurš, lai arī 20 gadus kā bijušais, tomēr visu šo laiku nebija zaudējis vēlmi kļūt atkal par esošo…
Enkuru saraksts bija ļoti garš, taču neviens no tiem vairs nedarbojās…
Nebija aizvainojumu, nebija vientulības, nebija garlaicības, pat tukšuma nebija…
Bija ļoti noturīga vēlme izšķīdināt glāzē divas atlikušās miegazāļu paciņas un aiziet… Svetlana brauca skaļā rīta vilcienā un mierīgi domāja par to, kā tas būs…
Šodien iztīrīs veco, vēl nesen vecakiem piederējušo vasarnīcu, iznīcinās visu arhīvu – negribējās atstāt ne vēstules ne fotogrāfijas, viņa tās uzskatīja par pārāk personīgām un neiespējamām pat meitai….
Bet rīt… Rītdienas pilnvērtīgā tās variantā jau vairs nebūs… Māja sagaidīja ar klusumu, putekļiem un mieru….
Vakarā viņa izgāja uz lieveņa un skatījās uz ābelēm – pilnām nogatavojušos ābolu…
Un te pēkšņi no sazin kurienes parādījās suns…
Vecs un kārns…
Kautrīgi apstājās pie sliekšņa pirmā pakāpiena un neuzticīgi ieskatījās Svetlanai acīs…
Skatieni sastapās, un tie bija ļoti līdzīgi… Neviens neko negaidīja… Bija redzams, ka suns ir izsalcis, taču neko nelūdza, vienkārši stāvēja un skatījās…
Svetlana apbrīnoja šo lepnumu, iegāja mājā un atgriezās ar gabalu vārītas desas, samaisītu ar pienu un maizi…
Suns ēdienu neaiztika… klusiņām apgūlās zālē un… sāka raudāt…
Sieviete apmulsa…. viņa nekad dzīve nebija redzējusi raudošu suni… un vispār nebija redzējusi, ka tā kāds raudātu…
Tās nebija ciešanas… tā bija kaut kāda mierīga bezizeja, bezspēks un tā pati nevēlēšanās turpināt, kas jau sen bija iemitinājusies pašā Svetlanā… Tikai sevī viņa to jau sen bija atzinusi un pieņēmusi, bet sunī – nespēja…
Kaut kas protestēja, un lika pazust pazemībai…
Viņa notupās uz ceļiem un sāka glāstīt ar plānu ādu pārvilkto suņa galvu, klusiņām čukstot kaut kādus parastus mierinājuma vārdus, ar kuriem tik sen mierināja savu mazo meitiņu, kad tā bija sasitusi ceļgalus…
No suņa nāca siltums un tā ķermenis trīsuļoja….
Svetlana bija gandrīz apgūlusies uz suņa, apsegusi to ar sevi, viņu elpas saplūda… un it kā pamodās…
Viņai kļuva sāpīgi… Pēc tam karsti… Pēc tam neciešami…. un viņa sāka raudāt…. sākumā klusiņām, bet pēc tam pilnā balsī…. kā maza meitene….kā mazā Aņa ar saviem nodauzītajiem ceļgaliem….
Virs dārza riņķoja cerība, bet ne sieviete, ne suns par to nezināja…. Nezināja arī to, ka viena otru glāba šajās pēdējās aizejošās vasaras dienās… Kad Svetlana, sēžot manā kabinetā, stāstīja šo divus gadus seno stāstu, rādīja fotogrāfijas ar jau stipri atlabušo un vairs nepavisam ne tievo Džesiju, es arī raudāju….
Mani Mīļie, raudāt ir labi…
Tas nozīmē kaut ko izlaist uz āru un kaut ko ar to izdarīt….
Es meklēju cilvēku tevī, sevī, viņā, viņos un vienmēr, kad esmu veltījusi pietiekami daudz uzmanības un pacietības, es to atrodu.Ja neesmu aizslēgusies, ieslēgusies, novērsusi acis, ja man ir pieticis dvēseles jaudas turpināt ticēt, ka tur, augstu, virs mākoņiem vienmēr ir saule (tu taču to esi redzējis, sēžot lidmašīnā un raugoties iluminatorā).
Es jūtu sāpes, melus, skaudību, naidu, pretīgumu, izvirtību, kaisli, maigumu, siltumu, es jūtu mīlestību un spēku. Ja man būtu nācies izvēlēties – nekad dzīvē vairs neiepazīt nodevību, nejust sāpes un vilšanos, bet nekad arī neiepazīt mīlestību – es tomēr izvēlētos just, un es domāju, ka esmu izvelējusies…
Skolā es uzzināju, ka trausls materiāls ir ne tikai stikls, bet arī čuguns, tērauds, no kā gatavo instrumentus, ķieģelis, akmens. Ietekmēt trauslumu vajadzīgajā virzienā var termoapstrāde: siltums materiālu padara plastiskāku, aukstums – trauslāku. Izklausās diezgan vienkārši, vai ne? Tātad…
Bet cilvēki taču nav izgatavoti ne no tērauda, ne ķieģeļiem vai akmeņiem.
Cilvēki – viņi ir no bērnības, kurā viss bija savādāk. Katrs, ar ko tu runā, kādreiz bija maziņš. Mans iekšējais bērniņš vienmēr otrā cilvēkā meklē šo iekšējo bērnu.
Cilvēki – no skolas, kurā mums nemācīja, kā būt labam draugam, labam vīram, sievai. Nemācīja piedot, uzticēties, palūgt piedošanu, ja esi kļūdījies, palūgt palīdzību, ja tev tā ir ļoti vajadzīga – un pieņemt palīdzību (un šī prasme liecina par spēju būt laimīgam).
No universitātes, kurā nepasniedza cieņu, rūpes, uzmanību, un reti kurā – patiesu ētiku.
No ofisa, kur uz tavu vietu pretendē 100 tādu kā tu, un 10 labāki par tevi.
Cilvēki ir veidoti no centieniem būt labākajiem un bailēm, nekad par tādiem nekļūt, no skaudības uz citiem un nepārliecinātības par sevi, no sajūsmas un zemiskuma, no varoņdarba un meliem, no kāzām un šķiršanās, no saviem bērniem un vecākiem.
Cilvēki ir veidoti no uzvarām un zaudējumiem, no cerībām un vilšanās, nevis no čuguna un tērauda.
Cilvēki ir veidoti no bailēm un sapņiem, nevis no ķieģeļiem un akmeņiem.
Tie ir ļoti stipri un trausli cilvēki. Īpaši, ja pret viņiem vērš aukstumu.
– Zini, dažkārt cilvēkiem ir tik grūti vienkārši dzīvot, – raksta mans draugs.
Un, ja esi saticis uzmanīgas acis – apstādini savu skatienu, un drīz tu ievērosi, ka tavas acis ir uzmanīgas un citu skatieni apstājas.
Un, ja tu aizskar kāda atvērto sirdi, pārliecinies, ka tavas rokas ir tīras un siltas.
Zini, ka vienmēr, kad tev šķiet, ka tavā priekšā stāv akmens cilvēks, viņa dvēsele ir cālēns.
Esi saudzīgs.
Visu dzīvi es meklēju cilvēkus cilvēkos. Es meklēju cilvēku tevī, sevī, viņā, viņos – katrā. Ja tikai esmu spējusi apstādināt savu skatienu…
Ginta Filia Solis 