PAR NENOBRIEDUMU

Skumja pazīme tam, ka cilvēks vēl nav nobriedis, bet tiecas pēc mīlestības, ir mainīt cilvēkus kā aifonus... nav paspējis vienu iepazīt, kā jau pēkšņi saprot, ka citam “kamera” labāka vai “interfeiss” krutāks.

Nenobriedums neprot pilnībā pieslēgties otram cilvēkam ar kaut ko vairāk, kā tikai piekasīgi atsekot viņa reakcijas uz sevi.
Tam vispār otrā cilvēkā neinteresē nekas cits, kā tikai apmierināt savu bērnišķīgo vēlmi pēc mūžīgā uzmanības, rūpju un sajūsmas avota.
Tas ir mīlīgs, taču ļoti egocentrisks: vai nu viss grozās tikai ap viņu, vai arī viņam to nevajag.
Cilvēkus maina kā aifonus
Tiem piestāda neiedomājami daudzi prasību. Tos vērtē gluži kā gadžetus, ar kuriem var vai nu zīmēties, demonstrējot atbilstību visiem trendiem, vai arī kautrīgi slēpt aiz muguras.
No otra izspiež visu iespējamo, bet pēc tam paziņo, ka tas licis vilties un nav attaisnojis cerības.
Otrs cilvēks vajadzīgs tikai priekos, spēkā, veiksmē, bet tikko tas kļūdās, ātri tiek izmests lūžņos vai pārpārdots.
Nenobriedums, kas tiecas uz mīlestību, tiecas tikai uz to mīlestību, kuru var paņemt, ar kuras palīdzību tas varēs atrisināt savas problēmas, paaugstināt savu prestižu vai sliktākajā gadījumā vismaz izpildīs savu sociālās atzīšanas normu – un tam absolūti nav svarīgi, kas tu patiesībā esi, bet ir svarīgi, ka esi attiecībās, tātad, pilnvērtīgs.
Pie tā neiesi savas bēdās, nepastāstīsi par savām sāpēm un tas nepalīdzēs dalīt tavu neveiksmi.
Ar to kopā ir smuki kā pilī, bet auksti, kā ledusskapī.
Tas čivina blakus kā putniņš, bet tu saproti, ka vienalga esi viens, pilnīgi un rūgti viens.
Nenobriedums pats sev šķiet milzīgs prieka avots, taču tas nezin, ka visas skaistākās pasakas sacerējuši pieaugušie un arī visi svētki radīti pieaugušo rokām, bet visas ilgtspējīgās lietas notiek pateicoties paieaugušo atbildībai un pacietībai.
Nē, tas nav briesmīgs, taču viņam vēl pāragri sapņot par to mīlestību, kas notiek starp pieaugušiem cilvēkiem.
Pagaidām tikai ceļš sevī…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atklātība

Kā dēvēt visus tos laimīgos cilvēkus, kuri ir apmierināti ar savu dzīvi?

Un pirmais, kas man iešāvās prātā, bija “Atklātie”. Tie bija atklāti cilvēki, kuri dzīvoja ar savu vajadzības sajūtu. Vienkāršiem vārdiem runājot,  šiem cilvēkiem pietika drosmes būt neideāliem. Viņi bija apmierināti ar visu, jo viņiem pietika drosmes atteikties no priekšstatiem par to, kādiem viņiem jābūt.

Tādiem cilvēkiem bija vēl kas kopīgs. Viņi runāja par to, ka ir jāiemācās pirmajam pateikt: “Es tevi mīlu”, ka vajag prast rīkoties, kad nav nekādu veiksmes garantiju, par to, kā mierīgi sēdēt un gaidīt ārsta zvanu pēc ļoti nopietnas izmeklēšanas.

Viņi bija gatavi ieguldīties attiecībās, kuras var arī neizdoties, vēl jo vairāk, uzskatīja to par svarīgu priekšnoteikumu. Sanāca, ka viegla ievainojamība nav vājums.

Tas ir emocionāls risks, neaizsargātība, neparedzamība, un tā piepilda mūsu dzīves ar enerģiju katru dienu.

Pētot šo tēmu vairākus gadus, es nonācu pie secinājuma, ka spēja neslēpt savus trūkumus un būt godīgam – tas ir pats precīzākais instruments, ar ko mērīt  mūsu cilvēcību.

Brenē Brauna
Tulkoja: Ginta Filia Solis