Par LABESTĪBU

Ir pienācis laiks, kad labestība sēž ieslēgta un baidās iziet pie cilvēkiem. Tāpēc, ka reiz jau izgāja. Ar maigu lilliju pušķi, ar konfektēm un labestīgu smaidu. Un tad viņai sadeva, apspļaudīja, puķes iemina dubļos, bet konfektes aprija kopā ar visiem papīriņiem. Labi vēl, ka pirkstus nenokoda…

Un tā labestība sēž savā mazajā istabiņā. Stāsta brīnumainus stāstus, dziedina sirgstošos, tos, kuri zin slepeno klauvējienu… Bet iziet ārā vairs nevēlas. Tā ir šausmās par to, kas notiek ārpusē.

Lūk, tāpēc labestības ir tik maz. Arvien mazāk… Jo labestība nav abstrakcija, tie ir dzīvi cilvēki, kuriem sāp. Un viņi grib dzīvot.

Kāda meitenīte rakstīja brīnumainus stāstus. Labestīgus, gaišus un iedvesmojošus. Un sāka tos publicēt sociālajos tīklos. Stāsti momentā tika nozagti, piepičkāti ar maksas reklāmu, kā gan savadāk? Tā viņi savāca savām lapām un vietnēm abonētājus.

Es zinu, ko zagļi atbildēs tad, kad palūgsi viņiem atsaukties uz autoru. Un kā gadiem ilgi tie tenkos, aplies ar samazgām un centīsies kaitēt… Un tas ir tik smagi, pat man – jau pieaugušai sievietei ar diezgan spēcīgu raksturu.

Bet šai meitenei tas bija nepanesami smagi. Viņa izdzēsa savus brīnišķīgos stāstus un tagad tos lasa vien daži. Viņa turpina rakstīt, bet tagad dara to tikai priekš sevis. Un spēlē savu kluso, maigo mūziku savā istabā.

Tā notiek bieži. Tik daudz ir labu, talantīgu un apdāvinātu cilvēku. Taču viņi neprot sevi aizstāvēt, neprot pieprasīt, neprot paņemt atpakaļ nozagto. Kā tikko būs iznesuši savus dārgumus gaismā, tūliņ pat saņems. Par labestīgu stāstu – samazgu spaini. Par labestīgu attieksmi pret dzīvniekiem – apvainojumus. Par augstsirdīgu rīcību – atkal to pašu. Bet pēc tam vēl pacentīsies visu to atņemt un aprīt. Pat atkritumu izgāztuvi noorganizēs, kur visu labo, citiem atņemto izgāzt.

Protams, vairums cilvēku ir labi. Taču, lūk, kāds paradokss. Labie cilvēki neprot pretstāvēt sliktajiem un tāpēc ieslēdzas savās istabiņās. Un dziedē brūces. Un cenšas runāt klusiņām, tikai ar tiem, kuri zin slepeno klauvējienu…

Labestībai nav kulaku un kastešu. Labestībai nav ieroču. Un citi labie ļaudis nesadzirdēja un neizlasīja daudz brīnumainu vārdu tieši tāpēc, ka labestība sēž ieslēgta. Un nesaņem neko par savu darbu un talantu.

Ne visiem pietiek spēka paciest netaisnību un netīrību. Bet tas, kurš šo spēku iegūst, ne vienmēr arī paliek tāds labestīgs. Drīzāk stiprāks, cietāks un praktiskāks. Mainās un zaudē savu maigumu.

Bet ir tik svarīgi saglabāt atlikušos labestīgos. Tos, kuri nes tīru un nesavtīgu gaismu. Viņu palicis tik maz. Un, kad viņu vairs nebūs – kā tad mēs dzīvosim?

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja nav sunim nekā ko dot

Ja nav sunim nekā ko dot, nevajag viņu pievilināt. Un pastiept tukšu roku. Bet pēc tam noglaudīt un doties tālāk; it kā jau labi, laipni. Taču nav patīkami to redzēt. Un arī ar cilvēkiem tā nevajag rīkoties – nevajag cilvēku pievilināt, ja tev nav ko viņam dot.

Ievilkt tukšās attiecībās, pastiepjot tukšu roku, sakot “ņem, ņem!”… Tās ir tukšas un cietsirdīgas izklaides un spēles ar svešām jūtām. Otrs cilvēks var būt vientuļš un izsalcis. Emocionālais bads ir tikpat mokošs kā fiziskais. Cilvēks gaida mīlestību, uzmanību, maigumu. Un ir gatavs iet blakus tāpat kā suns. Bet viņam paglauda galvu un dodas tālāk savās darīšanās… Ir ļoti skumji to vērot. Viens paēdis un apmierināts. Viņš vienkārši izklaidējas. Bet otrs – vientuļš un nelaimīgs. Un klusībā uz kaut ko cer, kaut ko gaida. Tāds cilvēks. Mīlestību. Un pēc tam gaida, kad viņam piezvanīs, uzrakstīs, atcerēsies par viņu. Kaut kur uzaicinās. Teiks: esmu noilgojies. Bet nezvana un neraksta. Ja arī atcerās – tad tikai tā, iegribas pēc un, ja nu galīgi nav nekā cita ko darīt. Vai arī vajag pacelt pašvērtējumu…

Ja nav ko dot cilvēkam, tad labāk neuzsākt attiecības. Un nevajag spēlēties ar citu jūtām. Un nevajag pastiept tukšu roku – cilvēki tic. Īpaši tie, kuri vientuļi un ne īpaši laimīgi… 

© Anna Kirjanova
​​​​​​​Foto: Adina Voicu
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aizvainojuma mācībstundas

aizvainots

Kas notiek tad, kad tu apvainojies? Tu sāc aizvērties, tu sāc attālināties. Un, ja tas notiek vairāk par trim reizēm, tas ļoti dziļi ietekmē tavu personību – tu kļūsti rupjš, cietsirdīgs un ļauns. Vai tad ne tā?

Pieņemsim, ka kāds tevi ir aizvainojis. Kā tu rīkosies nākamajā mirklī? Tu kļūsti rupjš, cietsirdīgs un ļauns. Tā ir viena no atbildes reakcijām. Taču ir vēl viens veids kā uz to paskatīties.
Kāpēc kādam aizvainot otru cilvēku? Tikai divu tipu cilvēki to var izdarīt.
Pirmais – tie ir viedi cilvēki, viņi var tevi aizvainot, jo tad, kad tu apvainojies, tu pamosties no snaudas un bezdarbības. Šis aizvainojums tevi atmodina, tas padara tevi spēcīgāku.
Otrais tips – tie ir tādi paši aizvainoti vai nezinoši cilvēki. Viņi ir nezinoši un tieši tāpēc arī izjūt naidu, dusmas un aizvainojumu.
Tagad tavā priekšā ir tikai divas cilvēku kategorijas, uz kuriem skatoties, tu vari spriest pats par savu aizvainojumu.

Tāpēc, kad tu apvainojies uz kāda rīcību, uzskati, ka tā tev ir mācībstunda, lai tu kaut ko iemācītos, un tieši tāpēc tā pie tevis atnāk.

Tāpēc, kad esi apvainojies, neaizveries. Izanalizē šo situāciju.
– Ja vieda cilvēka, vai tā cilvēka, kuru tu cieni darbības tevi aizvaino, zini, ka tas notiek tāpēc, lai atnestu tev kādu labumu.
– Ja tevi aizvaino draugs, tad zini, ka tā tiek atvieglota kāda karma. “Droši vien es šim cilvēkam pagātnē esmu nodarījis ko sliktu, tāpēc viņš man to atgriež”.
– Savukārt, ja aizvainojums atnāk no kāda nezinoša cilvēka puses, tad esi līdzcietīgs: “Nabaga cilvēks, viņam droši vien ļoti sāp, tāpēc viņš cenšas atdot šīs sāpes man. Viņš jau nezin, ko vēl man atdot”.
Cilvēki atdos tikai to, kas viņiem ir. Ja kādam ir pārāk daudz aizvainojuma un sāpju, viņš var atdot tikai to, kas viņam ir.
Šīs trīs attieksmes pret situāciju palīdzēs tavai personībai atvērties un uzplaukt.
Sri Sri Ravi Shankar
Tulkoja: Ginta FS