Klusiņām aiziet

Vai esi ievērojis, ka cilvēki bieži nenovērtē labas attiecības? Un, jo tās labākas, jo nevērīgāka mēdz būt attieksme. Protams, cilvēks jau nekur nepazudīs. Bet tikai tad, kad viņš aiziet, noguris atdot visu savu mīlestību, rūpes un siltumu, nesaņemot pretī pat elementāru pateicību vai cieņu, tikai tad sākas zināma pārvērtēšana… Cilvēka sāk pietrūkt. Bez viņa ir kaut kā tukši un auksti. Bet dažkārt, pat grūti elpot. Viņš taču bija kā skābeklis, neredzams, bet tik ļoti vajadzīgs… 

Un tad, protams, sākas dažnedažādi mēģinājumi viņu atgriezt. Tiek pieliktas pūles. Un tad viņš par sevi beidzot uzzina tik daudz kā laba: gan to, ka viņš ir tik brīnišķīgs, labākais no visiem. Vienīgā bēda, ka ne vienmēr šis cilvēks atgriežas. Līdz mielēm “atēdies” nevērības, bieži vien pat pazemojumu, viņš klusiņām, nemanāmi aiziet, bez skandāliem, taču neatgriezeniski. Un es domāju: vai tiešām, lai tevi sāktu cienīt, ir jāizgaist?

© Alīna Jermolajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram pašam sava putras recepte

Skatījos youtube filmiņu par to, kā adīt divkāršo valnīti. Jauka sieviete adītā jaciņā, skaistas tapetes angļu stilā, zaļi samta aizkari, fotogrāfijas glītos rāmīšos, podiņā puķīte, patīkama balss, adāmadatu klaboņa. Šķiet, grūti iedomāties vēl nevainīgāku un patīkamāku ainu. Taču pat šai sievietei ir kritiķi. Adāmadatas tura ne tā, puķīte stāv ne tur, kur tai jāstāv, jaciņa vecmodīga, tapetes garlaicīgas.

Mani vienmēr izbrīna jautājums: “Vai tad rakstīt vajag tikai labo?”
Es mammai apsolīju, tāpēc pievaldu sevi. Taču ļoti gribas atbildēt: “Jā, tieši tā, man drīkst tikai labo. Tāpēc, ka tu neesi mans ārsts, kuram man ir jāizstāsta visas savas problēmas, tu neesi mans vīrs, ne arī kāds no vecākiem, arī ne mans psihoterapeits, ne mans redaktors un arī ne mans krievu valodas skolotājs…. un vēl, arī tāpēc, ka es tev neko nejautāju”.

Pirms kādiem pieciem gadiem, kad mēs vēl dzīvojām lauku mājā, izremontējām tajā priekšnamu, ieklājām flīzes. Un uzaicinājām draugus uz sālsmaizi. Viena no manām draudzenēm atbrauca kopā ar savu kavalieri. Un, lūk, viņš stāv ar zābakiem uz manām jaunajām flīzēm, kuras personīgi man šķiet ideālas, un jautā: “Kāds idiots jums lika flīzes?” Bet flīzes klāja mans vīrs. Un es vēl cenšos būt viesmīlīga un pieklājīga. Jautāju: “Atģērbieties, nāciet istabā, sēdieties un aizbāziet muti ar salātiem”. Taču cilvēkam, acīmredzot, ir cērmes un dikti niez: “Nē, – viņš saka, – vai tiešām jūs neredzat, ka flīzes ir šķībi uzklātas?” Es vēl joprojām cenšos būt laipna: “Tur uz šķīvja ir pīles krūtiņa medus-sinepju mērcē, pīrāgi ar kāpostiem, vīns, nāciet viesistabā”. Bet, nē, tas nepalīdz, cilvēkam gribas pierādīt to, cik liela viņam taisnība. Es patiesībā esmu ļoti pacietīga, esmu dresējusi suņus, daudzas reizes varu atkārtot vienu un to pašu, bet te es neizturēju: “Tā, vācies pupās”!

Draudzene ļoti apvainojās, pāris gadus ar mani nesarunājās, pat apprecējās ar šo kavalieri, bet pēc tam, jau pēc šķiršanās, man uzrakstīja, kāpēc gan uzreiz manā priekšnamā nav sapratusi, kas tas par cilvēku un, ka no viņa vajag turēties pa gabalu.

Mani neinteresē iemesli, kuru dēļ cilvēks uzskata, ka ir svarīgi man pastāstīt par manām kļūdām.
Turklāt, ir objektīvas kļūdas un, ja man uz tām norāda, es pret to izturos ar lielu pateicību. Es reāli pieļauju kļūdas, slikti pārzinu pieturzīmju lietošanu, jaucu labo pusi ar kreiso un neesmu stipra precīzajās zinātnēs. Bet ir mana subjektīvā pozīcija. Man var būt taisnība, man var tās nebūt, varbūt man taisnība ir tikai daļēji, es varu ticēt fejām, mājas gariem un tam, ka ne visas problēmas nāk no bērnības, un tam, ka no manis staro zila gaisma. Es varu mīlēt, varu nemīlēt, kaut kas manī var izsaukt nepatīkamas asociācijas, taču es jebkuru subjektīvu viedokli uzskatu par līdzvērtīgu manējam. Ikvienu, kurš nenodara kaitējumu dzīvēm un veselībai, tajā skaitā citu cilvēku psihiskajai veselībai.

Ir brīnišķīgs izteiciens, kurš man ļoti patīk: “Dēls, sāli savu putru pa savam, bet es to sālīšu pa savam.” Savu putru tu vari vārīt pēc jebkuras receptes. Piemēram, man pēdējā laikā ļoti patīk vārīt rīsu putru ar ķirbjiem, žāvētām aprikozēm un kokosriekstu skaidiņām – mēli var norīt. Taču, ja jums tā negaršo, tas nenozīmē, ka mana putra ir slikta, tas nozīmē tikai to, ka jūs to drīkstat neēst. Tas mani nenogalinās, neaizvainos un pat ne pārāk sarūgtinās.

Es ļoti priecājos par visiem, kuriem garšo manis pagatavotais ēdiens, man ļoti patīk pabarot cilvēkus. Es mierīgi izturos pret jebkurām diskusijām, pret jebkuru viedokli, pat pret gluži pretēju manējam, taču savu putru es sālīšu pa savam. Savas dzīves laikā es esmu tik daudz putras pārsālījusi, parvārījusi, ievārījusi, ka man ir tiesības uz savu pašas recepti. Un tas attiecas ne tikai uz ēdienu.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savas paša jēgas

Kad dzīve ir daudzmaz mierīga, mēreni bezrūpīga un nav īpaši daudz objektīvu iemeslu pārāk pārdzīvot un uztraukties, tad tajā ir ļoti viegli balstīties baudās un labsajūtā.

Visos pārējos gadījumos, mani mīļie, nāksies meklēt jēgu…
Ne globālu. Ne to, kurā pietiek vien pieslieties kādam vairākumam un izšķīst tajā iluzoras drošības meklējumos, kad šķiet, ka nav bail, ja mēs te korī dziedāsim un viens otru pieturēsim.
Savu. Tikai savu personīgo jēgu. To, kas vērsta sevī, nevis kārtējā ienaidnieka vai vainīgā meklēšanā ārējā pasaulē.

Atceros, kā ļoti sen, pirms daudziem gadiem terapijas laikā es kādai sievietei, kurai bija dziļa narcistiska trauma, piedāvāju iedomāties, ka vairs nav ko vainot, vairs nav par ko žēloties, vairs nav uz ko novelt atbildību, vairs nav cietsirdīgo bērnu, kas tevi apņirdz, vairs nav vecāku, kuri atstumj, nav necienīgā bijušā vīra un indīgas vīra mātes, nav skaudīgo, nodevīgo draugu, nav tenkojošo darba kolēģu, nav netaisnīgo darba devēju, nav heiteru sociālajos tīklos, nav baumojošo kaimiņu, nav toksisko klientu, nav meitas, kura neļauj sevi kontrolēt, nav skopo mīļāko, nav pretīgo politiķu, nav to, kuri nenovērtē tavu talantu…. nav neviena, kam pieradīt to, cik varena tu esi, un nav neviena, kuru varētu iecelt par vainīgo visās savās bedās un nelaimēs, kuras tu nekādīgi nespēj aizmirst.

Viņa ilgi domāja, pēc tam pēkšņi iesmējās, sakot, ka tagad es burtiski esmu iznīcinājusi viņas dzīvi un likusi apjukt pie domas, tad, ko tagad darīt….

Saprotiet, ir ļoti viegli pašam izveidot viscaur mākslīgu un subjektīvu narcistisku traumu, kurā visi, izņemot mani pašu būs vainīgi, netaisnīgi un parādā. Tas ir ne tikai vienkārši, bet pat kārdinoši: jo tad taču man būs uz ko parādīt ar pirkstu un vainot it visā.

Tikai manā dzīvē nebūs vairs nekā, izņemot spriedzi, vilšanos, pastāvīgas svešu reakcijas atsekošanas un gatavības nežēlīgi nograuzt jebkuru.

Tātad man vajadzīgas ir MANAS jēgas.
Tās, par kurām tikai ES būšu atbildīga.
Tās, kas palīdzēs man noturēties pat visbriesmīgākajās dienās.
Tās, kas neļaus man mesties kārtējās apšaubāmās sensācijas meklējumos, lai pēc tam nodotu stafeti citiem tādiem pašiem meklētājiem.
Tās, kas neatbrīvos mani no maniem pienākumiem pret citiem cilvēkiem, neļaus man pārkāpt vienošanās un neļaus man, citiem neredzot, darīt kaut kādas cūcības.
Tikai apzināta jēgpilnība un patiess briedums neļauj sabrukt tur, kur iznīcība ir visaptveroša.
Un tikai savas pašcieņas saglabāšana veicina cieņu pret tieši tādu pašu ikviena cilvēka pašcieņu.

Bet baudas… ja labi ieskatās, arī šobrīd var atrast.
Bet pat tad, ja pagaidām tās neredzi, tad tas vienalga nav nāvējoši…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu būsi sētnieks!

Daudziem vecākiem šķiet, ka, ja viņi bērnam “uzzīmēs” pēc iespējas bresmīgāku perspektīvu, tas noteikti saņemsies un sāks darīt visu, lai šī briesmīgā realitāte nekad neiestātos. Viņš saklās savu gultu kā nākas, sakārtos savu istabu, mācīties tikai teicami – un tikai tāpēc, lai vecāku uzzīmētās šausmas nekad nepiepildītos.

Es nekad neiemācīšos

Es atceros, kā mana mamma man mācīja adīt. Man nekas nesanāca, valdziņi nobruka, lellei domātā jaciņa nesanāca un es kaprīzi bļāvu, ka man nekad nekas nesanāks.

– Skaties, cik tev labi izdodas, – teica mamma. – Lūk, adatu vajag turēt šādi, bet valdziņu izadīt šādi.

– Es nekad to neiemacīšos, – es burkšķēju, un valdziņi sanāca arvien labāki un līdzenāki. – Kurš vispār izdomāja šo muļķīgo adīšanu!

– Tev jau sanāk normāla jaka, – smējās mamma.

– Jā, taču es vienalga nekad neiemācīšos šito stulbo adīšanu! – es pretojos, lai arī redzēju, ka man izdodas arvien labāk. Es taču nevarēju atzīt, ka mammai taisnība, bet man – ne.

Tagad es protu adīt. Taču ar šujmašīnu kaut kā nesanāca. Man bija brīnišķīga mājturības skolotāja, kura katru reizi ar prieku man paziņoja, no kurienes man aug rokas. Viņa mani pilnībā pārliecināja, ka rokas man aug tieši no turienes, un tagad man ir daudz vieglāk apvīlēt veselu aizkaru ar rokām, kas aug no turienes, nekā sašūt vienu vīli uz šujmašīnas, lai gan mani mācīja šūt no 5. līdz 8. klasei veselus četrus gadus. Tikai šo apmācību allaž pavadīja komentāri “Kas tā šuj!” un “Ko tu atkal esi te saputrojusi”.

Patiesībā nevienam nav noslēpums, ka neko iemācīt nevar, var tikai iemācīties. 
Četrdesmit gados es biju nolēmusi iemācīties vadīt automašīnu. Bet autoskolas instruktors man godīgi pateica, ka automašīna jāmācās vadīt 18 gados, jo četrdesmit tu vairs neko neiemācīsies. “Ko tu dari?” – “Kur tu lien!” – “Spied gāzi, es teicu!” – “Nu, kas tā brauc!” – “Kur tu tāda uzradies!”. Viņš auroja kā ievainots bizonis, es baidījos, raudāju, zaudēju pēdējās pašsavaldīšanās spējas un sapratu, ka esmu stulba un autovadīšana nav priekš manis. Diemžēl, tā vietā, lai sākot jau ar pirmo “tu”, atteiktos no viņa pakalpojumiem. Protams, es neko neiemācījos. Iemācījos pie kāda cita – un lieki piebilst, ka viņš ne reizi uz mani nepaaugstināja balss toni. Profesionālim tas nav vajadzīgs.

Nevienam tas nav vajadzīgs.
Dažkārt rezultāti medz būt vēl bēdīgāki.
Kāda pusmūža kundze man reiz stāstīja, ka tik ļoti bija noticējusi savas mammas daudzu gadu garumā iegalvotajam “Kurš tevi tādu precēs” (tā jau arī ir – grīdu mazgāt neprot, gultu neprot kārtīgi saklāt, traukus nemīl mazgāt, kam tāda vajadzīga) – ka saprata: princi gaidīt ir bezjēdzīgi, jāņem pirmo, kas pagadās. Un 18 gados viņa steigā apprecējās ar pirmo, kas pagadījās – pirmo, kas vispār viņai pievērsa uzmanību, jo, iespējams, otras tādas izdevības nebūs.
Lieki teikt, ka laulība izrādījās loti nelaimīga.

Atceros, kā viena no skolotājām skolā mums teica: “Četrpadsmit reizināt ar trīs – cik būs? Jūs, idioti, reiziniet stabiņā, galvā reizināt jums nesanāks”. Nē, šobrīd es esmu spējīga galvā sareizināt četrpadsmit ar trīs, taču katru reizi, dzirdot “jūs, idioti”, es nereizināju, es nenormāli dusmojos.

Mans dēls, pārnācis no skolas septītajā klasē, drūmi sacīja: “Mammu, kāpēc mums visu laiku saka, ka mēs esam stulbi, ka neko neprotam, ka mēs nenoliksim eksāmenus, nesaņemsim atestātu un dabūsim strādāt par sētniekiem? Es vairāk to nespēju klausīties!”. Es arī vairāk to nespēju klausīties. Astotā klase bija jau citā skolā.

Jūs, idioti, jūs muļķi, jūs neko nevarat, kam jūs tādi esat vajadzīgi. Ko tu te stāvi, ko tu te sēdi, kas tā tur slotu, kas tā pildspalvu tur, kas tā šuj, kas tā raksta, ar ko tu domāji, kur tu skatījies, ko man ar tevi tādu darīt?

Tas viss gāzās pār bērnu galvām katru dienu, gadu no gada. Un pat tad, ja vecākiem ir eņģeļa raksturs, zālamana gudrība un bezgalīga pacietība, bērni vienalga pasaulē saklausās, ka viņi tajā nav vajadzīgi, ka viņi ne tur stāv, ne tā sēž, ne tā visu dara –  un vispār, labāk, ja viņu nebūtu. Transportā, uz ielas, skolā, muzejā, veikalā – nekur par viņiem nepriecājas. Novāc rokas, nepieskaries, kā tu uzvedies, ko tu te dari, aizvācies, aizver muti!

Dīvaini, bet dažās valstīs bērnus mīl un par viņiem priecājas – kafejnīcā, uz ielas; atceros, cik dīvaini jutos Itālijā, kur par man dēlu cilvēki priecājās, tā it kā kafejnīcā saulīte būtu uzspīdējusi; atceros, kā Helsinkos kāzu salona īpašniece, bez īpašas tulkošanas sapratusi manu čukstu “ar rokām neaiztiec” – iesmējās un atļāva manai vienpadsmitgadīgajai meitai aiztikt visu, ko gribās.

Bet mūsu valstī bērni no pasaules saņem gluži pretēju atpakaļsaiti – labāk tevis vispār nebūtu. Vienalga no tevis nekas nesanāks. Bet dažkārt grūtos brīžos mēs paši piebilstam: kāpēc tu mani moci, vai ilgi man dēļ tevis būs jāsarkst, pietiek par mani ņirgāties!
– Kāpēc tu mani vispār dzemdēji, – bērni jautā, aizcērtot aiz sevis durvis. Un tas nav jautājums nevietā.

Cik labi būt pieaugušam! Neviens tev nepateiks: “kur tu skatījies”, kas noskrāpēsi mašīnas bamperi. Nejautās “vai savu galvu mājas aizmirsi?”, kad aizmirsīsi mājās darba dokumentus. Nepiecels divos naktī, lai pakarinātu skapī uz krēsla nomesto kleitu. Pieauguši mēs nepārstājam darīt muļkības, tikai par to mūs neviens nerāj.

Necienītais
Reiz dēls, smagi nopūzdamies, teica: trīspadsmit gadi – tas ir briesmīgs vecums: neviens tevi nesamīļo, par tevi nepriecājas un tevi neciena.

Kad es biju maziņa, bērnus nebija pieņemts cienīt. Tiesības uz cieņu netika iedotas no dzimšanas, tās bija jānopelna, jāpierāda, ka esi cieņas  vērts. Bērnus bija jālabo. Jāpasvītro ar sarkanu, jānorāda uz kļūdām, jākoriģē. Labākie pedagogi jau tajos laikos rakstīja – parādiet bērnam nevis to, kur viņam viss ir slikti, bet to, kur ir labi, kur viņam sanāk; bet šī pozitīvā pieredze tā arī palika nepieprasīta mūsu izglītības sistēmā.

Kad es biju jaunā skolotāja, tikai kādus astoņus gadus vecāka par saviem skolniekiem, man reiz uzbruka skolas dežurante: “Skriešus pārvilkt apavus! Kam es teicu!”. Viņa negribēja klausīties, ka kurpes, kas man kājās, ir maiņas apavi. Viņa pārstāja kliegt tikai tad, kad kāds viņai pateica “tā taču ir mūsu jaunā skolotāja”. Un tad viņa atvainojās: “Aj, un es domāju, ka skolniece”… Bet uz skolnieci var kliegt.

Šajā vērtību sistēmā kaut kā fatāli trūkst vispārējas cieņas cilvēkiem vienam pret otru – kad cieņu pelnījis ir ne tikai vecākais, gudrākais, tas, kurš daudz ko sasniedzis, bet jebkurš – tāpēc, ka viņš ir cilvēks, viņs ir tavs brālis, viņš arī ir Dieva radība, viņā arī ir daļa Dieva. Ne tikai skolotāja, bet arī skolniece. Ne tikai domes deputāts, bet arī arestētais.

Ideja cienīt bērnus vispār slikti iedzīvojas sabiedrībā. Vecāki kaut kā nesaredz kāda ir atšķirība starp cieņu un visatļautību, cieņu un nespēju ievērot robežas. Vieni ir sašutuši un jautā: “Ko tad man tagad viņu uz rokām jānēsā?”, bet otri paskaidro, ka ar cieņu izturas pret savu bērnu izvēlēm un tāpēc, lai visi pārējie paiet malā un ļauj bērnam terorizēt citus.

Un arī ar pašapziņu nav labi. Es zinu ļoti daudzus pieaugušus, gudrus, brīnišķīgus un bieži vien ļoti veiksmīgus cilvēkus, kuri dzīvo svētā pārliecībā par to, ka viņi ir niecības, morāli kropļi, ka apkārtējie viņus piecieš tikai tāpēc, ka tā vajag. Citi, savukārt, visu dzīvi pierāda to, ka viņiem ir tiesības uz cieņu, bet citi skaidri zin, ka viņiem nekas nesanāks.

Un teikšu ko briesmīgu, – arī ar Dievu attiecības nesanāk, jo arī Viņā cilvēki redz šo pašu mūždien neapmierināto skolotāju: nu, ko, atkal nelūdzies, atkal negavē? Visu gadu muļķi laidi un tagad nāc nolūgties?  Un ko esi atnācis? Ko tu gribi? Visu gadu nemācījies, tagad attapies? Agrāk vajadzēja domāt, bet tagad jau par vēlu. Divnieks gadā, divnieks atestātā, tai saulē būsi sētnieks.

Taču, nē.

Kaut kā ļoti negribas ar šo nobeigt.

Labāk, tā…

Parasti mēs neesam tie labākie audzinātāji. Mums pietrūkst spēka, gudrības un pacietības. Mēs netiekam galā ar savām emocijām. Mēs bieži uzvedamies kā maziņi, nevis pieauguši, – tajā pat laikā, gaidot no saviem bērniem, ka viņi uzvedīsies kā pieauguši, sapratīs, kas mums sāp, spēs to pieņemt, just mums līdzi un uzvesties gudri un pareizi. Daži bērni ar to tiek galā, taču šī nasta ir smaga – dažkārt pat mums pašiem.

Taču mēs mīlam savus bērnus un ļoti daudz ko darām pareizi, tapēc, ka mīlestībai ir brīnumaina īpašība: tā pati parāda pareizos risinājumus. Nezini, kā darīt, – dari mīlestībā un nekļūdīsies.

Un mēs noteikti tiksim galā. Un sanāks arvien labāk, jo cerība nemaldina, un mīlestība nepieviļ.

Atšķirībā no…

Irina Lukjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir izvēle, atbildība un dziļa cieņa pret to laiku, kas mums dots

Ja domājam, ka patiesība par dzīvi slēpjas tikai tās nenovēršamajās beigās, tad nākas atzīt, ka dzīves vispār nav, jo beigas ir patiesība par nāvi.

Protams, katrs no mums reiz ar to sastapsies, taču dzīve nav stāsts par to…
Dzīve ir stāsts par to, kas mums ir, un par realitāti.
Galvenais noziegums pret dzīvi ir tik ļoti pārslogot to ar sapņiem, ilūzijām, pieņēmumiem, priekšstatiem un minējumiem par to, kādai tai būtu jābūt savā laimīgajā variantā, ka tai nekas cits neatliek, kā likt vilties kārtējam sapņotājam, kurš nomocījis sevi, sistemātiski noniecinot visu, kas ir tieši šobrīd, un pielīdzinājis savu dzīvi mūžīgajai parādniecei un lielo cerību pievīlējai.

Mani mīļie, neviens mums nevar aplauzt spārnus… kaut vai tikai tāpēc, ka mums to nav. Daba tos nav paredzējusi.
Taču tā ir paredzējusi ielikt katrā galvā tik daudz jūtu, reakciju un emociju, ka mums nav iespēju izrullēt tikai uz vienas vien pozitīvās nots.
Viss ir vajadzīgs un viss izpaužas.
Un tāpēc, jo pilnvērtīgāk cilvēkam attīstīta psihe, jo neizbēgamāka izrādīsies iešana cauri savām skarbajām krīzēm, šaubām, izmisumam, kritieniem, vienaldzības periodiem, nepārliecinātībai un vēlmei sagraut šo ierasto pasauli…
Taču tik pat neizbēgamas ir arī uzvaras, atkopšanās un izejas atrašana no pat vissarežģītākajiem labirintiem, un radošums, un mīlestība, un realizācija, un vēl ļoti daudz kas.

Dažādos līmeņos, dažādā ritmā un atšķirīgos mērogos. Un te nu viss ir individuāli.

Nav viena algoritma, kas visus padarīs laimīgus.

Taču ir izvēle, atbildība un dziļa cieņa pret to laiku, kas mums dots.

To saprotot, es sapratu, kāpēc grūtsirdība ir nāves grēks.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Sv. Jānis Kasiāns (V gs.), centās pārtulkot grieķu terminu άκηδία latīniski – divos vārdos: taedium (dzīves apnikums) un anxietas cordis (sirds nemiers), tomēr neviens no tulkotajiem terminiem „nepieņēmās” valodā. Līdz ar to tika latinizēts grieķu vārds – acēdija. Vienīgi senkrievu valodā izdevās atrast atbilstošu terminu – уныние.

VISS, KO ESI PELNĪJIS

Atlaid cilvēkus, kuri nav gatavi tevi mīlēt. Tas ir pats sarežgītākais, ko tev nāksies izdarīt savā dzīvē un tas būs pats svarīgākais.

Pārstāj piedalīties smagās sarunās ar cilvēkiem, kuri nevēlas mainīties.
Pārstāj atrasties cilvēkos, kuri neinteresējas par tavu klātbūtni.

Es zinu, ka tavs instinkts tev liek izdarīt visu iespējamo, lai saņemtu apkārtējo atzinību, taču tas ir impulss, kurš zog tavu laiku, enerģiju, emocionālo un fizisko veselību.

Kad tu sāc cīnīties par priecīgu dzīvi, interesantu dzīvi un mērķtiecību dzīvē, ne visi būs gatavi iet kopā ar tevi. Tas nenozīmē, ka tev sevi jāizmaina. Tas nozīmē, ka ir jāatlaiž cilvēki, kuri nav gatavi iet ar tevi kopā.

Ja tevi atstumj, apvaino, aizmirst vai ignorē cilvēki, kuriem tu atdod savu laiku, tu nedari sev labu, turpinot piedāvāt viņiem savu enerģiju un savu dzīvi.

Patiesība ir tajā, ka tu neesi visiem un visi nav tev.
Lūk tas, kas dara tevi īpašu, – ka tu atrodi cilvēkus, ar kuriem vari dalīties mīlestībā un abpusējās jūtās. Tu uzzini, cik tas ir vērtīgi, jo tu esi izbaudījis to, ka tā nav.

Jo vairāk laika tu tērē tam, lai sevi padarītu par mīļoto cilvēku, kurš nespēj dot to, ko citi nevar pieņemt, jo vairāk laika tu tērē tam, lai atņemtu sev iespēju būt kopā ar to, kurš būs daudz vērtīgāks tev.
Uz šīs planētas ir miljardiem cilvēku un daudzi no viņiem satiksies ar tevi tavā ieinteresētības un mērķtiecības līmenī.
Jo vairāk tu kontaktējies ar cilvēkiem, kuri tevi izmanto, kā spilvenu, rezerves variantu vai terapeitu viņu emocionālajai dziedināšanai, jo ilgāk tu atrodies tālu no tās sabiedrības, kuru tu patiesi vēlies.
Iespējams, tad, kad tu pārstāsi piedalīties, beigsies arī vajadzība kaut ko meklēt.
Iespējams, tad, kad tu pārstāsi censties, attiecības izbeigsies.
Iespējams, tad, kad tu pārstasi rakstīt īsziņas, tavs telefons klusēs vairākas nedēļas.
Un tas nenozīmē, ka tu esi sabojājis attiecības. Tas nozīmē tikai to, ka vienīgais, kas tās uzturēja, ir enerģija, kuru tu atdevi, lai tās saglabātu. Tā nav mīlestība, tā ir pieķeršanās. Tev vienkārši gribās dot iespēju tam, kas to nav pelnījis.

BET! Tu esi daudz ko pelnījis. Ir cilvēki, kuriem nav jābūt tavā dzīvē, un tu to sapratīsi.
Pats vērtīgākais, kas tev dzīvē ir – ir tavs laiks, tava enerģija, jo abi šie jēdzieni ir ierobežoti.
Tas, kā tu atdod savu laiku un enerģiju, nosaka tavu eksistenci.

Kad tu to sāc saprast, tu sāc saprast arī to, kāpēc esi tik trauksmains, kad pavadi savu laiku darbībās, vietās un situacijās, kuras tevi neapmierina, ar cilvēkiem, kuriem nevajadzētu atrasties blakus. Tie zog tavu enerģiju.
Lūk tad, tu arī sāc saprast, ka galvenais, ko tu vari izdarīt sevis un citu labā, ir vairāk par visu aizsargāt savu enerģiju.

Padari savu dzīvi par drošu patvērumu, kurā ielaid tikai “saderīgus” cilvēkus. Tu neesi atbildīgs par kāda glābšanu. Tu neesi atbildīgs par to, lai kādu pārliecinatu kļūt labākam.
Tas nav tavs darbs – dzīvot tikai cilvēkiem un atdot viņiem visu savu dzīvi. Tāpēc, ka, ja tev ir slikti, ja tu jūties kādam parādā, tu būsi visu savu problēmu sakne – dēļ savas uzstājības, neatlaidības, baidoties, ka tava atdotā enerģija un pakalpojumi pie tevis neatgriezīsies.

Vienīgais tavs pienākums – apzināties, ka tu esi sava likteņa saimnieks un pieņemt to mīlestību, kuru esi pelnījis.
Izlem, ka esi pelnījis īstu draudzību, īstu uzticību un pilnīgu mīlestību ar veseliem un labklājīgiem cilvēkiem.
Un tad… paies neilgs laiks un tu ieraudzīsi, cik spēcīgi tas sāk mainīt tavu dzīvi…. un tā mainās par visiem 100%, jo tu atrodies kopā ar pozitīviem un labestīgiem cilvēkiem, un jūs apmaināties ar labestīgu un pozitīvu Enerģiju.

Pārmaiņas tev dāvās Mīlestību, Cieņu, Laimi un Aizsardzību, kuru tu esi PELNĪJIS.

Sers Filips Entonijs Hopkinss
Tulkoja: Ginta Filia Solis

IZGLĀBT PAŠCIEŅU UN DVĒSELI

Reiz kāds jauns cilvēks uz ielas ieraudzīja savu skolotāju, kurš viņu mācīja jaunākajās klasēs.
Viņš piegāja pie vecā vīra un jautāja:
– Vai jūs mani atceraties? Es biju jūsu skolnieks.
– Jā, es tevi atceros no trešās klases. Ar ko tu šobrīd nodarbojies?
– Es esmu pasniedzējs.
– Kas tevi pamudināja izdarīt šādu izvēli?
– Tas bijāt jūs, skolotāj!
– Kādā veidā es tevi iedvesmoju izvēlēties šo profesiju?
– Man arī sagribējās, lai man būtu savi skolnieki.
– Kā izpaudās šī mana ietekme?
– Vai tad jūs neatceraties? Ļaujiet, es jums atgādināšu.

Reiz mans klasesbiedrs ieradās skolā ar ļoti skaistu pulksteni uz rokas. To viņam bija uzdāvinājuši vecāki. Viņš noņēma šo pulksteni un ielika rakstāmgalda atvilknē. Es vienmēr biju sapņojis par tādu pulksteni. Nenoturējos un nolēmu to paņemt. Pēc kāda brīža šis klasesbiedrs raudot piegāja pie jums un sūdzējas par zādzību. Jūs pārlaidāt skatienu pār klasi un teicāt: “Tas, kurš paņēma zēna pulksteni, esi tik labs un atdod to viņam”. Man bija ļoti liels kauns, taču es ļoti negribēju šķirties no šī pulksteņa, tāpēc neatzinos.

Jūs devāties pie durvīm, aizslēdzāt tās un likāt mums nostāties vienā rindā. Tad brīdinājāt: “Man būs jāpārbauda jūsu kabatas, tikai ar vienu noteikumu, ka jūs aizvērsiet acis”.

Mēs paklausījām un tajā brīdī es sajutu, ka tas ir visapkaunojošākais mirklis manā neilgajā mūžā.
Jūs gājāt no skolnieka pie nākamā, no kabatas uz kabatu. Kad izņēmāt pulkstei no manas kabatas, jūs turpinājāt kustēties līdz rindas galam. Pēc tam teicāt: “Bērni, viss kārtībā. Varat atvērt acis un atgriezties savos solos”.

Jūs atdevāt pulksteni tā īpašniekam un vairs nekad nepieminējāt šo incidentu.

Tad, lūk, tajā dienā jūs izglābāt manu godu, cieņu un manu dvēseli. Jūs nenosaucāt mani par zagli, meli un sliktu bērnu. Jūs pat necentāties ar mani pārrunāt šo gadījumu. Ar laiku es sapratu, kāpēc. Tāpēc, ka jūs kā patiess skolotājs nevēlējāties aptraipīt jauna cilvēka pašcieņu. Tāpēc es arī kļuvu par pedagogu. 

Abi apklusa šī stāsta iespaidoti. Pēc tam jaunais pedagogs jautāja:
– Ja reiz jūs mani šodien atcerējāties, vai neatcerējāties mani šajā epizodē?
Vecais skolotājs atbildēja:
– Patiesībā es arī kabatas pārmeklēju ar aizvērtām acīm.(с)

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzvilkt cepuri un aiziet…

Kritika – tas droši vien ir labi.
Noderīgi. Dikenss kritizēja savu sievu – viņa esot pārāk resna. No tā, ka ēd parāk daudz treknas barības un visu laiku guļ dīvānā. Viņa ir dumja un ar viņu nav par ko runāt. Bērniem par maz uzmanības pievērš. Un ar psihi viņai viss nav kārtībā; greizsirdības lēkmes un asaras uz līdzenas vietas.

Un varenais, mans mīļākais rakstnieks uzrakstīja publisku vēstuli par savu sievu – ar kritiku.
Un lasītāji juta līdzi ģēnijam.

Bet es visu dienu domāju: nav brīnums, ka pieņēmās svarā, ņemot vērā to, ka 12 gadu laikā piedzemdēja 10 bērnus. Trīs apglabāja. Tā arī jebkurš bezspēkā gulētu dīvānā. Un ir ļoti grūti desmit bērniem, vīram, radiniekiem un ciemiņiem pievērst vienādi lielu uzmanību… Un tad šķiet, ka esi dumja un neveikla, lai arī kopā ar vīru būsi devusies uz Ameriku ar pavisam briesmīgu kuģi; un drosmīgi dzemdējusi bērnus. Un, kas attiecas uz psihi, droši vien arī mēs gauži raudātu, ja nejauši mums mājās tiktu piegādāta rokassprādze, kuru vīrs nopircis jauniņai aktrisei…

Ar šo aktrisi viss arī sākās – sieva bija novecojusi un izplūdusi. Bet jauniņajai meitenei bija tikai 18 gadu. Lūk, arī viss. Sieva bija apriebusies, bet šķiršanās tajā laikā nebija apsveicama. Un Dikenss lika uzcelt ķieģeļu sienu lai pārdalītu guļamistabu – maigi sakot, demonstratīvi.

Un šī resnā, dumjā un nenormālā sieva piecēlās, uzvilka cepuri un uz visiem laikiem aizgāja no mājām. Lai nepazemotos. Lai neklausītos kritiku un nelasītu to žurnālos. Arī bērnus viņai neatdeva. Tā arī atlikušo mūžu viņa nodzīvoja viena. Bet, kad rakstnieks nomira, viņa vien palūdza, lai tiek publicētas vēstules, kuras viņš viņai rakstīja jaunībā. Viņa lūdza. “Lai visi zin, ka viņš mani mīlēja; bet es biju slaida, skaista, jautra un asprātīga…” Taču šo lūgumu neizpildīja.

Es domāju, ka kritika ir tad, kad mūs nemīl. Un grib no mums atbrīvoties. Taču pat sev to neatzīst. Tad vislabāk ir uzvilkt cepuri un aiziet – kā izdarīja šī drosmīgā un cienījamā sieviete…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nedari pāri tiem, kurus neesi iemīlējis…

69496158_2036645996435213_6347257172887339008_n

Nedari pāri tiem, kurus neesi iemīlējis…
Un neizmanto viņu gatavību būt kopā ar tevi uz jebkādiem noteikumiem, upurēties, gaidīt, piekrist…
Arī viņus vada ne jau mīlestība pret tevi, taču viņiem vajadzīga tava palīdzība nevis līdzjūtība pret viņu atkarību…
Nepaliec kopā ar viņiem tikai tāpēc, ka ar tevi kāds nepalika…
Nepaliec kopā ar viņiem līdz labākiem laikiem, kuros viegli nomainīsi viņus pret citiem…
Nedomā, ka tu viņus svētī ar savu klātbūtni, ņemot vērā tavu dubultdzīvi realitātē vai sapņos, paliekot kopā tikai pieklājības dēļ…
Viņi ir atkarīgi, bet tu iedomīgs…
Tāpēc, ka viņi netic, ka varēs kaut ko saņemt nepazemojoties…
Bet tu tici tam, ka viņiem esi viss, un vari neko nedot pretī…

Mani vienmēr nomāc šīs viltotās konstrukcijas attiecībās, kurās ir drūmi un nestabili, tāpēc, ka tiltu nav, bet ir sienas, aiz kurām iziet ir bail gan tiem, kuri pazemībā gaida savas drupačas, gan tiem, kuri šīs drupačas pamet, vai arī aktīvi tēlo, ka viņiem tas ir interesanti, bet patiesībā – tik garlaicīgi…

Mani Mīļie, pateikt NEMĪLU un atteikties no jebkurām attiecībām nav cietsirdīgi…
Cietsirdīgi ir palikt un atsiet sev rokas, domājot, ka, ja tu nemīli, tad tu drīksti būt gan te, gan tur, un kur vēl kaut ko dod…
Ir cietsirdīgi pazemot cilvēku tikai tāpēc, ka tu viņu nemīli…
Ir cietsirdīgi, ja tev kopā ar otru cilvēku nav nekā cita, kā tikai skumja sadzīve un šķietama ģimene, īpaši, ar bērniem, kuriem šī šķietamība tikai uzdāvinās skumju divu svešu cilvēku kopdzīves pieredzi…
Vienkārši atceries, ka cilvēki, kurus tu neesi iemīlējis – ir to mīļotie cilvēki, kurus viņi nav atraduši tikai tava žēluma vai iedomības dēļ…
Un tu blakus viņiem – arī esi apdalīts, tāpēc, ka tev nav šī abpusējas mīlestības prieka…
Neeksistē nekāda bezatbildība… es nepiekusīšu to atkartot…
Eksistē romantiski iesaiņota neiroze, ar kuru slimot šķiet goda lieta, taču patiesībā ir graujoši gan psihei gan dzīvei… tā ir pārāk īsa, lai būtu nelaimīga…
Jā, protams, ne jau visas attiecības balstās uz mīlestības…
Vēl ir dziļa cieņa…
Bet vai šī cieņa ir tur, kur kādu nemīlamo patur ērtā cilvēka lomā?…
Es novēlu visiem būt godīgiem pret sevi…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Attiecības: tētis un mamma

milestiba001

Kad tu atstrādā attiecības ar tēti un mammu, paturi prātā domu: “Mums nav jāpadara laimīgi savi vecāki. Tas nav mūsu uzdevums. Un ne no mums tas ir atkarīgs. Mūsu uzdevums ir būt savā vietā pēc hierarhijas likumiem. Vecāki – vecākie, mēs – jaunākie”.
Un pats galvenais – būt šajā vietā.

Kad mēs atstrādājam savas attiecības ar tēvu (bet tēvs ir svarīgs pat tad, ja tu viņu nepazīsti, un, ja tev ir patēvs, arī viņš ir svarīgs, tas ir tavs otrais tēvs un arī ar viņu ir svarīgi atstrādāt attiecības), tad sākumā atstrādājam attiecības ar savu bioloģisko tēvu, lai saņemtu dzimtas enerģiju. Un tikai pēc tam jāatstrādā attiecības ar to cilvēku, kurš tevi uzaudzināja un deva vērtības.
Ir ļoti svarīgi dot vietu dzimtā savam bioloģiskajam tēvam.
Mums jāatceras par to, ka tētis mums deva dzīvību un, kā minimums, arī pats izgāja kādu dzīves mācību. Un gadās, ka patiesībā tēvam ne tik būtiski ir vajadzīga mūsu mīlestība, cik vajadzīga ir cieņa.
Vīrietim cieņa vienmēr stāv pirmajā vietā. Tāpēc tad, kad mēs atstrādājam attiecības ar tēvu, ir ļoti svarīgi vispirms dot viņam cieņu.

Kad atstrādātas attiecības ar vecākiem – mammu un tēti, tu jūti, ka sirdī rodas tik dziļa pateicības sajūta vecākiem, ka esi gatavs krist viņiem pie kājām. Tētis un mamma kļūst par ārkartīgi svarīgām personībām tavā dzīvē.
Nav svarīgi, kādi viņi ir, cik ļoti realizējušies vai nerealizējušies kā vīrs un sieva; nav svarīgi, cik ļoti viņi ir realizējušies profesionālajā sfērā; nav svarīgi cik labi vecāki viņi ir tavā izpratnē.

Ir svarīgi, lai tev pret viņiem rastos gaišas jūtas: “Paldies jums par dzīvību, es pateicos jums”. Un šī totālā pateicības sajūta vēsta par to, ka attiecības ir atstrādātas.

Dina Talalajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis