Ar sievieti, kura iemācījusies cienīt sevi, nav iespējams manipulēt

matadzi

Šodien iestājies degradācijas gadsimts un viens no tā raksturotājiem ir tas, ka būt par māti vairs netiek uzskatīts par godājamu un cienījamu. Un diemžēl mātes loma vairs neskaitās svarīga un īpaša. Tā nedod šodienas sievietei nekādas priekšrocības un cieņu. (P.S. Man ir četri bērni un savulaik mana tuva radiniece man teica: “Neko jau dižu tu savā dzīvē paveikusi neesi, ja nu vienīgi piedzemdējusi četrus bērnus” Tāds nieks, vai ne? ) Diemžēl! Pat otrādāk – uzliek viņai vairāk atbildības un, atņem brīvību, iztukšo, nomoka u.t.t.

Šodien ikviena māte uz līdzenas vietas var sastapties ar apvainojumiem, ar svešu cilvēku netaktisku iejaukšanos, ar izsmieklu (īpaši, ja viņa nestrādā). Pat mājās viņai nebūs miera – un daudzi vīri izmanto savu nesen dzemdējušo vai vēl stāvoklī esošo sievu neaizsargātību, lai psiholoģiski un fiziski tās iespaidotu. To redzot, bieži vien arī bērni pārstāj cienīt savas mātes un atļaujas teikt aizvainojošus vārdus, rupji aizskart un necienīt. Pat vecāki, kuri it kā visam tam gājuši cauri, kuriem būtu jāsaprot to, kas notiek jaunajā ģimenē, bieži vien jaunajai māmiņai izradās īstākais stress – ar savu piekasīšanos, maisīšanos savu bērnu ģimenes lietās, necienīgiem izteicieniem.

Bet kādreiz, senos laikos mātes diena sākās ar to, ka no rīta bērni viņai paklanījās (tas teikts Svētajos rakstos).

Kādreiz ikviena sieviete sabiedrībā tika cienīta kaut vai tikai tāpēc, ka viņa ir māte – jau ir, vai kādreiz būs. Māte cilvēkam bija kas tīrs, balts, svēts un neaizskarams. Viņas vēlmes un lūgumi tika izpildīti nekavējoties un neapspriežot -pat tad, ja viņa ko pateica asi un nepadomājot. Kad jauns puisis devās projām no sava skolotāja (apmēram 25 gados), pirmā mācība, ko viņam deva kā ceļamaizi, bija: “Cieni savu māti kā Dievu.” Līdzīgi Bībeles baušļiem, vai ne? Tas bija cits laiks un citas attiecības.

Šodien ir laiks, kad cilvēki novērtē tikai to, ko var labi pārdot. Tāpēc bieži vien surogātmātes sabiedrībā ciena pat vairāk kā visas pārējās, jo viņas – malači, ir pratušas nopelnīt, izmantojot dabas doto.

Taču, ziniet, kas tajā visā ir pats briesmīgākais? Mēs pašas tam esam noticējušas. Mēs pašas esam ļāvušas sev iestāstīt, ka būt mātei nav nekas īpašs. Mēs pašas necienām savu darbu un līdz ar to ļaujam arī citiem to necienīt, un mums pat šķiet, ka kaut kur viņiem tomēr ir taisnība. Mēs pašas dažkārt jūtamies vainīgas par to, ka esam “tikai mātes” un nekas vairāk (kaut gan, vai var būt kaut kas vairāk un nozīmīgāk?)

Mēs pašas sevī necienām savu mātišķo sākumu, kaunamies no tā, nospiežam to tāpēc, ka mode to pieprasa. Mēs iestumjam to pašā tālākajā savas personības stūrī.

Mēs jau bērna gados redzējām, ka par savu titānisko darbu no sabiedrības māte var saņemt “milzīgu” atlīdzību (Krievijā mēnesī par 1 bērnu, kurš vecāks par pusotru gadu maksā 150 rubļu “lielu” pabalstu.. Mums Latvijā – paši ziniet. Es varu būt laimīga un aplaimota, ka man valsts par vienu bērnu maksā 34 EUR, jo skaitamies daudzbērnu ģimene :)) Un tā mēs veidojam savu bildīti, kas notiks ar mums, kad kļūsim par mātēm.

Kad es biju maziņa un dzirdēju, ka kāds necienīgi izturas pret manu māti, man sirds vienmēr sažņaudzās kamolā. Es biju mazs bērns, bet man bija ļoti sāpīgi redzēt savas mammas neaizsargātību un bezpalīdzību. Un cik ļoti sāpīgi man bija, kad kāds atļvās viņu aizskart. Es nezinu, kā pati mamma tika ar to galā – droši jau vien, viņa ļoti daudzas lietas bija iemācījusies vienkārši neievērot un ignorēt. Bet bērna acis ir vērīgas. Ko tur daudz mēs varējām darīt, ja nu vienīgi klusējot norīt to visu. Un tā manā galvā iesakņojās doma par to, ka mātes neviens neciena, jo par ko gan tik īpašu arī cienīt, dzemdēt var katra.

Kad es pati kļuvu par māti, tikai tad es sapratu, kas tas par titānisku darbu. Cik tas tomēr ir sarežģīti un, cik zemu šo darbu novērtē apkārtējie. Nekad un neviens nepateiks, ka esi laba māte, ka dari pareizi. Pat no tuviniekiem grūti sagaidīt atzinību un atbalstu, ko gan vēl runāt par svešiem cilvēkiem. Toties katrs uzskata par savu pienākumu aizrādīt, pamācīt un bieži – arī apvainot.

Ja baro ar krūti, droši vien būsi dzirdējusi, ka tev piens nav īpaši trekns, ja bērns lēni pieņemas svarā. Vai arī tas ir pārāk trekns, ja reiz esi nobarojusi tādu apaļu puiku. Ja ar krūti baro vēl pēc gada, tad noteikti būsi dzirdējusi, ka audzini memmes dēliņu. Ja nebaro – tad esi vienkārši briesmīgi slinka māte, kura negrib piepūlēties un atņem bērnam pašu galveno. Ja tavs bērns valkā pamperus, noteikti tev nebūs mazbērnu. Vienam šķiet, ka bērnam karsti, otram šķiet, ka auksti Norūdi – briesmonis. Nenorūdi – nedomā par sava bērna veselību. Un tā turpināt var ilgi. Un mātei sabiedrības acīs nekad nav taisnība.

Tāda ir mūsu realitāte. Prasību jūra, kas karājas virs galvas kā damokla zobens. Pārmetumi, apsūdzības, kritika no visām pusēm, svešu cilvēku balsu murdoņa, kurā ļoti grūti izdzirdēt savējo.

Un daudzas jaunas mammas raksta forumos par to, cik ļoti viņām gribētos pabūt klusumā, lai neviens nespiestu, nepresētu, nekritizētu, lai viņām būtu tiesības pašām dzīvot savu dzīvi savā ģimenē, audzināt savu bērnu tā, kā pati to saprot un vēlās. Pat šeit mēs gaidam kaut kādu atļauju no malas, it ka mums pašām nebūtu tiesību pieņemt savus lēmumus.

Un pēc tam – tad, kad man bija jau 30 gadi, es kopā ar saviem diviem bērniem nokļuvu svētā vietā Indijā – Vrindavanā. Šī ir īpaša pilsēta, jo šeit saglabājušās senās tradīcijas, cik nu tas šodien vispār iespējams – protams, arī Indija šodien degradē. Bet Vrindavanā vēl joprojām valda tā kultūra, kas tur valdīja gadsimtiem sen. Sievietei tur strādāt ir aizliegts, govis brīvi staigā pa ielām, tāpat kā mazi bērni un katru sievieti šeit dēvē par “matadži” (latviski tas būtu – māmulīte) – ar cieņu un paklanoties. Nav svarīgi, vai tas ir divreiz vecāks par tevi pardevējs – vienalga tu viņam būsi “matadži” Viņš tevī redz mātišķo sākumu, ko ciena un tādā veidā pauž savu cieņu. Šeit neviens vīrietis (neskatoties uz to, ka te ir Indija) nepienāks tev klāt, nepieskarsies un pat nemēģinās izteikt kādus nepiedienīgus piedāvājumus. Drīzāk piedāvās tev palīdzību un atbalstu, pat tad, ja tu to neprasi.

Šeit bieži uz mašīnu aizmugurējā stikla var izlasīt uzrakstu: “Sievietes aizsardzība un cieņa pret sievietēm ir mans pienākums un gods!” Un tur es tam ticu, jo nekur citur es neesmu jutusies tik pasargāta un droša – pat naktī viena uz ielas. Un, ja tuk-tuk vadītājs redz, ka esi stāvoklī, viņs tevi ved kā lielāko dārgumu, apbraucot katru bedrīti un akmeni, lēni, nesteidzoties un neskaitot savu peļņu.

Runā, ka Indijā sievietes tiek pazemotas un ir beztiesiskas, bet Vrindavanā es sapratu to, cik ārkārtīgi neaizsargātas un beztiesiskas esam mēs. Jo mēs taču esam kļuvušas vienkārši par instrumentiem citu cilveku mērķu sasniegšanai un par spēļmantiņām kāda rokās. Un pats galvenais, zaudējušas pašcieņu. Mēs esam iemainījušas kaut ko ļoti svarīgu, ko nenopirkt par nekādu naudu, pret krāsainu iesaiņojumu, kurā iekšā ir tukšums. Mēs noticējām, ka mātišķums nav neko vērts. Un, ka māte nav pelnījusi cieņu vien par to, ka viņa ir māte.

Un te nu es arī sajutu pilnā mērā to, cik brīnišķīgi un droši ir būt mātei. Cik daudz tajā enerģijas, spēka un perspektīvas. Kad nav pašmērķis kādam pierādīt, ka neesi tūļa, sliņķe vai liekēde. Te visi to pieņem, ciena un saprot. Un tada dzīve kā pie mums, viņiem šķiet kaut kāds nonsenss.

Kāds ajūrvēdiskais ārsts man tur teica:

«Ja mana sieva strādātu, es nejustos kā vīrietis. Tas būtu mans personīgais zaudējums, ja es būtu atdevis savu sievu, manu bērnu māti saplosīšanai pasaulei. Viņa ir pārāk laba tam visam.»

Un šeit mātes staigā lepni paceltu galvu, kaut seja nedaudz piesegta ar sari malu. Es reiz braucu ar tuk-tuk, kas netīšām ar savu rāmi gandrīz vai aizķēra kādu matadži. Saskrēja desmitiem vīriešu, kas strostēja vadītāju un paralēli mierināja matadži, uztraucoties par viņas pašsajūtu.

Tā izturās pret mātēm ne tikai Indijā, bet arī citas tradicionālajās kultūrās. Itālijā, kur ļoti spēcīga ir katoļticība, vēl joprojām Māte – ir svēts vārds ikvienam. Musulmaņi savas mātes labā ir gatavi kalnus gāzt. Ebreju ģimenēs tieši pēc mātes nosaka dzimtas tīrību un viņa ir dzimtas galva.

Taču laiks rit un kultūra un tradīcijas tiek nomainītas pret tirgus ekonomiku – brīvību it visā un līdztiesību, un rezultatā mums ir tas, kas ir. Mēs pašas labprātīgi piedalamies sacensībās par izdzīvošanu, un ne vienkārši skriet, bet atskriet pirmajai, lai iegūtu atzinību un cieņu. To pašu, kas mums pienākas jau no dzimšanas. Jo mēs esam mātes vai būsim tādas. Un tas viss tikai tāpēc, ka pašas neesam radušas cienīt sevi.

Atceries, ka pasaule ir milzīgs spogulis, kurš atspoguļo mūsu sajūtas un uzstādījumus.

Ja tu pati sāksi cienīt to, ko dari katru dienu (lai cik tas egoistiski arī neizskatītos), tad apkārt ļoti daudz kas mainīsies.

  • Ja tavs vīrs dzen tevi strādāt
  • Ja par savu darbu tu no vīra nedzirdi pateicību, tikai vienus vienīgsu pārmetumus
  • Ja jau pieaugušie bērni pastavīgi tev pārmet un apvaino
  • Ja par tevi smejas un sauc tevi par kluksti
  • Ja radinieki tevi sauc par liekēdi un sliņķi
  • Ja rindās stāvot tu dzirdi izsmējīgus “sadzemdējusi te!”

Tātad tevī dzīvo tieši tāda attiksme pret savu mātes lomu un sevi pašu. Ieskaties savā sirdī un galvā, un tu atradīsi tam ļoti daudz iemeslu. Tu pati sevi necieni un ļauj tā izturēties pret sevi un savu misiju.

Ar ko sākt to mainīt? Iespējams, atbilde tev nepatiks. Jo tev nāksies no jauna iemācīties cienīt savu māti un savu vīra māti. Vienkārši par to, ka viņas devušas dzīvību tev un tavam mīļotajam, un audzinājušas, kā pratušas. Noņemt visas pretenzijas pret viņām, visu neapmierinātību un aizvainojumus. Ieraudzīt tos milzīgos pūliņus, ko tās ielikušas jūsos. Iemācīties būt par to pateicīgai lai kaut vai domās gribētos viņām paklanīties. Un reizē ar to tu ievērosi, ka tevī pašā notiek pārmaiņas.

Ir lieliska paklanīšanās prakse, kas palīdz attīstīt dvēselē šo sajūtu. Kad tu katru dienu sāc un beidz ar fizisku paklanīšanos savai mātei un vīra mātei – to vari darīt raugoties viņu fotografijās. Un šī paklanīšanās ir dziļa, apzināta un pietiekoši ilga. Un tā, minimums 40 dienu laikā. Šo dienu laikā tu sajutīsi izmaiņas sevī. Un nākamais solis pēc tādas atstrādāšanas notiks pats no sevis.

Tu sāksi pavisam savādāk attiekties pret sevi pašu, jo šajā laikā tu atstradāsi sevī ieradumu pamanīt mātes darbu un ar cieņu pret to izturēties.

Daudz var runāt, bet labāk to izdarīt. Tas mainīs attiecības ģimenē, pašai ar sevi un attiecības ar visām citam sievietēm. Tā vai citādi, mēs visas esam mātes un šī enerģija (atšķirībā no seksuālās) mūs vieno un stiprina.

Ar sievieti, kura iemācījusies cienīt sevi un ieguvusi iekšējo spēku, vairs nevar manipulēt un tai neko vairs nevar uzspiest. Un visi, kuri vēlas izgāzt savu žulti, aizies pa citu ceļu, sajūtot viņas iekšējo spēku (un tici, mātes spēks ir miljoniem reižu lielāks par parasto sievietes spēku!). Un visi tie, kuru sirdīs ir mīlestība, gluži dabiski pievilksies šādai sievietei.

Vai gan “cieņa pret māti” var būt tāda nevajadzīga, novecojusi, nemoderna lieta? Vai arī tas ir pamatu pamats un sākumu sākums, vārti uz jaunu, labāku dzīvi un glābšanas laiva no grimstoša kuģa? Katra no mums izdarīs savu izvēli.

Autors: Olga Vaļajeva no grāmatas “Sūtība būt mammai”

Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc kategoriski nedrīkst risināt cita cilvēka problēmas

zelot3

Cik tas viss ir nopietni…

Nav svarīgi, ar kādu misiju mēs esam atnākuši šajā pasaulē. Kādam mēs esam bērni, kādam – draugi, kādam vecāki vai vienkārši paziņas. Un ļoti bieži, ja tuvs cilvēks nokļūst sarežģītā situācijā, mēs uzskatām par savu pienākumu viņam palīdzēt – ja ne darbos, tad vismaz ar padomu

Bieži gadās, ka palīdzam cilvēkam no visa spēka, vislabākajā veidā, taču rezultātā mums paliek vien tukšums, jo pazudusi ir enerģija, spēks, tas aiztecējis kaut kur – nesaprotamā virzienā, šad tad arī pateicība no cilvēka, kam esam palīdzējuši… mēs gaidam kādu nebūt labu rezultātu, taču tā nav, vai vienkārši to neredzam. Kāpēc tā notiek? Diemžēl mēs paši provocējam šos notikumus. Tieši ar to, ka cenšamies palīdzēt. Tomēr patiesībā tas strādā nevis izaugsmei, bet kaitē gan tam, kam palīdzam, gan – mums pašiem. 

Kad mēs izsniedzam šos “kredītus”, cilvēks paliek mums parādā. Mēs, vēlot tikai labu, ar šo savu “palīdzību” atņemam cilvēkam spēku. Mēs viņu “uzsēdinām uz sevis”. Ļoti bieži mēs uzņemamies viņa atbildību. Un dažkārt neapzināti mēs viņa uzvaras aizstājam ar savējām.

Pirms jaungada brīvdienām es palūdzu studentiem pavērot, cik bieži mēs neapzināti “iekļaujamies” mūsu tuvinieku runas un darbību straumē. Kā mēs patiesībā, neaizdomājoties, padarām viņus nevērtīgākus, nespējīgākus. Viņi vēroja:

Cik bieži mēs atļaujamies pārtraukt viens otru. Īpaši jau kompānijās, kurās sieviete pārtrauc vīrieti, publiski pielabo, dod padomus — visam sākums ir necieņa pret otru cilvēku.

Runa — tā ir enerģija — un «pārtraukt» runas plūdumu — nozīmē ne tikai “izsist no domas”, bet bieži vien tas nozīmē izsist balstu, pamatu zem kājām.

Kad sieviete (sieva) publiski pielabo, “uzlabo”, vai izsmej savu vīrieti (vīru), viņa pazemina viņa statusu, nenovērtē un izrāda necieņu. Tā viņa traumē viņa “sociālo nozīmību”. Ja analizējam dziļāk, viņa cīnās par varu — parasti gan neapzināti, bet vienalga, tā sagrauj gan savu, gan sava vīrieša spēku un savstarpējās attiecības.

Vīrietis, pārtraucot sievieti, pauž varu. Dažkārt tādā veidā viņš cenšas it kā sistematizēt viņas it kā nestrukturēto domu un emociju plūsmu no labās smadzeņu puslodes skaidrībā un secīgumā, par ko atbild kreisā.

Cik bieži mēs mainām bērna kustības trajektoriju. Piemēram, skrien bērns, lai paveiktu savas, it kā nenozīmīgās, mazā bērna lietas. Viņam ir droši, tas notiek īstajā laikā, viņam ir savi – bērna uzdevumi. Bet pieaugušais atļaujas viņu saķert, iespraukties bērna kustības trajektorijā, pārnest no vienas vietas uz citu, negaidot, kad bērns pabeigs kaut ko, ko iesācis, un pārslēdz viņu uz to, kas pašam šobrīd šķiet svarīgāks.

Kad bērns ir aizņemts ar kādām savām spēlēm un ir emocionāli pārņemts ar tām, viņš, atsķirībā no pieaugušajiem, ir savā nodarbē par visiem 100%. Ar visu savu būtību. Var iedomāties, ka viņš nirst savas labās smadzeņu puslodes dziļumos. Tāpēc viņš nedzird savus vecākus, kuri viņu sauc no loģiskā “krasta” – no kreisās smadzeņu puslodes. Ir jāpaiet laikam, kamēr informācija sasniedz adresātu. Kad bērnu steigā “paceļ” no dzīlēm, šī “pārstartēšanās” saistīta ar milzīgu slodzi, histēriju, nogurumu un nevēlēšanos kontaktēties.

Psihologi, kuri strādā ar ķermeni, ļoti bieži stradā ar nepabeigtām, pārtrauktām kustībām. Kad mēs kāda iemesla dēļ pārtraucam ķermeņa kustību, bloks rodas vairākos līmeņos. No tā “izaug” dažādi simptomi.

Kad mēs bieži pārtraucam un mainām bērna kustības trajektoriju, mēs “zogam” viņa spēku, mēs liekam viņam saprast, ka esam dievi un viņa varā nav kaut ko mainīt.

Un bērns kļūst daudz sasaistītāks vai agresīvāks, stūrgalvīgāks un impulsīvāks. Un nav jābrīnās par to, ka ar gadiem viņam paliek arvien mazāk pašiniciatīvas. Un tas viss ir mūsu neapzinātā necieņa pret mazā bērna iekšējiem procesiem un dinamiku, kas atstāj sajūtu “es tāpat neko nevaru ietekmēt”.

Kad pieaugušu cilveku rausta no uzdevuma uz uzdevumu, kad iejaucas viņa darbībās vai pārdomās – notiek gluži tas pats. Ja mēs uzdodam jautājumu – vai mums pietiek cieņas pret mūsu tuvo cilvēku procesiem, vai ļaujam viņiem pabeigt iesākto, vai vienojamies par to, kā korektāk moderēt uzdevumus, kā minimums attiecībās rodas vairāk uzticēšanās un cieņas.

— Kad mēs iejaucamies ar savām vīzijām, vērtējumiem, halucinācijām un padomiem, nelūgtu palīdzēšanu, kad mēs cilvēka vietā darām to, ko viņš spējīgs izdarīt pats, kad vecāki, atnākot ciemos pie jau pieauguša bērna, sāk viņam palīdzēt – tā nav palīdzība. Tā ir invalidizēšana, tā ir cilvēka spēka atņemšana, viņa pieredzes atņemšana. Tas ir vēstījums cilvēkam jebkurā vecumā – tu esi vājš, tu esi mazs, un bez manis galā netiksi. Tā nav mīlestība – tā ir uzpirkšana un vēlme pierādīt, ka tu esi labāks, nozīmīgāks. Tie ir centieni palikt savam bērnam Dieva vietā.

«… Tas, kuram ir problēma, var to nest, pie tam – tikai viņš viens. Ja otrs to grib nest viņa vietā, tad pirmais paliek vājš… Ja es otram redzu kaut ko un noteikti vēlos viņam par to pateikt, bet noturos un nepasaku, tas maksā man manus spēkus. Spēks, kuru es tērēju lai noturētos un nepateiktu, kļūst par viņa spēku. Ja nu pēkšņi viņam prātā iešaujas tas, ko es vēlējos viņam pateikt. Tāpēc, ka šī doma atnāca pie viņa pati, viņš to spēj pieņemt.
Ja es neizturu un noteikti vēlos viņam to pateikt, es izjūtu atvieglojumu no tā, ka esmu to pateicis. Taču es atņēmu viņam spēku. Pat tad, ja tas, ko cilvēks vēlējās otram pateikt, ir pareizi, otrs nevar to pieņemt, jo tas nāk no ārpuses. Tā kā tāda noturēšanās patiesībā ir cieņas un mīlestības pamats».

Hellengers

— Kad mēs otram sakām ko līdzīgu frāzei “viss būs labi”, kad otra vietā pieņemam lēmumus un dodam padomus – mēs to runājam kā no Dieva pozīcijām, un mēs atņemam sev tuviem cilvēkiem iespēju pašiem sajusties spēcīgiem, izjust savas vajadzības. Starp citu, psihologam vispār nav tiesību dot padomu – neiet uz darbu, šķirties, precēties. Ja viņš tādus dod, tad laiks pašam doties uz personīgo terapiju nimba tīrīšanai.

Ja mēs sākam iejaukties, mēs uzņemamies noteiktu lomu, kuru neviens mums nav pilnvarojis uzņemties un ar savām darbībām atņemam cilvēkam viņa trajektoriju. Protams, tas neattiecas uz gadījumiem, kad steidzami nepieciešama ātra reakcija un ātra palīdzība.

Kad tuvs cilvēks sāk stastīt, cik viņam grūti, kādas problēmas, kādi uzdevumi.
Labāk pateikt “Es redzu, ka tev uzdevumu ir ļoti daudz. Bet tie ir tādi (parādot ar rokām), bet tu esi tāāāāds. Un es ticu tavām spējām un varēšanai. Ja vajag, es būšu blakus, taču es zinu, ka tev tas ir pa spēkam.”

Kad mēs pārstājam būt “labiņi” attiecībā pret sevi un citiem, pūlis mums apkārt samazinās, bet godīguma, labestības un mīlestības mūsu dzīvēs paliek arvien vairāk

Autors: Svetlana Roiza
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā tad tā?

11053168_378813752243285_4918793446356721335_n

Austrumu filosofijā, pareizticībā un vēdās tiek pausts uzskats, ka sievietei jābūt pieticīgai, klusai, kautrīgai, paklausīgai un izpildīgai. Patiesībā, kad sāku visu to studēt un iedziļināties šajās lietās, atklāju, ka tā runā vāji vīrieši! Visi kā viens vīrieši, kas to sludina, ir vāji; bet, ja ko tādu saka sieviete, tad, piedodiet, viņa ir muļķe.
Es saku: “Visās situācijās ESI TU PATS! Necenties būt labāks, tātad labsirdīgāks”.
Kad sieviete ir blakus stipram vīrietim, viņai gribas būt seksuālai, pievilcīgai, maigai, rūpīgai, gribas gatavot ēst, paust maigumu, visdažādākajos veidos izrādīt uzmanību savam vīrietim. Tāpēc, ka viņā ir trīs īpašības, kas to interesē: CIEŅA, ATBILDĪBA un DARBĪBAS. Viss!
Ja sieviete: neciena sevi, tātad automātiski neciena citus;
neuzņemas atbildību tātad vienmēr un visur “nolec”;
apsola un nedara vai neapsola un slēpjas;
apvainojas un nervozē;
vispār nekur un ne uz ko netiecas;
un nekādā veidā netiecas uz attīstību,
tad viņai ir vēlēšanās ņemt pannu un zvetēt šim vīrietim pa galvu bez apstājas.

Iemesls?

Viņš atņem viņas dzīves enerģiju un viņai pašai nākas izradīt jaņ enerģiju, jo DIVU CILVĒKU ATTIECĪBĀS VIENMĒR JĀBŪT POLU HARMONIJAI! Saklausījāt?! 

Kad es saku, tev jāpaliek tev pašam, tas nozīmē, ka tu esi kā lakmusa papīrs – uz dažādiem ingredientiem tu reaģē dažādi; te esi caurspīdīgs, te – maini krāsu, te – sāc vārīties. Kaut kur uzsprāgsti, kaut kur – pilnībā sairsti; ar vienu cilvēku smaidi, uz otru – kliedz, trešo – sit, no ceturtā vispar bēdz, bet vienalga TU PALIEC TU PATS! Vienkārši tavs organisms dažādi reaģē uz dažādiem cilvēkiem!

Nereaģē pēc viena un tā paša šablona uz visiem cilvēkiem, ar kuriem satiecies. TEV IR TIKAI VIENS CILVĒKS, KAM VARI UZTICĒTIES un tas esi TU PATS!

Ievēro, pret dažādām lietām tu attiecies dažādi. Atnāci vienā vietā – jūties labi un patīkami, citā – jau saspringti. Viena m cilvēkam gribas uzkliegt, citā – ilgi klausīties ar atvērtu muti. Vai arī, pamēģināji kādu ēdienu: “Cik garšīgi!”, pamēģināji citu – negaršīgi, nepatīkami.

Tu vaicāsi: “Kā gan intuitīvi to visu sajust?”. Ļoti viegli! Ir cilvēki, ar kuriem tev gribas tikties, runāties un pēc tam vienmēr ir labs garastāvoklis. Bet ir tādi, kurus ieraugot, tev vienmēr gribas pāriet ielas otrajā pusē, pēc iespējas tālāk, lai viņi tevi vispār neieraudzītu. Iemesls ir vienkāršs: TU REAĢĒ NE UZ CILVĒKIEM, BET VIŅU RAKSTURU, tātad uz viņu “likumdošanas bāzi” = enerģētiku. Un tātad uz to, kā tie darbojas uz tevi.

Autors: Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

 

Mēs esam vecāki!

11817241_1677409469154920_1453858799007377724_n

Teorētiski mēs visi zinām, kā pareizi audzināt bērnus. Taču bieži vien laika, vieduma un pacietības trūkuma dēļ, rīkojamies pavisam savādāk. Šeit esam apkopojuši 7 svarīgākās lietas, kuras būtu jāzin katram vecākam, lai palīdzētu formēt bērna personību. Atšķirības starp parastiem un gudriem vecākiem – tā mēs to nosaucām.

Galvenais noteikums: Neapzāģē bērnam spārnus! Vienu reizi tos izpletis, viņš dos tev iespēju nolaist savējos!

1. Parastie vecāki pavada visu laiku ar savu bērnu, pametot savus hobijus un savas intereses novārtā. Patiešām gudri vecāki, rūpējas par sevi un to arī māca saviem bērniem.

2. Parastie vecāki vakaros pilda bērna mājas darbus. Gudri vecāki uzskata, ka bērnam pašam jāatbild par savām mācībām un mājas darbiem. Ja kaut kas neizdodas un bērnam ir jautājumi, vecāki nāk palīgā, bet tikai tik daudz, lai parādītu ceļu risinājumam, nevis darītu kaut ko bērna vietā.

3. Daudzi vecāki cenšas izpirkt it kā savu vainu, pērkot bērnam dāvanas. Gudri vecāki dod savam bērnam naudu tēriņiem. Bērnam pašam jāiemācās rīkoties ar naudu, atlikt to vai tērēt un kam tērēt, tas paliek viņa ziņā. Vecāku uzdevums ir apmācīt un rādīt priekšzīmi.

4. Bieži vien mammas un tēti nevēlas noskaidrot, kāds ir bērna sliktās uzvedības iemesls. Viņi vēlas ātrāk bērnu nomierināt. Gudri vecāki cenšas noskaidrot cēloni un cenšas kopā ar bērnu atrast problēmas risinājumu.

5. Parastie vecāki cenšas izaudzināt, pirmkārt jau, gudru un cienījamu cilvēku. Gudri vecāki cenšas uzbūvēt siltas un tuvas attiecības ar savu bērnu.

6. Parastie vecāki sargā savu bērnu no problēmām, bieži vien, darot to, ko no viņiem neprasa. Gudri tēti un mammas ļauj saviem bērniem kļūdīties un pēc tam palīdz no šīm situācijām kaut ko labu iemācīties.

7. Daudzi vecāki atļauj bērniem visu, lai tie nerīkotu histērijas. Bērni to saprot un bieži vien tadā veidā manipulē ar saviem vecākiem. Gudri vecāki neļauj saviem bērniem manipulēt ar sevi. Viņi ciena gan sevi un savu personīgo telpu, gan arī bērnu un viņa personīgo telpu.

Avots:http://womanhappiness.ru/

Tulkoja: Ginta FS