Tas, kas pie mums atnāk, ir jau apmaksāts

gaidas

…tagad es saprotu, ka gaidas strādā pret mums, tāpēc, ka atrodoties gaidīšanas procesā, mēs zaudējam resursus un laiku. Tās atņem daudz-daudz spēka un nenes nekādu prieku.
Lūk, iedomājies, ka tu atnāc restorānā un pasūti omleti. Gaidi, gaidi, bet pēc kāda laika tev saka: omletes nav, taču ir lobsters, zemeņu želeja un mazsālīti gurķi. Un tas viss par to pašu cenu. Bet omlete, iespējams, būs vēlāk. Bet varbūt arī nebūs…
Protams, tu vēlējies omleti, bet vai tāpēc tu atteiksies no lobstera? Vispār jau tu nekad to neesi ēdis un negaidīji, ka to piedāvās. Taču ēst tu vēl joprojām gribi, un tev nav nekādu alerģiju uz jūras produktiem. Tad kāpēc gaidīt, terēt savu laiku, spēkus un nervus, ja var pamēģināt?
Viss, kas pie mums atnāk, ir mūsu darbību rezultāts. Viss, kas pie mums atnāk, ir mūsu pašu apmaksāts. Kas nav apmaksāts, neatnāk. Pat tad, ja mēs ļoti gaidām.
Gaidas ne tikai atņem mums kontaktu ar realitāti, bet arī atņem iespēju baudīt. Spēku un laiku var iztērēt, apēdot negaidītu lobsteru un saņemot baudu par kontaktu ar nezināmo.
Bet omlete, kā arī ļoti daudz kas cits ilgi gaidītais, vēl gadīsies ceļā, tāpēc, ka cilvēks ir spējīgs izdomāt un gaidīt viņa saprašanai pieejamas lietas, bet Visums var piedāvāt daudz vairāk.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Negaidīt, pieņemt…

svetibas36

Kad mācies dot sev to, ko tev vajag, tu šāc novērtēt to, ko dod citi.
Vai tavu mīļoto cilvēku uzdevums ir aizpildīt tavas nepilnības un trūkumus? Droši vien ir – tikai tajā gadījumā, ja viņi var un grib to izdarīt, nenodarot kaitējumu sev.
Taču cilvēki ir tikai cilvēki. Viņi nav spējīgi dot to, kā viņiem nav. Taču var dot to, kas viņiem ir.
Reiz es noklausījos divu sieviešu sarunu autobusā. Viena žēlojās par to, ka vīrs viņai dod pārāk maz naudas. Bet otra pajautāja, kāda ir viņas vīra alga un izrādījās, ka viņa alga ir tikai par 1000 rubļiem lielāka, par to, ko viņš dod savai sievai. Saproti? Vinš viņai atdeva praktiski visu, kas viņam bija.
Kādam nav daudz naudas, bet ir pietiekami daudz uzmanības un laika. Vai arī nav statusa, bet ir prasmīgas rokas. Bet kāds spēj nodrošināt materiāli. Un jautājums jau nav par to, ka traģiski ir izdarīt izvēli starp naudu un laiku. Starp aukstu baņķieri un siltu masieri. Vai arī sēdēt attiecībās kā cietumā, vaimanājot un alkaini veroties brīvē. Bet gan tajā, ka pārstāt vērst visus savus pieprasījumus vienam cilvēkam un beidzot ieraudzīt pasauli, kurā visa kā ir pietiekami. Un novērtēt attiecības un tā cilvēka pūliņus, kurš dalās ar tevi it visā, kas viņam ir.
Uzņemties atbildību par savām vajadzībām un par to, lai pats sev izdarītu labi. Atļaut pasaulei tevi mīlēt visos iespējamajos veidos un pieņemt šo mīlestību bez jebkādām gaidām. Ar to svaigo interesi, ar kādu bērni gaida pārsteigumus. Tad viss izdosies.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Prāts – mūžīgais diedelētājs

prāts

Ja tu jūras malā meklē dimantus un nevari tos atrast, tu kreņķējies. Bet, ja tu nemeklē neko konkrētu, tad gliemežvāki un daudzkrāsaini akmentiņi liksies tev brīnumskaisti. Un tu apbrīno to skaistumu un jūties bagāts… Vienkarši gliemežvāki un akmentiņi…. bet tu jūties bagāts.
Prāts nemitīgi atrodas bada stāvoklī. Tas nekad neprasa kaut ko izpildāmu, tāpēc, ka ja tu to realizēsi, tad prātam nāksies nomierināties. Prāts vienmēr pieprasa kaut ko neticamu.
Tāda ir prāta daba. Prāts – ir tāds mūžīgais diedelētājs. Un, ja pasaulīgie pārdzīvojumi ir kļuvuši ierasti un apnikuši, tad viņa prāt jānotiek kaut kam ļoti garīgam, kaut kam tāāādam.

Tu nevari atslābināties, nevari vienkārši būt un baudīt to, kas notiek tevī un ap tevi. Tev kaut kas noteikti ir jādara, kaut kur jātiecas.
Bet, ja tu varētu nomierināties, tad katrs mirklis tev šķistu fantastisks, unikāls, neatkārtojams. Vai mēs esam nopelnījuši tādu laimi? Tā ir Dieva dāvana.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Saproti, ka tev neviens neko nav parādā un tas būs tava uzplaukuma sākums

durvis55

… tās būs gaidu beigas.
Saproti,ka tev neviens neko nav parādā un tas būs tava uzplaukuma sākums.
Neviens.
Neko.
Nav parādā.
Tik vienkārši…
Atlaist mirāžu par to, cik gan tu esi svarīgs to cilvēku acīs, kurus sastopi. Nevienam nav tevi jāmīl, jādāvina tev dāvanas, un nevienam ar tevi nav jādraudzējas un jāizturas pret tevi godīgi un nesavtīgi.

Nevienam nav jābūt tev uzticīgam tāpēc, ka tu esi kādam uzticīgs.
Nevienam nav tevi jāaizstāv un jādod savs plecs atbalstam grūtā brīdī.
Nevienam nav tev jājūt līdzi un nav tevi jāmierina.
Jāaizdod tev nauda.
Jāklausās tavi stāsti un jāsmejas par taviem jokiem.
Nevienam nav jāaizpilda tavs tukšums un neprasme dzīvot…
Jāatstāj tevi darbā tikai tāpēc, ka esi labs darbinieks.
Nevienam nav par tevi jārūpējas un vēl jo vairāk nevienam nav jāaorganizē tev laimīga un komfortabla dzīve.
Nevienam nav tev jāatbild
ar labu uz labu.
ar pateicību.
Tu saprati?
Neviens. Neko. Tev. Nav Parādā.
Nekad un nekur.
Vai tas dara tevi cietu un noslēgtu?
Vīlušos?
Nē. Nē. NĒ!
Ieskaties tajā…
Tas ir piedošanas vieglums.
Tā ir gaisma, kas laužas cauri tavas nelaimes durvīm…

Atlaid to, kā nav tavās rokās.
Pārstāj tēlot…

Tu vairs negaidi un neceri uz kaut ko.
Tagad tu mācies novērtēt sīkumus, kurus agrāk palaidi garām…
Labu vārdu.
Piedāvājumu palīdzēt.
Smaidu…
Izrādās, ka viss bija tikai tevī pašā…
Redzi, cik daudz labestības ir pasaulē, kad tu neapslāpē visu sev apkārt ar savu “gribu” un “parādā”? dzVisi cilvēki ir labestīgi. Vienkārši ļauj viņiem būt bez tavām gaidām un vērtējumiem un viss izrādīsies savās vietās.
“Ja mīli – atlaid”…
Lūk, tas…
Cieni otra izvēli.
Necenties paredzēt un kontrolēt.
Tev neviens neko nav parādā.
Tas ir pirmais solis.
Un vairs nav gaidu.
Netaisnīgums ir pazudis un palikusi pateicība.
Vieglums.
Un vienkāršība.
Tik daudz esi nometis.
Tagad tu esi brīvs.
Brīvs klausīties un būt mierīgs un kluss.
Brīvs vienkārši būt.
Tev neviens neko nav parādā.
Un tev ne no viena neko nevajag.
Dzīvo.
Dmitrijs Goreliks
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: GInta FS

Kad nebaidies neko zaudēt

neko nedarit123

Vieglums darba lietās, finansēs un attiecībās atnāk tad, kad vairs neliec īpašas likmes uz dzīvi un neko nebaidies pazaudēt. Tā ir PAZEMĪBA. Tas ir parasts GODĪGUMS PRET SEVI.Rītdiena nav paredzama. Gaidīt kaut ko nozīmē mānīt sevi. Visas gaidas noved pie mokošas sapratnes par to, ka ir ļoti liela atšķirība starp fantāziju un reālo lietu kārtību.

Vieglums, par kuru es runāju, tā nav vieglprātība, kad man uz visu nospļauties, un, arī ne cūciska atbrīvotība. Tas ir tāds stāvoklis, kad vispār neko negaidi, saprotot, ka dzīve vienmēr visu dara pa savam, un tomēr, zinot to, turpini darboties.

Nākamajā dzīves mirklī var notikt jebkas.

Tīri cilvēciski – tās nav vienkāršas un viennozīmīgs matērijas. Un viss tikai tāpēc, ka dotajā brīdī sava dzīves scenārija pašreizējā etapā praktiski visi mēs esam līdz acīm ierakušies savos priekšstatos par to, kādai jābūt dzīvei.

Cerības un gaidas – tās ir tās pašas psiholoģiskās vēlmes, kuras Budda aprakstīja kā lielāko cilvēcisko ciešanu avotu. Un tāpēc esības vieglums, tā ir tāda, lūk, garīgā apgaismība.

Visa dzīves drāma rodas kopā ar vēlmēm. Jo augstāka likme uz konkrēto scenāriju, jo lielākas bailes, kas viss notiks savādāk. Un šis “savādāk” starp citu, var būt ne sliktāks par sagaidāmo dzīves sižetu. Taču vēlmēm ir tāda slikta īpašība – tās iedveš, ka jebkurš rezultāts, kurš atrodas ārpus vēlamā gaidāmā, ved uz nelaimi. To psiholoģijā sauc par melni-belto domāšanu.

Izklausās kā diagnoze? Taču ar šo slimību inficējies ir gandrīz vai katrs no mums.

Nekas nav viennozīmīgs. Izvēle, liktenis – tie visi ir centieni satvert netveramo.

No kurienes mēs varam zināt, kādai jābūt dzīvei? Tāpēc arī tik ļoti pieķeramies paši savām ilūzijām? Kļūdas ir neizbēgamas. Tieši tās mums dod to pieredzi, kas ļaus mums tās arī apiet.

Dažkārt ir jāsalauž attiecības, jārada sev problēma, jāsadzemdē bērni un pēc tam jāizšķiras, bērnišķīgi jāuzmet lūpa, jāpieradina, lai pēc tam zaudētu uzticēšanos, ritīgi jāsamelojas, jāpiedzerās, jāatsitās ar degunu pret sienu, lai saprastu un ieraudzītu…saņemtu savu reālo pieredzi.

Nav muļķu. Neviens nevar un nedrīkst savādāk. Ir tikai pieredzējušie un nepieredzējušie – katrs savā dzīves plūdumā.

Reiz es nosapņoju spilgtu sapni, kurā es ar draugiem lidoju milzīgā pasažieru lidmašīnā cauri dzīvīgai pilsētai starp augstceltnēm. Lidojums šķita ļoti bīstams, lidmašīnas spārni, brīkšķot aiskāra māju sienas, es jutu trauksmi, bet tajā pat laikā – uzticēšanos realitātei un kādu neizsakāmu brīnuma sajūtu no trauksmainā ceļojuma. Kaut kas manī it kā saprata, ka nav jēgas uztraukties, jo, ja lidmašīna avarēs, es tur neko nevarēšu padarīt. Tāpēc liela daļa manas uzmanības bija piekalta garām slīdošajiem namiem, dzīvīgajām ielām, ceļojumam, kas bija brīnumu pilns.

Diemžēl dzīvē es pagaidām vēl neprotu visu notiekošo uztvert ar tādu vieglumu. Bet šis sapnis man kļuva kas līdzīgs bākai. Esības vieglums un pazemība, par kuru es runāju, nav pasivitāte, bet gan rīcība, neskatoties uz visaptverošo nezināmo, no kura mēs bēgam sava prāta murgojumos.

Tā nav vieglprātīga attieksme pret sava ķermeņa likteni, bet skaidra sapratne par to, ka ķermenis ir mirstīgs un dažkārt – negaidīti mirstīgs.

Man pašam grūti atzīt šo faktu – kaut kas manī tam pretojas. taču, jo dziļāka ir šis patiesības izpratne, jo lielāka personīgā brīvība, jo vairāk viegluma attiecībā pret dzīvi.

Atmiņā nāk Kastaņedas kareivis un zināšanu cilvēks, kura galvenais padomdevējs ir nāve aiz kreisā pleca. Kareivis cīnās, negaidot uzslavas, viņš meklē brīvību, ne par ko nežēlojas, neko nenožēlo un neuztver sevi pārak nopietni. Viņš smejas par sevi un par dzīves nopietnību.

“Bēdīgā” ziņa: mēs visi nomirsim: visi zemes krājumi un uztraukumi šajā rakursā nav neko vērti. Priecīgā ziņa: bēdāties un pārdzīvot par to nav obligāti, dzīve ir līdzīga aizraujošam ceļojumam.

Katrs no mums atrodas līdzīgā lidmašīnā – brāžas uz priekšu savā tagadnē. Un mums ir izvēles iespēja, ir noteikta kontroles iespēja, taču visu personīgo brīvību nosaka pieredze un apkārtējā realitāte. Jebkurā sekundē var notikt kas negaidīts.

Tas ir biedējošs fakts, taču, ja ar to nesamierināsimies un nepieņemsim to, būs arvien grūtāk: tad realitāte kļūs par bezjēdzīgu nāvējošu cīņu ar neizbēgamo.

 

Autors: Igors Satorins
Tulkoja: Ginta FS

Par pārlieku lielām cerībām

11895941_973555309369629_2790195176662976756_n

Vai esi kādreiz padomājis par to, kāpēc apkārt ir tik daudz nelaimīgu cilvēku?

Grūti sastapt patiesi laimīgos, tāpēc šķiet, ka dzīve pilna rūgtuma un skumju – un tas ir normāli.

Bet patiesībā tā tam nevajadzētu būt. Normāls dvēseles stāvoklis ir prieks un miers. Nelaimīgus mūs padara uzpūstas un nepamatotas cerības un paaugstinātas prasības pret sevi, saviem tuviniekiem, pret savu materiālo stāvokli, karjeru un daudz ko citu.

Cilvēkam ar pārlieku lielām cerībām un gaidām šķiet, ka pie viņa nestabilā iekšējā stāvokļa vainīga ir sabiedrība un paša nepilnības. Viņš ir pārliecināts, ka nervozē tāpēc, ka realitāte neatbilst viņa vēlmēm un tāpēc, lai nomierinātos, viņam noteikti jāpanāk, ka visi viņa sapņi relizējas dzīvē. Taču pārliekas cerības atšķiras no veselīgiem centieniem un uzlabojumiem ar to, ka tām nav pamata – tās nav nostiprinātas ar reālām tā objekta spējām, uz kuru tās virzītas.

Būtībā tā ir psiholoģiska novirze, kurai līdzi nāk nervozitāte, nemiers un aizdomīgums. Tiem, kuri sirgst ar šo paaugstināto cerību sindromu, vienmēr šķiet, ka ir pelnījuši ko vairāk, nekā šobrīd viņiem ir. Tādi ļaudis nesaprot, ka paši neatbilst savu pieprasījumu līmenim.

Tā bieži sanāk, ka cilvēks pretendē uz amatu, kura ieņemšanai neatbilst viņa kvalifikācija, sapņo apprecēties ar kādu savu elku vai slavenību. Un šīm ambīcijām nav griestu.

Reālās un izdomātās dzīves konflikts, kā arī neiespējamība sasniegt savus izdomātos mērķus, atkal un atkal rada jaunu neapmierinātību un trauksmi – aplis noslēdzas.

Šim sindromam saknes slēpjas mazvērtības kompleksos – tādā veidā cilvēks cenšas kompensēt savu iekšējo nepašpietiekamību – caur ārējiem atribūtiem (skaistu sievu, bagātību, greznu māju).

Saņemot no dzīves atteikumu pēc atteikuma, viņš arvien vairāk ieslīgst savos kompleksos. No šīm paaugstinātajām prasībām un cerībām cieš apkārtējie cilvēki un protams, arī pats cerētājs.

Ļoti bieži tas redzams sievas attieksmē pret vīru. Tādai sievietei vienmēr šķiet, ka viņas vīrs nav gana labs, maz pelna un neprot pareizi izpildīt viņas dotos uzdevumus. Taču pati viņa aizmirst, ka arī nav ideāla. Laulene grauž savu vīru, bet tajā pat laikā, pati ir neapmierināta ar sevi.

To pašu mēs darām ar saviem bērniem, pieprasot, lai viņi būtu brīnumbērni – taču viņi vienkārši IR bērni, kuri pasauli iepazīst caur kļūdām.

Paaugstinātas cerības izpaužas arī attieksmē pret sevi: man jābūt labākajam, viss jāizdara visaugstākajā līmenī – no šejienes arī perfekcionisms.

Bet, lūk, kur pats galvenais – visbiežāk mēs esam pelnījuši un esam cienīgi saņemt tieši to, kas mums ir. Un mūsu dvēseles harmonija ir atkarīga tikai no mūsu uztveres un attieksmes. Vai nu mēs būsim pārāk prasīgi pret savu dzīvi un tāpēc – nelaimīgi, jo tā neatbilst mūsu cerībām, vai arī – pieņemsim to tādu, kāda tā ir.

Ir vienkārši jāatceras, ka vīrs (sieva) un bērni ir dzīvi cilvēki un arī viņiem ir savas vājības. Jā, un, protams, ne visi ir dzimuši, lai būtu lielu korporāciju prezidenti…

Pirmais solis ceļā uz prieku un tālāk no paaugstinātām cerībām, ir apziņa, sapratne par to, ka tas ir slazds, kurā nevajag iekrist. Ja visu laiku domājam par to, ka viss varēja būt labāk, tad ciest var bezgalīgi, jo pilnībai robežu nav.

Pašas izdevīgākās investīcijas ir ieguldījums sevī. Un ir naivi domāt, ka augstskolas diploms garantē veiksmīgu tālāko dzīvi. Tikai pastāvīga pašizaugsme var to garantēt. Tikai pastāvīga pašizglītošanās dara cilvēku interesantu apkārtējiem un pašam sev.

Autors: Mihails Jefimovičs Litvaks – psihologs, psihoterapeits, 30 praktiskās psiholoģijas grāmatu autors. Metodes “psiholoģiskais aikido” autors.

Tulkoja: Ginta FS