Tu izvēlies ceļu, vai ceļš izvēlas tevi?

Starp simtiem tūkstošu iespēju ieraudzīt “to īsto”, savējo, pašu dārgāko. Tās durvis, pa kurām var ieiet un nonākt pavisam jaunā telpā.

Vai arī tās atslēgas, kas der kādām iekšējām durvīm. Ideāli. Un ļauj atvērt labākos no iespējamajiem likteņa variantiem. Kļūt par savas dzīves varoni, kurš nogājis šo ceļu un pārveidojies. Dzīvojis ar to, par ko dega sirds. Gājis tur, kur citi baidījās iet. Atklājis tos ceļus, kurus spēja atklāt tikai viņš viens.
Vai ceļa sākumā varonis zināja, kāds viņam izvērtīsies šis ceļojums? Kāds viņš atgriezīsies mājās? Kāds viņš kļūs? Kā ceļš viņu izmainīs? Nē, nezināja. Un pat iedomāties nevarēja. Viņš tikai juta dvēseles aicinājumu sevī un savas sirds karstumu. Sajuta un kāpa nezināmajā, vēl neizpētītajā. Lai neiespējamais kļūtu iespējams. Lai viņš kļūtu par to, par ko viņam jākļūst. Lai pa īstam satiktos ar sevi un apgūtu savu patieso spēku.

Mans ceļš ir mans turpinājums. Es esmu sava ceļa turpinājums. Mēs neesam viens no otra atdalāmi. Mans ceļš atver man mani. Mans ceļš atklāj manu patieso spēku. Mans ceļš man parāda to, kāda patiesībā esmu. Kas es esmu. Uz ko esmu spējīga. Viss, kas notiek manā ceļā nāk man par labu. Pat tad, ja dažkārt man var šķist, ka tā nav.

Viss ir par mani, viss ir domāts man.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Droši dodies pretī dzīvei

– Vai nu – vai arī… Kāpēc mums vienmēr jāizvēlas viens vai otrs? Kāpēc, piemēram, mums jābūt vai nu bēdīgiem, vai arī priecīgiem? Kāpēc mēs nevaram vienlaicīgi atrasties abos stāvokļos?

– Vai tad kas tāds ir iespējams?

– Lūk! Kaut ko tādu mēs pat iedomāties nevaram! Taču pamēģini reiz, esot skumjās, vienlaicīgi atrast desmit iemeslus pateikties Dievam. Šeit un tagad, kad esi tik skumjš. Tu redzēsi, cik viegli tie atradīsies. Un vēl desmit. Kaut vai piecdesmit.

Par zilajām debesīm, par peldošiem mākoņiem, par vasaras sauli, par dāsno lietu, par tīro sniegu, par gaisu, ko elpo, par ūdeni, kuru dzer, par ēdienu un dienu, kas to atnesa reizē ar sevi… Par tuvajiem, par mīļajiem, par draugiem… Ik katrā dienā tu atradīsi tik daudz iemeslu pateicībai…

Tu vēl joprojām esi tik bēdīgs, pasakoties Dievam par to visu? Taču tu esi bēdīgs un priecīgs vienlaicīgi! Un viss labais un viss sliktais notiek vienlaicīgi, viegli pārejot viens otrā. Lūk, kur vizuļo patiesība.

Tā ir bezgalīgi plašāka par jebkuru situāciju. Atceries to brīžos, kad esi skumjās. Atceries to, kad dodies ceļā.

Katram, ko satiec: kokam, putnam koka zaros, cilvēkam, sunim vai kaķim, visiem domās novēli laimi un labestību. Pat nezinot tavu novēlējumu, tie atbildēs tev ar to pašu. Sajūti to, neļaujies trauksmei par nākotni, nerakņājies pagātnē. Vienkārši dodies pretī dzīvei. Sveic to it visā.

Tāds ceļš neatņems tev spēkus, bet pārpārēm dos tev svētlaimi. Noejot to, tu būsi daudz dzīvāks kā biji, pirms spēri pirmo soli. Pat tad, ja šis ceļš ir visa mūža garumā… 

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sevis atklāšanas ceļojums

Katrā brīdī tu izdarīji tieši tik, cik varēji. Izejot no tās iekšējās konfigurācijas, kurā atradies. Izvēles, lēmumi, darbības. Tieši tās un tieši tik, cik bija pa spēkam.

Uz to brīdi tas bija labākais. Savādāk nesanāca.

Patiesā cilvēka daba ir austa no mīlestības. Piedzimstot, cilvēks pēc noklusējuma kļūst par programmu un scenāriju ķīlnieku. Traumu, dzimtas stāstu un tās zemes sāpju, uz kuras piedzimis.

Balstoties uz to, sākas sevis visā tajā atklāšanas ceļojums. Slāni pa slānim atmetot visu melīgo, visas ilūzijas, novācot visus izkropļojumus.

Tas ir ilgs un grūts ceļš. Un šajā ceļā tiek maksātas ļoti augstas cenas. Miljoniem traucējumu un kārdinājumu, kas mūs māna prom no patiesā ceļa. Taču, jo tuvāk būtībai, jo skaļāka kļūst iekšējā balss, kuru vairs nav iespējams apklusināt.

Sācis šo ceļu, tu vairs nevari pa to neiet, tu nevari vairs apstāties.

Kad esi nokļuvis līdz būtībai, sākas tavs pārdzimšanas process. Lai sāktu skanēt kā tu pats. Kā tava patiesā būtība. Tu sāc radīt savu realitāti no savas patiesās būtības, no mīlestības. Pateicībā sev un savam ceļam. Pateicībā visam, kas bijis.Savas pieredzes pieņemšanā un atzīšanā – es tiku galā. Es izdarīju labāko, ko varēju. Katru mirkli, katrā ceļa posmā.

Pateicoties tam, kas bija, es esmu šeit.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš bez cerības

Laime ir tad, kad nav nepieciešamības būt laimīgam.
Miers nav galapunkts, tas ir tad, kad nav miera meklētāja.
Mīlestība ir cerības uz labāku nākotni nāve, un pilnīga šodienas pieņemšana tās saldajā un maigajā nestabilitātē.

Tas ir ceļš bez cerības: vairs nav laimes meklēšanas laikā, toties ir gatavība saņemt svētību un pateicību pašās negaidītākajās vietās.
Dzīvot bez cerības ir brīnumskaisti. Tā ir dzīve ar plaši atvērtam acīm, esot ar visām saknēm dziļi klātesamībā.
Tā ir dzīve ar sirdi, kas atvērta šodienas dāvanām un apgaismota ar savas apzinātības gaismu.

Cerības nāve ir jaunas radošās enerģijas piedzimšana. Vajag vien atraut acis no mērķa un godbijīgi noliekt galvu šī mirkļa priekšā un saņemt savās rokās šo dzīvo dienu – pašu mums tuvāko, pašu lielāko un īstāko dāvanu.

Džeffs Fosters
Foto: Anastasija Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spēks tiek dots darbībai


Kad mēs stāvam uz vietas un gaidām, kad viss brīnumainā kārtā nokārtosies pats no sevis, mēs esam slazdā.
Te nav iespējams izaugt un izplest spārnus. Nav iespējams pāriet jaunā kvalitātē, transformēt vājos personības aspektus spēcīgajos.

Tikai tad, kad rodas mērķis, kas izraisa patīkamas kņudošas sajūtas ķermenī un vēlmi darīt – ir iespēja uzkāpt pakāpienu augstāk (dažkārt – pat vairākus).

Sperot pirmos soļus pretī savam mērķim, mums tiek dots “gabaliņš” enerģijas tā realizācijai. Un tagad jau no mums ir atkarīgs, kā mēs ar šo enerģiju rīkosimies un uz ko to novirzīsim. Vai izmantosim to tam, kam tā dota? Vai turpināsim savu kustību uz mērķi? Vai mums pietiks drosmes sastapties ar saviem iekšējiem ierobežojumiem un pārvarēt tos?

Bet, kad mērķis būs sasniegts, vai mums pietiks prāta ar pateicību paskatīties uz noieto ceļu. Un ieraudzīt to, ka “Es” šodien vaire neesmu tas “Es”, kas uzsāka šo ceļu. Un apzināties, ka reizē ar šī mērķa sasniegšanu, tika sasniegts kaut kas daudz lielāks Dvēselei un Personībai.
Kaut kas daudz vērtīgāks.

Autors: Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Anastasija Pavlova

Sper soli, un atklāsies ceļš

cels tumsa8

Daudzu cilvēku lielākā problēma ir tā, ka tie vēlas ieraudzīt gatavu ceļu, un tikai pēc tam doties ceļā. Bet Visums strādā pēc pavisam citiem principiem. Ceļš paradās tikai pēc tam, kad tu sper pirmo soli. Un lai arī tu neredzi to pilnībā, lai arī visapkārt valda tumsa un nezināmais… Bet tev ir sirds gaisma, kas apspīdēs visu, lai kur arī tu ietu. Un tu pat nepamani, kā viss sāk sakārtoties pats no sevis. Tu vari izmainīt visu sev apkārt tikai ar vien savu nolūku, savu drosmi un degošo uguni sirdī. Un tad visa pasaule tev palīdzēs iet, parādīsies iespējas, atvērsies durvis. Tu vēlies jau gatavu karti, bet šajā brīnumu pilnajā pasaulē nav gatavas kartes. Dzīvi nevar ielikt jau gatavā rāmītī. Situācijas, vietas, zīmes, cilvēki – tas viss var mainīties jebkurā mirklī, plāni un shēmas nekad nenoķers dzīvi. Ir tikai viena – pati precīzākā pasaules un tavas dzīves karte. Un tā ir tavā sirdī!

Žanna Babahanova
Tulkoja: Ginta FS

Atlaid savus tuvos!

10670106_333759176748743_3782175545211658257_n

Dažkārt tu apstājies, nobremzē savā garīgajā attīstībā. Un ļoti bieži iemesls tam ir tavs uztraukums par saviem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Uztraukums par to, ka tu pats pāriesi Jaunā pasaulē, bet viņi paliks trešās dimensijas realitātē.

Tu gribi un ļoti vēlies, lai viņi tevi saprastu, lai atbrīvotos no sava negatīvisma, lai viņi garīgi augtu un paplašinātu savu apziņu un ietu kopā ar tevi jaunā realitātē.

Bet saproti, ka ikvienam cilvēkam ir savs ceļš, savs personīgais ceļš un nedrīkst dzīvot citu vietā, pat ļoti tuvu un mīļu cilvēku vietā, ne dienu, ne mirkli. Nav iespējams viņu vietā izdarīt izvēli, bet var viņiem palīdzēt ar savu Gaismu, ar savu vibrāciju un savu mīlestību.

Šobrīd pār Planētu līst ļoti daudz  dievišķās enerģijas un tā modina visus. Tā palīdzēs arī taviem tuvajiem un mīļajiem.

Taču nesarežģī situāciju, neuzspied viņiem savas zināšanas, savu pasaules izpratni. Pieņem viņus tādus, kādi viņi ir – ar mīlestību sirdī. Viņi ir tavas tuvākās un mīļākās radības un tāpēc necenties viņus mainīt.

Vieņiem PAŠIEM viss jāsaprot un jāpieņem ar savu sirdi, jāpiepildās ar savu dievišķo mīlestību.

Viņiem tiek sūtīts ļoti daudz dievišķās palīdzības un visas PROBLĒMAS dzīvē, kas šobrīd ir radušās – IR PALĪDZĪBA VIŅIEM!

Viņi var zaudēt darbu, var pazaudēt īpašumu, var pazaudēt veselību un ļoti daudz ko citu, un tā arī ir palīdzība viņiem. Viņus satricina tāpēc, lai viņi pamostos un saprastu, kur kļūdījušies, un mainītu savas dzīves vērtības.

Viņiem jāsaprot, jāatrod iemesls tam, kas ar viņiem notiek.

Dēļ kā pie viņiem atnākusi slimība?

Dēļ kā viņi varēja sasist mašīnu?

Dēļ kā nodega viņu māja?

Dēļ kā viņi pazaudēja darbu?
Un ļoti daudz citu problēmu viņiem palīdzēs. Ir taču cēlonis un ir sekas un tas ir dievišķs likums un tas darbojas visiem un katram.

Tu vari viņiem tikai šo to pateikt priekšā, palīdzēt ieraudzīt pareizā ceļa virzienu, jo tu taču redzi, kāpēc viņu dzīvē ir šīs problēmas! Taču saki to viņiem priekšā ļoti maigi, jo ne visi ir gatavi to pieņemt un arī tās ir viņu tiesības un izvēle.

Bet tavi vārdi iemājos viņu sirds dziļumos un, kad pienāks laiks, viņi tos atcerēsies. Un tā būs viņiem vislabākā palīdzība – palīdzība viņu garīgajā izaugsmē, viņu pašrealizācijā un dievišķo likumu izpratnē.
Es tevi lūdzu, neuztraucies par saviem mīļajiem, viss iet savu ceļu.

Un tas nedrīkst bremzēt tavu garīgo izaugsmi!
Atlaid un uzticies viņiem un viņi visu varēs izdarīt paši, bet tu vienkārši viņus mīli un apspīdi ar savu Gaismu.
Atstāstīja Magda.

03.02.2016.

Avots: http://www.galaxysss.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Ieslēdz savu gaismu!

8

Satiekoties ar daudz un dažādiem cilvēkiem, mēs neizbēgami sastopam tos, kas pret mums izturas slikti. Uz tādiem cilvēkiem dusmoties nevajag. Viņi nezin, kā tikt galā ar savām sāpēm un tāpēc tās interpretē attiecībā uz citiem cilvēkiem. Katram no mums ir sava personīgā sāpe, ar kuru grūti tikt galā. Un kad sakrājies pārāk daudz ciešanu un mēs tās paslēpjam sevī un necenšamies vēlreiz tās pārdzīvot, tām noteikti atrodas iespēja izlauzties uz āru – uz citiem cilvēkiem. Tieši tāpēc visbiežāk mēs nodaram pāri tiem, kuri atrodas blakus.

Šeit izlasīsiet lieliskas Džefa Fostera rindas par to, kā būt ar tiem cilvēkiem, kuri pret jums attiecas ne īpaši labi…

***

Kad kāds lamājas, pazemojot tevi,
Kad kāds dod padomus, pēc kuriem tu nejautā,
Kad kāds uzskata tevi par vainīgu savās sāpēs
Kad viņi nedzird tevi, bezgalīgi runājot tikai par sevi,
Kad viņi tevi salīdzina ar citiem cilvēkiem,
Ignorē, nosoda vai izsmej tavas domas un jūtas —

Apstājies. Ieelpo dziļi.
Zini, ka tā ir viņu sāpe, ne tavējā.
Zini, ka viņi redz vienīgo sapni, kuru var ieraudzīt, kamēr nav pamodušies,
Zini, ka viņi pazīst ne tevi, bet savas ilūzijas.

Iespējams, viņiem grūti ir sevi mīlēt.
Iespējams, viņi meklē savas vērtības apstiprinājumu kaut kur – ārpusē.
Iespējams, viņi ir šķirti no savas elpošanas, ķermeņa, tik vērtīgās dzīvotspējas un sava patiesā aicinājuma.
Iespējams, viņi dzīvo duālā – labā un sliktā pasaulē, pareizā un nepareizā, veiksmes un neveiksmes pasaulē.
Iespējams, viņi ir aizmirsuši vienkāršo esības prieku.
Iespējams, tu to saproti.
Iespējams, tu jau biji tur, kur viņi ir šobrīd?!

Necenties izmainīt viņus. Viņi nevar izmainīties.
Necenties izlabot viņus. Viņi neprasa būt izlaboti.
Jo vairāk tu viņiem uzspied, jo vairāk viņi tevi atgrūdīs.
Nesapinies viņu skumju tīklos.
Esi skaidrs, pat līdzcietīgs, bez centieniem uzspiest kādam.

Tas ir normāli, ka esat sastrīdējušies. Tas patiešām ir tā.
Dod viņiem brīvību būt dusmīgiem.
Tas ir normāli, ka viņi ir vīlušies tevī.
Dod viņiem brīvību būt vīlušamies.
Tas ir normāli, ka viņi nosoda tevi. Lai paliek brīvi arī tajā.

Esi brīvs, paužot savas paša domas un jūtas!
Ļauj sev skumt, dusmoties, šaubīties un būt vainīgam.
Lai visas šīs vērtīgās enerģijas plūst caur tevi.
Tās tevi neaizskars, kad ļausi tām brīvi kustēties.

Jā, šajā ceļojumā tu sastapsi daudz vārtu sargu.

Tā vai citādi, turpini savu ceļu un ļauj citiem iet savu.
Tev nevajag paskaidrot vai aizstāvēt to.
Esi pats šajos grūtajos laikos.

Necīnies ar tumsu, lai kas arī notiktu, tai nav nekādas varas.

Vienkārši, ieslēdz savu GAISMU!

Džefs Fosters

Tulkoja: Ginta FS

Laime – tas ir ceļš.

tagad1

Mēs cenšamies sevi pārliecināt, ka dzīve kļūs labāka tad, kad mēs apprecēsimies, mums piedzims bērns, pēc tam – nākamais. Pēc tam mēs pārdzīvojam, ka viņi vēl maziņi un gaidām, kad izaugs un domājam, ka tad būs vieglāk. Pēc tam pārdzīvojam, ka viņi ir pusaudži un ir tik daudz problēmu. Mēs sev sakām, ka dzīve kļūs labāka, kad dzīvesbiedrs sakārtos savas lietas un mums būs labāka mašīna un varēsim paņemt atvaļinājumu un kaut kur aizceļot, kad beidzot varēsim doties pelnītā pensijā…

Patiesība ir tajā, ka nav labāka laika, kad būt laimīgam – kā tagad.

Tieši tagad. Ja ne tagad, tad kad? Tava dzīve vienmēr būs pilna izaicinājumu. Labāk pieņemt visu kā ir un nolemt būt laimīgam, neskatoties ne uz ko.

Ļoti ilgu laiku šķita, ka viss tūliņ tūliņ sāksies. Īstā dzīve. Taču vienmēr radās kāds šķērslis – kāds pārbaudījums, kurš jāiziet: darbs, kurš jāpadara, problēma, kas jāatrisina, laiks, kas jāvelta kam svarīgam, rēķins, kurš obligāti jānomaksā. bet pēc tam varēsim tā labi padzīvot.

Un laiks paiet….

Beidzot esi nonācis pie secinājuma, ka šie šķēršļi un problēmas arī ir PATI DZĪVE. Šī saprašana man ļāva ieraudzīt, ka nav nekāda ceļa pie laimes. Laime – tas IR CEĻŠ. Tāpēc baudi katru mirkli. Pietiek gaidīt skolas beigšanu, mācību sākšanos, precības, labu darbu un pirmo nopelnīto naudu, piektdienas vakaru un svētdienas rītu, jaunu mašīnu, no pavasara līdz rudenim, no rudens – līdz ziemai, kad Tavu mīļako dziesmu nodziedās radio, kad nomirsi, kad piedzimsi no jauna… pirms izlemsi būt laimīgs.

Laime – tas ir ceļš, ne galapunkts. nav cita laika, kad būt laimīgam kā tagad. Dzīvo un baudi šo brīdi.

Tagad padomā un atbildi uz šiem jautājumiem:

1. Nosauc 5 bagātākos pasaules cilvēkus.

2. Nosauc pēdējās 5 konkursa “Miss Pasaule” uzvarētājas.

3. Nosauc 5 pēdējos Nobela Miera prēmijas laureātus.

4. Nosauc pēdējos 5 Oskara balvas laureātus par labāko nospēlēto lomu kino.

Ne īpaši labi sanāca? Grūti, vai ne? Nebēdā, daudzi to nezin un neatceras. Aplausi noklust. Balvas pārklājas putekļiem! Uzvarētājus ātri aizmirst.

Bet tagad atbildi uz šiem jautājumiem:

1. Nosauc 3 skolotājus, kuri daudz devuši tavā izglītībā.

2. Nosauc 3 draugus, kas palīdzējuši tev grūtā brīdī.

3. Atceries vairākus cilvēkus, kuri Tevī izsaukuši īpašas jūtas.

4. Nosauc 5 cilvēkus, ar kuriem tev patīk pavadīt savu laiku.

Tas ir izdarāms, vai ne? Cilvēki, kuri tev ko nozīmē dzīvē nav “labāko” reitingā, viņiem nav visvairāk naudas, viņiem nav neskaitāmas balvas… Tie ir tie, kas rūpējas par tevi, kam tu esi svarīgs, kuri, neskatoties ne uz ko, atrodas tev blakus. Padomā par to uz brīdi. dzīve ir ļoti īsa! Un kurā sarakstā esi tu? Nezini?

Ļauj paspiest tavu roku. Tu neesi starp pašiem pazīstamākajiem, bet esi starp tiem, par ko es domāju, sūtot šo ziņojumu…

Laiku atpakaļ Sietlas olimpiādē, deviņi atlēti stāvēja uz 100 metru skrējiena starta līnijas. Viņi visi bija fiziski un mentāli invalīdi. Atskanēja šāviens un sākās skrējiens. Ne visi skrēja, bet visi gribēja piedalīties un uzvarēt. Viņi bija noskrējuši trešdaļu distances, kad viens puisis paklupa un nokrita. Viņš sāka raudāt. Pārējie 8 skrējiena dalībnieki izdzirdēja viņa raudas, atskatījās un apstājās. Viņi atgriezās atpakaļ… Visi… Meitenīte ar dauna sindromu apsēdās blakus puism, apskāva viņu un jautāja: “Vai Tev jau ir labāk?” Pēc tam visi deviņi kopā šķērsoja finiša līniju. Pūlis piecēlās un atskanēja ilgi aplausi…

Lūk, šis mirklis:

Tie, kas to redzēja, vēljoprojām to atceras un runā par to. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs dziļi sevī zinām, ka pati svarīgākā lieta dzīvē nav uzvarēt tikai sevis dēļ, bet gan palīdzēt uzvarēt citiem.

“Svece neko nezaudē, ja no tās liesmas aizdegas vēl kāda svece”.

Avots: http://www.transurfing-real.ru/

Tulkoja: Ginta FS