Dzīve ir kā vilciens

“Dzīvot kopā ar cilvēkiem – tas ir tāpat kā braukt vienā vilciena kupejā.
Un ir tik labi braukt kopā ar pieklājīgiem ceļabiedriem. Rūpīgi salikt savas mantas apakšējā nodalījumā un atstāt vietu arī citiem.
Kāds palīdz uzcelt tavu čemodānu uz augšējā plaukta, un atdod savu vietu, ja pats ir jauns un veikls, un var iekārtoties augšējā guļvietā.
Vai arī mēs atdodam savu vietu, ja braucam kopā ar bērnu vai vecu cilvēku.
Un visi, laipni klusējot, pamet kupeju, kad otram vajag pārģērbties. Un pusdienu laikā laipni sarūmēsies. Un neuzbazīgi uzcienās ar ēdienu. Un neviens neteiks: “Kāpēc tu lieto cukura aizvietotāju? Tas taču ir tik kaitīgs!”. Varbūt arī kaitīgs, taču tā sanāca.
Un visi laipni aprunāsies, neaizskarot neērtas tēmas. Padzers tēju. Un apgulsies savās guļvietās, apsegsies lai no rīta pamostos mundri un atpūtušies.
Pat tad, ja bērns sāks raudāt – nekas, tas taču ir bērns. Vajag viņu maigi ieaijāt un viņš aizmigs.Ir tik patīkami ceļot tādā labā kupejā. Kur nevienam neko nevajag paskaidrot, lūgt iziet, kad pārģērbies un paciest lamas vai sūdzēšanos…

Dzīve ir kā vilciens. Nav zināms, kurp braucam, taču no mums ir atkarīgs, kā padarīt savu braucienu pēc iespējas patīkamāku. Tāpēc, ka nav jau kur sprukt. Un visiem vajag braukt.

Maz kādi ir mani ieradumi un vēlmes, vārdu krājums un dzīves pieredze; es kupejā nebraucu viena. Tāpēc ir ļoti svarīgi būt laipnam un pieklājīgam. Un saprotošam.
Varbūt ne māņticības dēļ Freids nemīlēja vilcienus. Vienkārši ceļabiedri viņam pagadījās nepatīkami.

Tā ir liela laime, braukt kopā ar labiem ceļabiedriem, kuriem līdzi ir garšīgi pīrādziņi un krūtīs pukst laba sirds. Un pašam tādam būt. Vismaz pacensties…”

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis