Drosme: brīvības otra puse

Es pats esmu atbildīgs par to, lai aizietu no tā, kas mani ievaino.
Es esmu atbildīgs par to, lai aizsargātu sevi no tā, kas man nodara ļaunu.
Es esmu atbildīgs par to, lai pievērstu uzmanību tam, kas ar mani notiek un novērtētu savu dalības daļu notiekošajā.

Man jāapzinās savas rīcības rezonanse. Lai ar mani notiktu tas, kas notiek, man jādara tas, ko es daru. Es nesaku, it kā es varētu pārvaldīt visu, kas ar mani notiek, – nē, taču es esmu atbildīgs par visu, kas ar mani notiek, tāpēc, ka, lai arī tas būtu sīkums, taču tajā kas notiek, noteikti ir kaut maza daļa manas līdzdalības un es kaut kādā veidā esmu to veicinājis.

Es nevaru kontrolēt visu apkārtējo viedokļus, taču varu kontrolēt savējo. Es varu brīvi rīkoties ar savu rīcību.

Man ir jāizlemj, kā es rīkošos. Ar saviem ierobežojumiem, ar savām bēdām, ar savu nezināšanu, ar visu, ko esmu iemācījies un zinu. To visu ņemot verā, man jāizlemj, kā rīkoties vislabākajā veidā. Un man jārīkojas tieši tā.

Man sevi labāk jāiepazīst, lai zinātu savus resursus.

Man sevi jāiemīl tik ļoti, lai piešķirtu sev privilēģijas un zinātu, ka tas ir mans lēmums.

Tad es iegūšu to, kas nāk kopā ar autonomiju un ir brīvības otra puse: drosmi. Man būs drosme rīkoties tā, kā man liek mana sirdsapziņa un maksāt par to.

Tad es būšu brīvs, pat tad, ja citiem tas nepatiks.

Un, ja tu nemīli mani tādu, kāds es esmu;

Un, ja tu pametīsi mani tādu, kāds es esmu;

Un, ja visgarākajā un aukstākajā ziemas naktī tu mani atstāsi vienu un aiziesi…

Aizver durvis, vai dzirdi? Tāpēc, ka man salst.

Aizver durvis. Ja tāds ir tavs lēmums, aizver durvis.

Es neprasīšu, lai tu kaut uz mirkli paliec pret savu gribu. Es palūgšu tev, lai tu aizver durvis, tāpēc, ka es šeit dzīvoju, bet ārā ir auksts.

Un tas būs mans lēmums.

Un tas pārvērš mani par personību, ar kuru nevar manipulēt. Tāpēc, ka ar pašpietiekamu cilvēku nevar manipulēt, un mēs zinām, ka neviens nevar viņu vadīt. Tāpēc, ka pašpietiekamu cilvēku vadīt var tikai tad, ja viņš pats to gribēs – viņš nav vadāms un jūs nevarat ar viņu rīkoties tā, kā vēlaties. Viņš vada situāciju un viņš vada sevi.

Tas nozīmē milzīgi lielu soli uz priekšu tavā personīgajā vēsturē un tavā attīstībā. Tas nozīmē pavisam citu dzīvesveidu un, iespējams, daudz dziļāku citu cilvēku iepazīšanu.

Ja tu pa īstam esi pašpietiekams, ja neļauj ar sevi manipulēt pat ne drusciņ, tad, visticamākais, būs cilvēki, kuri aizies no tavas dzīves…. Iespējams, kāds nevēlēsies palikt. Ko darīt, nāksies piekrist un maksāt šo cenu. Cena, kas nozīmēs šķiršanos no dažiem cilvēkiem tavā tuvākajā lokā. Un, iespējams, tev būs jānosvin jaunu cilvēku ierašanās…

Horhe Bukajs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārmaiņu trūkums

gaidit vilcienu

Kā tu domā, cik reālas ir tavas iespējas, ka tev paveiksies, ja atrodies Saratovas autoostā un gaidi, kad pienāks vilciens Helsinki-Pekina?
Es domāju, ka iespējas ir ļoti tuvas nullei. Lai nokļūtu Pekinā, tev, kā minimums jāizdara divas lietas: pirmkārt jāatzīst, ka esi autoostā, nevis dzelceļa stacijā, un, otrkārt – ka Tu esi Saratovā nevis Helsinkos.

Tas nozīmē, ka tev jāatzīst tas, kas ir patiesībā. Un tas būs sākuma punkts kustībai uz priekšu.

Šis stāsts ir tikai ilustrācija Arnolda Beissera paradoksālo pārmaiņu teorijai. Oriģinālā tā skan šādi: Pārmaiņas notiek tad, kad cilvēks kļūst par to, kas patiesībā ir, nevis tad, kad cenšas kļūt par to, kas nav.

Pārmaiņas nenotiek caur apzinātu mēģinājumu mainīt sevi pašu vai arī kādu citu, taču tas notiek tad, kad cilvēks pūlas būt tas, kas viņš patiesībā ir – būt pilnībā iesaistīts tagadnē.

Tu vari, cik vien gribi tēlot, ka esi Helsinku stacijā un gaidi vilcienu, taču tas nenozīmē, ka tu nokļūsi Pekinā. Un realitāte apliecina tikai to, ka tu tēlo, atrodoties Saratovā. Realitātes atzīšana ir tas, pateicoties kam vispār notiek pārmaiņas.

Tu vari, cik vien tīk, domāt par to, ka tev ir apnicis būt ģimenes apgādniecei, bet realitāte ir tāda, ka tikai tā tu spēj justies vajadzīga un vērtīga. Tu vari, cik vien tīk, sūdzēties par to, ka tavs vīrs nepietiekami par tevi rūpējas, bet realitāte ir tāda, ka tu pati sevi uzskati par nepietiekami labu tam, lai par tevi rūpētos.
Tu vari, cik vien ilgi vēlies, censties kļūt labestīga un pareiza, bet realitāte ir tāda, ka tev jau sen viss ir apnicis. Tu vari, cik vien tīk, tēlot, ka esi pašpārliecināta sieviete, bet realitātē esi pārbijusies un neizlēmīga.

Ja atsakies pieņemt realitāti, tad cena tam ir pārmaiņu trūkums. Tā vienā punktā sastingusi dzīve. Tie ir bezgalīgi centieni mainīt esošo lietu kārtību. Tā ir vilšanās no tā, ka “visu jau esmu izmēģinājusi un nekas man nesanāk”.
Tā ir garlaicība un bezcerība. Tās ir dusmas uz sevi un citiem. Tās ir vēl skaudrākas motivācijas  metodikas, kas ļautu atrasties vēlamajā vietā. Tie ir stingri sodi sev par to, ka kārtējais mēģinājums nav izdevies.

Bet vajadzīgs ir TIKAI atzīt realitāti tādu, kāda tā ir. Atzīt un piekrist. Tāpēc, ka realitāte mums ne īpaši patīk. Un tieši tāpēc mēs tik ļoti vēlamies no tās aizbēgt.

Piekrist nozīmē atļaut būt.

Būt necilā Saratovas autoostā, būt varenai un kontrolējošai sievai, niknai maitai, izbiedētai mazai meitenītei.
Atzīšana dod mums atbalstu, bet piekrišana – spēku. Un tikai tad ir iespējamas pārmaiņas.

Jūlija Minakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava optika

smuki

Beidzot tu atļauj cilvēkiem būt jebkādiem, pat neapmierinātiem ar tevi; pat tādiem, kuri organiski tevi nepanes.
Katram sava optika; kāda mikroskopā tu esi tārps, kāda teleskopā – Dievs, bet kāda cita šautenes tēmeklī – galvenais ienaidnieks – tas neko nenozīmē, izņemot to, ka vienam patīk skatīties mikroskopos, citam – teleskopos, bet kādam tēmekļos; uz tevi tas nemazākā mērā neattiecas.
Man sāk patikt būt sev pašai un tikai sev. Es beidzot līdz galam esmu izlasījusi sevis pašas lietošanas instrukciju.

Vera Polozkova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu nevari pazaudēt savu ceļu

cels6

Nekrīti izmisumā, kad pēkšņi rodas sajūta, ka esi zaudējis visu, ko esi sasniedzis. Ceļš uz dziedināšanu nav taisns. Uz tā var būt gan neveiksmes gan atkāpes no cerētā.
Nebēdājies, domādams, ka esi visu zaudējis un jāsāk atkal viss no gala. Tas tā nav. To, ko tu esi ieguvis, neviens tev nevar atņemt.
Gadās, ka sakrājas visādi sīkumi un tu pazaudē pamatu zem kājām. Nogurums, vienaldzībā izteikta piezīme, kāda cita nespēja tevi sadzirdēt, kāda vieglprātīga aizmāršība, kurā jūtama vēlme atstumt, – viss sakrīt vienā kaudzē un rodas sajūta, ka esi atmests atpakaļ, paša ceļa sākumā.
Tādos brīžos labāk iedomāties, ka tu uz kādu brīdi esi nomaldījies no ceļa. Atgriezies uz tā, tu būsi nevis ceļa sākumā, bet gan tajā vietā, kur tu to atstāji.
Ir ļoti svarīgi neiesprūst sīkumos. Sajūtot, ka virzies kaut kur sānis, pacenties pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās – pie nesatricināmā pamata sevī. Pretējā gadījumā vieni it kā nenozīmīgi notikumi uzslāņosies citiem, kamēr būs pieauguši svarā, kas spējīgs novest tevi no ceļa. Pacenties būt modrs pat tad, ja šie sīkumi šķiet pilnīgi nekaitīgi. Visvieglāk ir atgriezties atpakaļ uz ceļa, kā tikko esi noslīdējis no tā, nevis tad, kad esi jau iestidzis purvā.
Lai kas arī notiktu, tici, ka Dievs ir ar tevi un, ka Viņš dāvina tev ceļabiedrus. Katru reizi atgriezies uz ceļa, kas ved uz brīvību.

Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nenovērtējamā mācība

93265865_1419734341564060_3759551269811781632_n

Reiz mans vīrs pasniedza man lielisku mācībstundu. Sākumā es to nesapratu un uzmetu lūpu. Uzskatīju, ka viņš ir biezādains un spītīgs ēzelis, kurš neko nesaprot no ģimenes dzīves. Un tikai pēc ilgāka laika es sāku apzināties, ka viņam bija taisnība.

Mēs apprecējāmies, kad vairs nebijām pārāk jauni: viņam bija 42 gadi, man – 36. Abi realizējušies un katram savs viedoklis par visu. Pirmie laulības gadi pagāja eiforijā, bet pēc tam es, pārāk aizrāvusies ar jauno statusu un savas ligzdiņas labiekārtošanu, sāku pieļaut vienu kļūdu aiz otras.
Es pametu savu step-aerobiku un angļu valodas kursus, lai pilnībā nodotos aveņu kēksu cepšanai un paklāju tīrīšanai. Zvanīju viņam darba laikā un interesējos par segmenta lodveida vārstu sērijas Flow-Tek S-19 pārdošanu. Šuvu raibus gultas pārklājus pačvork stilā un gludināju palagus no abām pusēm.

Griezu filca zaķus un gatavoju lečo. Apguvu dekupāžu un skumbrijas sālīšanu. Notievēju, biju pārstresojusies, cenšoties kļūt par ideālu saimnieci, un iedzinu sevi upura stavoklī.
To dienu es atceros kā šodien.

Bija pirmā novembra sestdiena, līņāja pelēkzaļai tējai līdzīgs lietus, un virtuvē jau no paša rīta dega gaisma. Viņš dzēra pienu un aizkaitināts vēroja, kā es šķēlītēs griežu sieru, aukstu teļa gaļu un tomātus.
Trīs reizes viņš atkārtoja, ka dzers tikai pienu un neēdīs nekādus sendvičus. Es klukstēju kā vista un mazgāju gaļas griežamo dēlīti.
Beidzot viņš neizturēja:
– Paklausies, man nevajag lai tu kalpo, pasniedz man pusdienas no pieciem ēdieniem, sterilizē krūzītes un tualetes podu. Mēs viens otram neesam vergi un es neesmu visa tava dzīve, es esmu tikai daļa no tās. Laimīgas nejaušības dēļ mēs satikāmies, iemīlējāmies un atradām kopsaucēju. Saķeres punktu.

Vietu, kurā mums divatā ir labi. Viss pārējais ir personisks. Tā kā necenties manī ieaugt un neliec manas intereses pirmajā vietā. Nevajag būt labāk vai sliktāk, vienkārši esi tu pati. Tā, kuru iemīlēju. Viegla, pilna humora un draiva. Bet šobrīd tu izšķīsti un aizej ēnā.
Viņš iemeta krūzi izlietnē un devās uz sporta zāli. Es paliku viena virtuves vidū, cenšoties sagremot viņa teikto. Sakopojusi visu gribasspēku, es noriju acīs sariesušās asaras, izmetu kārtaino mīklu, liku mierā sautējumu un iebāzu čemodānā dekoratīvos spilvenus.
Nomazgājos, piezvanīju savai angļu valodas pasniedzējai un atvēru failu ar nepazīstamu tekstu.
No tā brīža es vairs neesmu saimniece, ne arī meistars mežģīņu darināšanā vai lodveida vārstu pārdošanas menedžeris. Es nekalpoju, necenšos izpatikt un neko vairs nepierādu. No tā brīža es vienkārši esmu es pati.
Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēlies patikt visiem?

lidmašīna

Kļūsti sasniedzams tikai tiem, kuri neizmanto tavu pieejamību…
Bet, ja tu ļoti vēlies patikt visiem, tad esi gatavs stabiliem maksājumiem par savu savtīgo vēlmi…
Par to maksā ar sevi…
Tu tik ļoti pierodi spēlēt tās lomas, kas tevi gaida, ka pavisam drīz vairs nespēj atcerēties – kāds esi patiesībā…
Dzīvot bez sevis, lai būtu labs visiem – nozīmē imitēt dzīvi…
Taču tikt uzskatītam par laimīgu to acīs, kuri pieraduši katru dienu atkost no tevis pa kumosiņam…
Esmu ievērojusi, ka, jo laimīgāks ir cilvēks, jo lielāks pūlis, kas cenšas pieķert viņu nelaimē….
To cilvēku pūlis, kuri palikuši badā…
Ko darīt?
Domāju: vienkārši kļūt par lidmašīnu, kas nenosēžas tur, kur nav lidlauku;
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi īsts!

18209910-R3L8T8D-900-57_da74d8d71e6ed16767dc524cff172011

– Tu esi dzirdējis, ka līdzīgs pievelk līdzīgu? Cilvēkiem šī pievilkšanās notiek caur vārdiem, tiem pašiem, kas vienmēr ir un būs visa sākums… Tāpēc ir tik svarīgi runāt tikai to, ko tu patiešām domā un jūti. Tā ir kā parole, kods, caur kuru tevi atpazīst tev līdzīgie cilvēki.
Ja tu melo, liekuļo, ja tu esi neīsts, paužot savas domas un jūtas, nebrīnies, ka drīzumā attapsies meļu un krāpnieku kompānijā.
Ja tu vienmēr klusē, esi gatavs vientulībai.

Ja tu dāsni dalies ar pasauli savā mīlestībā, viss tev apkārt reiz uzziedēs un pārvērtīsies par dievišķu paradīzi zemes virsū.
Ja tu meklē to cilvēku sabiedrību, kuri patiesi ir līdzīgi tev, tad esi pats visos dzīves apstākļos. Esi tu pats savos vārdos un pēc tam arī darbos.
Autors: Igors Nemoffs “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Nekad nekautrējies būt TU PATS

mīlēt19

Bērns nekad nekautrējas būt viņš pats!
Tu esi esi pilnībā oriģināla un unikāla radība! Neviens nestaigā kā tu. Neviens nedzied, nedejo un nespēlē parkā tā, kā to dari tu. Tev ir tiesības uz savām domām, uz savām sajūtām, tiesības uz savām vēlmēm un centieniem. Tev ir tiesības uz tavu prieku un skumjām. Tev ir tiesības uz savu JĀ un savu NĒ, tiesības teikt taisnību, iet savu ceļu un svinēt to. Tev ir tiesības visu sabojāt, tiesības uz nekārtību. Tev ir tiesības uz neveiksmi un centieniem atjaunoties un atkal pieļaut kļūdas.

Citiem ir tiesības apvainoties, nepiekrist, izjust greizsirdību vai pat dusmoties uz tevi, taču viņiem nav tiesību kaunēties par tevi vai sodīt tevi par to, ka tu esi tu pats.
Zini, ka viņu cietsirdīgajā attieksmē nav nekā personīga. Tā ir tikai viņu pašu sāpe, viņu pašu nerealizētais potenciāls, kuru viņi nespēj vai nevēlas aiztikt. Viņi tevi pazemo tāpēc, ka paši sevī ir miruši, bet tu esi tik dzīvs un tik ļoti tuvā kontaktā ar laimes avotu.

Zini, ka tavs ķermenis ir ideāls, pat savos trūkumos.
Katra dzimumzīme, katrs pleķītis, līnija, rēta un mati ir ideāli izvietoti uz tava ķermeņa. Katra krunciņa un ķermeņa deformācija, no mīlestības viedokļa, nav ne krunciņa ne deformacija. Milzīgs spēks ir iespējā būt sev pašam, mans bēŗns, elpot tā, kā tu elpo, kustēties savā tempā, justies tā, kā tu jūties.
Tavā dziesmā ir spēks, tavā klusēšanā ir spēks. Nekad nezaudē saikni ar šo spēku, pat tad, ja pasaule tevi pazemo un liek no tās atteikties! Nekad nekaunies sava spēka!
Tev nav jābūt šīs pasaules vergam. Baiļu balss ir ļoti spēcīga, taču klātesības balss ir vēl spēcīgāka.
Uzticies sev! Un tad, kad nevari sev uzticēties, zini, ka vari uzticēties pat savām šaubām. Esi sev tuvāk. Un klausies manā balsī, kad kārtējo reizi tu kaunēsies par sevi. Es vienmēr būšu ar tevi, mans bērns, tuvāk, kā elpa.
Es esmu tava paša balss, iekšējās mīlestības pret sevi balss, kas svin jūs visus un atgadina jums par to, ka jums ir tiesības būt, ka jūs esat ideāli tādi, kādi esat. Kā jūs esat svēti un mīlēti ik brīdi.

Mana balss nekad tevi nepametīs, pat tad, kad tu būsi ļoti ļoti vecs; iekšēji tu vienmēr būsi ārkārtīgi mīļš un dārgs bērns.

Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: GInta FS

 

Rūpes par sevi – tā nav vanna ar putām un kūciņa

vanna ar putām2

Rūpes par sevi ne vienmēr izskatās tik pievilcīgi, kā šķiet. Dažkārt tas nozīmē darīt visnepatīkamākās lietas – svīst treniņos, vai pateikt toksiskam draugam, ka nevēlies vairāk ar viņu satikties, vai atrast otru darbu, lai beidzot sāktu atlikt naudu, vai – uzdevumu uzdevums – prast pieņemt sevi patieso, lai nebūtu uz saviem pleciem kārtējo reizi jāstiepj nepanesamā nasta, tādējādi atbilstot kaut kādiem mistiskiem ideāliem. Un, lai pēc tam nebūtu sev jāņem piespiedus “atpūta” no šīs realitātes – ar glancētu žurnālu rokās, vannā ar putām, un telefona atslēgšanu uz visu dienu.

Rūpēm par sevi nevajadzētu izskatīties kā atvaļinājumam, kurā mēs dodamies, jo esam briesmīgi piekusuši, uz spēku izsīkuma robežas no pastāvīgā iekšējā presinga.

Patiesas rūpes par sevi – tā nav vanna ar sāli un šokolādes torte, bet gan izvēle uzbūvēt savu dzīvi tā, lai nevajadzētu pastāvīgi no tās bēgt.

Taču bieži vien tā ir nepieciešamība darīt tās lietas, kuras tev vismazāk gribas darīt.
Tas nozīmē godīgi paskatīties uz savām neveiksmēm un nolemt, ko ar to visu darīsi.
Tas nozīmē pieņemt to, ka būs kādas vēlmes, kuras netiks apmierinātas.
Tas nozīmē – prast atlaist to, kas jāatlaiž. Izvēlēties jauno.

Kādu no vides, kurā tu uzturies, tas saniknos, bet kādam tava izvēle šķitīs upuris.
Rūpēties par sevi nozīmē dzīvot, pastāvīgi nekopējot citus cilvēkus, – un iegūt sev savu personīgo dzīvi – tādu, kura, iespējams, citiem neder, bet kura der tieši tev.

Rūpēties par sevi nozīmē dot sev iespēju būt normālam. Parastam. Neideālam. Ne izcilam. Mierīgi izturēties pret to, ka virtuve dažkārt mēdz būt netīra, un saprast, ka ideāla figūra un komunikācija ar neīstiem draugiem – nav galvenie merķi dzīvē.

Rūpēties par sevi nozīmē tikt skaidrībā ar savas trauksmes iemesliem: zināmā mērā tā iztiet no tā, ka tu nerealizē savu slēpto potenciālu, zināmā mērā to provocē kādreiz iemācītie reaģēšanas šabloni – drudžaini censties atrisināt problēmu, pirms kļuvis skaidrs, kas vispār notiek.

«Rūpju par sevi akts – ir vēl viena lieta, kuru sabiedrība šodien gaida no sievietes. Vai tiešām tu pareizi izvēlējies īsto filtru instagramā, lai tur ievietotu grezno vāzi ar asai ogām? Vai sveces, kuras tu aizdedzi vakarā ir roku darbs, vai tas “mēsls”, ko pārdod lielveikalos? Kā apstādināt neizbēgamo kapitālisma jēdzienu iejaukšanos tādā vienkāršā lietā kā rūpes par sevi?
Personīgi es to daru, pasūtot picu apbružātās treniņbiksēs, taču tev var būt savs īpašs veids».

Pasaule, kurā rūpes par sevi ir kļuvušas par patērētāju trendu, ir slima. Ja jūti, ka regulāri aizraujies ar patērētāja rūpēm, tas nozīmē, ka patiesībā esi tālu no patiesām rūpēm par sevi.

Patiesām rūpēm par sevi ir maz kopīga ar “palutināt sevi”, un ļoti daudz kopīga ar to, kā būt adekvātam vecākam pašam sev, un izdarīt izvēli par labu savai labklājībai ilgstošā perspektīvā.
Ļoti noslogotā drudžainā dzīve, kurā ir gan atkarības gan prokrastinācija, ir tālu no rūpēm par sevi.

Patiesas rūpes par sevi ir tad, kad tu pārstāj censties “sevi izlabot”, un sāc pieņemt sevi tādu, kāds esi un tiešām rūpēties…. un tad, sev par lielu pārsteigumu saproti, ka tas dabīgā veidā tev palīdz atrisināt tās pašas problēmas, kuras tik bezcerīgi centies “izlabot”.

Rūpēties par sevi nozīmē to, ka tu kļūsti pats sev par varoni, nevis upuri. Tas nozīmē, pārskatīt visu, kas tev ir, un tā pamainīt savu ikdienu, ka no tās vairs nevajag nekur bēgt, lai atpūstos.
Tas nozīmē atņemt prioritāti dzīvei, kura tikai izskatās laba un atdot to tai dzīvei, kurā tu JŪTIES labi.
Pārstāt ieciklēties uz vieniem mērķiem, lai būtu spēks rūpēties par citu savu, pa īstam svarīgo mērķu realizāciju.
Būt godīgam pret sevi pat tad, kad tā dēļ ne visi tevi mīlēs.
Beidzot satikties ar savām patiesajām vēlmēm, pārstājot būt atkarīgam no apkārtējo viedokļiem un vērtējumiem.
Kļūt par personību, par kuru tu vēlies kļūt, un par kuru kļūt ir tavs aicinājums.
Kļūt par to, kurš zin, ka vanna ar putām un šokolādes kūka ir veidi, kā gūt labsajūtu no dzīves, nevis bēgt no tās.

Avots: Thoughtcatalog.com
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Katerinai Strogonovai par ieteikumu

ĒNA ir spēka un garīgā potenciāla glabātuve

ēna8

Viena no spilgtākajām ĒNAS izpausmēm ir tas aizkaitinājums, kuru mūsos izsauc daži cilvēki. Kad otrā cilvēkā mēs pamanām tās īpašības, kuras reiz sev esam aizlieguši, mūsos pēkšņi dzimst neizskaidrojams niknums, un mēs asociējam ar šo cilvēku visas tās dusmas, ko izjūtam paši pret sevi.

Atsauc atmiņā jebkuru cilvēku, kurš tevi tracina – ieskaties uzmanīgi, un tu viņā ieraudzīsi savu izkropļoto atspulgu. Taču pietiek vien būt mierā ar sevi, kad nekāda atspulga vairs nebūs.

Pieņemot sevi, mēs automātiski mācamies pieņemt visu pasauli tādu, kāda tā ir.

Un vēl, ĒNĀ parasti izrādās tās īpašības, kas kādreiz ir izrādījušās vienkārši nevajadzīgas.
Piemēram, bērns ar lielisku muzikālo dzirdi, vecākiem, kuri nemīl mūziku, tā arī nekad neiemācīsies izmantot savu dzirdi, un gabaliņš Dvēseles, kas saistīts ar šo iedzimto spēju, pazudīs Dvēseles tumsā, un atgādinās par sevi ar neskaidrām skumjām par garām palaistajām iespējām un zudušo ceļu.

ĒNA ir spēka un garīgā potenciāla glabātuve, nevis visa sliktā iemiesojums. ĒNA ir Dvēseles neatņemama sastāvdaļa, ar kuru noteikti vajag iepazīties un sadraudzēties, kuru noteikti vajag pieņemt un iemācīties apzināti izmantot.
Karls Gustavs Jungs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS