DZĪVOT SVĒTLAIMĒ

Svētlaime nav kaut kāds mērķis, kas jāsasniedz.
Tā JAU ir tevī; mēs ar to piedzimstam.
Mēs neesam to pazaudējuši, mēs tikai esam aizgājuši no tās, pagriezušies pret to ar muguru.
To izdarīt ir ļoti viegli un vienkārši.
Pati vienkāršākā un tajā pat laikā būtiskākā lieta ir BŪT SEV PAŠAM.
Un tam nav vajadzīga ne mazākā piepūle; TU JAU ESI TU.
Tikai atcerēties… tikai vien izrauties no visām muļķīgajām sabiedrības uzspiestajām idejām. Un tas ir tikpat viegli, cik viegli ir čūskai izlīst no vecās ādas, lai uz to nekad vairs pat neatskatītos. Tā ir tikai vecā āda…
Ja tu to saproti, tas var notikt vienā acumirklī.
Tāpēc, ka tieši tajā mirklī tu vari ieraudzīt to, ka nav nekādu ciešanu, nekādu sāpju.

Tu stāvi pie nekā durvīm; tikai viens solis pāri slieksnim un tu jau esi atradis pašu lielāko dārgumu, kurš tevi gaidījis jau tūkstošiem dzīvju.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saglabājot cilvēcību

Neskatoties uz to, ka ilgstoša stresa periodos ir absolūti dabiski patverties vienam pie otra, tomēr nevajadzētu atstāt novārtā kontaktu ar sevi un ļaut dažkārt sev pabūt vienatnē…

Jūtas, kas izpaužas esot vienatnē, ir sava stāvokļa aktuālākais rādītājs, par kuru ir vērts zināt, lai neizšķīstu masu psihozē ļoti nežēlīgā veidā uzspiestajos stāvokļos.

Ja tu nepieslēdzies sev, ja pārtrauc autentisko savu domāšanas procesu, ja tu spītīgi ignorē savas vajadzības un emocijas, kuras klauvē pie tavām durvīm, tad ļoti viegli tu vari kļūt par upuri tiem, kuri manipulē ar cilvēku apziņu un cenšas spiest uz cilvēku vainas, kauna un citiem sāpīgajiem punktiem un provocē uz sev izdevīgām reakcijām.

Paliekot vienatnē ar sevi, ir svarīgi pārliecināties par to, ka tu vēl joprojām esi tu…
Ka tas, kas raksturīgs tev, vēl joprojām ir ar tevi.
Ka tavas vērtības nav pārstājušas būt tavas pat pēc daudzkārtējiem centieniem tev tās atņemt, vai arī nomainīt pret svešām.
Ka tavas privātās dzīves pat nelielie prieki paliek neaizsniedzami agresīvajai ārpasaulei.
Ka tu sev esi gluži taustāmā līmenī.
Ir tik viegli un nemanāmi kļūt par robotu.

Bet ir ārkārtīgi vērtīgi noturēties cilvēciskā stāvoklī…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir tādas dienas

Ir dienas, kuru smalko notikumu mežģīnes gribas atcerēties līdz pat sīkākajiem savu sajūtu pavedieniem…

Tas, kas notiek ārpusē, vienmēr ir tikai blāvs tavu iekšējo, ārkārtīgi personīgo nokrāsu atspoguļojums, un tāpēc pati netaisnīgākā frāze dzīvē ir “nekā personīga”.

Par personīgo kļūst pat tas, kas nokopēts, tāpēc, ka tas izlaists caur sevis paša uztveres filtriem.
Tad, lūk, ir dienas, kuras, šķiet, radītas tieši tam, lai tu pieņemtu to slēptos signālus un pieslēgtos kaut kam liktenīgam, ļoti svarīgam, pa īstam visu tavu iepriekšējo pieredzi iekļaujošam.

Ne tāpēc, lai mainītos.

Bet tāpēc, lai atgrieztos pie sevis, tāpēc, ka katram no mums jau kopš pašas dzimšanas ir uzvilkts tik daudz kā sveša, ka mēs gadiem un pat desmitgadēm ilgi dažkārt neaizdomājamies par to, kas mēs patiesībā esam…

Un dažkārt ir vajadzīgs būt tik ļoti ievainotam un tik stipri izmisušam, vai, gluži otrādi, tik ļoti iemīlēties, lai atkal kļūtu par sevi un nekad vairs sevi nemainītu ne pret ko citu.

Ir dienas, kas atnāk tieši ar šadu misiju.

Mani mīļie, ieraugiet tās starp visām pārējām…

© Ļiļa Grad
FOTO: Roman Carey
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vientulība ir pats dabiskākais cilvēka stāvoklis

Patiesībā vientulībā nav nekā traģiska… īpaši tad, ja tā ir paša cilvēka izvēle, esošo apstākļu pieņemšana un vajadzības trūkums būt tuvā mijiedarbībā ar otru cilvēku…

Ļoti silta var būt tā vientulība, kurā esi iekārtojies, mīlot dzīvi vispār, ne tikai visiem pieņemtajā, bet visšaurākajā tās nozīmē.
Ja saucam lietas īstajos vārdos un atmetam visu lieko, vientulība ir pats dabiskākais cilvēka stāvoklis, jo cilvēks pēc savas būtības savā paša ķermenī dzīvo viens un savā galvā mums katram ir savs personīgais Visums.
Šī fakta noliegšana, mani mīļie, ir tikai bēgšana no realitātes.
Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, vientulība neliek mums atteikties no jebkurām citām attiecībām…
Gluži otrādi.
Dzīves pieredzi, ko gūstam esot paši ar sevi, es uzskatu par svarīgāko ikvienam cilvēkam. Un tāpēc, pirmkārt, jautāju tieši par šo, vai cilvēkam ir šī pieredze – kaut neliela.
Un atkal paradokss, bet vismazāk spējīgi izveidot kvalitatīvas attiecības ir tieši tie cilvēki, kuri nekad nav dzīvojuši paši par sevi…
Tas tādēļ, ka visbiežāk šādi cilvēki mēdz novelt uz citiem atbildību, veidot atkarības un bieži vien izrādās daudz infantilāki sarežģītu jautājumu risināšanā.
Viņiem grūti paļauties uz sevi un tieši tāpēc viņi tik ļoti baidās no tā, ka pēkšņi varētu palikt vieni.
Tieši tāpēc viņi ļoti bieži piekrīt jau sākotnēji dzīvotnespējīgām attiecībām ar šaubīgiem partneriem…
Tieši tāpēc viņi bieži attopas savu baiļu slazdā un pacieš nepaciešamo…
Un tieši tāpēc uzstāda otram cilvēkam tādas prasības, ar kurām būtu jātiek galā pašiem.
Un, visbeidzot, tieši tāpēc viņi biežāk par citiem iekrīt traģiskā vientulības formātā, kurā tu burtiski sasalsti blakus dzīvam, bet it kā nejauši blakus tavā dzīvē esošam cilvēkam…
Cilvēkam, kuram gar tevi nav nekādas daļas…
Cilvēkam, kurš pievilcies uz tavām bailēm palikt vienam, nevis apzinātu abpusēju jūtu vadīts.
Diemžēl bailes gandrīz vienmēr kalpo par ēsmu tirāniem, varmākām un izmalcinātiem manipulatoriem.
Un te arī ir galvenā traģēdija:
BĒGT NO VIENTULĪBAS, LAI NOKĻŪTU SLIKTĀKAJĀ TĀS FORMĀTĀ
Droši vien tāpēc mums visiem jau sen bija laiks iemācīties veidot savu personīgo attieksmi pret tām lietām, ar kurām mūs biedē no paaudzes paaudzē, īpaši nepiedomājot pie tā, vai tiešām tās patiesībā ir tik briesmīgas…
Un ir pienācis laiks beigt domāt, ka tieši citiem cilvēkiem vajadzētu mūs izglītot un pāraudzināt attiecībās, atbrīvot mūs no kompleksiem, dziedēt mūsu brūces, uzņemties atbildību par mūsu dzīvi un palīdzēt mums atpazīt sevi…
Tas viss ir tikai un vienīgi mūsu pašu darbs, dēļ kura nav grēks pabūt vienam bez jebkādām traģēdijām.
Mīlestībā ir vērts ienākt nevis kā drūmam pusfabrikātam, paļaujoties uz izslavināto “otru pusīti”, kura mūs “garšīgi pagatavos”, bet jau “gatavam ēdienam”, kura smarža būs jūtama jau pa gabalu.

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sadzirdēt sevi

Kā iemācīties sadzirdēt savas vajadzības?
Cilvēki, kuri raduši būt visiem labi un ērti, ļoti bieži nedzird savas vajadzības un nespēj citu klātbūtnē atslābināties. Tāpēc viņi var izskatīties apmulsuši, kad tiem jautā: “Ka tev klājas? Kā tu jūties?”
Taču lietišķi viņi kļūst tad, kad nokļūst ierastajā palīga, mocekļa, barotāja vai aizstāvja lomā. Tas bieži notiek ar cilvēkiem ap gadiem 50.
Tiem, kuri vēlas atrast sevi, nākas palikt vienatnē ar sevi, lai būtu iespēja tikt skaidrībā ar savām vajadzībām. Iziet savu iekšējo, autentisko procesu un piedzimt no jauna. Vairs ne kāda cita, bet sevis dēļ.
Atvienoties un iziet no ierastās lomas ir ļoti grūti. Attapties iekšējā tukšumā un sastapties ar jautājumiem, kurus atrisināt vari tikai tu pats. Viens un tikai savā veidā.
Tas ir baiļu punkts, panikas un resursa punkts, kuru apzināti izejot, tu piedzimsti emocionāli un jau pilnīgi. Pa īstam.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Beidzot es esmu šeit

Tavs spēks ir tavā Mīlestībā.
Ne tavā brutalitātē.
Ne tavā bankas bilancē vai pastāvīgi mainīgajā reputācijā.
Ne tavos neticamajos stāstos par personīgo labumu un ienākumiem.
Pat ne tavā spožajā prātā un intelektā.
Tas ir tavā gatavībā ļaut atvērties savai sirdij.
Tavā drosmē ļaut citiem būt tādiem, kādi viņi ir.
Lai varētu sajust viņu jūtas.
Prieku, skumjas, patīkamas šaubas.
Tavs spēks ir spējā atrasties viņiem blakus nevis censties viņus labot.
Būt par to telpu, kurā notiek visas šīs izpausmes.
Tas ir tavs spēks;
Tava spēja dot patvērumu
Pašai dzīvei savā milzīgajā sirdī.
Lai atbalstītu bezspēcīgos un neaizsargātos.
Ieepot ar vēderu, krūtīm,
Piepildīt ar dzīvi savu galvu, savus saspringtos plecus.
Lai stāvētu kā uzvaretājs,
Maigi apskaujot visas savas izpausmes.
Sakot sev:
Es esmu šeit, mans Mīļais.
Beidzot es esmu šeit.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc gan ir tāds kauns būt sev pašam?

Kad no Tevis gaida arvien jaunus sasniegumus, vienas vienīgas uzvaras un visu uz tevi likto cerību piepildījumu, tātad no vienas puses tev uzticas, bet no otras – ir gatavi mīlēt un atzīt tikai tavu parādes pusi, izliekoties, ka tās otras: trauslās, viegli ievainojamās un tālās no pilnības vispār nav.

Un atkal, protams, no vienas puses tu par to priecājies, jo ir patīkami kaut vai citu acīs redzēt sevi tādu, kāds nekad neesi bijis un kāds nekad nekļūsi, bet no otras – ir tik sāpīgi par to mazo, neglīto un vājo cilvēku, kurš tevī sēž un kuru sanāk, ka tu pats nodod, jo kaunies par viņu…

Mani mīļie, kāpēc gan ir tāds kauns būt sev pašam?

Un vēlreiz – Kāpēc! – no vienas puses tu tik daudz spēka ieguldi tajā, lai izskatītos tāds nevainojams uzvarētājs, bet no otras – tik mokoši vēlies, lai kāds izbeigtu šo skaudro neglītā un vājā cilvēka bāreņa gaitu, negaidot no viņa nekādus sasniegumus un uzvaras?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis