Nobriedusi sieviete

briedums67

Nobriedusi sieviete no nenobriedušas atšķiras ar to, ka viņa ļoti daudz ko pieņem tā, kā tas ir.  Vienkārši redz, dzird un pēc tam atlaiž. Necenšas ar to kaut ko darīt. Viņa netēlo, ka dzird, bet patiešam dzird, ļaujot sev būt aizkustinātai līdz pašiem dziļumiem un vienkārši izdzīvo šīs savas jūtas.
Viņa pārstāj pārtaisīt un regulēt citus. Savā ziņā padodas tur, kur ir bezjedzīgi cīnīties. Un padevusies atļauj vīram un bērniem un citiem līdzcilvēkiem sev blakus būt tādiem, kādi viņi ir.
Viņa netaisa mocekļa skatu “samierinoties” ar otra trūkumiem. Viņa patiešām, daudzas reizes atdūrusies ar pieri sienā, skaidri saprot, ka siena ir stiprāka par pieri. Un ir noteikts iemesls, kāpec siena stāv tieši šajā vietā un nekur citur….
Nobriedusi sieviete no nenobriedušas atšķiras ar to, ka viņa skumst par daudz ko. Skumst par to, ka pat ar pašu mīļāko un tuvāko cilvēku nav iespējams viss, ko viņa vēlas. Ne tāpēc, ka nav mīlestības, bet tāpēc, ka otrs cilvēks vienalga atšķiras no viņas un ir viņš pats. Viņa ir izgājusi caur noliegumu, niknumu, tirgošanos un bēdām, un samierinās ar šo kontakta ierobežojumu, kas ir starp viņu un viņas vīrieti.
Nobriedusi sieviete ļoti daudz ko ir spējīga parvērst priekā un labsajūtā. Atrast tos it visos stimulos, notikumos un parādībās. Ne tāpēc, ka viņa nevēlas izbaudīt neko citu, bet tāpēc, ka ir atradusi sevī pietiekami daudz radošo spēku transformācijai.
Viņa prot izdzīvot skumjas, taču nevairo tās un speciāli nemeklē. Viņa prot atrast prieku, taču nepastāv uz tā, ka šis prieks būtu vienmēr, vienkārši ļauj tam atnākt.

Viņa ciena savu ceļu un pieredzi, izgājusi caur kaunu, sevis noliegšanu un nonākusi pie dziļas sevis izpratnes un caur to arī pie dzīves.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Ekharts Tolle: un, ja nu…

Tolle1

Tu esi uztraucies? Tev ir daudz domas, līdzīgas: “Un, ja nu pēkšņi…?” Tad tas nozīmē, ka tu asociē sevi ar prātu, kurš sevi aizsargā, atrodoties izdomātajā nākotnes situācijā un formē tevī baiļu sajūtu.

Ar šo situāciju nekādā veidā nevar tikt galā, jo tās vienkārši nav. Tas ir mentāls fantoms.

Tu vari ļoti vienkārši apstādināt šo murgu, kas sabeidz tavu veselību un sagrauj pašu dzīvi – vienkārši, pieņemot esošo momentu.

Kļūsti apzināts savā elpošanā. Sajūti gaisu, kurš ieplūst tavā ķermenī un izplūst no tā. Sajūti savu iekšējo enerģētisko lauku. Viss ar ko tev būs darīšana, ar ko nāksies tikt galā reālajā dzīvē, tas nozīmē – tas, kas nesakrīt, vai dažkārt vispār ir gluži pretējs izdomātajām mentālajām projekcijām, – tas ir PAŠREIZĒJAIS MOMENTS.

Pajautā sev, kādas problēmas tieši šobrīd tev ir – ne pagājušogad, ne rītdien un ne pirms piecām minūtēm? Kas ir ne tā šobrīd? Zini, ka tu vienmēr esi spējīgs tikt galā ar pašreizējo momentu, bet nekad nespēsi tikt galā ar nākotni – tev tas arī nemaz nebūs jadara. Atbilde, spēks, īstā darbība vai rīks vienmēr būs pie rokas tieši tad, kad tev tos vajadzēs, ne agrāk un ne vēlāk.

“Kaut kad es to izdarīšu”. Vai tavs nākotnes mērķis tev atņem tik daudz uzmanības, ka tu vispār neredzi esošo momentu? Vai tad tas atņem tavai nodarbei prieku? Varbūt tu kaut ko gaidi, lai sāktu dzīvot?

Ja tu uzlabo šo mentālo modeli, tad absolūti nav svarīgi, ko tu sasniegsi vai iegūsi, – esošais moments tev nekad nebūs pietiekami labs, un nākotne vienmēr šķitīs labāka. Tā ir pastāvīgas neapmierinātības un nerealizētības universālā recepte, vai tad tu nepiekrīti?

Varbūt tu esi tas, kurš parasti “gaida”?

Cik lielu daļu savas dzīves tu pavadīsi gaidās? Tas, ko es saucu par “maza mēroga gaidīšanu”, stāvēt rindā, cepties “korķī”, klīst pa lidostu, gaidot kādu, kam drīz jānāk utt.
“Liela mēroga gaidīšana” nozīmē gaidīt nākamo atvaļinājumu, labāku darba piedāvajumu, gaidīt, kad pieaugs bērni, gaidīt īstas spilgtas partnerattiecības, gaidīt veiksmi, iespēju nopelnīt daudz naudas, gaidīt, kad kļūsi ievērojams, gaidīt apskaidrību. Cilvēkiem ir raksturīgi pavadīt visu savu dzīvi gaidās, gaidot to, ka šī dzīve beidzot sāksies.

Gaidas – tas ir prāta stāvoklis. Pārsvarā tas nozīmē, ka tu gribi nākotni. Tu negribi tagadni. Tu negribi to, kas tev ir, tu gribi to, kā tev nav.

Atrodoties gaidu stavoklī, lai kāda tipa tas arī nebūtu, tu neapzināti radi iekšējo konfliktu starp “šeit”” un “tagad”, tieši starp to, kur šobrīd negribi atrasties un to projicēto nākotni, kurā tu gribi nokļūt. Tas ļoti spēcīgi pazemina tavas dzīves kvalitāti, liekot tev pazaudēt tagadni.

Nav jau nekā nepareiza centienos uzlabot savu esošo situāciju. Tu vari uzlabot savu dzīves situāciju, bet nevari uzlabot savu dzīvi. Dzīve ir pirmšķirīga. Dzīve ir tava pati dziļākā ESĪBA. Dzīve JAU IR pilnīga, pilna un vesela.

Tava dzīves situācija sastāv no apstākļiem un sajūtām. Nav nekā nepareiza tajā, ka mēs uzstādām mērķus un tiecamies tos sasniegt. Kļūda ir vien tā, ka tu izmanto dzīves situāciju kā dzīves sajūtas, Būtības aizvietotāju.
Vienīgais pieejas punkts dzīvei ir esošais moments. Un bez tā tu esi līdzīgs arhitektam, kurš nepievēŗš nekādu uzmanību ēkas pamatiem, bet visu savu laiku velta ēkas augšējai daļai.

Lūk, piemēram, daudzi cilvēki gaida savu labklājību. Bet labklājība nevar notikt nākotnē.

Kad tu cieni, pieņem un esi pateicīgs par savu šī brīža realitāti, lai kas tu arī nebūtu, un lai kur tu nebūtu un ar ko nodarbotos šobrīd, kad tu pilnībā pieņem to, kas tev ir, tad tu esi pateicības piepildīts tam, kas tev ir, par to, kas tev ir, pateicīgs Esībai. Pateicība esošajam momentam un pilnībā dzīve šeit un tagad – lūk, ko nozīmē patiesa labklājība. Tā nevar iestāties nākotnē. Un tad laika dimensijā šī pārpilnība pati atnāk pie tevis visdažādākajos veidos.

Ja tu neesi apmierināts ar to, kas tev ir, un pat esi neapmierināts un dusmīgs par kaut kā trūkumu tagadnē, tad tev tas var būt ļoti spēcīga motivācija kļūt bagātam, bet, pat tad, ja tev izdosies saraust miljonus, tu turpināsi justies neapmierināts, un dziļi iekšienē jutīsies nerealizējies.

Tu vari izjust ārkartīgi daudz dažādu patīkamu sajūtu, kuras var nopirkt par naudu, taču tās atnāks, bet pēc tam aizies, vienmēr atstājot tevi ar tukšuma sajūtu un vēlmi saņemt arvien jaunu fizisko vai psiholoģisko labsajūtu. Ja tu neuzticies Esībai, tu nevari izjust dzīves pilnību, jo tā notiek šeit un tagad un tā ir vienīgais, kas saucās patiesa labklājība.

Tāpēc labāk atsakies no gaidām, kā stāvokļa, kurā atrodas tavs prāts. Kā tikko tu sevi noķer pie tā, ka atkal ieslīgsti gaidu stāvoklī…. atbrīvojies no tā. Ieej esošajā momentā. Vienkārši esi un baudi esību. Kad tu esi klātesošs, tev vispār nerodas vajadzība kaut ko gaidīt.

Tāpec, nākamo reizi, kad izdzirdēsi kādu sakām: “”Piedodiet, ka liku jums gaidīt”, – tu vari atbildēt: “Viss kartībā, es negaidīju. Es vienkārši šeit stāvēju un baudīju pats sevi – baudīju prieku sevī.”
© Ekharts Tolle
Ilustrācija: Autumn Skye Morrison
Tulkojums © Ginta Filia Solis