Dzīve bez grima

Pēdējās dienas tik ļoti gribējās lietu… un, lūk, tas atnāca – tik skaists, cik vien lietus var būt.Vēlīgais pavasaris atsūtīja puisēnu-kurjeru, skaļu un vējainu, kurš nezvanīja pie durvīm, bet visu nakti klauvēja pa palodzi.
Un vēl joprojām klauvē.
Es neatveru, sēžu, klausos un smaidu…

Reiz pamosties ar domu, ka tu sevi šodienējo vispār nepazīsti.
Un ir sajūta, ka atrodies mazā, šaurā istabiņā kopā ar nepazīstamu cilvēku, un jūties neomulīgi, jo nav skaidrs… par ko runāt, kā uzvesties, ko vispār darīt…
Tu viņā neatpazīsti to sevi, kuru, šķiet, zināji, un pie kura esi pieradis.
Kas ir šis cilvēks, kurš pavisam nemanāmi ir piesavinājies tavas reakcijas un tavus ieradumus?
Kāpēc tu vairs negribi to, kas agrāk nemainīgi atradās tavu vēlmju saraksta augšpusē?
Kāpēc tev vairs nav svarīgs tas, kas ilgu laiku tev bija svarīgākais?
Kāpēc tevi vairs nevelk turp, uz kurieni tu agrāk tik ļoti tiecies?
Kāpēc tu vairs nezvani tiem, ar kuriem stundām ilgi runāji pa telefonu pat necenšoties iepauzēt?
Kāpēc klusums ir kļuvis par tavu mīļāko mūziku?
Kāpēc par tavām mīļākajām ir kļuvušas pavisam citas grāmatas?
Kāpēc, atverot skapi, tu pēkšņi saproti, ka vari pilnībā visu izmest… jaunu, dārgu, nevalkātu un vairs ne tavu…
Kāpēc matus griez arvien īsākus un īsākus?
Un kāpēc tik skaļi smejies par tādām nožēlojamām, tomēr pārāk augstu noliktām mūsdienu it kā vērtībām?
STOP!Kāpēc tev tik ļoti patīk šis stāvoklis, kurā nav ne kripatiņas sociālā grima, ar kuru parasti aizsmērē realitāti, lai pārliecinātu pasauli par savu ekskluzivitāti?Šodien vienkāršs, trausls, ar saviem trūkumiem cilvēks ir liels retums, gluži vai muzeja eksponāts.Visapkārt ir tik daudz īpašo, neiznīcināmo, nenovecojošo un it kā zaudējumus neiepazinušo, kuri nekad nekļūdās ar saviem selfijiem brīnišķīgā rakursā, pat no bērēm…Un tā gribas angļu stilā aizslīdēt… ko tu arī dari.Un tu dzīvo, iepazīdamies ar sevi, tādu nepazīstamu, saprotot, ka tas arvien vairāk sāk tev patikt, šis nedaudz asais, bet tik ļoti bezkompromisu cilvēks… kaut vai tikai ar to, ka ir patiesāks par tevi pašu, vakardienas, kurš baidījās kādam likt vilties vai pārstāt būt labs.

Kāpēc tas notika?

Tāpēc, ka tu esi izaudzis, vai iegājis krīzē, lai izaugtu.

Runā, ka lietus laikā arī cilvēks aug…

Un man tas patīk. Gan lietus, gan dzīve bez grima.

Ļiļa Grad
Foto: David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nevērtēt. Vērot. Pieņemt. Brīnīties.

nevertet

Šodien es esmu pateicīgs visam, kas ar mani noticis šajos gados. Ilgi, vai neilgi… Nebūtu tas noticis, nebūtu es tas, kas esmu šobrīd. Un tas, kas esmu šobrīd, man ļoti tīk.

Es nemīlu pieaugt. Tas ir slazds. Kādreiz man šķita, ka paies vēl nedaudz laika un man iekšā viss mainīsies. Es būšu kaut kāds cits. Pašos pamatos cits. Savā sirdī un dvēselē. Tāds vieds, daudz pieredzējis, tāds – ar dzīvi uz “tu”. Ko man teikt? Pamanījos. Daudz ko redzēju. Daudz ko dzīvē pamēģinaju. Un, lūk, kāds prieks! – iekšā nekas nepamainījās! Dvēsele nezin laika, vecuma robežu. Ķermenis noveco tad, kad mēs tam ļaujam novecot, kad Dvēsele piekūst tajā dzīvot.
Bet, lai pasargātu Dvēseli no noguršanas, ir jāatļauj Tai! Jebkuras vēlmes, pat pašas muļkīgākās un neloģiskākās! Pirmkārt – tieši tās! Saprast savu iekšējo valodu, dzirdēt Dvēseli, mīlēt sevi tajā, kas ir. Tāpēc, ka Dvēsele ne-kad nekļūdās!

Nevērtēt. Vērot. Pieņemt. Brīnīties!
Labestība ir tikai tāpēc, ka ir ļaunums. Melnais vajadzīgs tāpēc, lai ievērotu balto. Viss kopā vajadzīgs, lai pasaule būtu noturīga. Bet tā uzbūvēta tā – Dievišķā fizika. Es atceros, kā viss sākās! Katra tikšanās kaut ko nozīmē. Ar kādu uz piecām minūtēm, ar kādu – uz visu dzīvi. Viss tikai dēļ mirkļiem, kas veido bezgalību.

Autors: Aleksandrs Fjodorovs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Rūpes par sevi – tā nav vanna ar putām un kūciņa

vanna ar putām2

Rūpes par sevi ne vienmēr izskatās tik pievilcīgi, kā šķiet. Dažkārt tas nozīmē darīt visnepatīkamākās lietas – svīst treniņos, vai pateikt toksiskam draugam, ka nevēlies vairāk ar viņu satikties, vai atrast otru darbu, lai beidzot sāktu atlikt naudu, vai – uzdevumu uzdevums – prast pieņemt sevi patieso, lai nebūtu uz saviem pleciem kārtējo reizi jāstiepj nepanesamā nasta, tādējādi atbilstot kaut kādiem mistiskiem ideāliem. Un, lai pēc tam nebūtu sev jāņem piespiedus “atpūta” no šīs realitātes – ar glancētu žurnālu rokās, vannā ar putām, un telefona atslēgšanu uz visu dienu.

Rūpēm par sevi nevajadzētu izskatīties kā atvaļinājumam, kurā mēs dodamies, jo esam briesmīgi piekusuši, uz spēku izsīkuma robežas no pastāvīgā iekšējā presinga.

Patiesas rūpes par sevi – tā nav vanna ar sāli un šokolādes torte, bet gan izvēle uzbūvēt savu dzīvi tā, lai nevajadzētu pastāvīgi no tās bēgt.

Taču bieži vien tā ir nepieciešamība darīt tās lietas, kuras tev vismazāk gribas darīt.
Tas nozīmē godīgi paskatīties uz savām neveiksmēm un nolemt, ko ar to visu darīsi.
Tas nozīmē pieņemt to, ka būs kādas vēlmes, kuras netiks apmierinātas.
Tas nozīmē – prast atlaist to, kas jāatlaiž. Izvēlēties jauno.

Kādu no vides, kurā tu uzturies, tas saniknos, bet kādam tava izvēle šķitīs upuris.
Rūpēties par sevi nozīmē dzīvot, pastāvīgi nekopējot citus cilvēkus, – un iegūt sev savu personīgo dzīvi – tādu, kura, iespējams, citiem neder, bet kura der tieši tev.

Rūpēties par sevi nozīmē dot sev iespēju būt normālam. Parastam. Neideālam. Ne izcilam. Mierīgi izturēties pret to, ka virtuve dažkārt mēdz būt netīra, un saprast, ka ideāla figūra un komunikācija ar neīstiem draugiem – nav galvenie merķi dzīvē.

Rūpēties par sevi nozīmē tikt skaidrībā ar savas trauksmes iemesliem: zināmā mērā tā iztiet no tā, ka tu nerealizē savu slēpto potenciālu, zināmā mērā to provocē kādreiz iemācītie reaģēšanas šabloni – drudžaini censties atrisināt problēmu, pirms kļuvis skaidrs, kas vispār notiek.

«Rūpju par sevi akts – ir vēl viena lieta, kuru sabiedrība šodien gaida no sievietes. Vai tiešām tu pareizi izvēlējies īsto filtru instagramā, lai tur ievietotu grezno vāzi ar asai ogām? Vai sveces, kuras tu aizdedzi vakarā ir roku darbs, vai tas “mēsls”, ko pārdod lielveikalos? Kā apstādināt neizbēgamo kapitālisma jēdzienu iejaukšanos tādā vienkāršā lietā kā rūpes par sevi?
Personīgi es to daru, pasūtot picu apbružātās treniņbiksēs, taču tev var būt savs īpašs veids».

Pasaule, kurā rūpes par sevi ir kļuvušas par patērētāju trendu, ir slima. Ja jūti, ka regulāri aizraujies ar patērētāja rūpēm, tas nozīmē, ka patiesībā esi tālu no patiesām rūpēm par sevi.

Patiesām rūpēm par sevi ir maz kopīga ar “palutināt sevi”, un ļoti daudz kopīga ar to, kā būt adekvātam vecākam pašam sev, un izdarīt izvēli par labu savai labklājībai ilgstošā perspektīvā.
Ļoti noslogotā drudžainā dzīve, kurā ir gan atkarības gan prokrastinācija, ir tālu no rūpēm par sevi.

Patiesas rūpes par sevi ir tad, kad tu pārstāj censties “sevi izlabot”, un sāc pieņemt sevi tādu, kāds esi un tiešām rūpēties…. un tad, sev par lielu pārsteigumu saproti, ka tas dabīgā veidā tev palīdz atrisināt tās pašas problēmas, kuras tik bezcerīgi centies “izlabot”.

Rūpēties par sevi nozīmē to, ka tu kļūsti pats sev par varoni, nevis upuri. Tas nozīmē, pārskatīt visu, kas tev ir, un tā pamainīt savu ikdienu, ka no tās vairs nevajag nekur bēgt, lai atpūstos.
Tas nozīmē atņemt prioritāti dzīvei, kura tikai izskatās laba un atdot to tai dzīvei, kurā tu JŪTIES labi.
Pārstāt ieciklēties uz vieniem mērķiem, lai būtu spēks rūpēties par citu savu, pa īstam svarīgo mērķu realizāciju.
Būt godīgam pret sevi pat tad, kad tā dēļ ne visi tevi mīlēs.
Beidzot satikties ar savām patiesajām vēlmēm, pārstājot būt atkarīgam no apkārtējo viedokļiem un vērtējumiem.
Kļūt par personību, par kuru tu vēlies kļūt, un par kuru kļūt ir tavs aicinājums.
Kļūt par to, kurš zin, ka vanna ar putām un šokolādes kūka ir veidi, kā gūt labsajūtu no dzīves, nevis bēgt no tās.

Avots: Thoughtcatalog.com
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Katerinai Strogonovai par ieteikumu