Kā viņus sauc?

zimejums Lett-Yice5

… kā nosaukt visus tos laimīgos cilvēkus, kuri ir apmierināti ar savu dzīvi? Un pirmais, kas iešāvās prātā bija “Patiesie”. Tie bija patiesie cilvēki, kuri dzīvo ar sajūtu, ka ir vajadzīgi paši sev. Vienkāršāk sakot, šiem cilvēkiem pietika drosmes būt neideāliem. Viņi jutās apmierināti, jo pietika drosmes attiekties no visiem priekšrakstiem par to, kādiem viņiem būtu jābūt.
Tādiem cilvēkiem bija vēl kaut kas kopīgs. Viņi runāja par to, ka ir jāprot pirmajam pateikt: “Es tevi mīlu”, ka vajag rīkoties tad, kad nav nekādu veiksmes garantiju, mierīgi sēdēt, gaidot ārsta zvanu pēc nopietniem izmeklējumiem. Viņi bija gatavi ieguldīt sevi attiecībās, kuras var neizdoties, vēl vairāk – uzskatīja to par nepieciešamu priekšnosacījumu.
Sanāca, ka viegla ievainojamība nebūt nav vājums. Tas ir emocionāls risks, neaizsargātība, neprognozējamība un tā piepilda mūsu dzīves ar enerģiju katru dienu. Vairākus gadus pētot šo tēmu, es secināju, ka spēja neslēpt savus trūkumus un būt godīgam – ir pats precīzākais instruments mūsu vīrišķības mērīšanai.
Brenē Brauna
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Lett Yice
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?

dzives jega4

Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?
Tad, kad citi cilvēki tevi vairs netracinās.
Jā, tā arī ir! Tieši tā es arī domāju.
Kāpēc šī ir pazīme tam, ka es sevi mīlu?
Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir sevis pieņemšana ar visiem saviem trūkumiem un labajām īpašībām, atļauja būt sev tādam, kāds esi, pārtraukšana cīnīties sevī ar tām īpašībām, kuras tev sevī nepatīk.

Kad klients man saka, ka cīnās ar saviem trūkumiem, es jautāju: “Vai tu vienlaicīgi dzīvo kaujas laukā un kapsētā”? Cīņa ar trūkumiem nozīmē to, ka cilvēks pastāvīgi cīnās pats ar sevi. Bet karā, kā jau karā: vienas sub-personības* nogalina citas. Lūk, arī kaujas lauks un kapsēta (mirušos taču ir pieņemts apglabāt).

Par mīlestību pret sevi.

Pats interesantākais ir tas, ka, ja tu cīnies pret kaut ko, tad šis “kaut kas” NEKAD nebeigsies.

Cīņa tā cilvēka, kurš cīnās, dzīvei piedod jēgu. Un, ja tā beigsies, zudīs dzīves jēga.
Tu jautāsi: “Sanāk, ka ar saviem trūkumiem nav jācīnās? Lai viss paliek, kā ir?”
Es parasti atbildu, – nav jācīnās, savi trūkumi ir jāatzīst un jāpieņem un pēc tam jāapgūst un jānostiprina jaunas vērtīgas un efektīvas īpašības un ieradumi. Raksturs ir labojama lieta, kā minimums, par 50%. Pārējie 50% ir iedzimtas nervu sistēmas īpatnības, kas nekad arī nemainās. Vecie un neefektīvie uzmanības modeļi un īpašības vienkārši paši nomirs no vecuma un bezjēdzības.

Jā, un kas tad ir trūkumi? Mēs taču ar tiem nepiedzimām! Tie kaut kādā veidā uzradās. Bet, ja jau reiz uzradās, tātad tajā mūsu dzīves brīdī šīs īpašības un uzvedības modeļi mums bija VAJADZĪGI! Tātad tad tie mums PALĪDZĒJA. Bet tagad to laiks ir pagājis, mēs esam izauguši un tas, kas bija VAJADZĪGS, LAI IZDZĪVOTU, tagad mūs ierobežo un traucē mums attīstīties.

Pateiksim saviem šī brīža trūkumiem “PALDIES”, jo pateicoties tiem mēs IZDZĪVOJĀM. Un kļuvām labi cilvēki – bez liekas pieticības. Vienkārši tagad mums ir jāiet tālāk.

Un kā tad paliek ar aizkaitinājumu?

Aizkaitinājums un apbrīns ir aizsardzības mehānisms – “projekcija”. Tas nozīmē, ka mēs citiem cilvēkiem piedēvējam, bieži vien pārspīlētā veidā, negatīvas un pozitīvās īpašības.

Kad mēs par kādu sajūsmināmies un kādu apbrīnojam, mēs cilvēkā redzam īpašības, kuras vēlētos, lai piemīt mums pašiem, tāpēc, ka tās asociējas ar cilvēkiem, kas ir augstākā sociālajā statusā, materiālajā nodrošinātībā, intelektuālajā līmenī u.t.t.. Taču, kā teikt, nav lemts.
Apbrīnā nav mīlestības, kaut gan daudzi uzskata, ka šīs divas sajūtas ļoti labi saskan. Apbrīnā, patiesībā, ir ļoti daudz skaudības.

Daudzi cilvēki lielās ar savu tuvinieku sasniegumiem (ne bērnu), draugu, vienkārši paziņu, tā, it kā tie būtu viņi. Un viņiem šķiet, ka viņiem pieder daļiņa šo panākumu. Un arī tas ir no NEmīlestības pret sevi un skaudības, kuras ļoti rūpīgi tiek slēptas no sevis paša.

Aizkaitinājuma gadījumā negatīvās īpašības vai nu mums sevī nepatīk ļoti stipri, vai nu mēs baidāmies, ka par mums tā padomās.

Tad, lūk! Kad cilvēks pilnībā sevi pieņem un atļauj sev būt visādam, viņš atļauj arī citiem būt tādiem, kādi viņi vēlas būt. Un pats vairs neizjūt ne aizkaitinājumu, ne apbrīnu. Šis cilvēks atzīst katra cilvēka tiesības dzīvot tā, kā vinš vēlas, un pieņem viņa izvēli būt tam, kas viņš ir. Un pasaule viņam kļūst gaiša un priecīga un cilvēki – ļoti interesanti.
Autors: @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

* Sub-personību psiholoģija (Psychology of Selves) vai “Dialogs ar balsīm, attiecības un iekšējā personības psiholoģija” („Voice Dialogue, Relationship & the Psychology of Selves”), kā arī “Apzinātā Ego psiholoģija” (Psychology of the Aware Ego). Speciālisti visbiežāk to dēvē par ” Dialoga ar balsīm” metodi (Voice Dialogue).
Šīs sistēmas pamatā ir premisa, ka cilvēka uztvere par sevi kā vienotu un nedalāmu “es” ir absolūti nepareiza. Viņi uzskata, ka cilvēka „es” patiesībā veido daudzas sub-personības. Katrai no tām ir sava balss, sava vēsture, jūtas, mērķi un pat savas pretenzijas pret indivīda personību. Šīs iekšējās balsis veido neatkārtojamo cilvēka raksturu un lomas, ko viņš ikdienā izspēlē. Ar šīm sub-personībām ir saistīts arī cilvēka nepārtrauktais iekšējais dialogs pašam ar sevi, – taisnošanās , kritika, paskaidrojumi u.t.t.

Tu vari mīlēt vienmēr!

brinumu gaidas34

Iedomājies, ka tev ir vienalga, ko teiks citi. Tu vairāk nepakārto savu uzvedību citu priekšstatiem par to, kā tev jāuzvedas. Tu neatbildi par citu viedokli. Tev neviens nav jākontrolē un tevi neviens nekontrolē. Iedomājies, ka tu dzīvo, nevienu nenosodot. Ļoti viegli visiem piedod un atsakies no jebkuriem spriedumiem par citiem. Tev nevajag cīnīties par to, lai tev būtu taisnība, bet citiem – nebūtu. Tu cieni sevi un citus cilvēkus, un citi cilvēki ciena tevi. Iedomājies, ka tu dzīvo bez bailēm mīlēt un nebūt mīlētam. Nebaidies, ka tevi kāds varētu atstumt, un tev nav vajadzīgs, lai tevi pieņemtu. Bez kauna un vajadzības taisnoties, tu vari pateikt: “Es tevi mīlu”. Vari soļot pa pasauli ar atvērtu sirdi un nebaidīties nosodījuma. Iedomājies, ka tu nebaidies riskēt un iepazīt dzīvi. Nebaidies kaut ko zaudēt, dzīvot šajā pasaulē un nomirt. Tu esi spējīgs dzīvot labsajūtas un laimes stāvoklī kā dievišķā sapnī.

Tikai mīlestība dod tādu svētlaimi. Svētlaime ir sinonīms vārdam mīlestība. Būt iemīlējušamies, nozīmē – būt svētlaimīgam. Tu lidinies mākoņos. Un visur redzi mīlestību. Un tā var dzīvot vienmēr. Var, tāpēc, ka citi tā dara, bet viņi ir tādi paši kā tu. Arī viņi ir svētlaimīgi. Kā tikko tu sajutīsi, ko nozīmē dzīvot svētlaimē, tev tas iepatiksies. Tu sapratīsi, ka paradīze Zemes virsū ir īstenība, tā patiešām ir. Kā tikko tu apzināsies, ka paradīze ir, un tajā var dzīvot, tikai no tevis būs atkarīgs, tiekties pēc tās vai netiekties.

Tu vari mīlēt vienmēr. Tā ir tava izvēle. Varbūt tev nav iemesla mīlēt, bet tu tomēr esi spējīgs to darīt, tāpēc, ka mīlestība dara tevi svētlaimīgu. Aktīva mīlestība dāvā laimi. Tā sniedz mierinājumu. Maina tavu uztveri. Uz visu var skatīties mīlošām acīm. Tu apzinies, ka tev apkārt valda MĪLESTĪBA, un nav iemesla ciešanām. Tava izvēle ir vienīgais ciešanu iemesls.

Paskatoties uz savu dzīvi, tu atradīsi ļoti daudz iemeslu sevis šaustīšanai, bet neatradīsi nevienu pietiekami nopietnu iemeslu. Tas pats attiecas arī uz laimi. Vienīgais tās pamatojums ir tava izvēle.

Gan laime, gan ciešanas ir tavas izvēles jautājums.
Iespējams, nav mūsu spēkos izbēgt no cilvēka likteņa uz Zemes, taču mums ir izvēle: cietēja liktenis vai laimīgs liktenis.
Ciest vai mīlēt un būt laimīgam. Dzīvot ellē vai paradīzē.

Es izvēlos paradīzi.

Autors: Migels Ruis
Tulkoja: Ginta FS