Laimīgs cilvēks

laimigs24

Laimīgs cilvēks nekad netenko un nekad nevienu nenosoda. Laimīgs cilvēks nekad nevienu nevaino. Laimīgs cilvēks paiet garām tam, kam nepiekrīt, viņš nemetas karot un aizstavēt savu taisnību!!!!

Viņš neko nepierāda citiem un viņam nav nekādas vajadzības pieradīt savu taisnību. Viņš mierīgi var atzīt to, ka viņam nebija taisnība, viņam nav grūti atvainoties. Viņš vienmēr cenšas izturēties pret citiem tā, kā vēlētos, lai citi izturas pret viņu.

Laimīgs cilvēks necenšas atstāt iespaidu. Viņš ir brīvs no domām par citu viedokli.

Laimīgs cilvēks bieži var atstāt neprāša un dīvaiņa iespaidu, un tas ir pavisam normāli, ņemot verā to, ka viņš stipri atšķiras no vairuma cilvēku.

Laimīgā cilvēkā nav ne mazākās žults. Viņš nekļūst agresīvs un necenšas kādu aizvainot vai nomelnot. Viņā vienkārši nav šo emociju, viņā nav žults un ne grama indes. No viņa staro labestība, līdzjūtība un sapratne.

Laimīgs cilvēks ir pateicīgs! Viņš nelamā savus tuvos un ciena pat tos, kas viņam nav patīkami, jo saprot, ka katrs cilvēks nes savu nesamo.

Laimīgs cilvēks maina savu dzīvi, arī viņš baidās, taču viņš ieskatās acīs savām bailēm. Un vienmēr ap laimīgu cilveku ir tādi paši laimīgie. Viņam nav bail palikt vienam un tas ir pat labāk, nekā būt ar ne saviem cilvēkiem.

Laimīgam cilvēkam arī visi ieradumi ir laimīgi un tāpēc laimīgi cilvēki ir veseli, jo viņi zin veselības cenu un zin, ka par to ir jārūpējas.

Laimīgs cilvēks ir ļoti interesanta un reta parādība. Es esmu laimīgs cilvēks. es tāda nepiedzimu, es tikai pavisam nesen par tādu kļuvu. No grūti audzināmā bērna, kurš regulāri muka no mājām, pēc tam, no pusaudža, kurš slēpas no pasaules aizdūmojot savu saprātu, līdz laimīgai sievietei, laimīgai sievai un mūzai. Katrs pats izvēlas, vai viņam kļūt par laimīgu cilvēku.

Tu esi laimīgs???

Nicole Samushonok

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja tev ko ļoti vajag, vispirms atdod To

milestiba4

Kā tikko mēs pieķeramies kādam, kā tikko attiecības mums kļūst par laimes simbolu – mēs zaudējam savu vieglumu un brīvību.

“Mūsu vēlmes ir tās, kas liek mums ciest”.
Karloss Kastaņeda

Kad piedzimstam, mēs esam brīvi. Mums laimei nav vajadzīgs kāds – bērnam ir labi pašam ar sevi.
Un tad mēs augam… Bērnība cilvēkam ir pats nozīmīgākais dzīves posms un visi notikumi, kas tajā notiek, atstāj savas pēdas mūsu tālākajā dzīvē. Kad bērns ir maziņš, viņam vienkārši ir vajadzīga aizsardzība un sirds siltums, un tāpec viņš pilnībā uzticas saviem vecākiem. Viņš ir tāds – maziņš, bet vecāki – tādi  lieli.

Un, ja vecāki strīdās vai kliedz, bērns nevar pat iedomāties, ka tiem var nebūt taisnība, vai arī viņi dusmojas tāpēc, ka netiek galā ar savām dzīves grūtībām. Pieņemt to, ka vecāki nav ideāli, bērnam nozīmētu nonākt briesmās. Un tāpec bērns izdara secinājumu, ka it visā, kas noteik ar vecākiem, vainīgs ir viņš Ja viņi strīdās un dusmojās – tātad viņš ir slikts un nav pelnījis mīlestību.

Taču vecāki nav ideāli un ļoti bieži kļūdās un runā kļūdainas lietas, taču visu, ko viņi saka, bēŗns pieņem par patiesību, un tas nogulsnējas viņa zemapziņā. Un nav nekāds brīnums, ka pēc kāda laika, bērns pārstāj sev uzticēties, bet iekšējā brīvība un laimes sajūta pazūd.

Un visa dzīve parvēršas vienā lielā vēlmē gūt apstiprinājumu tam, ka tu esi labs un esi vertīgs. Un mēs kļūstam atkarīgi no citu cilveku uzslavām un vērtējuma, no citu cilvēku mīlestības, no naudas, no pārticības un komforta.

Mīlestības pret sevi zaudēšana noved pie tā, ka mēs to sākam meklēt citos cilvēkos. Un, to atraduši, ļoti baidāmies pazaudēt. Un tad mums šķiet, ka, ja šis cilvēks aizies no mūsu dzīves, uz visiem laikiem aizies mīlestība, maigums, rūpes un visas citas labās lietas. Un mēs cenšamies saglabāt šīs attiecības pat tad, kad sen vairs nesaņemam un nevēlamies paši sniegt ne rūpes, ne mīlestību.

Pieķeršanās vienmēr rada bailes.

Bailes cilvēku padara smagu, neinteresantu, atņem viņam elastību, padara nespējīgu ātri mainīties. Bailes un pieķersanās nomoka cilvēku, atņem viņam dvēseles un fiziskos spēkus.

Ļoti bieži notiek tā, ka, reiz izjutuši no kaut kā laimi, mēs vēlamies pārdzīvot to vēl un vēl, un tas kļūst par beigu sākumu.

Kā tikko mēs pieķeramies cilvēkam, kā tikko attiecības ar kādu mums kļūst par laimes simbolu, mēs zaudējam savu vieglumu un brīvību, un sākam pretendēt uz otra cilvēka brīvību, mēs sākam pieprasīt garantijas, ka viņš vienmēr būs mums blakus un nekad mūs nepametīs.

Pretējā gadījumā kopā ar viņu aizies arī laime – mēs tam ticam, mēs tā jūtam un domājam. Taču nevienam negribās zaudēt savu brīvību, nevienam negribās nonākt cietumā. Pat tad, ja šis cietums būvēts no pastāvīgām rūpēm.

Mīlestība un pieķeršanās ir divi pretmeti.

Mīlēt nozīmē vienkārši vēlēt otram laimi un darīt visu, lai VIŅŠ būtu laimīgs.
Pieķeršanās ir vēlme, lai cilvēks būtu laimīgs AR TEVI.

Rezultātā sava mazvērtības sajūta un nebeidzama vēlme būt laimīgam pārvērš mus par naidīgiem egoistiem. Un mēs pastāvīgi pieprasām un atkārtojam: “Es, es, es!”. Tā ir atkarības un pieķeršanās galvenā pazīme.

Pašpietiekams cilvēks ļaus otram cilvēkam sev blakus būt tādam,
kāds viņš ir.

Kā atlaist cilvēku, kā kļūt brīvam?

Ir jāpaskatās uz savu dzīvi maksimāli skaidru skatu, tā, it kā tā būtu pēdējā tava mūža diena. Lai ko tu mīlētu, lai pie kā arī pieķertos tava sirds, tas viss paliks aiz nāves sliekšņa un tāpec vienīgais, kas tev atliek, priecāties par iespēju dzīvot, par būšanu šeit un tagad

Priecāties par visu, kas tev apkārt, par cilvēkiem, kuri piekrita doties kopā ar tevi šajā ceļojumā ar nosaukumu – Dzīve. Izdzīvojot katru mirkli, kā pēdējo – šeit un tagad, tu ātrāk sapratīsi, ko patiesībā tu vēlies.

Nekas šajā pasaulē nevar garantēt tev laimi

Laime ir process un iekšējais stāvoklis. Un, ja tā tev nav iekšienē, tad ir bezjēdzīgi meklēt to otrā cilvēkā, vai kaut kur – apkārtējos priekšmetos un norisēs – tā ir tikai un vienīgi cenšanās aizpildīt tukšumu sevī.
Tāpēc baudi šodien to, kas tev ir, jūti to, ko tev patiesi gribās just un nepieķeries nevienam un nekam. Skaties apkārt ar plaši atplestām bērna acīm, skaties pasaulē kā brīnumā. Šajā dzīvē tev nekas nepieder, arī pati dzīve – ne. Dzīve ir dāvana, par kuru mums katram jābūt pateicīgam.

Mēs izjūtam pieķeršanos pašām visvienkāršākajām lietām – mīļās krūzītes, iemīļotās vietas dzīvoklī, no kuras mums patīk skatīties televizoru, iemīļotās vietas virtuvē, mīļotajām čībiņām vai zeķītēm. Mēs apkārt sev savācam savas mīļlietiņas un tas mūsos rada stabiltātes sajūtu, sajūtu, ka viss ir labi, ka esam drošībā.

Stabilitāte ir tas, uz ko cilvēks tiecas visas savas dzīves garumā un tā ir pati lielākā ilūzija, jo stabilitāte neeksistē. Kamēr cilvēks ir mirstīgs, stabilitātes vienkārši nevar būt.

Mēs gadiem ilgi varam iet uz nemīlamu darbu un dzīvot ar cilvēku, pret kuru mums nav nekādu jūtu, darīt to, ko jau sen vairs nevēlamies darīt, jo baidāmies no pārmaiņām. Mēs baidāmies kaut ko kardināli mainīt sava dzīvē, tāpec, ka mūs biedē nezināmais un mums bail, ka zaudēsim kontroli. Rezultātā mēs iemainām spilgtos mirkļus pret ikdienas pelēcību un rutīnu, tāpēc, ka tā mums ir mierīgāk un drošāk.

Ir bezjēdzīgi baidīties, jo pats trakākais, kas ar mums var notikt (kas arī nav trakākais) ir nāve, taču nāve ir neizbēgama, tāpēc baidīties nav no kā. Briesmīgāk ir nepamēģināt to, ko tev visu mūžu ir gribējies pamēģināt.

Dzīve ir spēle. Taču tie ir maldi, ka tajā viss ir iespējams. Tajā iespējams ir tas, ko tu sev atļausi.

Bet, ja nu tev pēkšņi sāks šķist, ka tev kaut kā ļoti pietrūkst – mīlestības, atbalsta vai kā cita, sāc vienkārši TO darīt citiem cilvēkiem

Ja tev kaut kas ir ļoti vajadzīgs, sāc vispirms to ATDOT. Sāc dalīties ar to, kas tev pašsam pietrūkst, bet tomēr tevī ir un tu ieraudzīsi, ka tā kļūst arvien vairāk, ka tas aug un visa būtība pildīsies ar milzīgu prieku un pateicības sajūtu.

Laime jau ir katrā no mums, un mēs jau sākotnēji esam pilnības, tikai jaiemācas sev uzticēties – sev un savām sajūtām, jūtām. Un, ja kāds, kurš tev ļoti patīk un kuru tu mīli, ļoti vēlēsies būt tev blakus, tāpēc ka blakus laimīgam un brīvam cilvēkam būt ir ļoti labi, tu varēsi tam piekrist. Un tu nekad nepiekritīsi kaut kam mazākam, nekā esi pelnījis.
Autors: Lana Jierkander
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Pavisam jocīgi sanāca :)

laimes noslepums

25.09.2018.

Šodien pilnmēness, lietus līst. Astro Līga saka: šis nav ne pirmais ne pēdējais pilnmēness, pārdzīvosiet arī šo. Protams, pārdzīvosim: ar prieku un smaidu. Pati smejos un ļoti gribu arī citus pasmīdināt, kā bērnībā 🙂

Un tam ir iemesls. Gluži pamatots.

Stāsts par to, kā mēs; šajā gadījumā konkrēti es, spējam sev sagādāt ekstremālas izklaides, radīt pārdzīvojumus, grūtības, pat ciešanas un pēc tam tās pārvarēt un gūt vai negūt no tām mācību.

Pirms pāris dienām es saņēmos un uzrakstīju “stāstu” par to, kā man “izgāja” diskusijā ar kādu sievieti: kā es jutos, ko es domāju, kā es šo situāciju redzēju un galu galā par maniem kompleksiem un visām ar tiem saistītajām lietām.

Es esmu ārkartīgi pateicīga gan šai sievietei, gan sev, gan situācijai, gan jums, mani mīļie draugi, atbalstītāji, bloga lasītāji un sekotāji, jo pat nebiju iedomājusies, ka varētu izpelnīties tik daudz mīļu, labestīgu, siltu, draudzīgu un atbalstošu vārdu. Tik daudz mīlestības un patiesas cilvēcības. Vienlaicīgi jutos iedrošināta, lutināta un skumjas pārvērtās priekā un laimes sajūtā. Protams, arī iedvesma uzreiz bija klāt, un ar prieku ķēros klāt nākamā žurnāla maketam.

Un tad, jau tuvāk vakaram piezvanīja Inese. Parunājāmies par darāmājiem darbiem un arī šo rakstu. Un viņa man pajautāja: “vai tiešām esi pārliecināta, ka šī kritika bija veltīta tev?”
Es stāvēju kā pārakmeņojusies: kā, vai tad var būt tā, ka es būtu kļūdījusies. Taču, nē! Tas nevar būt! Es taču neesmu jukusi! Atvēru vietu, no kurienes viss sākās…. Apžēliņ. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka viņa nerunāja par mani, par maniem tulkojumiem… Es to visu biju sadomājusies, jo, acīmredzot, tas ir tas, ko es domāju pati par sevi. Bet tajā brīdī, kad biju tajā – diskutēšanas procesā, pilnīgi skaidri apzinājos, ka runājam par to, ko daru es. Droši vien mistiķiem būtu savs izskaidrojums, psihoterapeitiem atkal cits, kāds, iespējams, man labprāt rekomendētu ar steigu ārstēties, iespējas ir dažādas. Taču, lūk, ko es no šī visa guvu:

  • Es skaidri zinu, ka, lai kaut kas mainītos, ir jāmainās pašam, ir jāņem un jādara tas, kam nevari nobriest: zem guloša akmens ūdens netek. Un tomēr esmu gana liels meistars sevis manīšanā, lai atrastu attaisnojumu, kāpēc neuzņemos šo atbildību un nedaru visu, kas no manis atkarīgs. Un Dievs izdarīja tā, lai es no dusmām vai aizvainojuma, vai taisnojoties, vai kā savādāk, uzdrošinātos izdarīt to, ko visu laiku ir gribējies izdarīt. Acīmredzot, savādākā veidā to izdarīt nebija iespējams.
  • Es sapratu, ka nevajag domāt citu vietā, jo tu nekad nezini, ko cilvēki patiešām domā.
  • Es uzzināju, ka arī būdams tāds, kāds esi – atklāts un “pliks”, tiksi pieņemts un atbalstīts, ja pats sevi pieņemsi tādu, kāds esi.
  • Es uzzināju, ka man apkārt ir tik daudz mīļu, sirsnīgu, gaišu cilvēku, tik, cik es pat iedomāties nespēju.
  • Es sapratu, ka drīkstu būt visāda: jocīga, kompleksaina, neperfekta, apjukusi, sakarīga vai nesakarīga un mani pieņems. Es nesaku – visi pieņems. Tā būtu ilūzija. Taču vienmēr mums apkārt ir cilvēki, kuri ir svarīgi mums un, kuriem mēs esam svarīgi. Ar kuriem mums saskan: domas, sajūtas, vērtības.

    Ir tik gaiša pateicības un laimes sajūta, un gribās izdarīt ko ļoti labu.

Mani ļoti interesē, vai arī jums dzīvē ir gadījušās tādas „jocīgas” situācijas, kurās redzat sev skaidru Zīmi par to, kas jādara un uz kurieni jadodas?

Pateicībā: Ginta

Gaidi, kad kāds tevi darīs laimīgu?

laimigs6

Man ir kāds draugs, kurš ir ļoti vientuļš. Viņam ir ļoti laba sirds un viņš izmisīgi vēlas atrast cilvēku, kurš saprot, kas ir labestība, lai turpmāko dzīvi pavadītu kopā.

Domāju, ka mums visiem ir pazīstamas šīs sajūtas: vēlme pēc dziļas sapratnes, cerība, ka atradīsies otrs cilvēks, kuram pietiks ar to, ka mēs esam, un kurš vēlēsies ar mums tuvas attiecības – ideja par to, ka mirklī, kad atradīsim tādu cilvēku, mūsu dzīve sakārtosies.

Kas notiks, ja mēs atteiksimies no šīs idejas?

Un, ja nu izrādās, ka tas viss, kas mums vajadzīgs pilnai laimei, ir mūsos?
Ja viss, kas mums nepieciešams pilnvērtīgai dzīvei mums jau tagad ir, nevis būs kaut kādā izfantazētā nākotnē?

Ja romantiskās idejas par ideālo partneri, kurš mums ir tik ļoti vajadzīgs, patiesībā ir tikai fantāzijas, kas mums it nemaz nepalīdz dzīvot?

Un patiesība ir tā, ka pat tie, kuri dzīvo pārī, zin, ka ilglaicīgas attiecības – tas nav bezgalīgs medusmēnesis, tajās ir sava vieta arī dažādām neērtībām un konfliktiem.

Un mūsu vēlmju piepildījums nav atkarīgs no otra cilvēka,
bet gan no mums pašiem.

Kas notiks, ja mēs atmetīsim visas šīs fantāzijas par ideālo partneri un labāku nākotni… un tā vietā sakoncentrēsimies uz iespēju atrast mieru šeit un tagad – paši sevī?

No kurienes atnāk šī miera sajūta?

Neviens negrasās kaut ko darīt mūsu vietā – labākajā gadījumā otrs cilvēks mūs uzklausīs un palīdzēs tikt ar sevi skaidrībā. Ja kāds ir gatavs tevi uzklausīt – tas jau ir milzīgs atbalsts, taču tas ir tas palīdzības veids, kuru tu vari saņemt no saviem draugiem un radiem. Tomēr savu vēlmju izprašana ir tas uzdevums, ar kuru mēs varam tikt galā patstāvīgi. Es nerunāju par to, ka partnerim nav nekadas jēgas, tomēr viņš šajā stāstā nav galvenā nepieciešamība.

Un tā, ko mēs varam izdarīt paši savā labā? Kas ir tas, kas dod mūsu dzīvē laimes sajūtu?

Vadoties no savas pieredzes, es varu teikt, ka koncentrēšanās uz tādiem priekiem kā ēdiens, izklaides, internets, sekss, alkohols, narkotikas, asas izjūtas un piedzīvojumi dod tikai īslaicīgu apmierinātības sajūtu un ar laiku mums sāk gribēties kaut ko vairāk.

Labsajūta atrodas kaut kur dziļāk: atrast savas dzīves jēgu, iemācīties novērtēt skaistos dzīves mirkļus, justies vajadzīgam, mīlestība. Taču, lai to visu saņemtu, mums nav nepieciešams meklēt partneri. To visu mes varam atrast sevī un apkārtējā pasaulē. Mēs varam sākt novērtēt dzīves nepastāvību un prieka mirkļus. Mēs varam strādāt citu cilvēku labā. Mēs varam mīlēt tos, kuri JAU IR mums blakus (pat tad, ja viņi par to nezin), nepazīstamus cilvēkus, ikvienu dzīvu būtni.

Iekšējais apmierinājums

Un, ja nu mēs varam to visu saņemt tā vienkārši – neko īpašu nedarot, esot savā vietā?
Un, ja nu šajā pašā brīdī mums jau ir viss nepieciešamais?
Paskatīsimies!

• Apstājies un paliec nekustīgs. Sēdi un neko nedari, klausies klusumā un vienkārši sajūti šo momentu.

• Pievērs uzmanību savam ķermenim, savai elpošanai, savām sajūtām, savām domām.

• Sajūti pastāvīgās izmaiņas sevī, un iemīli visu labo, kas šajās sajūtās ir.

• Iemīli visu, ko jūti, sākot no emocijām un domām, līdz pat ķermenim un elpošanai, sākot no nepastāvības, beidzot ar absolūto pilnību.

• Aizdomājies līdz vēlmei dot ko vērtīgu sev un citiem cilvēkiem.

• Attīsti sevī šo mīlestību pret sevi un cilvēkiem, izstaro vēlmi atbrīvoties no ciešanām, un padarīt priecīgus it visus – pirmkārt jau sevi.

• Aizdomājies par to, ka jau no pašas bērnības tu esi saistīts ar citiem cilvēkiem, ka viņi tevi atbalsta. Ka ēdiens, kuru tu ēd, ir tūkstošiem citu cilvēku darba rezultāts. Ka tu pats esi radies, pateicoties tam, ka satikās divi cilvēki. Šīs saiknes tevi ieskauj no visām pusēm, un tu esi daļa no pasaules. Tās ir dziļas saites, taču tās pastāvīgi mainās, un tā būs vienmēr.

• Aizdomājies par vidi, kurā tu dzīvo, par skaistumu, kurš pastāvīgi mainās. Šis skaistums ir katrā lietā, katrā matērijas gabaliņā.

Tas viss vienmēr ir pieejams, to var sajust jebkurā brīdī.

Tāda prakse var dot apmierinājumu un labsajūtu, tā neko neprasa, izņemot uzmanību, pateicību un mīlestību. Tas viss ir tevī!

Autors: Leo Babauta
Avots: transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Dzīvot nozīmē radīt

raditajs78

Dzīvē ir daudz muļķības. Cilvēks kaut kā dzīvo, bet vienalga nerealizē savus talantus. Mēs visu savu dzīvi pavadām gatavojoties. Gatavojamies dzīvot, bet tas mirklis nekad nepienāk. Mēs jūtam dvēselisko spriedzi, un dzīve izslīd no rokām. Tā plūst visu laiku, bet mēs tai tikai gatavojamies.
Mēs dzīvojam vien atsevišķas minūtes, kad nodarbojamies ar radošām lietām. Un nav svarīgi, kas tieši tiek radīts, galvenais ir tā sajūta, ka esi kaut ko radījis. Esi kļuvis par radītāju.
Tajā brīdī, kad tu jūti to, ka esi kļuvis radītājs (iespējams, tu vienkārši esi izdomājis kādu spēļmantiņu, uzzīmējis portretu), tu saproti, ka no šī brīža tu esi radītājs. Un tad tevī kaut kas sāk realizēties, kaut kas sāk ziedēt.

Slimības rodas no tā, ka mēs esam aizmirsuši, kā tas ir – radīt. Neviens neko nerada. Un, jo aktīvāk uz priekšu virzās tehniskais progress, jo augstāka mūsu civilizācijas pakāpe, jo mazāk ir iespēju radīt, jo mums jau tāpat visu dod gatavu. Un pasivitāte ir kļuvusi par likumu
Senatnē ļaudis dejoja, bēt mūsdienās mēs skatāmies, kā dejo citi. Mēs esam kļuvuši par pasīviem skatītājiem. Dzīve nevar dot gandarījumu, ja esi tikai skatītājs. Ir jāpiedalās tajā, ja vēlies būt laimīgs. Tās dēļ tev jādzīvo pilnu krūti un jāspēlē uz visu banku. Bet mēs esam vienkārši skatītāji. Viens cilvēks dzied, cits dejo, trešais glezno, bet mēs uz to visu skatāmies. Visa cilvēce ir pārvērtusies par skatītāju armiju, kuri ir pasīvi, kuri nekur nepiedalās. Pasivitāte nokauj Garu. Nav iespējams sajust savu vērtību, ja tu neko neradi.
Ošo
Tulkoja: Ginta FS

Es ticu tam, ka ikvienai dzīvei ir jēga

Sollena-Photography-Sandra

Visi mēs kaut kam ticam. Reliģiozi cilvēki tic tam, ka Dievs ir, ateisti tic tam, ka Dieva nav. Kāds tic politiķiem, kāds tic naudas varai. Mēs ticam, ka rīt būs labāk, kā šodien. Bet citreiz mēs ticam tam, ka tik labi, cik bija vakar, vairs nekad nebūs.
Ļaujiet man padalīties ar savu ticību!
Es ticu tam, ka ikvienai dzīvei ir jēga.
Es ticu tam, ka katram cilvēkam piemīt spēja radīt veselas pasaules ne tikai savā iztēlē, bet arī realitātē.
Es ticu tam, ka mēs esam atnākuši uz šīs Zemes, lai sajustu mūsu Radītāja ģeniālo plānu, kas slēpjas šajā brīnišķīgajā spēlē ar nosaukumu DZĪVE.
Es ticu, ka mūsos ir spēks, kas atrodas pašā virspusē un šo spēku var atrast tikai darbībā.
Es ticu, ka darbs ar sevi ir vienīgais, kas nepieciešams cilvēkam, lai viņš kļūtu laimīgs.
Es ticu tam, ka katrs solis tuvāk savam Garam, tuvina mūs mūsu patiesajai dievišķajai dabai.
Es ticu tam, ka “sviestmaizes” nav. Tikai patiesi meklējumi un darbības atnes rezultātus.
Es ticu tam, ka, lai cik grūti būtu bijis, it visi parbaudījumi ir doti tieši tik lieli, cik mēs spējam pārvarēt.
Es ticu ceļam bezgalības garumā. Un tikai iešanai pa to ir jēga.
Un es ticu tam, ka, ja cilvēks apstājas šajā ceļā, viņš “mirst”. Nav svarīgi, fiziski vai garīgi. Viņš nodod savu sirdi un tas ir līdzīgi nāvei.
Nekad neapstājies, jo katram tiks dots pēc viņa ticības.
Autors: Aleksejs Pohabovs
Foto: Sollena
Tulkoja: Ginta FS