Man pietiek nekaunības būt sev pašai

70832821_2036929599740186_5264704146170183680_n

Cenšoties būt mēs paši, mēs attālinamies no citiem, savukārt cenšoties iztapt citu vēlmēm, mēs attālinamies no sevis.

Klarisa Estes

Agrāk es sapņoju par to, ka patikšu visiem un dzīvoju, lai nopelnītu apkārtējo atzinību un mīlestību.
Tagad es to vairāk nevēlos.
Pirmkārt, es vēlos patikt pati sev, dzīvot mierā un harmonijā atbilstoši savām dziļākajām vērtībām. Jā, tas nav izdevīgi un ērti apkārtējiem, taču tā ir pamatota cena par tiesībām būt sev pašai.
Agrāk es vēlējos saņemt pateicību. Es darīju visiem visu un man bija kauns pateikt “nē”, man bija kauns ņemt samaksu par palīdzēšanu. Ka gan tā var!?

Tagad es stingri sekoju savām sajūtām un cienu savas robežas.
Jā, iespējams, tas izskatās egoistiski, taču es drīzāk aiziešu uz ieplānotu manikīru, nevis kāda cita vietā darīšu to, ko viņš var izdarīt pats, bet vienkārši nevēlas kustināt savu piekto punktu.
Te ir izņēmumi, taču arī tie ir apzināti. Ja es kādam kaut ko daru, tad tas nav no bailēm, bet gan no Mīlestības. Un tā ir mana izvēle.
Agrāk es uzskatīju, ka kauns ir dzīvot labāk par citiem un, ja tu dzīvo labāk un vieglāk, tātad tavs smagais krusts un tiešais pienākums ir padarīt laimīgus citus. Atdot visu savu naudu tāpēc, ka kādam ir grūtāk. Izdalīt savu apģērbu, kurš vēl pašai vajadzīgs. Atvadīties no lietas, kura man pašai patīk. Neko neprasīt. Atteikties no tā, ko man piedāvā. Tā laika manā vēlmju sarakstiņā droši vien 70% no lietām bija par “mieru visā pasaulē”. Kāpēc? Zemapziņā es gaidīju kompensāciju no apkārtējiem, no pasaules, Dieva….
Es taču esmu tik laba, es neko neprasu sev. Tātad man pienākas vairāk kā citiem, es taču to esmu pelnījusi.
Tagad man pietiek nekaunības pārstāt kaunēties par savām vēlmēm. Es skaļi izsaku savas patiesās vajadzības. Ja man kads kaut ko dod, es nejūtos neērti vai kaut ko parādā. Es pieņemu. Ar patiesu pateicību.
Man ir apnicis tēlot, pirmkārt jau sev, ka viss materiālais man ir mazsvarīgs. Tā tas nav. Es gribu dzīvot skaisti un ērti, vidē ar skaistām lietām, un nedomāt par to, ka šodien labāk pirkt tos produktus, kas nevis garšo, bet kam ir atlaide.
Man ir apnicis uzturēt šiku fasādi un tērēt milzu enerģiju tās uzturēšanai. Daudzi domā, ka man ir ideāla dzīve, bet tā tas nav. Esmu dzīvs cilvēks, ir lietas, kas mani aizskar, es mēdzu gan ciest, gan raudāt, gan naktīs negulēt…
Agrāk es taisnojos par visu, kas man ir, teicu, ka man vienkarši ir paveicies.
Tagad tā vairs nav. Es zinu, ka tas ir manas apzinātas izvēles rezultāts. Un tikai es viena zinu, cik daudz tas prasījis piepūles – gan iekšējas, gan ārējas, lai pie tā nonāktu… Es vairs nevienam neļauju pazemināt manis sasniegto rezultātu vērtību. Tā ir mana dzīve un man tā patīk tāda, kāda tā ir.
Agrāk es vēlejos visus glābt, “panākt un padarīt laimīgus”. Tagad saprotu, ka pārmaiņas ir pietiekoši diskomfortabls un sāpīgs process, un katrs priekš sevis nolemj, vai viņš tam ir gatavs vai nav. Un nevienam nav jāmainās tikai tāpēc, ka tas būtu komfortablāk man, lai man nebūtu kauns par savu laimi un labklājību. Ja viņu izvēle ir būt nelaimīgiem, es to pieņemu. Bet sev izvēlos citu.
Agrāk man bija ieradums paciest un pieciest.
Vēl drusciņ pacieties – piespied sevi, izdari tā, lai cik nepatīkami tas tev nebūtu. Visi taču tā dara, vai tad tu esi kas īpašāks? Tagad es saku: ar mani tā nevar! Pirmkārt jau man pašai ar sevi.
Agrāk es sev neļāvu kļūdīties, neļāvu attapties muļķīgā vai dikomforta situācijā, man bija bail kaut ko ne tā pateikt vai izdarīt. Tagad es sev mierīgi atļauju izdzīvot arī tādu pieredzi. Nekļūdās tikai tas, kurš guļ.
Agrāk es baidījos pārtraukt attiecības un uzskatīju, ka labāk lai tas saglabājas, lai vai kādas tās būtu. Tas bija tik nogurdinoši, tas prasīja ļoti daudz Dvēseles spēku un laiku.
Tagad zinu, ka tas tā nav. Es saprotu, ka laimīgu attiecību pamats ir savstarpējā cieņa un katra cilvēka iekšējā brīvība. Tikai sākumā tas ir bailīgi, toties ar katru brīdi arvien skaistāk, kā tikko tu atlaid dzelžaino tvērienu. Un ar izbrīnu ieraugi sava partnerī nevis vienkarši sava scenārija statistu, bet atsevišķu brīnišķīgu un brīvu Personību, kura ar katru dienu attīstās un uzzied tavas acīs un kļūst arvien skaistāka un dziļāka.
Agrāk es vēlējos būt pareiza.
Es uzskatīju, ka kāda noteikuma izpildīšana būs man kā apdrošināšanas polise no visiem kreņķiem šajā netaisnīgajā pasaulē, ka tad ar mani nekas slikts nenotiks, jo es ievēroju noteikumus. Tagad es saprotu, ka tā tas nav, un dzīvē vienmēr ir mācību stundas un pārbaudījumi, un, ja tos cieņpilni izeju, tie pārvēršas par maniem resursiem.
Agrāk man ļoti gribējās, lai mani labi novērtētu, pastāvīgi dotu pozitīvu atpakaļsaiti, slavētu, liktu labas atzīmes. Tagad es pati mācos sajust un apzināties savu iekšējo vērtību – neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un vērtējumiem.
Agrāk es uzskatīju, ka, lai būtu veiksmīga, man visu laiku kaut kas ir jāsasniedz. Tagad es dodu priekšroku būt laimīgai un visu laiku uzturēt noteiktu savu stāvokli.

Agrāk mani ļoti uztrauca tas, kā es izskatos citu acīs. Tagad es koncentrējos uz to, kā es pieņemu un mīlu pati sevi.
Agrāk es gribēju būt laba. Tagad es gribu būt dzīva, nedaudz histēriska, nedaudz “ar tarakāniem”, vietām – pārāk aktīva, vietām – slinka, nedaudz rupja, drusku skarba un asa, dažkārt spīdoša un spoža, dažkārt nomākta un pazaudējusies…
Es negribu izskatīties, es gribu BŪT.
Katru dienu būt DZĪVA, LAIMĪGA un ĪSTA!

Tamāra Arhipova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mazā laimes rūpnīciņa

laimes rupnicina

Katra sieviete ir “maziņa laimes rūpnīciņa”! Diemžēl šodien – tikai potenciāla, jo, sākot jau no bērnudārza meitenes, nākamās sievietes māca būt vīriešiem – tas nozīmē, taisīt karjeru, mācīties matemātiku, ķīmiju un kaut ko sasniegt.

Taču laime jau ir šeit – sievietes ķermenī. Jau būdama pavisam maziņa meitenīte, vēdiskā sieviete zināja, ka viņā ir bagātības un pārpilnības enerģija un galvenais uzdevums bija saglabāt to, ko Dievs viņai dāvājis.

Jāsaprot, ka bez šīs parpilnības enerģijas un spējas baudīt nekas nebūs. Tas ir tas, kas pievelk vīrieti. Caur šo sievieti plūst laimes straume, bet viņš – vīrietis to bauda.

Kāpēc bruņinieki agrāk cīnījās par savu sirds dāmu? Kāpēc cēlie vīri savām sievietēm dāvināja dāsnas dāvanas?

Viņi zināja šo noslēpumu: ja sieviete būs laimīga, apmierināta un būs viņam blakus, viņam būs gan laime, gan bagātība.

Marina Lanskaja
Foto: Jevgēņijs Litovčenko
Tulkoja: Ginta FS

Sievietes vēlmes

sieviskibas pasapzina

Sievietes vēlmes ir viņas “dzīves enerģijas” atspoguļojums.

Ja viņa ir dzīve, tātad vēlmes ir. Ja vēlmju nav – viņa ir “zombijs”. Vēlmes var būt dažādas, tām nav obligāti jābūt materiālām: kleita vai ceļojums, pilnībā bagātinošas – baudīt dabu, paelpot svaigu gaisu parkā, pabarot vāveres vai piekārt aizkarus, pārstumt skapi vai aiziet ciemos…

Vēlmes tā ir sievietes daba. Neļaujot savām vēlmēm īstenoties, tu kropļo savu sievišķo būtību. Un pēc tam ilgi vari brīnīties, kur pazudusi labklājība un veselība un, kāpēc.

Ja sieviete uz jautājumu “ko tu gribi?” nevar ilgāk kā pāris minūtēs atrast atbildi, ar viņu kaut kas nav labi. Savai dabai sekojoša, vesela un mundra sieviete gandrīz uzreiz pateiks, ko grib: ēst, gulēt, vannu, masāžu, pie friziera, aizbraukt ciemos pie mammas utt.

Ar savām vēlmēm mēs radām vīrietim iespējas. Ja sievietei nav vēlmes – vīrietim nav iespēju augt un attīstīties.

Ja nav iespējas tūlīt un tagad dabūt to, ko vēlies, tas galīgi nav iemesls atteikties no sava sapņa. Vienkārši ieliec savu vēlmi kastītē ar uzrakstu “Tad, kad radīsies iespēja”.

Nekad nevajag uzskatīt savu velmi par sliktu, ja tā atnākusi laikā, kad tev un tavam vīram ir grūti laiki. Vēlme vienmēr ir laba. Un savam vīrietim pasaki: es vēlos. Kad būs tāda iespēja. Man jau tagad ir labi kopā ar tevi, bet vēlāk būs vēl labāk. Un viņš noticēs, ja tu pati tam ticēsi un izjutīsi šo savu vēlmi. Neviena vēlme nenāk pie mums bez iespējas to realizēt, jo realizācijas iespēja ir ietverta pašā vēlmē. Iespējams, vēl nav pienācis īstais laiks. Gadās, ka tā realizējas ne gluži tajā formā, ko biji iecerējusi. Nekas. Uzraksti savu sarakstiņu ar savām vēlmēm, patrenējies. Ar to mēs palīdzam tās atlaist un atbrīvojam telpu, mēs ļaujam sev mierīgi gulēt.

Kāds var teikt: priekš kam rakstīt, viss tāpat jau ir skaidrs? Nu, nē! Vēlmes labāk “izvilkt” un glabāt kaut kur atsevišķi. Uzrakstīsi un būs tev miers. Šajā sarakstiņā tu radīsi mieru – ja reiz uzrakstīts, var nepārdzīvot, piepildīsies – vai arī izrādīsies, ka ir arī tadas vēlmes, kuras nepiepildās, jo nav tavas, tātad netērēsi velti enerģiju par tām domājot.

Uzraksti sarakstiņu!

T. Poļakova
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēstule meitai

zimejums Софья-Облачко-☁

«Padomi manai 13 gadīgajai meitai. Atvērt  tad, kad manis vairs nebūs» – joku vēstule-testaments, publicēta avīzē The Times.

Lūk, Mīļā, tikai nedaudzas lietas, kuras es uzzināju pateicoties savai pieredzei un kuras, iespējams, noderēs arī Tev Tavā dzīvē. Saraksts nav pilnīgs, bet iesākumam būs gana. Bez tam, pateicoties apdrošināšanai, es Tev atstāju kaudzi naudas, tā kā vari pa taisno doties uz eBay un sapirkties sev vintāžas kleitas, kuras Tev tik ļoti patīk. Tu tajās izskaties tik skaista. Tu vienmēr esi skaista.

GALVENAIS – pacenties būt labs cilvēks. Tu jau esi labs cilvēks, mana maziņā, – Tevī ir tik daudz labestības, ka man sirds vai plīst un es tik ļoti vēlos, lai Tu tāda arī paliktu. Turpini krāt sevī gaismu. Vienkārši apsoli sev, ka starosi pastāvīgi un nemainīgi, – kā lampiņa, kura izstaro siltu gaismu. Cilvēki vēlēsies pieiet Tev tuvāk, lai sajustos laimīgāki, un kaut ko izlasītu tavos gaismas staros. Tu spoži starosi tumsas pasaulē un bangojošajās straumēs, un tas Tevi pasargās no trauksmes par lietām, kuras mūs iztukšo – “būt modernai un krutai”, “būt veiksmīgākai par visiem pārējiem” vai “būt tievai”.

OTRAIS – vienmēr atceries, ka deviņos no desmit gadījumiem Tev ir nevis nervu sabrukums, bet gan vienkārši ir vajadzīga silta tēja un cepumiņš. Tu būsi pārsteigta, cik bieži mēs jaucam vienu ar otru. Katram gadījumam, lai vienmēr Tev rokas stiepiena attālumā ir liela kaste ar cepumiem.

TREŠAIS – vienmēr novāc tārpiņus no trotuāra un noliec zālītē. Viņiem izdevusies slikta diena, ja reiz izrāpojuši tik bīstamā vietā, bet viņi taču nes tik daudz labuma… uzirdina zemi un vēl kaut ko (par šo pajautā tētim, es šobrīd cenšos neiegrimt sīkumos).

CETURTAIS – par saviem draugiem izvēlies tos, kuri tuvāki Tev – īstajai, tāpēc, ka Tev viegli ar viņiem jokoties un Tu ar viņiem jūties tā, it kā būtu uzvilkusi savu pašu labāko kleitu, pat, ja tajā brīdī esi tikai krekliņā. Nekad nemīli to, kuru, Tavuprāt, vajadzētu uzlabot, vai to, kurš liek Tev domāt, ka jāuzlabo ir Tevi. Pasaulē ir puiši, kurus pievelk meitenes, kuras izstaro gaismu; viņi stāvēs Tev blakus un klusā balsī čukstēs Tev ausī, un no šiem vārdiem prieks ielīs Tavā sirdī. Grāmatas par vampīriem ir īstenība. Iedur dunci viņiem sirdī un mūc.

Draudzējies ar savu ķermeni. Un nekad nedomā par to, kā par problemu. Laiku pa laikam noglāsti savas kājas un pateicies tām, par to, ka tās prot skriet. Uzliec rokas sev uz vēdera un baudi to, cik Tu esi silta un mīksta, – nenogursti brīnīties par to pasauli, kas pulsē Tevī, par šo brīnišķīgo dzīvo pulksteni, kurš tikšķ, – es tā darīju, kad nēsāju Tevi zem sirds un sapņoju par Tevi katru nakti.

Kad nezini, ko teikt sarunā, – uzdod jautājumus. Pat tad, ja Tu atrodies blakus cilvēkam, kurš kolekcionē 70-to gadu naglas un skrūves, jo, iespējams, Tev nekad vairs nebūs iespējas par 70-to gadu skrūvēm un naglām uzzināt tik daudz, cik šobrīd, un Tu nekad nezini, kurā brīdī Tev šīs zināšanas var noderēt.

Te nu es plūstoši pāreju pie nākamā padoma: dzīve dalās BRĪNIŠĶĪGAJOS LAIKOS, kurus Tu baudīsi un DRAŅĶĪGAJOS NOTIKUMOS, kuri nākotnē pārvērtīsies par aizraujošiem stāstiem un anekdotēm. Lai cik grūti arī klātos, Tu visu spēsi pārciest, ja iedomāsies, kā pēc daudziem gadiem Tu draugiem par to stāstīsi un viņi aizrautīgi klaigās: “Tiešām?! Nē! Tas nevar būt!”

Mazā, pacenties ieraudzīt pēc iespējas vairāk saulrietu un saullēktu. Pamet visu, lai paostītu skaistās rozes ceļmalā. Vienmēr tici, ka vari izmainīt pasauli – pat tad, ja tas ir tikai drusciņ, tāpēc, ikviens “drusciņ” gaida to, kas viņu izmainīs. Ceļo pa dzīves ceļiem kā sudraba akmentiņš, – lai mūzika dod Tev spēku un enerģiju; grāmatas lai kļūst par kartēm, kas norādīs Tev ceļa galamērķi.

Dāsni uzņem viesus un nepārstaj mīlēt, dejo ērtos apavos un runā ar tēti un Nensiju par mani katru dienu un nekad, nekad nesac pīpēt. Tas ir tas pats, kas nopirkt mazu smieklīgu pūķīti, kurš pēc laika izaugs un nosvilinās pie velna visu Tavu māju.

Mīlestībā, Mamma

Autors: Nezināms
Zīmējums: Sofija Oblačko
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS