PAR savējiem

Manā mīļakajā Alekseja Balabanova filmā “Man sāp”, Makovecka varonis pasaka fantastisku frāzi: “Galvenais ir atrast savējos un nomierināties”…

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk pārliecinos par to, cik šī fraze ir godīga un patiesa.

Nav tik daudz laika, lai patiktu visiem, lai nevienu nesarūgtinātu, lai attaisnotu katra cerības. Tieši tāpat, kā tam nav nekādas jēgas.
Nav jēgas gaidīt abpusējību, ja visu laiku redzi tikai muguru.
Nav jēgas pāraudzināt pieaugušus cilvēkus un censties tos pieslīpēt savam redzējumam, kurā tie neietilpst, un nav jēgas pašam kļūt par kāda cita “pedagoģisko eksperimentu”.

Nav laika stāvet rindā pēc tiem, kuriem šāda rinda šķiet normāla.
Nav laika ticēt tam, ka kāds, kurš jau agrāk ar saviem zābakiem izbradājies pa tavu dvēseli, vairs nevēlēsies to atkārtot… vai vismaz pāraus apavus.
Nav laika gaidīt medaļas no tiem, kuri ar tām spekulē.
Un nav laika mistificēt kādu personīgo glābēju ierašanos, kuri trauksies pie tevis un aiznesīs tevi laimīgā dzīvē.

Taču ir jēga pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir, atstājot sev tiesības vai nu satuvināties vai NEsatuvināties.
Ir jēga nepadarīt par ienaidniekiem visus tos, ar kuriem tev nesaskan, bet macīties mijiedarboties ar dažādību, vai arī vienkārši aiziet tāpēc, ka nav iespējams to izdarīt.
Ir jēga nolemt dzīvot caurspīdīgumā, lai nevienu necenstos apmānīt ar saviem izdomātajiem tēliem, un lai pats sevi neapmānītu, cenšoties tikt skaidrībā ar citu maskām.
Ir jēga nevienam neatskaitīties par savām izvēlēm.
Un ir jēga nekad ne uz vienu neuzvelt atbildību par saviem lēmumiem, lai pēc tam neattaptos līdzatkarīga upura lomā.

Mani mīļie, atrast savējos, tas nav stāsts tikai par meklējumiem….
Tas vēl ir par spēju būt savējam tiem, ar kuriem tev ir tilts nevis siena.

Nemēdz būt tā, ka neko nevajag.
Taču gadās, ka patiesi tuviem cilvēkiem izdodas radīt to savu pasauli, pret kuru bezspēcīgs ir it viss, kas cenšas sagraut to no ārpuses…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram podiņam savs vāciņš

Mana draudzene Rita ir tiesu medicīnas eksperts. Viņai ir četrdesmit divi gadi. Viņai ir gari, slaidi pirksti un otrais dans aikido. Viņa pīpē stipras cigaretes, rupji lamājas un nebaidās no nāves. Ritai ir deviņus gadus jaunāks vīrs. Viņš ir galvenais arhitekts kādā lielā solīdā celtniecības kompānijā. Un ļoti skaists vīrietis. Viņš cep visgaršīgākās tortes, kādas vien esmu ēdusi. Un sacer bērnu pasakas saviem gadu vecajiem dvīņiem. Pats liek viņus gulēt, ja Rita ir darbā, un naktīs viņus aprauga, jo Rita darbā ļoti nogurst.

Otra mana draudzene Olga ir psihologs Ārkārtas situāciju ministrijā. Bija Beslanā. Viņas vīrs, kara ķirurgs, gāja bojā pirms divpadsmit gadiem. Pagājušogad viņa apprecējās ar kinooperatoru, kurš filmēja reportāžu par kādu no glābšanas operācijām. Sākumā viņi vienkārši draudzējās, pēc tam Olga iekļuva avārijā un viņš viņu pusgadu kopa. Paņēma darbā atvaļinājumu, lai nebūtu jābrauc komandējumos. Piestrādāja, filmēja kāzas. Olga, neskatoties uz ārstu prognozēm atkopās un sāka staigāt. Olgas dēls viņu sauc par tēti. Bet viņš lepojas ar to, ka puika piedalījās fizikas olimpiādē Stokholmā.

Maša ir filosofijas profesore. Apprecējās ar vīrieti bez izglītības. Bet viņš ceļ viņiem māju, gatavo ēdienu, dievina bērnus un neļauj viņiem trokšņot, kad mamma gatavojas lekcijām. Maša ir apsēsta ar savu zinātnisko karjeru un plāno uz gadu aizbraukt stažēties Ķīnā. Savukārt viņas vīrs ir apsēsts ar Mašu. Viņš nezin, kas ir Hendelis un nav lasījis eksistenciālistus. Toties viņš ļoti labi zin, kāds Mašai ir kājas izmērs un nekad neaizmirst nomainīt viņas mašīnai vasaras riepas uz ziemas. Un vēl Mašas vīram ir reāls bizness, kas ražo kokapstrādes galdus. Oligarhs viņš nav, bet miljonārs gan.

Kad man kāds sāk stāstīt par to, kādai jābūt ideālai sievietei, lai viņu mīlētu un apprecētu, es skaļi smejos. Tāpēc, ka mīl ne jau ideālās, bet tās, kuras der. Ar visām plaisām un negludumiem. Katram podiņam savs vāciņš. Katrs podiņš atradīs savu vāciņu. 

Tāpēc nevajag baidīties dzīvot tā, kā vēlies un būt ar to, ar kuru vēlies būt.
Tas ir viss, ko šodien vēlējos jums pateikt.
Apskauju.

Jeļena Pasternak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Manas dzīves durvis

Manas dzīves durvis ir izvietotas tā, ka pa tām var ienākt ar manu piekrišanu, bet iziet – ar savējo. Jebkurā laikā.

Ne vienmēr tā ir bijis, taču godīgāk par šo nekad nav bijis. Un tā tas arī paliks.

Turklāt es sen esmu atbrīvojusies no bērnišķās sevis mierināšanas, ka aizejošos noteikti vajag nosaukt par svešajiem un sliktajiem, bet palikušos – par savējiem un labajiem.

It nemaz.

Aiziet pat paši brīnišķīgākie cilvēki, ja mūsu laiks kopā ar viņiem ir beidzies.

Taču šī laika vērtība nemainīgi transformējas pateicībā par visu, kas mūs saistījis.
Jā, aiziet dažādi, taču tieši aizejot, cilvēks atklāj savu būtību.

Iespējams, kādam arī vajag uz atvadām izmest riekšavu nešķīstu vārdu, un arī tos iemest nevis sejā, bet kaut kur – sāņus… – labi, tātad vajag. Un tā ir tikai viņa darīšana un nevis tā, kam tie domāti.

Kāda spēkos nav atzīt to, ka, lai izšķirtos nav obligāti otru pazemot, taču noteikti vajag atstāt savu atbildības daļu par to, kas jau ir kļuvis par pagātni.

Kādam ir svarīgi aiziet vīlušamies.

Taču, kā es bieži saku, vilšanās ir vīlušos problēma. To, kuri sākumā tev piedēvē neesošo, bet pēc tam pieprasa kā no esošā.
Kā likums, cilvēki, kuri vīlušies citos, no sevis nepieprasa neko.
Bet kāds prot šķirties tā, kā šķiras pieauguši, ne tikai pēc pases, cilvēki (protams, ja vien tie nešķiras no tā, kurš tos salauzis, atklāti izmantojis vai pazemojis) – tie nepazūd kaut kur tukšumā, bet atrod iespēju parunāties, pateikties, atvadīties.

Mēs esm dzīvi un mēs maināmies.

Mainās mūsu prioritātes, mūsu vajadzības, mūsu iespējas.
Un, ja šīs pārmaiņas pēkšņi atklāj, ka vakardienas saskares punkti ar citiem cilvēkiem šodien vairs nav aktuāli, tad diez vai vajag kaut ko mākslīgi paildzināt – to, kā vairs nav.
Un diez vai vajag likt šķēršļus kāda aiziešanai. Ja cilvēkus vairs nesaista labprātīga klātbūtne otra dzīvē, tad ar ko gan saistīs piespiešana?

To vajadzētu atcerēties visiem, kas domā, ka noturēt – nozīmē atgriezt zudušo.
Kad attiecības beidzas, tās beidzas visiem to dalībniekiem. Vienkarši kāds to jau ir sapratis un pieņēmis, bet kāds vēl pagaidām nav paspējis.

Dzīve ir abpusēja… un vienmēr tāda ir bijusi
Ielaist visus nozīmē ne ar vienu nebūt kopā pa īstam. Tikai mierināt sevi ar savas iedomātās popularitātes ilūziju un peldēt pa iespējamās draudzības virspusi.

Ielaid tos, kurus patiesi ielaid. Un ieeja šeit ir caur sirdi. Caur saskaņu. Caur reālu interesi. Caur tuvības dzīpariem.
Neielaist nevienu – tā ir vēl kaitīgāka un graujošāka ilūzija, kurā patiesībā nav nekā, izņemot iedomību un privātīpašnieciskumu.

Ja mūsu dzīve pēkšņi sāk atgādināt slikti uzkoptu hosteli ar nesaprotamiem iemītniekiem, nevienam no kuriem neizkļūt brīvībā – tad ir ko padomāt. Un ir ko mainīt.

Atvadīties viegli – tā nav vienaldzības un biezādainības pazīme. Tas ir tikai apliecinājums tam, ka esi atteicies no nebrīves.

To es novēlu mums visiem.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pienāk tāds laiks

Foto cottonbro

Agri vai vēlu mēs visi dzīvē nonākam līdz pārsātinājuma punktam ar visa veida cilvēciskajām attiecībām.Tas var notikt rīt vai aizparīt, nākamgad vai pēc paris gadiem. Tādu stāvokli es saucu par briedumu. Manuprāt tas gan skan pārāk skaļi.

Viss ir daudz vienkāršak: tu saproti, ka viss, kas noticis, kas var notikt, vairs neaizskar tevi tik dziļi. Ne jau tāpēc, ka tu būtu uzaudzējis biezu ādu. Vienkarši tevī ir tik daudz dažādu veidu attiecību, ka jaunām nav vietas.

Un tad tu tām ej garām, līdz kaklam piepildīts un viscauri ievainots, taču spēcīgs un pārliecināts par savu bagātību.  

Tevi ne ar ko vairs nevar pārsteigt, tev arī nav vajadzīgs nekas īpašs, tikai pats mazumiņš, bet īsts.

Pārsātināts it visā, tu meklē tikai vienu – mieru. Tu esi gatavs atdot savu mīlestību, pret pieskārienu klusumā, kad vārdi ir lieki, bat balsis aizbiedē gribu. Tu gribi draudzību, bet tādu, kad klusēšana ir daiļrunīgāka par jebkuriem vārdiem, bet rīcība pierāda to, ko ar vārdiem pierādīt nevar.

Ir pagājis skaņu laiks. Tagad tu smaidi dzeltenajām rudens lapām peļķēs uz melnā asfalta, tu sajūsminies par sava senā drauga izvēli, kurš pamezdams visas savas svarīgās lietas, skrien no otra pilsētas gala pie tevis, lai kopā siltā virtuvē apēstu picu.
Tagad tu attiecībās novērtē nevis to, ko saņem un atdod, bet to, ka vienkarši esat kopā.

Elčins Safarli “Man tevi apsolīja”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēki ir kopā, kamēr viņi grib būt kopā

Елена-Маркова1

Cilvēki ir kopā, kamēr viņi grib būt kopā. Ne pienākums, ne gods, ne morāle nevar pienaglot vienu cilvēku otram. Kad cilvēks grib aiziet, viņš aizies, aizies no mājām, no bērniem, no mirstoša invalīda. Kamēr negrib – paliks blakus.

Kad cilvēks grib būt ar tevi kopā, nekādi tavi trūkumi viņam nepatraucēs. Kad cilvēks grib aiziet, nekādas tavas labās īpašības viņu nenoturēs.

Lai cik neglīts un nepievilcīgs tu būtu, vienmēr atradīsies kāds, kuram tu patiksi. Lai cik tu būtu skaists un iekārojams, ir kāds, kurš tevi atstums.
Ja tevi atstūmuši, tas neko nenozīmē. Tu nekļūsti ne sliktāks, ne mazāks, un nekas briesmīgs nav noticis. Tavs cilvēks ir pasaulē un viņš tevi pieņems.

Ja tevi pieņēma, reiz jūs šķirsieties – ja ne dzīvē, tad nāvē. Novērtē to, kas tev ir no nenožēlo zaudēto un nebaidies pazaudēt.
Priecājies, ka ir cilvēks, kurš staro tev. Staro pats: jo vairāk gaismas – jo mazāk baiļu – jo mazāk tumsas Dvēselē.

Lapa, kura vēlas atgriezties pie koka, var peldēt pret straumi un lidot pret vēju. Bet koks to nepieaudzēs pie vecā zara.
Jo vairāk mīli, jo vairāk dod mīlestību, jo vairāk tev paliek. Savukārt, ja dodot mīlestību tu jūti sāpes vai naidu – tātad tu cilvēkam iedevi indi šokolādes glazūrā. Diez vai var prasīt pateicību par tādu dāvanu.

Atlaid! Ļauj cilvēkam būt kaut kam citam nevis tikai tavas mīlestības spogulim – vēl jo vairāk tieši tāpēc, ka tā patiešām ir. Izšķīst mīļotajā ir rets talants un rets lāsts. Esi tu pats, esi cienīgs, aizmirsti par bailēm – reiz tās vienalga atgriezīsies, bet – ne šodien.

Tici. Uzticies. Sildi. Pateicies. Nedomā par to, kas var būt, – tikai par to, kas ir šeit un tagad, ugunī un ūdenī, zem zvaigznēm.
Aizej pirms no mirušas mīlestības sāks smirdēt pēc maitas. Atnāc līdz vēlme kļūs par apmātību.
Tas, kas pirkts par naudu, maksā tikai naudu. Tas, kas izdiedelēts, izvaimanāts, atņemts un nozagts, reiz tiks atņemts simtkārt. Tas, kas dots no labas gribas, no sirds – ir nenovērtējams.

Kā atpazīt tavu cilvēku? Vienkārši. Tu iesi un sastapsi viņu ceļa vidū. Viņš nezināja. Tu nesauci. Jūs atradāties. Un lai kur arī agrāk būtu gājuši, tagad jums ir pa ceļam.
Nika Bathen
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Jeļena Markova
Tulkoja: Ginta FS