Manas dzīves durvis

Manas dzīves durvis ir izvietotas tā, ka pa tām var ienākt ar manu piekrišanu, bet iziet – ar savējo. Jebkurā laikā.

Ne vienmēr tā ir bijis, taču godīgāk par šo nekad nav bijis. Un tā tas arī paliks.

Turklāt es sen esmu atbrīvojusies no bērnišķās sevis mierināšanas, ka aizejošos noteikti vajag nosaukt par svešajiem un sliktajiem, bet palikušos – par savējiem un labajiem.

It nemaz.

Aiziet pat paši brīnišķīgākie cilvēki, ja mūsu laiks kopā ar viņiem ir beidzies.

Taču šī laika vērtība nemainīgi transformējas pateicībā par visu, kas mūs saistījis.
Jā, aiziet dažādi, taču tieši aizejot, cilvēks atklāj savu būtību.

Iespējams, kādam arī vajag uz atvadām izmest riekšavu nešķīstu vārdu, un arī tos iemest nevis sejā, bet kaut kur – sāņus… – labi, tātad vajag. Un tā ir tikai viņa darīšana un nevis tā, kam tie domāti.

Kāda spēkos nav atzīt to, ka, lai izšķirtos nav obligāti otru pazemot, taču noteikti vajag atstāt savu atbildības daļu par to, kas jau ir kļuvis par pagātni.

Kādam ir svarīgi aiziet vīlušamies.

Taču, kā es bieži saku, vilšanās ir vīlušos problēma. To, kuri sākumā tev piedēvē neesošo, bet pēc tam pieprasa kā no esošā.
Kā likums, cilvēki, kuri vīlušies citos, no sevis nepieprasa neko.
Bet kāds prot šķirties tā, kā šķiras pieauguši, ne tikai pēc pases, cilvēki (protams, ja vien tie nešķiras no tā, kurš tos salauzis, atklāti izmantojis vai pazemojis) – tie nepazūd kaut kur tukšumā, bet atrod iespēju parunāties, pateikties, atvadīties.

Mēs esm dzīvi un mēs maināmies.

Mainās mūsu prioritātes, mūsu vajadzības, mūsu iespējas.
Un, ja šīs pārmaiņas pēkšņi atklāj, ka vakardienas saskares punkti ar citiem cilvēkiem šodien vairs nav aktuāli, tad diez vai vajag kaut ko mākslīgi paildzināt – to, kā vairs nav.
Un diez vai vajag likt šķēršļus kāda aiziešanai. Ja cilvēkus vairs nesaista labprātīga klātbūtne otra dzīvē, tad ar ko gan saistīs piespiešana?

To vajadzētu atcerēties visiem, kas domā, ka noturēt – nozīmē atgriezt zudušo.
Kad attiecības beidzas, tās beidzas visiem to dalībniekiem. Vienkarši kāds to jau ir sapratis un pieņēmis, bet kāds vēl pagaidām nav paspējis.

Dzīve ir abpusēja… un vienmēr tāda ir bijusi
Ielaist visus nozīmē ne ar vienu nebūt kopā pa īstam. Tikai mierināt sevi ar savas iedomātās popularitātes ilūziju un peldēt pa iespējamās draudzības virspusi.

Ielaid tos, kurus patiesi ielaid. Un ieeja šeit ir caur sirdi. Caur saskaņu. Caur reālu interesi. Caur tuvības dzīpariem.
Neielaist nevienu – tā ir vēl kaitīgāka un graujošāka ilūzija, kurā patiesībā nav nekā, izņemot iedomību un privātīpašnieciskumu.

Ja mūsu dzīve pēkšņi sāk atgādināt slikti uzkoptu hosteli ar nesaprotamiem iemītniekiem, nevienam no kuriem neizkļūt brīvībā – tad ir ko padomāt. Un ir ko mainīt.

Atvadīties viegli – tā nav vienaldzības un biezādainības pazīme. Tas ir tikai apliecinājums tam, ka esi atteicies no nebrīves.

To es novēlu mums visiem.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pienāk tāds laiks

Foto cottonbro

Agri vai vēlu mēs visi dzīvē nonākam līdz pārsātinājuma punktam ar visa veida cilvēciskajām attiecībām.Tas var notikt rīt vai aizparīt, nākamgad vai pēc paris gadiem. Tādu stāvokli es saucu par briedumu. Manuprāt tas gan skan pārāk skaļi.

Viss ir daudz vienkāršak: tu saproti, ka viss, kas noticis, kas var notikt, vairs neaizskar tevi tik dziļi. Ne jau tāpēc, ka tu būtu uzaudzējis biezu ādu. Vienkarši tevī ir tik daudz dažādu veidu attiecību, ka jaunām nav vietas.

Un tad tu tām ej garām, līdz kaklam piepildīts un viscauri ievainots, taču spēcīgs un pārliecināts par savu bagātību.  

Tevi ne ar ko vairs nevar pārsteigt, tev arī nav vajadzīgs nekas īpašs, tikai pats mazumiņš, bet īsts.

Pārsātināts it visā, tu meklē tikai vienu – mieru. Tu esi gatavs atdot savu mīlestību, pret pieskārienu klusumā, kad vārdi ir lieki, bat balsis aizbiedē gribu. Tu gribi draudzību, bet tādu, kad klusēšana ir daiļrunīgāka par jebkuriem vārdiem, bet rīcība pierāda to, ko ar vārdiem pierādīt nevar.

Ir pagājis skaņu laiks. Tagad tu smaidi dzeltenajām rudens lapām peļķēs uz melnā asfalta, tu sajūsminies par sava senā drauga izvēli, kurš pamezdams visas savas svarīgās lietas, skrien no otra pilsētas gala pie tevis, lai kopā siltā virtuvē apēstu picu.
Tagad tu attiecībās novērtē nevis to, ko saņem un atdod, bet to, ka vienkarši esat kopā.

Elčins Safarli “Man tevi apsolīja”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēki ir kopā, kamēr viņi grib būt kopā

Елена-Маркова1

Cilvēki ir kopā, kamēr viņi grib būt kopā. Ne pienākums, ne gods, ne morāle nevar pienaglot vienu cilvēku otram. Kad cilvēks grib aiziet, viņš aizies, aizies no mājām, no bērniem, no mirstoša invalīda. Kamēr negrib – paliks blakus.

Kad cilvēks grib būt ar tevi kopā, nekādi tavi trūkumi viņam nepatraucēs. Kad cilvēks grib aiziet, nekādas tavas labās īpašības viņu nenoturēs.

Lai cik neglīts un nepievilcīgs tu būtu, vienmēr atradīsies kāds, kuram tu patiksi. Lai cik tu būtu skaists un iekārojams, ir kāds, kurš tevi atstums.
Ja tevi atstūmuši, tas neko nenozīmē. Tu nekļūsti ne sliktāks, ne mazāks, un nekas briesmīgs nav noticis. Tavs cilvēks ir pasaulē un viņš tevi pieņems.

Ja tevi pieņēma, reiz jūs šķirsieties – ja ne dzīvē, tad nāvē. Novērtē to, kas tev ir no nenožēlo zaudēto un nebaidies pazaudēt.
Priecājies, ka ir cilvēks, kurš staro tev. Staro pats: jo vairāk gaismas – jo mazāk baiļu – jo mazāk tumsas Dvēselē.

Lapa, kura vēlas atgriezties pie koka, var peldēt pret straumi un lidot pret vēju. Bet koks to nepieaudzēs pie vecā zara.
Jo vairāk mīli, jo vairāk dod mīlestību, jo vairāk tev paliek. Savukārt, ja dodot mīlestību tu jūti sāpes vai naidu – tātad tu cilvēkam iedevi indi šokolādes glazūrā. Diez vai var prasīt pateicību par tādu dāvanu.

Atlaid! Ļauj cilvēkam būt kaut kam citam nevis tikai tavas mīlestības spogulim – vēl jo vairāk tieši tāpēc, ka tā patiešām ir. Izšķīst mīļotajā ir rets talants un rets lāsts. Esi tu pats, esi cienīgs, aizmirsti par bailēm – reiz tās vienalga atgriezīsies, bet – ne šodien.

Tici. Uzticies. Sildi. Pateicies. Nedomā par to, kas var būt, – tikai par to, kas ir šeit un tagad, ugunī un ūdenī, zem zvaigznēm.
Aizej pirms no mirušas mīlestības sāks smirdēt pēc maitas. Atnāc līdz vēlme kļūs par apmātību.
Tas, kas pirkts par naudu, maksā tikai naudu. Tas, kas izdiedelēts, izvaimanāts, atņemts un nozagts, reiz tiks atņemts simtkārt. Tas, kas dots no labas gribas, no sirds – ir nenovērtējams.

Kā atpazīt tavu cilvēku? Vienkārši. Tu iesi un sastapsi viņu ceļa vidū. Viņš nezināja. Tu nesauci. Jūs atradāties. Un lai kur arī agrāk būtu gājuši, tagad jums ir pa ceļam.
Nika Bathen
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Jeļena Markova
Tulkoja: Ginta FS