Īsta sieviete

vecmamina-nagi

Man nolūza nags. Nav liela bēda, taču garastāvoklis sabojājās. Sievietes mani sapratīs.

Šodien vispār kaut kāda jocīga diena: ķīmiskajā tīrītavā atdotā kleita nebija iztīrīta, bet vakarā man tā bija vajadzīga, nekur nevarēju atrast savas kurpes, tagad vēl, nags…
Visum, tu uz mani dusmojies?
Ieskrēju kafejnīcā paņemt kafiju un pie viena ieskatījos manikīra salonā. Saku, meitenes, vai varat palīdzēt, nags nolūza… lūdzu!…
Un, lūk, sēžu salonā, man labo nagu…
Redzu, kā pie administratores pienāk vecmāmiņa. Tāda kopta. Vienkārši, bet… ļoti pārdomāti ģērbusies, šallīte saskaņota ar cepurīti.
Un jautā: – jums manikīrs maksā 299 rubļus? – Jā. – Tas ir ar laku? – Nē.

Viņa pagāja maliņā. Pastāvēja. Padomāja.
Skaidri redzams, ka tie viņai ir pēdējie trīssimts rubļi. Un miljons “caurumu”, kurus tieši ar tiem varētu aizlāpīt.
Taču viņa nav vecmāmiņa. Viņa ir Sieviete. Bet Sievietei vajag koptas rokas. Jebkurā vecumā.
Viņa atkal pieiet pie administratora. – Sakiet, vai ar laku maksā 50 rubļus? – Nē, 220. – Divi simti divdesmit? – vecmāmiņa nobijusies iesaucās.
Nē, 500 rubļi viņas budžets “nepavilks”.
Viņa apņēmīgi sakārto cepurīti un iet prom.
Cik gan pazemojoša ir nabadzība.

Cik tas ir skumji, kad jāizvēlas starp vajadzīgo un nepieciešamo.
Kad, lai sevi palutinātu ir jātērē tas, ko nezini, kā pēc tam atjaunosi.
Taču Sieviete viņā ir dzīva. Viņa grib parastu, piezemētu prieku, tādu kā tīri, sakopti nagi, olīvas formā, grib sev patikt spogulī, grib būt skaista.
Nevis izskatīties pec Sievietes, bet būt Sievietei.

Nav Sievietei vecuma, ir tikai viņas Dvēseles stāvoklis. Pavasara stāvoklis.
Lūk vecmāmiņai Pavasarim pietrūka 500 rubļu.
Kā gan tā?! Manu roku tur manikīre Guļa. Piedodiet, Guļa, es tūliņ visu sabojāšu, bet…
Es pielecu kājās no krēsla un skrienu pakaļ vecmāmiņai, atvainojos, sievietei. Sie-vie-tei!!!! Pagaidiet! Neaizejiet! Viņa iztrūkstas un pagriežas. – Ejam uz manikīru, – es apņemu viņas plecus un pagriežu ar skatu pret salonu. – Kas jūs esat? – viņa nobijusies mulsi jautā. – Es? Nekas. Manikīra feja. Iesim uzkrāsosim jums nagus… – Man nepietiks naudas manikīram ar laku. Pietiks, pietiks. Šodien tieši akcija. Katrs simtais klients saņem manikīru dāvanā… Ar laku. – Vai tad es esmu simtais klients? – Protams, ka simtais! Pats simtākais klients pasaulē… Vecmāmiņa neuzticīgi dodas kopā ar mani pie administratores. – Vai tiešām man dāvanā manikīrs? – viņa vēl nespēj noticēt savai laimei.

Es stāvu viņai aiz muguras, rādu administratorei naudu un miedzu ar aci. Administratore Ļena visu saprot. – Jā-jā, viss pareizi. Es uzreiz nesapratu. Dodamies pie manikīres. Mums lūdzu ar laku. – Ai, es nekad dzīvē neko neesmu laimējusi, – viņa murmina, starojot laimē. Meitenes-meistari visu šo redzot smaida un saka vecmāmiņai: – Izvēlieties, kundze, pie kuras meistares vēlaties?

Vecmāmiņa vēl joprojām nespēj aptvert savu laimi: – Meitenes, mīļās, man vienalga, es parasti pati sev manikīru taisu, bet šoreiz sagribējās pie meistara… un, lūk, kāda veiksme!

Beidzot viņa apsēdās krēslā pie meistares, bet administratore Ļena viņai pieiet no muguras un saka: – Es aizmirsu jums pateikt, ka jums dāvanā vēl pienākas parafīna terapija rokām, – un izteiksmīgi skatās uz meistari. – Sapratu, meistare pamāja ar galvu un sāk darbu.
Vecmāmiņa burtiski izkusa. Gandrīz sāka raudāt.
Mēs ar Ļenu saskatāmies. Es parādu savu vidējo pirkstu, viņa smejas un atmet ar roku, sakot, nieki vien…
Un salonā sāka smaržot pēc Pavasara.

Un kafija garšīga un visas meitenes skaistas. Un dzīve skaista.
Ai, nieki vien ar manu rīta kleitu un kurpēm. Tātad tā vajadzēja.  Vakarā nebūšu ārēji krāšņa, toties iekšēji starošu laimē.
Es atgriežos pie savas meistares. – Piedodiet, es saku. Ko, jūs, man sajūta, it kā es būtu kino apmeklējusi, – smejas Guļa.
Es domāju par to, ka vienmēr vēlētos palikt Sieviete.

Jā, tieši tā, gribu gribēt. Gribu, lai neizsīktu šī vajadzība, – patikt sev. Vajadzība pēc Pavasara. Vajadzība mīlēt.
Patikt sev spogulī – nenovērtējami.
Griezt dārzeņus ar sakoptām rokām – nenovērtējami.
Sajusties skaistai, neskatoties uz krunciņām – nenovērtējami.
Man pienāk sms. Kāda izdevniecība, kura nesen nodrukāja manu rakstu, paziņoja, ka man pienākas honorārs. Un tā summa ir līdzvertīga manai dāvanai vecmāmiņai. Es rādu sms Guļai, viņa smejas un saka: – Re, kā! Bumerangs! Labais vienmēr atgriežas.
Es smaidu.

Es burtiski sajūtu, kā Visums man glauda galvu un saka: malacis, Oļa. Es izplūstu laimē un kļūstu skaista. Mūsu Visums visu redz.
Un vienmēr reaģē tieši laikā. Un šodien tas priecājas par manu vecmāmiņu. Atvainojos, Sievieti. Un kopā ar mums bauda Pavasari.
Krievu valodā Visums (Вселенная) taču arī ir Sieviete :)

Fotogrāfijā stāsta varone. Kad lūdzu atļauj publicēt šo foto, viņa teica: “Es nepaspēju lūpas uzkrāsot…” Es taču saku, īsta Sieviete!!!

Autors: Olga Saveļjeva

Tulkoja: Ginta Filia Solis