Laimīga un brīva

laimiga briva

– Dakter, atnācu pie jums uz pieņemšanu, palīdziet, esmu nomocījusies, risinot savas problēmas – risinu, risinu, bet tās kā nebeidzas tā nebeidzas. Visus savus spēkus tur esmu ieguldījusi, bet tās vēljoprojām kā ir, tā ir! Sešus gadus jau ar tām strādāju, mēģinu atrisināt, un – nekā. Ko man, Dakter, darīt?
Dakteris paskatījās pāri brillēm uz viņa priekšā sēdošo jauno, nomocīto sievieti – kājas izstieptas, rokas nolaistas, izmocījusies un apjukusi.
– Mans vārds ir Jeļena Viktorovna. Man jūs rekomendēja kaimiņiene – tante Vaļa. Viņa sacīja: ej, meit, pie Fedota Semjonoviča, manu problēmu viņš atrisināja turpat kabinetā, uz vietas, piecu minūšu laikā. Es nezinu, kas kaimiņienei bija par problēmu, viņa neteica, bet kā es to uzzināju, uzreiz atnācu pie jums!

Dakteris pasmaidīja. Viņš ļoti labi atcerējās tanti Vaļu.

– Viņa teica, ka esat Brīnumdakteris. Es gan ne īpaši ticu dažādiem “brīnumiem”, taču nu jau vairs nezinu, kur iet un kam lūgt palīdzību, visu esmu izmēģinājusi… Vai jums izstastīt konkrētāk manas problēmas?
– Nē, nav vērts, — balss dakterim bija patīkama un samtaina, tajā klausoties gribējās atslābt un nomierināties.
– Patiesībā viss ir skaidrs un nav nekādu brīnumu. Es jums tagad izskaidrošu, kā tālāk rīkoties. Un dakteris pasmaidīja.
– Sakiet, kādu mērķi jūs sev uzstādījāt, kad pirms sešiem gadiem sākāt risināt savas problēmas?
– Tādu arī uzstadīju – risināt savas problēmas!
– To jūs arī darāt, jūs taču vēlējāties risināt? Pareizi? Viss ir godīgi, jūsu sapnis īstenojās visus šos sešus gadus!
Jeļenai Viktorovnai acis “izlīda uz pieres”.
– Oioi, – viņa izdvesa.
– Vai plānojāt, ko darīsiet pēc tam, kad būsiet atrisinājusi savas problēmas? Ar ko nodarbosieties?
– Nē, īpaši neplānoju, tikai – tā nedaudz, — vēl joprojām domīgi teica Jeļena…
– Skaidrs. Jūs apkopojāt visus savus resursus un sakoncentrējāt tos uz problēmu risināšanu un tas tikai šīs problēmas baroja. Problēmas nevarēja aiziet, jo, ko gan jūs bez tām darītu? Tās jums bija vajadzīgas. Un tas vēl nav viss. No vienas puses jums šīs problēmas bija vajadzīgas, bet no otras – jūs visu laiku centāties tās atrisināt. Tā saucās – autoagresija. Jūs karojāt pati ar sevi. Skatoties uz jums, vērojot jūsu ārieni, var spriest, ka smagi karojāt. Uzvarējāt?
– Nē.
Ārsts noplātīja rokas.
– Jūs grasāties turpināt karot ar sevi? Jums ļoti daudz resursu aiziet šajā cīņā. Ar ko cīņas vietā jūs varētu nodarboties? Kas jums svarīgāk – atrisināt savas problēmas vai dzīvot mierā pašai ar sevi?
– Mierā…
Te Jeļena Viktorovna pieleca no krēsla:
— Tad ko tagad? Man jāsamierinās ar šīm problēmām? Man jāatzīst to eksistēšana par pareizu?!
– Manā skatījumā – tas ir pareizais risinājums. Tikai padomājiet par to, kas patīkami silda jūsu dvēseli, ar ko jūs vēlētos nodarboties jau tagad, jo jums vairs nevajag cīnīties ar problēmām un jums ir atbrīvojušies resursi. Kur jūs tos vēlētos novirzīt? Ko teiksiet? Un dakteris jautri piemiedza aci.
Jeļena Viktorovna pateicās burvju dakterim un devās mājās.
Pa ceļam viņa domāja par to, ka viņai patiešām labāk būtu dzīvot mierā ar sevi, nekā risināt savas nekādā veidā neatrisināmās problēmas. Redz, cik viltīgi šajā pasaulē viss uzbūvēts, ar vienu savu daļu radīju, ar otru – risinu, redz, kā tas notiek! Bet abas daļas manas. Bet es domāju, ka tā daļa, kas problēmas radīja, ir noskaņota pret mani, bet es biju noskaņota pret to. Es gribēju lai tā padodas pirmā, es gribēju to uzvarēt, uzskatīju to par ienaidnieku. Tagad tu esi mans draugs, piedod, ka cīnījos ar tevi! Piedod, ka gribēju, lai tu zaudētu, piedod, ka dusmojos uz tevi un piedod, ka biju pret tevi. Tu man esi svarīga, vajadzīga, es pieņemu tevi un esmu pateicīga par šo mācību. Tu taču esi Es.

Viegls pavasara lietutiņš “pamodināja” Jeļenu Viktorovnu no pārdomām.
– Kas aizkustina manu dvēseli?
Viņa nometa kurpes, kā bērnībā, un kā bērnībā sāka skriet pa peļķēm. Mazā Ļena. Garāmgājēji izbrīnā skatījās: kāds ar smaidu, kāds ar neizpratni, kāds izbrīnā, bet kāds ar pirkstu grozīja pie deniņiem. Bet mazajai Ļenai bija vienalga, jo viņa bija laimīga un brīva…

Autors: Mērija Rič
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Iemāci saviem bērniem risināt TIKAI TRĪS svarīgas lietas dzīvē…

vecaki un berni1

Daudzu vecāku dzīvi ir sabojājusi ideja par to, ka viņi ar saviem bērniem ir vienlīdzīgi. Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Man periodiski jautā, kāda ir mana attieksme pret bērnu audzināšanu un ko es uzskatu par pareizu audzināšanu. Mans atskaites punkts ir audzināšanas mērķis un galvenais uzdevums, un no šejienes tad arī izriet metodes un audzināšanas veidi.

Audzināšanas mērķis ir apmācīt cilvēku risināt TRĪS uzdevumus

– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību regulēt savas emocijas un vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību nodrošināt sevi un savas vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību realizēties sociumā

Un viss.
Viss pārējais ir lirika, kas nespēj aizvietot šos trīs uzdevumus, jo, ja reiz tu esi laidis pasaulē bērnu, tu esi atbildīgs par to, lai iemācītu šos trīs uzdevumus risināt.
Daudzus vecākus ir samaitājusi šī ideja par vienlīdzību ar saviem bērniem.
Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Tikai šī nevienlīdzība ir spējīga motivēt apgūt šīs iemaņas.
Kamēr vien tavs bērns uzskata, ka ir ar tevi vienlīdzīgs, viņam nav nekādas vajadzības pacelt savu pēcpusi, lai iemācītos risināt šos trīs uzdevumus.

Vecāki nav vienlīdzīgi ar saviem bērniem tikmēr, kamēr bērns nerisina šos uzdevumus patstāvīgi.
Un pat pēc tam, šī nevienlīdzība saglabājas, ja vecāki turpina augt un attīstīties, jo viedumam nav atpakaļgaitas, un šādu vecāku viedoklim vienmēr būs lielāks svars, kā viņu pašam gudrākajam bērnam.

Cieņas trūkums pret cilvēku, kuram ir lielāka pieredze un viedums kā tev, ir bezkaunība, kura vainagojas ar veselu rindu “grābekļu” tā bērna ceļā, kurš nolēmis, ka viņš JAU ir vienlīdzīgs ar tiem, ar kuriem reāli NAV vienlīdzīgs.

Šī vienlīdzības ideja sagrauj un sēj ilūzijas bērnu prātos, ka viņiem ir tās pašas pilvaras, kas viņu vecākiem. Tie ir murgi.

Līdz brīdim, kad tavam bērnam aprit 21 gads, viņam jāiemācās daži vienkārši noteikumi:

1. Viņam neviens neko nav parādā.
2. Noteikumus uzstāda tas, kurš maksā.
3. Unikalitāte un ģenialitāte ir pamats sava svarīguma sajūtai un lepnībai un reālajā dzīvē tām nav nekādas vērtības.
4. Reālais cilvēka vērtības mērs ir viņa prasmes – būvēt sociālo mijiedarbību un pārdot savus produktus un pakalpojumus. Tās ir prasmes, kas nes reālus rezultātus – gan finansiālo brīvību gan neatkarību no citiem cilvēkiem.
5. Centieni komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tiem, kas par tevi maksā un risina tavas problēmas – ir bezkaunīgi. Gribi uzstādīt savus noteikumus – maksā.
6. Lai citi cilvēki cienītu tavas robežas, tavu gaumi un vajadzības, tev tas jānopelna ar savu ieguldījumu kopējā lietā un kopējā “katliņā”. Autoritāte no gaisa nekrīt.
7. Attīstība ātrāk notiek tajos apstākļos, kuri ir tieši šobrīd. Ideāli apstākļi noved pie degradācijas, nevis attīstības un, ja cilvēks ātrāk vēlas kļūt savas realitātes burvis, viņam jāpieņem spēles noteikumi tādi, kādi tie ir šeit un tagad ar visiem to ierobežojumiem un problēmām.

Šī piedzīvojumu spēle (quest) arī ir pats īsākais ceļš uz veiksmi, uzplaukumu, labklājību un brīvību.
Autors: Ņina Rubšteina – psiholoģe un geštalt-terapeite
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Ja tev ko ļoti vajag, vispirms atdod To

milestiba4

Kā tikko mēs pieķeramies kādam, kā tikko attiecības mums kļūst par laimes simbolu – mēs zaudējam savu vieglumu un brīvību.

“Mūsu vēlmes ir tās, kas liek mums ciest”.
Karloss Kastaņeda

Kad piedzimstam, mēs esam brīvi. Mums laimei nav vajadzīgs kāds – bērnam ir labi pašam ar sevi.
Un tad mēs augam… Bērnība cilvēkam ir pats nozīmīgākais dzīves posms un visi notikumi, kas tajā notiek, atstāj savas pēdas mūsu tālākajā dzīvē. Kad bērns ir maziņš, viņam vienkārši ir vajadzīga aizsardzība un sirds siltums, un tāpec viņš pilnībā uzticas saviem vecākiem. Viņš ir tāds – maziņš, bet vecāki – tādi  lieli.

Un, ja vecāki strīdās vai kliedz, bērns nevar pat iedomāties, ka tiem var nebūt taisnība, vai arī viņi dusmojas tāpēc, ka netiek galā ar savām dzīves grūtībām. Pieņemt to, ka vecāki nav ideāli, bērnam nozīmētu nonākt briesmās. Un tāpec bērns izdara secinājumu, ka it visā, kas noteik ar vecākiem, vainīgs ir viņš Ja viņi strīdās un dusmojās – tātad viņš ir slikts un nav pelnījis mīlestību.

Taču vecāki nav ideāli un ļoti bieži kļūdās un runā kļūdainas lietas, taču visu, ko viņi saka, bēŗns pieņem par patiesību, un tas nogulsnējas viņa zemapziņā. Un nav nekāds brīnums, ka pēc kāda laika, bērns pārstāj sev uzticēties, bet iekšējā brīvība un laimes sajūta pazūd.

Un visa dzīve parvēršas vienā lielā vēlmē gūt apstiprinājumu tam, ka tu esi labs un esi vertīgs. Un mēs kļūstam atkarīgi no citu cilveku uzslavām un vērtējuma, no citu cilvēku mīlestības, no naudas, no pārticības un komforta.

Mīlestības pret sevi zaudēšana noved pie tā, ka mēs to sākam meklēt citos cilvēkos. Un, to atraduši, ļoti baidāmies pazaudēt. Un tad mums šķiet, ka, ja šis cilvēks aizies no mūsu dzīves, uz visiem laikiem aizies mīlestība, maigums, rūpes un visas citas labās lietas. Un mēs cenšamies saglabāt šīs attiecības pat tad, kad sen vairs nesaņemam un nevēlamies paši sniegt ne rūpes, ne mīlestību.

Pieķeršanās vienmēr rada bailes.

Bailes cilvēku padara smagu, neinteresantu, atņem viņam elastību, padara nespējīgu ātri mainīties. Bailes un pieķersanās nomoka cilvēku, atņem viņam dvēseles un fiziskos spēkus.

Ļoti bieži notiek tā, ka, reiz izjutuši no kaut kā laimi, mēs vēlamies pārdzīvot to vēl un vēl, un tas kļūst par beigu sākumu.

Kā tikko mēs pieķeramies cilvēkam, kā tikko attiecības ar kādu mums kļūst par laimes simbolu, mēs zaudējam savu vieglumu un brīvību, un sākam pretendēt uz otra cilvēka brīvību, mēs sākam pieprasīt garantijas, ka viņš vienmēr būs mums blakus un nekad mūs nepametīs.

Pretējā gadījumā kopā ar viņu aizies arī laime – mēs tam ticam, mēs tā jūtam un domājam. Taču nevienam negribās zaudēt savu brīvību, nevienam negribās nonākt cietumā. Pat tad, ja šis cietums būvēts no pastāvīgām rūpēm.

Mīlestība un pieķeršanās ir divi pretmeti.

Mīlēt nozīmē vienkārši vēlēt otram laimi un darīt visu, lai VIŅŠ būtu laimīgs.
Pieķeršanās ir vēlme, lai cilvēks būtu laimīgs AR TEVI.

Rezultātā sava mazvērtības sajūta un nebeidzama vēlme būt laimīgam pārvērš mus par naidīgiem egoistiem. Un mēs pastāvīgi pieprasām un atkārtojam: “Es, es, es!”. Tā ir atkarības un pieķeršanās galvenā pazīme.

Pašpietiekams cilvēks ļaus otram cilvēkam sev blakus būt tādam,
kāds viņš ir.

Kā atlaist cilvēku, kā kļūt brīvam?

Ir jāpaskatās uz savu dzīvi maksimāli skaidru skatu, tā, it kā tā būtu pēdējā tava mūža diena. Lai ko tu mīlētu, lai pie kā arī pieķertos tava sirds, tas viss paliks aiz nāves sliekšņa un tāpec vienīgais, kas tev atliek, priecāties par iespēju dzīvot, par būšanu šeit un tagad

Priecāties par visu, kas tev apkārt, par cilvēkiem, kuri piekrita doties kopā ar tevi šajā ceļojumā ar nosaukumu – Dzīve. Izdzīvojot katru mirkli, kā pēdējo – šeit un tagad, tu ātrāk sapratīsi, ko patiesībā tu vēlies.

Nekas šajā pasaulē nevar garantēt tev laimi

Laime ir process un iekšējais stāvoklis. Un, ja tā tev nav iekšienē, tad ir bezjēdzīgi meklēt to otrā cilvēkā, vai kaut kur – apkārtējos priekšmetos un norisēs – tā ir tikai un vienīgi cenšanās aizpildīt tukšumu sevī.
Tāpēc baudi šodien to, kas tev ir, jūti to, ko tev patiesi gribās just un nepieķeries nevienam un nekam. Skaties apkārt ar plaši atplestām bērna acīm, skaties pasaulē kā brīnumā. Šajā dzīvē tev nekas nepieder, arī pati dzīve – ne. Dzīve ir dāvana, par kuru mums katram jābūt pateicīgam.

Mēs izjūtam pieķeršanos pašām visvienkāršākajām lietām – mīļās krūzītes, iemīļotās vietas dzīvoklī, no kuras mums patīk skatīties televizoru, iemīļotās vietas virtuvē, mīļotajām čībiņām vai zeķītēm. Mēs apkārt sev savācam savas mīļlietiņas un tas mūsos rada stabiltātes sajūtu, sajūtu, ka viss ir labi, ka esam drošībā.

Stabilitāte ir tas, uz ko cilvēks tiecas visas savas dzīves garumā un tā ir pati lielākā ilūzija, jo stabilitāte neeksistē. Kamēr cilvēks ir mirstīgs, stabilitātes vienkārši nevar būt.

Mēs gadiem ilgi varam iet uz nemīlamu darbu un dzīvot ar cilvēku, pret kuru mums nav nekādu jūtu, darīt to, ko jau sen vairs nevēlamies darīt, jo baidāmies no pārmaiņām. Mēs baidāmies kaut ko kardināli mainīt sava dzīvē, tāpec, ka mūs biedē nezināmais un mums bail, ka zaudēsim kontroli. Rezultātā mēs iemainām spilgtos mirkļus pret ikdienas pelēcību un rutīnu, tāpēc, ka tā mums ir mierīgāk un drošāk.

Ir bezjēdzīgi baidīties, jo pats trakākais, kas ar mums var notikt (kas arī nav trakākais) ir nāve, taču nāve ir neizbēgama, tāpēc baidīties nav no kā. Briesmīgāk ir nepamēģināt to, ko tev visu mūžu ir gribējies pamēģināt.

Dzīve ir spēle. Taču tie ir maldi, ka tajā viss ir iespējams. Tajā iespējams ir tas, ko tu sev atļausi.

Bet, ja nu tev pēkšņi sāks šķist, ka tev kaut kā ļoti pietrūkst – mīlestības, atbalsta vai kā cita, sāc vienkārši TO darīt citiem cilvēkiem

Ja tev kaut kas ir ļoti vajadzīgs, sāc vispirms to ATDOT. Sāc dalīties ar to, kas tev pašsam pietrūkst, bet tomēr tevī ir un tu ieraudzīsi, ka tā kļūst arvien vairāk, ka tas aug un visa būtība pildīsies ar milzīgu prieku un pateicības sajūtu.

Laime jau ir katrā no mums, un mēs jau sākotnēji esam pilnības, tikai jaiemācas sev uzticēties – sev un savām sajūtām, jūtām. Un, ja kāds, kurš tev ļoti patīk un kuru tu mīli, ļoti vēlēsies būt tev blakus, tāpēc ka blakus laimīgam un brīvam cilvēkam būt ir ļoti labi, tu varēsi tam piekrist. Un tu nekad nepiekritīsi kaut kam mazākam, nekā esi pelnījis.
Autors: Lana Jierkander
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

10 lietas, pateicoties kurām, es kļuvu BRĪVA

woman-865021_1920

Atskatoties uz savu dzīvi, es saprotu, ka mans briesmīgākais ienaidnieks bija tieksme būt ideālai.

«Es nerisinu problēmas. Es mainu savu domāšanu. Tad problēmas atrisinās pašas».
Luīze Heija

Es tiku audzināta paaugstinātu gaidu apstākļos, un skolā katru dienu es jutu, ka sacenšos ar citiem un cīnos par to, lai būtu labākā savā klasē.

Kad man bija 10 gadi, es ticēju tam, ka esmu dumja, jo manas smadzenes nespēja saprast fiziku un matemātiku. Es ļoti labi tiku galā ar literatūru, zīmēšanu, svešvalodām, taču tas neskaitījās nekas īpašs tajā austrumeiropas kultūrā, kurā veidojās mana personība.

Daudz vēlāk, kad biju jau pieaugusi, es uzskatīju, ka izskatos ne pārāk labi, neesmu pietiekami skaista, neesmu pietiekami gudra un veiksmīga. Es jutu, ka neesmu brīnišķīga vīrieša mīlestības cienīga, ka manas prasmes un talanti nav pietiekami, lai varētu saņemt pienācīgu algu, ka faktiski es nekas neesmu, un man nav vērts pūlēties pieteikties kārdinošai vakancei.

Šodien mana dzīve izskatās gluži citādi, un es esmu ārkārtīgi pateicīga un priecīga par savu izaugsmi, to, kāda esmu šobrīd. Es mīlu sevi tādu, kāda esmu. Es esmu laimīga savā laulībā. Es nodarbojos ar to, kam biju radīta.

Kā notika tādas pārmaiņas?

Es atceros, kā pēc kādas sapulces darbā es sajutos pilnībā sagrauta un iznīcināta, un sāku meklēt veidus, kā atbrīvoties no stresa un sajusties kaut nedaudz labāk. Kad YouTube es meklēju filmu “The Secret”, nejauši uzdūros kādam citam video, kas aizkustināja mani līdz sirds dziļumiem. Tā bija Luīzes Heijas filma “Tu vari izdziedināt savu dzīvi” («You Can Heal Your Life»).

Šodien es zinu, ka tas nenotika nejauši, skolotājs var iemācīt tikai to, kurš ir gatavs apmācībai. Es biju tik ļoti pārņemta un iedvesmota, skatoties šo filmu, ka nespēju no tās atrauties. Luīzes vārdi bija īsta maģija un katrs atsevišķs vārds trāpīja man tieši sirdī. Beidzot es savās mājās sajutos labi: “Es mīlu un pieņemu sevi tādu, kāda esmu. Es esmu pilnīga, vērtīga un dzīve mani mīl.”

Nākamā gada laikā es atklāju daudzu “apgaismotu” entuziastu darbus – Veina Daiera, Bairones Keitijas, Dona Migela Ruisa, kas mani aizrāva un ļāva baudīt zinības par augsta pašvērtējuma ietekmi uz cilvēka dzīvi.

Šīs mācības man palīdzēja atbrīvoties no vecajiem domāšanas stereotipiem un ierobežotajām pārliecībām, kas ne pārāk labi bija mani ietekmējuši.

Pēc daudziem mēģinājumiem, daudzām pieļautajām kļūdām, kas radās, pielietojot šīs mācības dzīvē, es ieguvu sev pavisam jaunu Brīvības sajūtu. Lūk, ko es izdarīju:

1. Es pārtraucu dzīties pēc pilnības

Es esmu absolūti skaista un skaisti neideāla, un tas ir tas, kas ļauj man būt sev pašai. Pilnība ir ilūzija, tās nav. Es pārtraucu sevi mocīt ar dzīšanos pec ideālā un tiecos pēc “pietiekami laba”. Es esmu iemācījusies pieņemt savas kļūdas un uztvert tās, kā nepieciešamību izaugsmes procesā, un zinu, ka tās dara mani viedāku. Ja es kaut kur ciešu neveiksmi, tas nenozimē, ka esmu neveiksminiece, vienkārši nenodarbojos ar savām lietām. Mēs vai nu vinnējam vai mācamies. Taču mes nekad nezaudējam.

«Soli pa solim tu jutīsies arvien labāk. Tas ir kas līdzīgs slima cilvēka atveseļošanās procesam. Vienkārši dari visu iespējamo jebkuros apstākļos un tu izvairīsies no paššaustīšanas, pašiznīcināšanās un nožēlas». (Dons Migels Ruiss)

2. Es pārtraucu uzskatīt, ka man visu laiku kaut kas ir jādara.

Vēlme nepārtraukti kaut kur rauties nav nekāda pozitīvā iezīme. Es iemācījos ieklausīties savā ķermenī un vairs nejūtu vainas apziņu par to, ka neko nedaru. Es zinu, ka manam ķermenim un Dvēselei ik pa laikam ir nepieciešama atpūta un iespēja “uzpildīties”, un es neuzskatu, ka man kādam kaut kas ir jāpaskaidro.

Es skatos labas filmas, klausos mierīgu mūziku, lasu iemīļotās grāmatas, dziedu, pastaigājos dabā – daru visu, kas ļauj manai sirdij dziedāt.

«Es esmu cilvēks, kas radīts dzīvei, ne – darbam. Nevērtē sevi pēc tā, cik labi tu kaut ko dari. Tu neesi tas pats, kas tavs darbs. Nedomā, ka, ja nav darbu, tad tevis nav». (Veins Daiers)

3. Es pārstāju nodarboties ar paškritiku.

Es pievēršu uzmanību tam, kā pati ar sevi sarunājos. Es sevi neapsaukāju, es cienu sevi. Es pārstāju sev teikt to, ko nebūtu teikusi savam labākajam draugam. Es esmu pašpietiekama un vērtīga.

Es sapratu, ka mēs dzīvē nesaņemam to, ko vēlamies. Mēs saņemam to, kā cienīgi, musuprāt, esam. Lūk, kāpēc sev ir jātic un jāizturas pret sevi, kā pret cilvēku, kurš pelnījis ir visu to labāko, ko vien dzīve var piedāvāt.

«Tu sevi esi kritizējis visu mūžu un tas nav nostrādājis. Pamēģini sevi slavēt un paskaties, kas notiks». (Luīze Heija)

4. Es pārstāju vainot citus.

Tagad es saprotu, ka ik reizi, kad es kādu vainoju, es spēlēju upura lomu.

Vainojot citus par velti iztērētu laiku, naudu, netaisnīgumu mīlestībā, es vienmēŗ domāju par to, kāds bija mans ieguldījums notikušajā. Neviens nevar man neko nodarīt, nevar mani sarūgtināt bez manas apzinātas vai neapzinātas piekrišanas.

Tā vietā es tagad uzņemos atbildību par to, ko jūtu, domāju un kā rīkojos. Es atbildu par savu rīcību un zinu, ka mana nākotne būs manas šodienas izvēles rezultāts. Es esmu tas, kam es ticu un tas viss, kas vēlos būt.

«Visi apvainojumi ir tukša laika tērēšana. Neatkarīgi no tā,  cik lielā mērā vainīgi ir citi, tas tevi neizmainīs. Tu vari  veiksmīgi likt kādam justies vainīgam, taču tas nepalīdzēs tev sevī izmainīt to, kas dara tevi nelaimīgu». (Veins Daiers)

5. Es pārstāju vērtēt citus.

Es zinu to, ka ikviens iet savu ceļu un mans uzdevums ir koncentrēties uz saviem mērķiem.

Es zinu arī to, ka ik reizi, kad vērtēju citus cilvēkus, tā ir mana reakcija uz to, kas uztrauc mani pašu un ir manī. Ja es kādu uzskatu par ne īpaši gudru, tas nozīmē, ka, iespējams, es pati esmu tāda – pretējā gadījumā, kā gan es vispār spētu to ieraudzīt?

«Vainas novelšana uz citiem vai viņu darbības vērtēšana atņem tev iespēju izmainīt sevi; savukārt atbildības uzņemšanās tādu iespēju dod». (Bairone Keitija)

6. Es pārstāju izdarīt pieņēmumus par to, ko citi cilvēki jūt, grib vai domā.

Es neesmu viņi un tāpēc nav nekādu iespēju uzzināt, ko viņi jūt vai domā.

Es pārtraucu savās domās izspēlēt iespējamos scenārijus un ļaut savam saprātam spēlēties ar mani.

Katru reizi, kad sevi pieķeru raizējamies par to, ko citi domā, dara vai runā, es saprotu, ka laiks atgriezties realitātē.

Pateicoties Bairones Keitijas grāmatai “Darbs”, es iemācījos analizēt tās domas, kas mani satrauc un jautāt sev: “Vai tā ir patiesība?” Iespējams, vairums no maniem pieņēmumiem ir kļūdaini. Piemēram, es varu pieņemt, ka kāds mani nemīl, kaut gan patiesībā cilvēkam nav izdevusies diena. Vai arī cilvēks vienkārši kautrējas. Vienmēr ir dažādi.

Brīdī, kad saprotu, ka nevaru uzminēt citu domas, vienkārši tāpēc, ka šis cilvēks nav es, smadzenēs izgaismojas doma, ka es varu rīkoties ar atvērtu sirdi.

«Es atskārtu, ka visu karu un mierizlīgumu manās smadzenēs iemesls bija mani pieņēmumi». (Bairone Keitija)

7. Es pārstāju konkurēt ar citiem cilvēkiem.

Tagad es zinu, ka mana tieksme pēc cīņas bija mana ego izpausme, kuram bija nepieciešama pašpārbaude.

Lai labi justos, nepavisam nav obligāti zināt, ka kāds cits ir zaudējis. Es mīlu harmoniju, sadarbību un abpusēju uzvaru.

Es pārstāju sevi salīdzināt ar citiem. Es izvēlos uz mīlestību, nevis bailēm balstītu savienību ar cilvēkiem, un es ticu uzvarai. Es gribu ticēt un ticu tam, ka mēs dzīvojam labklājīgā Visumā, kur pietiek vietas visam un visiem, ieskaitot mani.

«Mīlestība ir sadarbība nevis konkurence». (Veins Daiers)

8. Es pārstāju būvēt nākotnes laimi.

Es vairs neplānoju savu laimi iedomātā nākotnē, cerībā, ka reiz, kad man būs daudz naudas, darbs, māja, automašīna un veiksme, es būšu laimīga. Es esmu iemācījusies atrast laimi mazajās ikdienas lietās, mazajos dzīves priekos, un es esmu tās vienīgās realitātes apburta, kas šobrīd man nes tik daudz prieka.

Es pārstāju gaidīt brīvdienas, lai sajustos dzīva, jo katra diena man ir dāvana un katrs mirklis ir dārgs un man svarīgs.

Visas dienas garumā es savu uzmanību koncentrēju nevis uz slikto, bet labo, un viss mainās. es esmu pateicīga par visu,  kas notiek man apkārt un par visu, kas man ir: vesels ķermenis un saprāts, mīloša ģimene, daži īsti draugi, darbs, kuru es mīlu un, kam es ticu.

«Es ievēroju, ka Visums mīl pateicību. Jo pateicīgāks tu esi, jo vairāk dzīvē brīnumu notiek». (Luīze Heija)

9. Es pārtraucu raizēties par nākotni.

Es pieņemu to, ka dzīvē ir lietas, kuras es nespēju un nevaru kontrolēt, neatkarīgi no tā, cik daudz pūles es pielikšu. Katru reizi, kad es sevi pieķeru uztraucamies, es saku sev: “Laiks rādīs”.

Ne vienmēr es varu dabūt to, ko vēlos, taču es zinu, ka es saņemu to, kas man ir vajadzīgs.

Es uzticos dzīvei un ticu, ka mes dzīvojam saprātīgā Visumā, kur viss notiek brīnišķigā kartībā. Un dažkārt nākas vienkārši pagaidīt.

«Dzīve ir vienkārša. Viss notiek ar tevi, bet nav atkarīgs no tevis. Viss notiek īstajā laikā, ne par agru, ne par vēlu». (Bairone Keitija)

10. Es vairs necenšos izpatikt.

Man vairs nav vajadzīgs kāda novērtējums vai pieņemšana. Uztraukums par to, ko citi padomās ir velta laika šķiešana. Citi cilvēki uz mani skatās caur savu prizmu un viņu viedokļiem nav nozīmes.

Es pārstāju no citiem gaidīt to, ko pati agrāk nedevu sev: mīlestību, rūpes un uzmanību.

Mīlēt sevi visu, gan ķermeni, gan Dvēseli – tas nav egoisms.

Mani piepilda mīlestība pret sevi un es rūpējos par savām vajadzībām un savas sirds vēlmēm.

Es esmu iemācījusies izdarīt izvēli, domājot par sevi un nevis par to, ka citi varetu vilties manī. Cilvēki paši ir vainīgi tajā, ka nākas vilties, tāpēc, ka gaida, ka es darīšu tā, ka viņi vēlas un atbildīšu viņu vēlmēm.

Teikt “nē” tam, kas nepatīk, ir vispārpieņemta prakse un pazīme tam, ka cilvēks par sevi rūpējas.

Ja man kāds saka “tev jadara”, es nedaru. Es atsaucos tad, kad man pajautā par manām vēlmēm. Manas vēlmes izriet no manis, nevis no citiem cilvēkiem. Es vienmēr izvēlos pati, kam tērēšu savu vērtīgo dzīves laiku. Es zinu, ka mans laiks ir mana dzīve un tas nekad vairs neatgriezīsies.

Mana dzīve pieder man, un man ir tiesības izdarit savas izveles. Dzīvei jābūt dzīvei, ne vienkārši eksistencei, un es izvēlos dzīvi bez attaisnošanās un atvainošanās.

«Neviens neko neizdarīs tavā vietā. Tas, ko runā un dara citi, ir atkarīgs no viņu pašu realitātes, viņu sapņiem. Ja tu neesi atkarīgs no citu viedokļiem un darbībām, tu nekļūsi par nevajadzīgu ciešanu upuri». (Dons Migels Ruiss)

Manas pārvertības nenotika stundas laikā. Tas ir bijis un ir nepārtraukts process, kas prasa pastāvīgu iekšējo darbu. Es visu laiku mācos dzīves skolā un katru dienu man ir iespēja iemācīties ko jaunu. Es zinu, ka man pietiek spēka radīt savu realitāti, kurā piepildīt savus sapņus. Un tāpec es gribu būt pārliecināta, ka savu prātu baroju ar veselīgām domām. Es zinu, ka tas man ir spēcīgs.

Autors: Sara Fabian
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS