Vienoties ar sevi par LAIMI

Mani mīļie, ar sevi var vienoties par laimi….

Par to, kā izkļūt no purva…
Par ģenerāltīrīšanu savas paša dzīves mājoklī, kad krāmu sakrājies tik daudz, ka kaut ko jaunu ienest nav iespējams…
Bet, kā novēroju, visbiežāk notiek pavisam savādāk.
Visbiežāk tā ir pavisam cita saruna…
Par to, kā paciest nepaciešamo…
Kā pielāgoties tam, no kā vajadzētu mukt pa gabalu…
Kā ilgi palikt tur, kur nav vērts palikt…
Kā tēlot, ka esi piedevis tad, kad patiesībā neesi piedevis…
Kā nodot sevi īsto, lai kļūtu par tādu, kādam liek kļūt…
Tie ir PACIETĪGI BRĪVPRĀTĪGI CIETUMI…
Pat Grāfs Monte-Kristo tik ilgi nesēdēja cietumā, kā sēž daudzi no mums…
Tikai viņš sēdēja tāpēc, ka viņu apmeloja, bet mēs – tāpēc, ka paši sev to piespriedām…

Jau no bērnības mūs pārpilda bailes par to, ka neatbilstam normām, un šīs bailes pēc tam pārvēršas bangojošās liekulības upēs, kur “strīdus no mājas nedrīkst iznest”…
Kur “ne sliktāk kā citiem”…
Kur “vientuļa sieviete – tas ir nepieklājīgi” (bet piekauta, simtām reižu nodota, padarīta par kalponi, ar pilnībā sagrautu pašapziņu ir ok, lai tik cilvēkos smaidītu)…
Kur “puikas neraud”, bet pieauguši vīrieši – vai tev prāts!!! – norij savas asaras un pēc tam pašos spēka gados sadeg ar infarktu, insultu vai nodzeras…. bet arī viņiem cilvēkos ir jāsmaida…
Kur nedrīkst novirzīties no normas, lai arī cik baisa tā nebūtu, nedrīkst…

Protams, mēdz būt arī citi apstākļi, bet visbiežāk tie ir tieši šie…
Un te ir tikai viena izeja – amnestēt sevi līdz pat uzvaras dienai pār savām bailēm un svešiem uzstādījumiem…
Ņemt un amnestēt…

Ieliet šampanieti un pacelt glāzi par brīvību…
Iznākt no ieslodzījuma…
Tāpēc, ka nevajag dzīvot cietumā, ja neesi taisnīgi notiesāts par kādu noziegumu…
Brīvprātīgs cietums ir noziegums pašam pret sevi…
Pret sevi nozīmē visu – bez mīlestības, bez prieka, bez vēlmes, bez abpusējības, bez sapratnes, bez uzticēšanās, bez rūpēm, bez pieņemšanas, bez augstsirdības…
Bez tā, bez kā nevar dzīvot un nevajag…
Un iziet no šiem cietumiem patiesībā ir daudz vieglāk, kā palikt tajos, lai cik dīvaini tas nešķistu…
Būtu vien vēlēšanās, bet instrumentus vienmēr atradīsim…
Vienojies ar sevi par laimi!

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Brīvībā

spalva76

Viena no pašām lielākajām dzīves macību stundām, kuras tu vari ielāgot, ir izpratne par to, ka visi katrā atsevišķā momentā cenšas, cik var. Cilvēki tik daudz var izdarīt ar savu izpratni, apzināšanos un zināšanām.

Jebkurā gadījumā tie cilvēki, kuri slikti izturas pret citiem, bērnībā ir pārcietuši sliktu izturēšanos. Jo augstāks vardarbības līmenis, jo lielākas iekšējās sāpes, un, jo ātrāk viņi var uzbrukt citiem.
Nevar teikt, ka viņu uzvedība ir pieņemama un piedodama. Taču tavai paša izaugsmei ir svarīgi, ka tu zini par viņu sāpēm.
Notikums, pie kura tu turies, iespējams, jau sen ir pagājis. Atlaid to. Atbrīvojies. Izej no sava personīgā cietuma, kuru esi uzbūvējis pats un sper soli pretī dzīves gaismai. Ja šis notikums vēl joprojām notiek, tad pajautā, kāpēc tu tik maz domā par sevi, ja vēl joprojām to paciet. Kāpēc tu uzturies šajā situācijā?
Tev ir izvēles iespēja: vai nu apstāties un izgaršot rūgtumu, vai izdarīt sev labu, no sirds piedodot pagātnei un to atlaižot, bet pēc tam dodoties tālāk, lai iegūtu piepildītu, priecīgu, laimīgu dzīvi. Tev ir tāda iespēja un brīvība padarīt savu dzīvi tādu, kādu vēlies, jo tev ir izvēles iespēja.
Luīza Heija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visa dzīve ir austa no attiecībām

dosana

Visa dzīve ir austa no attiecībām. Attiecībām ar cilvēkiem, cilvēka un dabas attiecībām, attiecībām ar sevi pašu, attiecībām ar Dievu. Es cilvēkus attiecībās jūtu kā savienotos traukus un redzu, kā vide ietekmē mūs katru. Krieviem ir ļoti laba paruna: «С кем поведёшься, от того и наберёшься», lipīgs ir viss. Pat daži labi vārdi, smaids, rokasspiediens var visu izmainīt.

Nokļūstot kādā cilvēku grupā, tu nokļūsti tās atmosfērā. Tu vari slīgt emociju virpulī, baudīt plūsmu, atslābt siltumā vai nosalt stindzinošā aukstumā. Tu vari vēlēties peldēt tālāk un kļūt par daļu no plūsmas, atdoties tai, bet tu vari ļoti vēlēties nokļūt krastā, lai aizbēgtu. Un arī attiecībās var notikt attīstība, pārmaiņas, lūzumi, viss atkarīgs no mums pašiem.

Es uzskatu, ka vide var būt ļoti diagnosticējoša un terapeitiska, jo, lai kur tu arī ietu, visur it viss būs stāsts par tevi. Un tas kļūst nu jau par neapstrīdamu patiesību. Kas iekšā – tas ārā. Cilvēki ap tevi – tavā laukā – tas ir stāsts par tevi, un viņi izturas pret tevi tā, kā tu viņiem atļauj, tā, kā tu pats izturies pret sevi. Un nevajag žēloties par to, ka kāds tev ir uzsēdies uz kakla, ja reiz pats to kaklu esi priekšā nolicis. Viss ir sajūtams. Attiecības tev palīdz izgaismot tavus “aklos punktus” visdažādākajos veidos.

Kāds ber sāli brūcē, kāds akurāti uzspīdina lukturīti, kāds vienkārši ielej tev karstu tēju un saka: tu esi brīnišķīgs. Un tu atbildi: “Tu arī. Es tevi ļoti mīlu”. Un sajūtas ir tādas, it kā tauriņi maigiem spārniem skar tavu vaigu un tavā traukā ielīst siltums. Un tādos brīžos saproti, ka viss tālāk teiktais ir lieks, ka šis “mīlu” ir zelta krāsa tavā pasaules paletē. Cilvēkam vajadzīgs cilvēks. Sajust. Prast izturēties cieņpilni, nenospiežot ar savu tuvību, prast izšķirties, neaizvainojot otru, pārtraukt vardarbību. Saudzēt, atdot, noņemt masku, laikā pateikt un apskaut. Dažkārt par vēlu. Taču nekad nav par vēlu ikvienā un visā notiekošajā ieraudzīt Dievu.

Man ļoti patīk vērot cilvēkus. Man patīk vērot sejas, ķermeņus, izzināt, analizēt, priecāties par tiem. Vai esi ievērojis, ka daudziem veciem cilvēkiem grumbās sastingst tā emocija, kuru viņi visbiežāk dzīvē ir izbaudījuši?

Kad mani kāds ļoti stipri kaitina, es cenšos abstrahēties un sev jautāju “kāpēc?”, vēroju cilvēku, situāciju sevī un saku: “Viņam ir tiesības būt tādam, viņam ir tiesības dzīvot no savas pieredzes, iespējams, ir karš, par kuru es neko nezinu”. Manas tiesības ir pieiet tuvāk vai paiet malā. Manas tiesības ir pateikt tieši par savām sajūtām vai paklusēt.

Dažādos veidos to apspiežot, nekādu prieku un apmierinājumu negūsti, un tas nozīmē, ka izvēlējies nepareizu mijiedarbības stratēgiju. Būt maliņā, necensties pamācīt vai kaut ko pierādīt dažkārt ir ļoti grūti, taču tas attīsta pieņemšanas spēju. Arī sevis pieņemšanas, tāpēc, ka šis cilvēks arī ir stāsts par tevi. Un visas šīs atkarības, līdzatkarības, naids un aukstums saskarsmē – viss ir no beznosacījumu mīlestības trūkuma. Bet universālais un vienīgais mīlestības avots ir Dievs.

Aleksandra Aleksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par “noķert” un “paturēt”

briviba011

Pieņemsim, tu esi atnācis pie manis ciemos.
Un viss būs lieliski: mēs dzersim aromātisku tēju, ēdīsim konfektes, marmelādi. Un runāsim par augstām matērijām un dzīvi. Tu atslābsi un ērti atlaidīsies krēslā, tev būs mierīgi un labi. Silti un omulīgi. Un pēc tam es pieiešu pie drurvīm un tās aizslēgšu un pateikšu, ka vēl stundu es tās neslēgšu vaļā. Un turpināšu sarunu.
Precīzāk, pacentīšos to turpināt. Tāpēc, ka vēlēšanās sarunāties tev būs zudusi, izkususi kā cukurs tējā. Tu jutīsi spriedzi. Var jau būt, ka tu vēl vismaz stundu netaisījies nekur doties. Iespējams, tu vispār nedomāji par to, ka kaut kur jāiet, kaut kā biji aizmirsis par to. Tev vienkārši ar mani bija labi un interesanti. Un mierīgi. Bet pārstāja būt labi tajā brīdī, kad es aizslēdzu durvis un paziņoju, ka vēl stundu es tas neatslēgšu.
Bet nekas taču nenotika! Tu mani zini, istabā nav nekā bīstama, ir pietiekami daudz tējas, pilna kārba konfekšu un arī uz labierīcībām tev nevajag. Nē. Tagad vajag. Radās tāda vajadzība. Pagaidām neliela. Toties ļoti stipra vēlme atslēgt durvis. Un arī sarunāties ar mani tev vairs negribās. Un es tev pārstāju patikt. Tāpēc, ka atņēmu tev brīvību, lai arī samērā maigā formā. Un tikai uz stundu. Ļoti labos apstākļos…

Lūk, tā arī notiek attiecībās, kad viens sāk ieslēgt otru istabā, – tēlaini izsakoties. Pārlieku kontrolēt, kaut ko aizliegt, sākumā pieprasīt pavisam nedaudz, pārbaudīt, spiest. Momentā simpātijas sāk izgaist. Un gribās atņemt atslēgu, atslēgt durvis un aiziet. Vai vienkarši atslēgt. Kaut kā mierīgāk, kad durvis nav aizslēgtas.
Te nu arī ir daudzu cilvēku lielākā kļūda. Viņi nesaprot, kāpēc no viņiem bēg, kāpēc sabrūk attiecības, kāpec cilvēks aiziet un vairs nekad neatgriežas? Bija taču tik labi! Ne pārāk labi. Tas attiecas gan uz mīlestību, gan draudzību, visu, kas balstās uz izvēles brīvību, mūsu personīgo vēlmi un vilkmi. Neviens nevar brīvi sarunāties aizslēgtā istabā, visi gaidīs, kad paies stunda. Vai arī pacentīsies aiziet ātrāk. Dažkārt – uzreiz, kā tikko mēs cenšamies aizslēgt durvis.
Tas ir normāls brīvības instinkts, kas raksturīgs ikvienai dzīvai būtnei. Cenšanās noķert un noturēt, momentā izsauc nemieru un vēlmi atbrīvoties. Pastāvīgi zvani, ziņas, pārbaudes, prasības, pratināšana un jautājumi – tā ir tā pati “durvju aizslēgšana”. Un labāk uzreiz apstāties. Paiet malā no durvīm. Nestāvēt priekšā izejai, lai tā ir brīva. Tad arī vēlme to izmantot neradīsies….

Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis