Man pietiek nekaunības būt sev pašai

70832821_2036929599740186_5264704146170183680_n

Cenšoties būt mēs paši, mēs attālinamies no citiem, savukārt cenšoties iztapt citu vēlmēm, mēs attālinamies no sevis.

Klarisa Estes

Agrāk es sapņoju par to, ka patikšu visiem un dzīvoju, lai nopelnītu apkārtējo atzinību un mīlestību.
Tagad es to vairāk nevēlos.
Pirmkārt, es vēlos patikt pati sev, dzīvot mierā un harmonijā atbilstoši savām dziļākajām vērtībām. Jā, tas nav izdevīgi un ērti apkārtējiem, taču tā ir pamatota cena par tiesībām būt sev pašai.
Agrāk es vēlējos saņemt pateicību. Es darīju visiem visu un man bija kauns pateikt “nē”, man bija kauns ņemt samaksu par palīdzēšanu. Ka gan tā var!?

Tagad es stingri sekoju savām sajūtām un cienu savas robežas.
Jā, iespējams, tas izskatās egoistiski, taču es drīzāk aiziešu uz ieplānotu manikīru, nevis kāda cita vietā darīšu to, ko viņš var izdarīt pats, bet vienkārši nevēlas kustināt savu piekto punktu.
Te ir izņēmumi, taču arī tie ir apzināti. Ja es kādam kaut ko daru, tad tas nav no bailēm, bet gan no Mīlestības. Un tā ir mana izvēle.
Agrāk es uzskatīju, ka kauns ir dzīvot labāk par citiem un, ja tu dzīvo labāk un vieglāk, tātad tavs smagais krusts un tiešais pienākums ir padarīt laimīgus citus. Atdot visu savu naudu tāpēc, ka kādam ir grūtāk. Izdalīt savu apģērbu, kurš vēl pašai vajadzīgs. Atvadīties no lietas, kura man pašai patīk. Neko neprasīt. Atteikties no tā, ko man piedāvā. Tā laika manā vēlmju sarakstiņā droši vien 70% no lietām bija par “mieru visā pasaulē”. Kāpēc? Zemapziņā es gaidīju kompensāciju no apkārtējiem, no pasaules, Dieva….
Es taču esmu tik laba, es neko neprasu sev. Tātad man pienākas vairāk kā citiem, es taču to esmu pelnījusi.
Tagad man pietiek nekaunības pārstāt kaunēties par savām vēlmēm. Es skaļi izsaku savas patiesās vajadzības. Ja man kads kaut ko dod, es nejūtos neērti vai kaut ko parādā. Es pieņemu. Ar patiesu pateicību.
Man ir apnicis tēlot, pirmkārt jau sev, ka viss materiālais man ir mazsvarīgs. Tā tas nav. Es gribu dzīvot skaisti un ērti, vidē ar skaistām lietām, un nedomāt par to, ka šodien labāk pirkt tos produktus, kas nevis garšo, bet kam ir atlaide.
Man ir apnicis uzturēt šiku fasādi un tērēt milzu enerģiju tās uzturēšanai. Daudzi domā, ka man ir ideāla dzīve, bet tā tas nav. Esmu dzīvs cilvēks, ir lietas, kas mani aizskar, es mēdzu gan ciest, gan raudāt, gan naktīs negulēt…
Agrāk es taisnojos par visu, kas man ir, teicu, ka man vienkarši ir paveicies.
Tagad tā vairs nav. Es zinu, ka tas ir manas apzinātas izvēles rezultāts. Un tikai es viena zinu, cik daudz tas prasījis piepūles – gan iekšējas, gan ārējas, lai pie tā nonāktu… Es vairs nevienam neļauju pazemināt manis sasniegto rezultātu vērtību. Tā ir mana dzīve un man tā patīk tāda, kāda tā ir.
Agrāk es vēlejos visus glābt, “panākt un padarīt laimīgus”. Tagad saprotu, ka pārmaiņas ir pietiekoši diskomfortabls un sāpīgs process, un katrs priekš sevis nolemj, vai viņš tam ir gatavs vai nav. Un nevienam nav jāmainās tikai tāpēc, ka tas būtu komfortablāk man, lai man nebūtu kauns par savu laimi un labklājību. Ja viņu izvēle ir būt nelaimīgiem, es to pieņemu. Bet sev izvēlos citu.
Agrāk man bija ieradums paciest un pieciest.
Vēl drusciņ pacieties – piespied sevi, izdari tā, lai cik nepatīkami tas tev nebūtu. Visi taču tā dara, vai tad tu esi kas īpašāks? Tagad es saku: ar mani tā nevar! Pirmkārt jau man pašai ar sevi.
Agrāk es sev neļāvu kļūdīties, neļāvu attapties muļķīgā vai dikomforta situācijā, man bija bail kaut ko ne tā pateikt vai izdarīt. Tagad es sev mierīgi atļauju izdzīvot arī tādu pieredzi. Nekļūdās tikai tas, kurš guļ.
Agrāk es baidījos pārtraukt attiecības un uzskatīju, ka labāk lai tas saglabājas, lai vai kādas tās būtu. Tas bija tik nogurdinoši, tas prasīja ļoti daudz Dvēseles spēku un laiku.
Tagad zinu, ka tas tā nav. Es saprotu, ka laimīgu attiecību pamats ir savstarpējā cieņa un katra cilvēka iekšējā brīvība. Tikai sākumā tas ir bailīgi, toties ar katru brīdi arvien skaistāk, kā tikko tu atlaid dzelžaino tvērienu. Un ar izbrīnu ieraugi sava partnerī nevis vienkarši sava scenārija statistu, bet atsevišķu brīnišķīgu un brīvu Personību, kura ar katru dienu attīstās un uzzied tavas acīs un kļūst arvien skaistāka un dziļāka.
Agrāk es vēlējos būt pareiza.
Es uzskatīju, ka kāda noteikuma izpildīšana būs man kā apdrošināšanas polise no visiem kreņķiem šajā netaisnīgajā pasaulē, ka tad ar mani nekas slikts nenotiks, jo es ievēroju noteikumus. Tagad es saprotu, ka tā tas nav, un dzīvē vienmēr ir mācību stundas un pārbaudījumi, un, ja tos cieņpilni izeju, tie pārvēršas par maniem resursiem.
Agrāk man ļoti gribējās, lai mani labi novērtētu, pastāvīgi dotu pozitīvu atpakaļsaiti, slavētu, liktu labas atzīmes. Tagad es pati mācos sajust un apzināties savu iekšējo vērtību – neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un vērtējumiem.
Agrāk es uzskatīju, ka, lai būtu veiksmīga, man visu laiku kaut kas ir jāsasniedz. Tagad es dodu priekšroku būt laimīgai un visu laiku uzturēt noteiktu savu stāvokli.

Agrāk mani ļoti uztrauca tas, kā es izskatos citu acīs. Tagad es koncentrējos uz to, kā es pieņemu un mīlu pati sevi.
Agrāk es gribēju būt laba. Tagad es gribu būt dzīva, nedaudz histēriska, nedaudz “ar tarakāniem”, vietām – pārāk aktīva, vietām – slinka, nedaudz rupja, drusku skarba un asa, dažkārt spīdoša un spoža, dažkārt nomākta un pazaudējusies…
Es negribu izskatīties, es gribu BŪT.
Katru dienu būt DZĪVA, LAIMĪGA un ĪSTA!

Tamāra Arhipova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete, kura drīkst visu

sieviete40dhsdf

–    Vai es drīkstu apēst kūciņu?
–    Drīksti!
–    Bet ir taču vakars?
–    Ēd!
–    Vai es drīkstu nenomazgāt traukus?
–    Nemazgā!
–    Es taču vienmēr tos mazgāju, un gulēt negāju, kamēr trauki nebija nomazgāti un virtuve iztīrīta.
–    Kad tas bija!
–    Vai es drīkstu pagulēt dīvānā?
–    Drīksti!
–    Bet bērniem mājasdarbi jāpārbauda?
–    Kādēļ? Tie taču ir viņu mājasdarbi un viņu dzīve!
–    Vai es drīkstu rīt neiet uz darbu?
–    Drīksti!
–    Bet, ko man par to teiks?
–    Kāpēc tevi tas tik ļoti uztrauc?
–    Vai es drīkstu brīvdienās nebraukt pie vecākiem?
–    Drīksti!
–    Viņi taču ir veci un produkti jāaizved.
–    Kaut ko izdomāsi!
–    Vai es drīkstu sestdien aiziet uz deju nodarbībām?
–    Drīksti!
–    Un pēc tam uz veikalu. Kaut vai tikai paskatīties?
–    Drīksti!
–   Vai es drīkstu pateikt Natašai, ka viņa tomēr ir baigā maita?
–    Drīksti! Tikai, ko tas tev dos?
–    Drīksti…
–    Cik tev gadu, meitenīt?
–    40!
–    Tagad tu visu drīksti!
Autors: Jeļena Kļimenkova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dialogs :)

10505371_256294841227652_1195835547453396688_n

Sieviete: Ak, Dievs, VIŅŠ aiziet no manis! (raud)

Smadzenes: Pozitīvāk, pozitīvāk!!!!!

Sieviete: Kāds tur pozitīvs? Viņš mantas vāc, maita tāds!!!!…

Smadzenes: Negaudo, smaidi…. Noslēpumaini smaidi… Nemētā rokas, kā dzirnavas!

Sieviete: Maita, čemodānu pako… Kārtīgs vīrietis, kad aiziet, līdzi paņem vien zeķes un apakšbikses, bet šitais vēl kreklus loca… (raud)

Smadzenes: Smaidi!

Sieviete: Varbūt mesties viņam ap kaklu?

Smadzenes: Muļķe!

Sieviete: Varbūt sabrukt viņa priekšā uz ceļiem?

Smadzenes: Muļķe!

Sieviete: Bet varbūt viņu….čik?

Smadzenes: Ko tad????

Sieviete: Nu…. klusiņām, ar pannu pa galvu?

Smadzenes: ????

Sieviete: Pēc tam nabadziņu barot ar buljoniņu… tā pāris mēnešus var izvilkt… Varbūt pieradīs un neaizies?…..

Smadzenes: Tā taču krimināli sodāma lieta!!!! Un, ja nu spēkus neaprēķināsi?

Sieviete: Es tā labi atvēzēšos un, kā kraušu!!!!!

Smadzenes: Es ne par to… Tu tāda spēcīga sieviete…. vēl nogalināsi, un ko tad? Tas taču pants!!!!!

Sieviete: Un, ko tad darīt? Tā jau gudri mācīt!

Smadzenes: Smaidi!!! Pozitīvāk, pozitīvāk!!!

Sieviete: Nu, kā tajā visā var atrast pozitīvu? Es palikšu viena – viena palikšu, vienaaaaaaaaaaaaa (raud)

Smadzenes: Smaidi! Pirmkārt, ne viena, bet – brīva sieviete…

Sieviete: Kam man tāda brīvība vajadzīga?

Smadzenes: Smaidi! Brīvība – tas ir brīnišķīgi, nodarbosies ar sevi, lutināsi sevi!

Sieviete: Kam man tas? (šņaukājas)

Smadzenes: Kam, kam?! Iemācīsies brazīļu valodu – tu taču vienmēr esi sapņojusi skatīties seriālus bez tulkojuma. Pierakstīsies sitamo instrumentu kursos – ar tavu spēku tā būs īstā vieta!

Sieviete: Jā, kaut kā nav sanācis tam laika….

Smadzenes: Pati nodarbosies ar savām finansēm – bez visādiem muļķīgiem naudas tēriņiem kaut kādām amerikāņu makšķerēm un mūžīgiem mašīnas remontiem!

Sieviete: Nopirkšu kažoku un kurpītes… nu, tās, ar banti…(slauka asaras)

Smadzenes: Aiziesi vakariņās ar to puisi no juridiskā biroja – viņš uz tevi tāāāāāāāāā skatījās…

Sieviete: (smaida) Aha, aiziesim uz Makdonaldu, viņš, starp citu, to jau piedāvāja. Uzvilkšu kažoku, kurpītes ar banti…, (noslēpumaini smaida)

Smadzenes: Nevajadzēs ne kādam gatavot vakariņas, ne mazgāt, tīrīt un gludināt kreklus…

Sieviete: Tikai manikīrs, pedikīrs, maskas un masāžas! (laimē smaida) Aizbraukšu kādā ekskursijā… (sapņaini)

Smadzenes: Lūk, un tu nevarēji pozitīvu saskatīt…

Sieviete: Ai, cik skaisti dzīvošu! (uzvaroši smaida) Lieliski!!!!!! Aiiiiiiiii!!!!

Smadzenes: Kas?

Женщина: Viņš uz ceļiem stāv, ar visiem saviem čemodāniem!!!! Bučo kājas!!!!

Smadzenes: Kam?

Sieviete: Nu, ne jau čemodānam! Saka, nekad tādu kā es neatradīs… Lūdz piedošanu…. Grib palikt!

Smadzenes: Oi!

Sieviete: Un, kā tad – es – Brīva sieviete? (raud) Un, kā tad tagad ar sitamo instrumentu kursiem? Kažoks un tās  smukās kurpītes? (raud) Un Vasja no juridiskā biroja?

Smadzenes: Pozitīvāk, pozitīvāk….

(с) Anna Voroņina Avots: http://golbis.com/

Prieka pilnu jums dienu!!!

Tulkoja: Ginta FS