Viss var izmainīties vienā mirklī

Kādā mirklī es sapratu, ka stāvu ielas vidū un pilnu krūti elpoju, aizmirstot visu, par ko tik uzstājīgi atgādināja laiks.

Man bija tik labi un mierīgi, ka it nemaz neizbiedēja garāmskrienošā doma par to, ka, ja šī diena būtu mana pēdējā, es būtu tai pateicīga tikai par to vien, ka tā ir tieši šāda…

Kādā brīdī dialogs ar dzīvi kļūst tik ļoti godīgs, ka nav bail domāt par tām lietām, kuras biedē tad, kad tu tām vēl neesi gatavs.

Mani mīļie, un tajā nav nekā briesmīga…

Mūsu sāpēs, mūsu nepilnīgajā eksistencē, mūsu kļūdās un nelaimēs nav nekā briesmīga.

Nav nekā briesmīga perspektīvā kaut ko nepaspēt vai neizrādīties dzīves virsotnē, neizrādīties mīlētam, skaistam, veiksmīgam… īpaši tad, ja tā ir tā mīlestība, skaistums un veiksme, kas šodien valda pasaulē.
Nav nekā briesmīga tajā, ka reiz iecerētais izrādījies pavisam savādāks, negaidīts.
Vienmēr ir kaut kas, kas tiek dots vietā. Ne jau viltojums oriģināla vietā, bet tas, kas mums tādiem, kādi esam, šodien ir pa spēkam.

Un viss var izmainīties vienā mirklī, kā šodien. Vientuļa auksta rudens diena var kļūt tik silta un iejūtīga un spējīga uz kaut ko tādu, ko vakar pat iedomāties nevarēja.

Bet visiem, kas meklē brīnumus, ir vērts zināt, ka brīnumi ir parasti un tos ieraudzīt var nevis tie, kuri brīnumus meklē, bet tie, kuri tos ievēro…


Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īstais Brīnumdaris

Tas notika pirms dažiem gadiem, Jaunā gada priekšvakarā.

Pie manis pienāca mana kursa biedrene Nataša un teica: “Man ir Salatēva un Sniegbaltītes tērpi. Gribu ielikt sludinājumu, ka mēs par maksu apciemojam bērnus. Piedalies? Labi nopelnīsim!”
Es piekritu. Nauda bija vajadzīga, un lomu nospēlēt nebija nekādu problēmu, mēs abi ar Natašu bijām piedalījušies Jautro un atjautīgo kluba konkursos.
Publicējām sludinājumu. Jau nākamajā dienā sāka zvanīt klienti.

Bērni bija dažādi, gan jautri gan čīkstētāji.
Atceros vienu puiku, kurš jau uz sliekšņa pajautāja: “Tātad Salatēvs un Sniegbaltīte? Un cik mans tēvs jums samaksāja?”
Interesanta pieredze.

Līdz svētkiem bija atlikušas dažas dienas. Zvana man paziņa: “Oļeg, glāb! Mēs esam savākuši dāvanas bērnu slimnīcas mazajiem pacientiem – mums nav Salatēva un Sniegbaltītes! Vai varēsi pastrādāt bez atlīdzības?”
Es padomāju, svēta lieta. Piekritu, vēl jo vairāk, līdz slimnīcai mūs apsolījās aizvest.

Mājās saposos, pielīmēju bārdu. Garastāvoklis labs, tāds pacēlums, ka es taču ne jau naudas dēļ strādāšu, jūtu – es visu varu. Kāpņu telpā man kaimiņiene Tamāra pat uzsmaidīja – kopš pagājušajā gadā viņa pazaudēja savu dēlu, visu laiku bija ļoti skumja.

Un, lūk, esam slimnīcā. Eglīte, lampiņas, skaisti svētki. Bērni priecājas, applaudē, dzejolīšus skaita. Pēc tam sāku dalīt dāvanas – visiem tāda laime. Smaidīgas sejas, smiekli….

Un pēkšņi redzu – pašā telpas kaktiņā sēž gadus sešus vecs zēns. Nesmaida, taču uz mums skatās, bet tumšajas acīs bezgalīgas skumjas.
Piegāju klāt galvenajam ārstam, jautāju, kas puikam kaiš? Ārsts atbild: “Tas ir Marks. Viņš ir bārenis. Abi viņa vecāki gāja bojā autoavārijā, viņš vienīgais izdzīvoja. Mēs cenšamies viņu iekārtot bērnu namā”.

Jutos kā zibens ķerts. Laimes sajūta momentā bija pazudusi.
Protams, varēju pasākumu beigt un doties projām, aizmirstot par visu, bet es tā nevarēju. Paņēmu dāvanu un piegāju pie Marka.
– Sveiks, Mark! Laimīgu Jauno gadu!
Viņš drūmu skatienu paskatījās uz mani.
– Tu taču neesi īsts Salatētis?
Es paraustīju plecus:
– Skatoties, kam tu tici. Es par sevi esmu pārliecināts. Bet tu vari pārbaudīt. Kādu dāvanu tu vēlies Jaunajā gadā? Ja izpildīšu, tātad esmu īsts.
(Un te nu es sadrūmu, jo iedomājos, kur paliks viss mans budžets, ja puika izvēlēsies, piemēram, jaunu iPhone. Taču apstāties bija par vēlu).
Marks skumji iesmējās un teica:
– Nu, labi, pamēģināsim.
Es apsēdos blakus.
– Ievēlies!
Puika iepleta acis un pēkšņi kaismīgi iečukstējās:
– Ja es būtu muļķis, palūgtu, lai mamma un tētis atgrieztos. Bet es neesmu muļķis, es visu saprotu. tāpēc, ja tu esi īsts Salatētis, izdari tā, lai mani neaizvestu uz bērnu namu! Varēsi?
Un te nu es iekritu, sapratu, ka ar mani ir cauri.

Neatceros, kā novadīju pasākumu līdz galam, viss bija kā miglā tīts. Atgriezos mājas un neko nespēju padarīt: visu laiku acu priekšā rādījās Marka skatiens – pilns skumju un cerību. Es pat apsvēru domu, ka varētu viņu ņemt pie sevis, taču kurš gan atdos audzināšanā bērnu studentam bez pastāvīgiem ienākumiem?

Visu nakti vārtījos gultā, domādams, kā lai atrisina šo jautājumu. Bet no rīta pamodos ar atklāsmi!
Un jau astoņos no rīta klauvēju pie kaimiņienes Tamāras durvīm – pilnā ekipējumā, Salatēva tērpā.

Es nezinu, kā viņi vienojās – runā, ka pats galvenais ārsts “pieslēdza” savus “sakarus”, bet jau 31. decembrī es satiku Marku un Tamāru pie mūsu kāpņu telpas durvīm. Starojošā kaimiņiene mani iepazīstināja ar Marku un teica, ka viņš būs viņas viesis jaungada naktī. Marks neizskatījās pārāk jautrs un laimīgs, taču es viņa acīs vairs neredzēju skumjas.

Kad svētki beidzās, iestājās janvāris un Tamāra kļuva par Marka aizbildni.

Pagāja gads un Nataša mani atkal uzaicināja tēlot Salatēvu. Es nevarēju palaist garām tādu iespēju, bet, pirms devos savā misijā, nolēmu apciemot Tamāru un Marku.
Marks atvēra durvis, es viņam piemiedzu ar aci un jautāju: “Nu, ko, puikiņ, īsts Salatētis?”
– Īsts gan! – viņš nočukstēja un apķērās man ap kājām.
Un tajā brīdī es patiešām sajutos kā īsts Brīnumdaris.

Anastasija Ivanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustracija: Joel Robinson
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sīkums?

brimums facebok.jpg

Ļoti bieži mēs domājam “tas, kas notika vai šobrīd notiek ir sīkums, ir jāsakoncentrējas galvenajam” Taču, cik bieži tavā dzīvē notiek globāli notikumi? Nākas atzīt, ka 90% mūsu dzīves sastāv no sīkumiem.
Ir svarīgi to apzināties. Vēlreiz to atkārtosim, nedaudz pārfrāzējot, – 90% no visa, ko tu savā dzīvē izdzīvo, ir “sīkumi”. Tāda apziņa ļoti maina perspektīvu, vai ne?

Ļubkam Derešam ir brīnišķīga frāze “mūsu izvēles ir punktiņi, kas saista mūs ar realitāti”. Katru reizi sīkumos, izdarot vienu vai citu izvēli, mēs mainām un papildinām savas “šeit un tagad” realitāti.

“Mēs esam tas, ko mēs ēdam”. Tāpat: mēs esam tas, ko mēs lasām. Tas, par ko domājam. Tas, uz ko skatāmies. Tas, ar ko komunicējam. Tas, ko jūtam. Tas, kā dzīvojam. Katru reizi, izvēloties vienu, ne citu, mēs būvējam savu realitāti
Ļoti bieži mēs piekūstam no savas dzīves, no sevis tāda, kādi esam. Un mes vēlamies ar vienu rokas vēzienu izmainīt visu savu dzīvi.

Cik bieži no pirmdienas tu esi sācis jaunu dzīvi? Taču tāda mērķtiecība ir skopuma (mainīt uzreiz visu dzīvi) un slinkuma (ar vienu rokas vēzienu) mikslis. Visbiežāk tas nenostrādā un tu paliec, kur esi.Realitāte sastāv no sīkumiem. Pārfrāzējot – sīkumi ir atomi, no kuriem sastāv realitāte. Un attīstība nozīmē nevis globāla dzīves pozīcija, bet tūkstošiem sīku izvēļu, kuras mēs izdarām katru dienu.

Būt labam nenozīmē uzskatīt, ka jādara labais. Būt labam – tas nozīmē darīt daudzas reizes dienā mazus labus sīkumus.Un tikai tā, katru dienu apzinoties simtiem un tūkstošiem sīku izvēļu, mes mainām sevi un pasauli.
Deniss Bučma
Tulkoja: Ginta FS

Šī ir tā pati VIENĪGĀ DIENA

pateiciba6

Tu domā, ka šī ir tikai kārtējā tavas Dzīves diena? Šī nav vienkārši kārtējā: šī ir VIENĪGĀ diena, kas tev dota šodien. Tā tev ir iedota. Tā ir Dāvana, kura tev ir tieši šobrīd. Un vienīgā pareizā atbilde uz to, ir JUST PATEICĪBU.
Ja tu neko citu nedarīsi, bet vienkārši kultivēsi sevī pateicību par šo brīnišķīgo dāvanu, ja tu iemācīsies atsaukties uz to, it kā tā patiešām būtu tavas dzīves pirmā un pēdējā diena, tad tu šo dienu nodzīvosi lieliski.

Sāc ar to, ka atver savas acis un brīnies par to, ka tev ir acis, kuras vari atvērt. Šī neticamā krāsu gamma mums tiek piedāvāta patiesai baudai.

Paskaties debesīs. Mēs tik reti skatāmies debesīs. Mēs tik reti ievērojam, cik tās mainīgas no mirkļa uz mirkli, kad tajās viens otru nomaina mākoņi. Mēs vienkārši domājam par laika apstākļiem: par labu laiku un sliktu laiku. Šodien, tieši tagad ir unikāls laiks. Varbūt tas nekad neatkārtosies tieši tādā formā. Mākoņi debesīs nekad nebūs tieši tādi, kādi tie ir šobrīd.

Atver savas acis. Paskaties uz to visu. Paskaties cilvēku sejās, kurus tu satiec. Katram no viņiem ir savs, neatkārtojams dzīves stāsts. Tāds stāsts, kuru tu nekad neatminēsi. Ne tikai viņu pašu dzīvesstāsts, bet arī viņu senču vēsture. Mums visiem saknes stiepjas tik tālu…

Šajā acu mirklī, tieši šodien visi cilvēki, kurus tu satiec, visa caur paaudzēm nākusī dzīve no visām debess pusēm, saplūst kopā un satiek tevi šeit, kā dzīvības ūdens, ja tikai tu atvērsi Sirdi un izdzersi to.

Atver savu Sirdi neticamām dāvanām, ko dod mums civilizācija. Klikšķini slēdžus un ieslēdzas elektriskā gaisma. Atver krānu un tek silts ūdens, auksts ūdens un dzeramais ūdens. Tā ir dāvana, kuru miljoni un miljoni visā pasaulē nekad neizbaudīs.

Un tās ir tikai dažas no dāvanām, kurām mēs varam atvērt savu Sirdi.
Un tāpēc es novēlu, lai tu atvērtu savu Sirdi visām šīm svētīgajām lietām un ļautu tām plūst caur sevi, lai viss, ko tu šodien satiksi, taptu tevis svētīts – vienkārši ar tavu skatienu, smaidu un pieskārienu.

Vienkārši, ar tavu klātbūtni.
Ļauj pateicībai tevi pārpildīt un pārklāt visu ap tevi.

Un tad šī patiešām būs lieliska diena.

Autors: Deivids Štaindls Rosts
Tulkoja: Ginta FS

 

Vienkāršās brīnumu lietas

brinumu gaidas4

Laimīga iespēja brīnīties par niekiem tā piepilda dzīvi, ka vari atļauties nevēlēties neko citu.
Viss vienmēr aizbrauc uz mūžīgiem laikiem. Nav iespējams atgriezties – mūsu vietā vienmēr atgriežas kas cits.
Problēma ir tāda, ka mums nav nekādu garantiju, ka ar mums vispār kaut kas notiek “patiesībā”. Redzi, kad tu sēdi savas mājas priekšnamā, tev nav pat iemesla sev pajautāt, vai “patiesībā” tas ar tevi notiek, vai nē… Zini, pilnībā var būt, ka tu esi parasts dārzenis un tevi jau sen veiksmīgi ir nograuzis kāds briesmīgs zālēdājs, kura kuņģa skābe pārstrādājamai barībai var izsaukt gluži ticamas halucinācijas. Tā kā gala rezultātā, tu vienkārši baudi savas brīnišķīgās, interesantās dzīves galvu reibinošo ilūziju… Kāda starpība? Jebkurā gadījumā mums nav nekā, izņemot mūsu pašu sajūtas…. Un kāda mums darīšana gar, mierīgi mūs gremojošo, monstru, ja mūsu sajūtas mums saka, ka mēs sēžam paugura virsotnē, zem šīm baltajām debesīm un trinam mēles…
Nekas ta nenogurdina, kā pēc labākās sirdsapziņas padarīts svešs darbs!
Sevi vajag mīlēt un slavēt. Nevar taču uzticēt tādu svarīgu darbu svešiem cilvēkiem!
… es dodu priekšroku dzīvot ar domu, ka esmu vienīgā dzīvā būtne visā Visumā, un palīdzību nav no kā gaidīt. Tāda veida pārliecība dod lieliskus rezultātus…
— Tev jebkurā gadījumā nav atpakaļceļa, — stingri teica Džuffins. — Tāpēc, ka nekāda “ceļa atpakaļ” vispār nav. Tā vienkārši atkal ir kārtējā mierinošā pasaka, viena no tām, kas mums lieliski aizvieto šūpuļdziesmas…
Izģērbties plikam sabiedriskā vietā vēl būtu tīri saprotami, bet darīt zināmu cilvēkiem to faktu, ka laba dzeja dažkārt aizskar manas smieklīgās dvēseles trauslākās stīgas – tas nu gan ir par daudz!
— Vai jūs vēl neesat piekusuši runāt mīklās? Tas, no kā es patiešām esmu piekusis, ir pastāvīgi runāt atminējumos!
— Ar nāvi arī ir viegli visu sarunāt. — negaidīti skarbi teica man vecais vīrs. — Dienu aiz dienas, daudzu gadsimtu garumā mēs tai sakām: “tikai ne šodien”, un viņa piekrīt un atkāpjas. Viena vienīga bauda ar viņu sadarboties! Un tikai vienreiz nāve rīkojas pa savam, un ar to pilnīgi pietiek…
Autors: Maks Frajs “Vienkāršās brīnumu lietas”
Tulkoja: Ginta FS

Vienkāršie ikdienišķie brīnumi

brinumi

Ērihs Marija Remarks reiz teica: “Tikai pašas vienkāršākās lietas nekad neliek vilties. Laimīgs vari būt daudz vienkāršākā veidā, nekā iedomājies”.

Vienkārši sapņi, vienkāršs skaistums, vienkārši brīnumi…
Ko tu iedomājies, kad dzirdi šos vārdus?

Vienkāršībā ir daudz skaistuma, jo tas, kas ir vienkārši, ir tuvu patiesībai.
Mazus, vienkāršus ikdienišķus brīnumus ir ļoti svarīgi prast savākt – līdzīgi kā Ražu.

Senos laikos bija viena simboliska un vērtīga ieraža – svinēt noslēgumu – Ražas novākšanu. Nobriedušos augļus saudzīgi novāca no kokiem, vērtīgo labību novāca no lauka, un par godu tiem rīkoja svētku mielastu ar dejām.

Pateicoties novāktajai Ražai, cilvēki varēja pārziemot un sagaidīt jaunu pavasari. Nevienam neienāca prātā doma, ka varētu atstāt labību uz lauka. Un kā mēs rīkojamies ar citu mūsu Ražu?
Mūsu dzīves Raža sastāv no mūsu uzvarām, piepildītajiem sapņiem, priecīgiem mirkļiem, rāma līdzsvara brīžiem, maziem un lieliem ikdienas brīnumiem, katras mūsu nodzīvotās mūža dienas brīnuma.

Vai šo Ražu tu arī ievāc tikpat saudzīgi un ar mīlestību, kā savā dārzā un laukos izaudzēto?
Daudzi uzskata, ka, ja šo Ražu nevar “sataustīt”, paturēt rokās, apēst, palepoties ar to, tad tā neskaitās. Materiālo Ražu mēs novācam, bet emocionālo, morālo, intelektuālo un garīgo – aizmirstam novākt. Un tas ir ļoti bīstams ieradums.

Kā un kāpēc jānovāc mazo ikdienas brīnumu raža?

Piemkārt, vācot mazos brīnumus, mēs jūtam un saprotam, ka mūsu dzīve nav tukša un bezjēdzīga, bet gan piepildīta ar notikumiem, iespaidiem, sajūtām, skaistiem pārdzīvojumiem, cerībām, sapņiem, piedzīvojumiem.

Otrkārt, tas strādā kā prieka vitamīnu krājumi, ar kuriem mēs nostiprinām sava ķermeņa un dvēseles imunitāti, atceroties par šiem mazajiem brīnumiem.

Treškārt, mēs attīstam savu prasmi vērot sevi, izzinam savas vēlmes un tieksmes, mācamies sapņot un ievērot, kuras no mūsu vēlmēm piepildās dzīvē.

Ceturtkārt, sastopoties savā dzīvē ar pārbaudījumiem, mirkļos, kad zaudējam atbalstu un nezinām, ko darīt un kā būt, mēs atgriežamies un pārskatām savus savāktos mazos brīnumus. Mēs varam uz tiem atbalstīties grūtā brīdī, saprast un atcerēties, kāpēc un kur mums tālāk dzīvot, atrodam spēkus, lai izietu šos pārbaudījumus.

Kā savākt šos mazos ikdienas brīnumus, kuri mums ir tik vērtīgi?

Atrodi sev patīkamu, skaistu bloknotu – tādu, ko gribas ilgāk paturēt rokās. Izvēlies sev to pildspalvu, kuras krāsa un forma tev patīk. Ērti iekārtojies krēslā, vai pie galda, vai dīvānā.

Pēc tam paņem pildspalvu un savā jaunajā bloknotā stabiņā saraksti visus savus lielos un mazos priekus, kurus vien atceries. Šim rituālam var atvēlēt īpašu laiku – pirms Jaunā gada vai savā dzimšanas dienā – tas būs simboliski..

Lai tās ir ne tikai tavas uzvaras un darbi, bet arī prieka sajūtas, miers, apmierinājums. Mirkļi, kad no sirds smējies vai vienkārši smaidīji.

«Mirkļi, kad pasaule tev atklājās no negaidītās puses, tu neviltoti brīnījies. Pārdomu stundas, pateicoties kurām tu nonāci pie svarīgiem sev atklājumiem. Piedošanas minūtes, kad no tīras sirds tu atlaidi kāda cilvēka vainu un piedevi sev. Pieņemšanas sekundes, kad ar vieglu sirdi tu sev sacīji: jā, tāds es esmu, bet viņš ir tāds, kāds viņš ir. Mīlestības dienas, kad tās enerģija piepildīja katru tava ķermeņa šūnu» — tās arī ir mūsu mazo, ikdienišķo brīnumu vērtīgās Ražas ievākšanas minūtes.

Man ir daži paši svarīgākie un mīļākie vienkāršie brīnumi, ar kuriem es saskaros ik dienu: tā ir brokastu un rīta kafijas pagatavošana skaistas noskaņojuma mūzikas pavadījumā, glezna ar bordo peonijām, kas pakārta pie sienas vietā, kur es to redzu uzreiz pēc pamošanās, un maziņš rīta rituāls 10 minūšu garumā – kad es ļaujos spontānām kustībām, tām, ko diktē mans ķermenis, no rīta pamostoties. Tas ir maziņš brīnums – tiltiņš uz lielo brīnumu – savas ķermeņa un dzīves harmonijas izpratnē.

Un kādi vienkāršie, ikdienas brīnumi ir tavi mīļākie?

Autors: Jekaterina Žarkova

Tulkoja: Ginta FS