Pieklauvē, pirms ieej sava bērna istabā…

dzive11

“Kāpēc tu nepiezvanīji?”, “Kad būsi majās?”, “Kur biji, ko nopirki?”, “Ar ko kopā tu biji?”, “Kāpēc bez atlaujas?”, “Parādi čeku!”, “Parādi zvanu izdruku”, “Pierādi, ka es tavā dzīvē esmu galvenā”, “Tu nedrīksti tikties ar saviem bijušajiem!”, “Kas tas bija, kurš blakus tev stāvēja?”, “Ar ko kopā tu biji mašīnā?” – ak, mēs tik ļoti “mīlam” savus tuvos cilvēkus, ka dažkārt viņiem vispār neatstājam nekādu personīgo brīvo telpu. Tā izturas vecāki pret bērniem, tā izturas bērni pret vecākiem, tā dara brāļi un māsas viens otram, tā bieži vien notiek attiecībās starp vīrieti un sievieti. Par priekšnieku attiecībām ar padotajiem es vispār labāk klusēju.

Kāpēc tā notiek?

Vai tiešām cilvēki patiesi nesaprot, ka attiecībās svarīga ir uzticēsanās un atvērtība?

Protams, ka saprot!

Vārdos!

Bet darbībā viss ir daudz sarezgītāk.

Kad cilvēkam sāp, kad viņam ir bail vai viņu ir pārņēmusi trauksme, viņš cenšas to remdēt ar kontroles palīdzību. Mums šķiet, ka, ja mēs pārbaudīsim e-pastu, sms, personīgo saraksti sociālajos tīklos vai ielīdīsim bērna somā, aiz durvīm noklausīsimies vecāku sarunas, vai katras piecas minūtes zvanīsim cilvēkam un jautāsim, kur un ar ko viņš ir, ja katru stundu pārbaudīsim, kā cilvēks tiek galā ar saviem darbiem, tad kaut kādā veidā mēs ietekmēsim tā otra cilvēka uzvedību.

Iespējams, uzvedību mēs ietekmēsim, bet būtība jau no tā nemainīsies.

Ja mēs pastāvīgi pārkāpjam otra cilvēka personīgās robežas, gala rezultātā viņš vai nu attālināsies, vai sāks mūs mānīt vai spēlēt vēl kaut kādu, daudz nepatīkamāku lomu.

Kamēr spēlēs, mums šķitīs, ka viss ir labi, bet tiklīdz būs piekusis un vairs nespēlēs, tā, uzreiz: “ai, kas ar viņu notika, varbūt kāds noskaudis?”

Var cik uziet šausmināties par tēmu personīgo robežu pārkāpšana, taču jēga tam maza.

Ir svarīgi saprast, ka, pirmkārt audzināšana pārsvarā gadījumu šajā jautājumā mums ir “nekāda” – nedziedinātie audzina nedziedinātos, tā nav pati veselīgākā tēma un ar bērnības traumām mēs ejam pa dzīvi pietiekami ilgi.

Bet, otrkārt, ja tāda situācija rodas, tad to nevajag ignorēt, labāk tikt ar to skaidrībā. Neaiziet, nešķirties, nekliegt vienam uz otru kā ārpratīgiem, bet pacensties saprast gan vienu gan otru pusi, un pamēģināt atrast kompromisu. Uzdot sev jautājumus – kāpēc es vēlos viņu kontrolēt? No kā es baidos? Kāpēc es neuzticos tuvam cilvēkam? Utt.

Tuvs cilvēks sāk lauzties mūsu teritorijā tad, kad viņam blakus mums nav īpaši mierīgi, viņš nejūtas drošībā un tam var būt vēl daudzi un dažādi iemesli.

Padomā par to.

Varbūt ir vērts biežāk dalīties ar to, kas tevī notiek, pastāstīt, kur gāji, ko darīji, ar ko satikies. Vairāk uzmanības pievērst tam, kurš cenšas mūs kontrolēt, pieņemt to faktu, ka vairums cilvēku patiesībā ir dziļi ievainoti bērni, kuri vairāk par visu baidās tikt pamesti un tāpēc cenšas nodrošināties.

Vecāki baidās, ka tikai bērns nenokļūtu sliktā kompānijā, bet, tā kā personīgā spēka, ietekmes un zināšanu trūkst, lai izveidotu uzticēšanās pilnas attiecības, tad nākas kaut šādā veidā censties tuvāk iepazīt savu bērnu.

Bērni pretendē uz visu savu vecāku uzmanību un laiku tāpēc, ka viņos nav ieaudzināta prasme atrast savus iekšējos resursus.

Vecāki sākumā cieši, cieši piesien bērnu sev klāt, neļaujot viņiem izaugt un būt autonomiem, bet pēc tam sāk atgrūst, sakot, nu jau esi gana pieaudzis, domā un dzīvo pats, kā proti.

Sieviete cenšas kontrolēt savu vīru tāpēc, ka nejūtas pietiekoši iekārota, mīlēta un vajadzīga (droši vien arī pašvērtējums nav tas augstākais). Un, ja vīrs ne īpaši vēlas stāstīt par savu darbu, par sevi un, ja nav īsti saprotams, vai viņš priecājas, vai ir noguris vai skumst, vienīgais, ko tādā situācijā darīt – kontrolēt.

Te nu ir svarīgi saprast, ka mēs esam piedzimuši dažādās ģimenēs, dažādos apstākļos. Dažās ģimenēs cilvēki apspriež savus pārdzīvojumus, dalās tajos ļoti atklāti, citās – dzīvo katrs par sevi. Tāpēc pašā attiecību sākumā labāk ir noskaidrot, kā tad ir, lai pēc tam nebūtu lieki pārpratumi.

Protams, ir labi, ja cilvēki šīs lietas izprot un ir sagatavoti. Ir svarīgi, ka vīrietis saprot, ka sievietes pēc savas dabas ir intuitīvas. Ja viņš atļausies parāk tuvu un no sirds komunicēt ar citam sievietēm savas sievas klātbūtnē, nejautās viņai par to, kā viņa jūtas, kāds ir garastāvoklis un kas notiek viņas dzīvē un nestastīs par sevi un saviem pārdzīvojumiem, tad tas sievietei būs smags pārdzīvojums. Jo mēs jūtam visu, bet ne vienmēr par to stāstam.

Šo pašu iemeslu dēļ vīrietis cenšas kontrolēt sievieti – droši vien viņš nejūtas pietiekami labs, pats labakais, vienīgais. Iespējams, arī sievietei ir vērts paskatīties, kā viņa uzvedas attiecībā pret citiem vīriešiem? Vai nav tā, ka pašai ir kāds “labākais draugs”, ar kuru apspriest savu vīru, viņa trūkumus. Vai nav tā, ka pašas pavelkam savus vīrus uz zoba savu radinieku un draugu klatbūtnē?

Attiecībām jābūt ētiskām un pieaugušiem cilvekiem ir jāsaprot, ka tajā mums katram pašam sevi ir jākontrolē. Un būs daudz vienkāršāk, ja mēs katrs  labākajā veidā paudīsim savu dabu – vīrietis savu vīrišķo un sieviete savu sievišķo. Kāda jēga kontrolēt partneri un likt viņam mainīties, ja skaidrs, ka jāmainās pašam un jāpārskata sava loma šajās attiecībās.

Galu galā, vai tad mums katram nav jārūpējas par uzticības pilnām attiecībām? Kāpēc pārmest šo atbildību uz otra pleciem? Ja vīrs vai sieva flirtē vai ir neuzticīgs – tas ir viņa vai tavs stāsts? Jā, tas attiecas uz tevi, taču katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu briedumu.

Vai gan mēs varam kontrolēt un piespiest kaut vienam cilvēkam pasaulē būt mums blakus ar varu?

Kamēr tu savu bērnu piespied sev klausīt caur bailēm, finansiālo kontroli vai pārmērīgām rūpēm, viņš ir blakus, bet, kā tikko viņš paaugsies un pats spēs nopelnīt, nebūs nekāds brīnums, ka vinš mukšus aizmuks tālāk no tavām rūpēm un kontroles.

Daudzi vecāki nemēdz pieklauvēt, pirms ieet sava bērna istabā, ņem bez atļaujas viņa mantas, naudu, pārbauda somas saturu, telefonu un visādām citādām metodēm cenšas nodemonstrēt savu spēku.Ja vecākajiem nav cieņas pret jaunākajiem, no kurienes tā radīsies jaunākajiem? No kā viņi to lai mācās?

Pēc tam vecāki sāk pastāvīgi jaukties savu pieaugušo bērnu un pat mazbērnu dzīvēs, norādot, kā jādara un kā jādzīvo, un dusmojas, ja bērni attālinās.

Jā, bērniem ir jāmācas cienīt savus vecākus, jo tā ir viņu mācībstunda, taču arī vecākiem būtu no savas puses vērtīgi tikt skaidrībā ar sevi un savu dzīvi.

Man patīk frāze par to, ka mēs neaudzinām savas meitas un dēlus sev, bet savu vīru citai sievietei vai savu sievu citam vīrietim. Šajā pasaulē neviens nav kāda cita īpašums.

Un vienkārši vairāk sapratnes un cieņas pret otra cilvēka iekšējo pasauli, vairāk iecietības, mīlestības, ja kāds grib būt mums pārāk tuvu. Nevajag atgrūst, bet pacensties saprast, kas mūsos ir tāds, bez kā tas otrs “nevar dzīvot”. Iespējams, ka ar laiku mūsu tuvie cilveki iemācīsies  šo vajadzību piepildīt pateicoties saviem iekšējiem resursiem, kurus mes nemaz neredzam. Ir vērts palīdzēt viens otram dzīvot laimīgi lielākā autonomijā. Un, protams, saprast to, ka ikvienās attiecībās ir noteikti noteikumi, kurus vajadzētu censties ieverot.

Ir svarīgi tiekties pēc tīrības, patiesuma, atvērtības un uzticēsanās iekvienās attiecībās, pretējā gadījumā, kāpēc gan mums tās ir dotas? Izaugsme un attīstība it visā.

Autors: Dina Ričardsa
Avots: Благостная женственность

Tulkoja: Ginta FS