Darīt un Būt

BG11

Visapkārt to tik vien dzird: “Skaistums glābs pasauli” vai arī kaut ko par glābšanas nepieciešamību. Un man vienmēr gribas jautāt: “No kā mēs grasāmies glābties?”

Stop! Kas ir glābšana? Teologi saka, ka pestīšana ir Dieva valstības sasniegšana, vienības atklāšana ar Dievu. Ja pacentīsimies iztikt bez profesionālā žargona, ielas valodā, tad pestīšana ir nedziestoša uguns sirdī, Dvēseles miers un vienotība ar dzīvi visā tās pilnībā. Tā ir brīvības sajūta; brīvības no bailēm, no ciešanām, no trūkuma sajūtas, un tieši tāpēc – no visām vēlmēm, vajadzībām, pieķeršanās. Brīvība no sajūtas, ka man kaut kas trūkst, no negatīva un vēl jo vairāk – psiholoģiskās atkarības no “pagātnes” un “nākotnes”.

Īstenība ir būt tam, kas tu esi; sajust sevī “labestību, kurā nav negatīvā pola”, sajūsma par savu esību, kas nav atkarīga ne no kā, kas ārpusē. Tā pati “Dieva valstība”, Dieva zināšana – ne kā kaut kas atdalīts no manis, bet kā pašu būtību tam, kas es esmu.
Boriss Grebenščikovs Aerostats Lieldienas: darīt un Būt
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Tu šeit neesi ar tukšām rokām

Tavas rokās1

Ja tu baidies zaudēt, tu vienkārši neesi vēl atradis sevi. Kad atradīsi – nomierināsies, jo dzīve ir uzbūvēta tā, ka mums nepieder nekas, ko varētu pazaudēt.
Zaglis ielien kabatā, vecums zog skaistumu, slimības – cilvēkus, pat zvaigznes slēpjas aiz mākoņiem, bet mēs pret to esam tik bezspēcīgi ar saviem cietumiem, likumiem, krēmiem, mikstūrām un teleskopiem.
Mēdz gadīties, ka bagātība atgriežas, cilvēki atkal atver acis, bet debesis kļūst gaišas, taču īpašuma tiesības ir tik iluzoras.
Dzīve ir vienkārša un skaista – tā nedod nekādus pienākumus un tai nav parādu. Taču tu šeit neesi ar tukšām rokām, tajās ir dzīva krava – mīlestība. Tā ir kā bērnībā ar aukliņu sasietie dūrainīši, nekad nepazūd, nepāriet. Kaut arī pravietojumi beigsies, valodas pieklusīs un zināšanas tiks atceltas.

Boriss Grebenščikovs
Foto: Anastasiya Isaykina
Tulkoja: Ginta FS

Stundu dienā neko nedarīt, vienkārši BŪT

Boriss Morsango

Gudri cilvēki saka – dažkārt ir vērts sev atgādināt: “Lūk, šobrīd, tieši šajā sekundē, ir manas dzīves augstākais punkts, tieši uz šo mirkli es gāju visu savu mūžu – vai esmu apmierināts ar sevi, vai es esmu laimīgs, vai tas ir tas, ko es vēlējos? Un, ja nē – kā man pietrūkst, kas ir ne tā, kas man traucē būt laimīgam? Ko es varu sevī izmainīt, lai šī sekunde un visas pārējās, tai sekojošās būtu tuvu pilnībai?”

Un, kad es uz sevi skatos šādi, es pēkšņi redzu, ka man izdodas izpildīt saplānoto, taču prieku es gūstu tikai no tā, ka atzīmēju ķeksīšus “tas izdarīts, tas izdarīts”; bet prieks par dzīvi kaut kā paiet garām.
Tāpēc, ka visā šajā plānošanā trūkst tikai viena – kaut tikai stundu dienā ne “darīt”, bet vienkārši “būt”.

Boriss Grebenščikovs – Aerostats №517
Foto: Dino Marsango
Tulkoja: Ginta FS

Dievs cilvēkiem ir daudz tuvāk, kā varam iedomāties

Dievs galvā

Pats galvenais, pie kā esmu savā dzīvē nonācis – Dievs cilvēkiem ir daudz tuvāk, kā varam iedomāties, un rūpējas par mums daudz vairāk, kā mēs domājam. Tikai troksnis mūsu pašu galvās traucē mums saprast un izdzirdēt, ka VIsaugstākais katram no mums ir tik tuvu, ka tuvāk vairs nevar būt.
Ja apklusinātu šo troksni, tad viss kļūtu skaidrs.
Boriss Grebenščikovs

Cilvēkiem nākotne būs tikai tad, kad tie varēs barā neskriet bezdibenī

bars8

Cilvēces pieredze parāda to, ka pēdējos 5-6 tūkstošos gadu, cilvēks praktiski nav mainījies. Viņš grib to pašu, ko gribēja agrāk. Vienkārši izmainījusies ir kvalitāte makaroniem, ko kar uz ausīm, lai vieglāk būtu mūs pirkt un pārdot. Ja mēs iemācītos šos makaronus no ausīm noņemt, tad noskaidrotos, ka jau sen ir zināmas metodes, kā dzīvot mierīgi un brīvi, mēs vienkārši savas muļķības dēļ tās nezinām.

Taču pilnībā var tā darīt un tā dzīvot, vienkārši ir pavisam nedaudz jāatceras to, kas bija agrāk, jāsalīdzina ar to, kas ir tagad, un mierīgi dzīvot nepievēršot uzmanību tām muļķībām, ko mums šodien māca.
Cilvēkiem nākotne būs tikai tad, kad tie varēs barā neskriet bezdibenī, bet iziet no tā, un pacensties pēc iespējas vairāk cilvēku no šī bara izvilkt. Bars vienmēr skrien bezdibenī. Vai nu bezdibenī, vai uz gaļas kombinātu.

Boriss Grebenščikovs
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestība ir tilts starp tevi un visu…

Boriss

Un vēl viena zināšana man šodien šķiet svarīga. Runā, ka mēs visi vienlaicīgi dzīvojam vairākās pasaulēs: visi kopā, vienā lielā Dieva pasaulē, un katrs atsevišķi – pārējās, pašu izdomātajās, mūsu domu izveidotajās pasaulēs.

Runā, ka Dievs ir mīlestība. Nesen man beidzot “pieleca”, ka tā nav vienkārši skaista frāze, bet acīmredzama patiesība.

Kad cilvēkā ir mīlestība, viņš ir vienots ar Dievu un tas nozīmē bezgalīgs, mūžīgs un skaists, un brīnišķīgs, un daudzkrāsains, un gaišs.

Kad mīlestības nav, paliek vien domās uzbūvēts kartons un Dvēseles mokas, pamestības šausmas un visas pasaules nepieņemšana.

Kā teica Rumī: “Mīlestība ir tilts starp tevi un visu”. Tas, kurš mīl ir vienots ar pasauli, tas, kurš nemīl – izolēts. Tilts ir ļoti svarīga lieta dzīvē.

Kāds teica, ka mūzika tieši no šī tilta arī spēlē. Tu dažkārt vienkārši ej un dzirdi – spēlē mūzika: ej tās virzienā un nonāc uz šī paša tilta, kas ir Mīlestība starp mums un visu. Mūsu dzīve ir brīnišķīgi uzbūvēta.

Autors: Boriss Grebenščikovs: Aerostats “Jaunumi par šo un to”
Tulkoja: Ginta FS

BG par dzīvi pēc 50

bg6

Nešaubīgi, mana dzīve pēc 50 izmainījās tikai uz labu. Es vairāk protu, vairāk varu un man mazāk vajag. Kā teica viens man pazīstams sūfijs: cilvēka galvenā īpašība ir ņemt, Allaha – atdot. Allahs nevar neko ņemt, jo Viņam viss ir, un Viņš ir viss.

Jo tuvāk cilvēks Dievam, jo mazāk viņš ņem un – jo vairāk atdod. Es uzskatu, ka piecdesmit gadi ir tā robeža, aiz kuras cilvēks sāk ņemt mazāk un vairāk atdod.

Tagad, manos gados, man gribās apzināti izdzīvot katru sekundi: just, kas ar mani notiek un pievērst tam uzmanību. Tas nav noslēpums, ka lielu daļu savas dzīves visi mēs, bez izņēmuma, esam aizņemti ar savām domām par pagātni, nākotni un iespējamo, nepievēršot uzmanību tam, kas ar mums notiek tagad.- realitātē. Tāpēc visu laiku mokāmies dēļ lietām, kuras bieži vien pat neeksistē.

Jaunībā es pastavīgi atrados it kā lidojumā. Visu laiku kaut kur skrēju, lai paspētu vēl kaut ko. Tagad mani vairāk interesē esošais moments, un es sāku labāk izjust tagadni.

Pēc piecdesmit es vienkārši gūstu baudu no dzīves. Prasme sajust esošo momentu ir daudz vairāk kā vienkārši bauda. Tagad es sāku sajust dzīvi tā, kā vienmēr esmu sapņojis, no pašas bērnības. Es vēroju mākoņus, kokus, debesis, redzu krāsas un nevis vienkārši redzu, es tos fiziski sajūtu.  Man vienmēr gribējās to sasaniegt. Atceros, kad man bija 3-5 gadi, mēs ar mammu gājām pa Kirova tiltu pāri Ņevai. Bija skaists saulriets, un es centos mammai paskaidrot, kāpēc es uz to skatos un raudu, taču nespēju atrast pareizos vārdus. Bet raudāju es tāpēc, ka man ļoti gribējās sajust šīs spilgtās saulrieta krāsas – tāpat kā sajūt karstas ogles, ko var ar roku aptaustīt  Tagad es zinu, ka patiesībā mēs varam tā sajust dzīvi, tikai to izdarīt mums traucē apziņa. Tāpēc tā ir jāattīra, lai uztvertu visu tā, kā tas ir patiesībā.

Tāpēc es negribētu atkal būt jauns. Tagad es varu daudz vairāk. Es daru visu, ko gribu un zinu, kā to darīt, un man izdodas arvien vairāk un vairāk.


Boriss Grebenščikovs BG

Avots: http://theageofhappiness.com/

Foto: Jeļena Sņegirjova

Tulkoja: Ginta FS