Vai tiešām tu esi pārliecināts, ka tev vajadzīgs stress, lai nopelnītu naudu?

darbs6

Es nekad neesmu sastapusi problēmas, kas saistītas ar darbu vai naudu, kas nebūtu izrādījušās domāšanas problēmas.
Es biju pieradusi ticēt, ka nauda man vajadzīga tāpēc, lai es būtu laimīga. Pat tad, kad man tās bija daudz, es bieži vien kļuvu gandrīz slima no bailēm par to, ka notiks kas briesmīgs un es to zaudēšu. Tagad es saprotu, ka nekāda nauda nav tāda stresa vērta.

Ja tu dzīvo ar neapzinātu domu: “Nauda man ir vajadzīga, lai es justos pārliecināta un aizsargāta”, tas nozīmē tikai to, ka tava prāta stāvoklis ir bezcerīgs.
Bankas bankrotē. Fondu tirgus grūst. Nauda devalvējas. Cilvēki melo, lauž kontraktus un netur solījumus. Tādā prāta mulsumā tu vari pelnīt pat miljonus un vienalga būt nepārliecināts un nelaimīgs.

Daži cilvēki uzskata, ka tieši bailes un stress viņus dzen pelnīt nadu.
Taču vai patiešām tu vari būt pārliecināts par to, ka tā ir taisnība? Vai tu vari būt pilnīgi pārliecināts, ka bez bailēm un stresa kā motīva, tu nevarētu nopelnīt šo naudu vai pat vairāk?
“Bailes un stress man vajadzīgas motivācijai” – kas tu būtu, ja nekad vairāk neticētu šim stāstam?
Pēc tam, kad biju atradusi darbu sevī, – pēc tā, ka darbs bija atradis mani, – es sāku ievērot, ka man vienmēr bija tik daudz naudas, cik man tajā brīdī bija vajadzīgs, pat tad, ja tas bija maz vai pavisam maz.

Laime ir skaidrs prāts. Skaidrs un vesels saprāts zin, kā dzīvot, kā strādāt, kādas vēstules sūtīt, kādus zvanus veikt un kā bez bailēm radīt to, ko viņš vēlas.
Kas tu būtu bez domas: “Nauda man vajadzīga, lai justos droši?””
Varbūt ar tevi būtu daudz vieglāk komunicēt. Iespējams, tu pat sāktu apzināties dāsnuma likumus, tos likumus kuri ļauj bez bailēm šķirties no naudas, un tās atpakaļ atgriešanas likumus – arī bez bailēm.
Tev nekad nevajadzētu vairak naudas, kā tev ir. Kad tu to apzinies, tu sāc saprast, ka tev jau ir tā pārliecība, kuru tu vēlejies iegūt, pirmkārt, ar naudas palīdzību. Daudz vieglāk naudu ir nopelnīt tieši no šīs pozīcijas.
© Bairone Keitija
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Advertisements

“Jā” vai “Nē”?

flauta1

Kad nav nekādas jēgas slēpt savas jūtas.

Reiz pie kāda gudrā vīra atnāca cilvēks. Ārēji viņš izskatījās ļoti veiksmīgs, harmonisks, un šķita, ka ir pilnībā laimīgs. Lieliski attīstīts ķermenis, dārgs apģērbs, žilbinošs smaids, viss vēstīja par to, ka mūsu priekšā stāv tas ideāls, par kādu sapņo būt vairums. Taču tikko vīrietis sāka runāt, kļuva skaidrs, ka patiesībā viss ir pavisam otrādāk.

– O, gudrais vīrs, – ar cieņu teica vīrietis. – Es vienkārši nezinu, kā tālāk dzīvot. Man viss ir apnicis…. Es jūtu, ka ar katru dienu arvien vairāk sapinos. Mana dzīve ir kā neatrisinātu pretrunu kamols. Esmu piekusis darīt to, kas nesagadā man nekādu prieku un apmierinājumu.

– Pārsteidzoši, – teica gudrais vīrs, kaut ko vilkdams ārā no lielas, zelta kalumiem rotātas koka lādes.. – Pirmo reizi redzu cilvēku, kurš tik meistarīgi iemācījies slēpt savas sāpes un ciešanas.

– Ja, es to zinu – atbildēja vīrietis. – Ļoti daudzi mani apskauž un absolūti nesaprot to, kas notiek manā Dvēselē. Tāpēc es atnācu pie tevis pēc padoma…

Gudrais vīrs izvilka no lādes nelielu melna kristāla bumbu, un saudzīgi nolika to uz galda sev priekšā. Vīrietis turpināja stāstīt savu dzīves stāstu, nepievēršot uzmanību dīvainajam priekšmetam, kura iekšienē laiku pa laikam zibēja tad sarkanas tad zilas dzirkstis.

– Lūk, ko es tev teikšu, – ierunājās gudrais vīrs, pēc tam, kad vīrietis bija apklusis. – Tu esi iemācījies perfekti apmānīt un noslēpt savas jūtas. Pirmkārt, tu meistarīgi māni pats sevi, nerunājot jau par citiem cilvēkiem.

– Bet kāpēc tu man to saki, gudrais vīrs? – izbrīnīts vaicāja vīrietis. – Es biju pilnībā godīgs pret tevi. Esmu gatavs zvērēt Dieva priekšā!

– Man nav vajadzīgi tavi zvēresti, – atbildēja gudrais vīrs. – Redzi šo melnā kristāla bumbu? Tā palīdz man saņemt pareizo atbildi, kad viss, pirmajā acumirklī, ir skaidri redzams. Ja bumbā zib sarkanas dzirkstis, tas nozīmē, ka tava Dvēsele kaut kam saka “Nē”. Ja bumbas iekšienē zib zilas dzirkstis, tava Dvēsele saka “Jā”.

Vīrietis ar lielu izbrīnu paskatījās uz bumbu, kas dotajā mirklī bija melna, it kā gaidot, ko teiks gudrais vīrs.

– Kamēr tu aizrautīgi stāstīji par savas dzīves mīļoto nodarbi, par saviem draugiem, pat savu sievu, bumbā lēkāja sarkanas dzirkstis, – teica gudrais vīrs. – Tu savā dzīvē esi ielaidis slavu, atpazīstamību, varu, ietekmi, bagātību, sakot tam visam “Jā” – tikai sava prāta līmenī. Tava Dvēsele no visa tā gurst un mokās. Tā mētājas un nevar atrast sev vietu. Protams, viss augstāk minētais, ir vērtības. Taču tās nav tavas. Tāpēc arī bumba pildās sarkanām dzirkstīm – gandrīz visu tava stāsta laiku.

– Bet tā taču ir visa mana dzīve! – iesaucās vīrietis. – Bez tā man vairs nekā cita laba nav. Ja es no visa tā atteikšos, tad palikšu bez nekā.

– Nesteidzies ar secinājumiem – teica gudrais vīrs. – Bija tavā stastā arī vārdi, kas lika bumbā dzirksteļot zilām gaismiņām.

– Kas gan tie bija par vārdiem? – skeptiski pajautāja vīrietis.

– Kad tu runāji par to, ka tu ļoti mīli spēlēt flautu, – smaidot teica gudrais vīrs..

– Un ko tas nozīmē? – jautāja vīrietis. – Tagad man jāpamet savs bizness, jāšķiras no sievas un draugiem, un tā visa vietā jāsāk spēlēt flauta?

– Tas tikai nozīmē to, ka tev jāspēlē flauta… tikai jāspēlē – atkal smaidot teica gudrais vīrs. – Protams, ne visi mēs varam darīt tikai to, ko vēlamies. Un mēs nevaram no daudz kā atteikties, jo atbildība mūs saista ar citiem cilvēkiem. Pretējā gadījumā sabiedrība vispar izirtu. Bet, kad mūsu Dvēsele saka “Nē” kaut kam tikai tāpēc, ka tā vēlas, lai mēs beidzot pārstātu ignorēt tās “Jā”. Uzspēlē flautu!!!

Gudrais vīrs izvilka no kādas vecas kastes mūzikas instrumentu, un pasniedza to vīrietim. Tas lēnām pacēla flautu pie lūpām un aizvēra acis….

Viņš nepaspēja nospēlēt pat divas taktis, kad bumbā sāka mirguļot zilas gaismiņas. Šķita, ka dzirkstis gatavas izrauties no tās. Visa istaba piepildījās ar spilgtu, zilu gaismu. Bet vīrietis turpināja spēlēt, acis aizvēris un neko sev apkārt neredzēdams.

Tajā brīdī viņš bija patiess. Vairs nebija nekādas jēgas slēpt savas jūtas. Tas, ko viņš darīja, nāca no viņa Dvēseles dzīlēm, kura beidzot bija uzklausīta un bija sadzirdēts tās “Jā”. 

Autors: Dmitrijs Vostruhovs
Tulkoja: Ginta FS

3 ļoti svarīgi Visuma likumi

abola-divas-puses6

Lai saprastu, kas notiek tavā dzīvē, kāpēc atnāk un aiziet dažādi cilvēki, kā veidot attiecības ar tuviniekiem, kā palīdzēt saviem mīļajiem mainīties uz labo pusi, ir jāzin trīs ļoti svarīgi Visuma likumi. Tie dos atbildes uz ļoti daudziem taviem jautājumiem, un palīdzēs formēt gaišo nākotni.

Pirmais likums visiem ir zināms:

LĪDZĪGS PIEVELK LĪDZĪGU

Ar savu iekšējo stāvokli mēs savā dzīvē pievelkam dažādus cilvēkus un notikumus. Tāpēc ikvienai sievietei, kura savā dzīvē grib pievilkt ĪSTU vīrieti, ir jākļūst par ĪSTU sievieti ar pilnu komplektu sievišķīgo īpašību.

Ja vēlies, lai cilvēki respektētu tavas jūtas, pievērs uzmanību cilvēku jūtām. Tātad izturies pret citiem tā, kā vēlētos, lai citi izturās pret tevi.

Ja vēlies būt bagāts – pārstāj staigāt pa izpārdošanām un sociālajiem veikaliem, tie tikai pievilks nabadzību.

Ja blakus sev vēlies redzēt laimīgus un smaidīgus cilvēkus, tad izroc sevi no sava negatīva kaudzes un sāc domāt priecīgas domas.

Ļoti bieži sievietes saka: “Viņa ir tāda tīra, jauka un labestīga meitene, par ko viņai tāds briesmīgs vīrietis” Tās ir muļķības un meli! Tā nemēdz būt. Tātad šai labajai meitenei iekšā dzīvo briesmīgas, graujošas programmas, kas “palīdz” pievilkt tieši šādu vīrieti Kā saka viena no manām skolotājām Marina Targakova: “Tu esi pelnījusi tieši to vīru, kurš tev ir”.

Es satiku kādu meiteni, ļoti labestīgu, mīļu un skaistu, viņa pirka  visiem dāvanas un domāja par visiem, taču viņai allaž piesējās neadekvāti vīrieši, viņu mēģināja izvarot, viņas puiši ņirgājās par viņu, kā vien spēja! Terapijas gaitā uzpeldēja ļoti spēcīgas, graujošas programmas, kas arī pievilka visus šos nepatīkamos cilvēkus un notikumus.

Un gluži otrādi – kad mūsos ir prieka pārpilnība, pat visbriesmīgākie cilveki mums blakus sāk mainīties un kļūst daudz pozitīvāki. Noskaņojies pareizi un vajadzīgie cilvēki ienāks tavā dzīvē.

Otrais likums arī ir zināms, bet tas ir mazāk populārs:

LĪDZĪGS RADA LĪDZĪGU

Krievu valodā ir paruna «Яблоко от яблоньки далеко не падает» (“Ābols no ābeles tālu nekrīt”), un jebkura darbība rada līdzīgu darbību. Tā, piemēram, ja tu slikti izturies pret saviem vecākiem, tad negaidi, ka tavi bērni pret tevi izturēsies ar cieņu, pat tad, ja tu ļoti pareizi viņus audzināsi.

Tas, ko tu radi ir tava hologrāfiskā kopija un uzvedas tieši tāpat, kā tu.

Reiz mana skolotāja man ļoti konkrēti pateica:

“Māci tikai to, ko dari pati! Tāpēc, ka jebkurš bizness ir uzbūvēts tā, ka padotie pilnībā kopē savas vadības stilu. Ja vadītājs ir diletants, arī darbinieki būs tādi, ja sliņķis – arī viņi būs sliņķi, ja vadītājs būs godīgs, arī padotie būs tādi. Tāpēc svarīgākais ir tas, kas esi tu pati un ne tas, ko tu māci!”

Tāpēc paskaties uz to, kas tu esi un ko tu radi! Un ar kādu noskaņojumu tu to dari!

Ir lieliska ziņa saistībā ar šo likumu: ja attiecībās tu sāc uzvesties kā sieviete, patiesi un ar prieku veic savus pienākumus, tad tavs partneris, lai kāds viņš arī nebūtu, sāks uzvesties atbilstoši – vīrišķīgi un rūpēties par tevi. Tas ir tikai laika un tava godīguma pret sevi jautājums.

Trešais likums ir visretāk pieminētais, taču ne mazāk svarīgs par pirmajiem diviem:

TAS, KURŠ NEVAR KĻŪT LĪDZĪGS, TIEK ATSTUMTS

Ja mēs esam kļuvuši labi jo labi, uzvedamies pienācīgi, labi izturamies pret cilvēkiem, bet ir kāds, kurš blakus mums nevēlas tāds būt – mūsu attiecības izbeidzas, Visums šo cilvēku aizved no mums.

Ja tu kļūsti sievišķīga, mīloša, pieņemoša, bet tavs vīrs nemainās un nevēlas to darīt, negrib attīstīties, negrib pilnveidoties, neļauj dzemdēt bērnus, Visums noteikti izdarīs tā, ka viens no jums otru pametīs. Savukārt pēc tam abiem atkal pievilksies līdzīgi cilveki.

Ja esi sākusi pozitīvi mainīties, tiekties pēc dvēseliskās izaugsmes un labklājības, bet tavas draudzenes, tāpat kā iepriekš, tenko un nevēlas neko mainīt, nepārdzīvo, drīz Visums dos tev jaunas draudzenes!

Tāpēc, strādā ar sevi un tikai ar sevi. Tas ir vienīgais veids kā izmainīt savu dzīvi. Attīries no visas sliktā, vienu aiz otras dzēs ārā sliktas programmas un vietā radi labu omu un dvēseles stāvokli.

Autors; Jūlija Sudakova

Tulkoja: Ginta FS

Līdzsvars: “ņemt” un “dot”

virve14

Jebkurās attiecībās ir svarīgi noturēt līdzsvaru starp “ņemt” un “dot”. Tas ir ļoti svarīgs likums. Tas nekur nav rakstīts, tacu caurauž ikviena cilvēka dzīvi. Man šķiet, tas ir viens no svarīgākajiem jebkuru harmonisku attiecību priekšnoteikumiem. Un ikvienās sarežģītās attiecībās tas tiek pārkāpts. Tas ir Līdzsvara likums. Harmoniskas attiecības ir kaut kas līdzīgs vingrotājam, kurš staigā pa virvi un rokās tam gara kārts. Viņš uz virves var nostāvēt tikai balansējot. Ja viena puse kārtij novirzās, vingrotājs nokrīt. Tā arī attiecībās.

Kā mēs izjaucam līdzsvaru

Piemēram, ir sieviete, kura pēc savas dabas ļoti mīl dot – kalpot, palīdzēt, pārdzīvot un dara to nesavtīgi. Tajā pat laikā viņai liela problēma ir ņemt. Pieņemt dāvanas, komplimentus, palīdzību. Jo šķiet, ka momentā, kad viņa ņem, viņa kaut ko būs parādā. Vienkāršāk ir nepieņemt, lai nebūtu parādniece. Un atkal…dot, dot, dot… Es to ļoti labi zinu pēc sevis. Un tieši tad šāda sievietes uzvedība izjauc attiecības.

Tāpat ir cilvēki, kuri jau no bērnības ir raduši tikai ņemt – viņi ļoti skaidri zin, ko viņiem vajag. To varētu nosaukt par “patērēšanu” un “parazitēšanu”. Viņi dara tikai to, ko vajag viņiem. Un visur cenšas paņemt maksimumu. Pie kam, viņi ļoti nemīl atdot neko – pat vecas mantas. Daudziem negribās maksāt nodokļus, bet tajā pat laikā ļoti gribās saņemt sociālos pabalstus un dažādas atlaides. Tādu piemēru arī ir daudz.

Protams, vairums no mums neesam ne simts procentus dodošie ne simts procentus ņemošie. Kādās situācijās mēs par daudz ņemam, kādās – pārāk daudz dodam. Taču svarīgi saprast, ka visur jābūt līdzsvaram.

Ja tu visu laiku dod, dod, dod un neko neņem pretī, cilvēks tavā priekšā paliek milzīgā parādā. Tu, pats to neapzinoties, pakar viņam kaklā kredītu, kuru, iespējams, viņš nekad tev neatdos. Pirmkārt tu no viņa neko neņem, otrkārt – procenti tikšķ. Cilvēks nevar dzīvot ar tadu nastu – bet viņam nav nekādas citas izejas, kā vienīgi aiziet. Un vēl pēc aiziešanas, viņš paliek ar vainas sajūtu, jo tu esi viņam atdevis labākos savas dzīves gadus.

Ja tu visu laiku ņem un neko nedod, tad agri vai vēlu tavs partneris “iztukšojas” un iestājas moments, ka viņš vairs nevar dot. Un beidzot viņš visu šo gadu laikā pirmo reizi sagrib ko citu – kaut ko sev. Viņš prasa, apvainojas, dusmojas…. Ja neesi gatavs dot, attiecības beigsies.

Kā uzturēt līdzsvaru

Runā, ka saņemot kaut ko labu, vienmēr vajag atdot kripatiņu vairāk. Piemēram, iedeva tev draugs šokolādi, bet tu viņam rīt – divas. Tad viņš tev rīt – trīs, bet tu viņam parīt – četras un tādās attiecībās mīlestība palielinās daudzkārtīgi, jo ik mirkli abi domā par to, kā padarīt laimīgu otru cilvēku, iedot viņam nedaudz vairāk. Un tur viss ir skaidrs.

Bet ir arī cita apmaiņa. Ja kāds kādam nodarījis sāpīgi. Kas jādara? Jāsēž un jāsmaida? Jāsaka: “Es tev augstsirdīgi piedodu?” Vai tas padarīs attiecības stiprākas? Nē!

Piemēram, vīrs piekrāpa. Atnāk nožēlas pilns. Bet sieva ne asaru neizspiež, neviena pārmetuma. Kas notiek? Viņa vainas sajūta pieaug simtreiz (es esmu tāds maita, bet viņa man svētā). Viņa kļūst augstāka par viņu un ģimene jau ir nolemta. Mīlestība mirst, jo tādā disbalansā tā nevar dzīvot. Viņš dzīvos ar sievu vienīgi Vainas sajūtas dēļ, viņa – aiz Pienākuma sajūtas.

Tas nav par to, ka nevajag piedot. Gluži otrādi. Piedot vajag, taču no līdztiesības pozīcijas. Drīzāk atbildēt partnerim ar kaut ko ne īpaši labu, bet nedaudz mazāku.

Tātad atbildei uz nodevību, vismaz skandāls – lai sāpētu, bet nedaudz mazāk kā nodarīja viņai. Un tad viss sliktais ģimenē centīsies tuvināties nullei.

Līdzsvaram jābūt it visur

Pats galvenais, ka apmaiņa attiecas uz it visu mums apkārt. Gan biznesa attiecībās, gan darbā, gan ar draugiem.

Vai esat ievērojuši, ka bieži cilvēks visu sevi atdod darbā par minimālu algu, bet pēc tam viņu atlaiž?

Vai draugi, kuriem visu laiku palīdzi, “uzmet” un pārtrauc attiecības?

Tāpat bizness, kurā neko neieliec, agri vai vēlu sabrūk.

Tie ir dabiskie izaugsmes likumi. Mums ļoti svarīgi ie iemācīties ievērot līdzsvaru. Pieņemt visu, ko partneris dod un atdot to, kas jāatdod.

Vienīgās attiecības, kur šis likums strādā nedaudz savādāk ir vecāku-bērnu attiecības. Vecāki visbiežāk tikai atdod. Bērni pieņem, lai pēc tam atdotu – ne vecākiem, bet saviem bērniem. Ir jāatdod – tikai “citās rokās”.

Enerģija plūst no senčiem un nekad atpakaļ. Mēs nevaram pavērst mīlestības upi atpakaļ.

Vecāki dod mums dzīvību un tas ir neatmaksājams parāds. Mūsu uzdevums ir pieņemt šo dāvanu. Pieņemt no sirds un saprast, ka mēs to nekad nevarēsim atdot. Nekad. Tā ir Dieva dāvana, kuru saņemam caur saviem vecākiem.

Mūsu uzdevums to nodot tālāk saviem bērniem un neprasīt no viņiem neko atpakaļ.

Kā to piemērot sev

  • Ja es pārāk daudz dodu, ko man darīt? Vajag īslaicīgi pārstāt aktīvi dot un iemācīties saņemt. Ja dod. Ja pagaidām nedot, tad iemācīties negaidīt, kad sāks dot.
  • Ja es pārāk daudz ņemu, ko darīt? Īslaicīgi pārstāt aktīvi ņemt un iemācīties pašam dot. Ja neņem, ko darīt? Kā minimums, pārstāt ņemt.
  • Kā izmērīt “vairāk”, “mazāk”. Tur palīdzēs sirdsapziņa un sajūtas. Katrs no mums vienmēr sevī zin, kur ir šī robeža.
  • Vai vienmēr un visur atgriezt slikto? No mana skatu punkta ir nenormāli rādīt, ka viss ir labi, ja jums dara pāri. Jebkurās attiecībās vajag palīdzēt partnerim izaugsmē – tai skaitā arī ar pamatotu kritiku. Kritikas forma var būt dažāda. Attiecībā uz nodevību mums kaut kā ir jāreaģē, savādāk attiecības ir lemtas neveiksmei.
  • Attiecības – tās vienmēr ir apmaiņa un kustība. Kustēties var tikai uz augšu vai leju. vai nu tās stiprinās vai degradē un mirst. Personīgi man šīs zināšanas palīdz attīstīt attiecības. Tāpēc arī par to rakstu.

Attiecības – tās vienmēr ir apmaiņa un kustība

Es novēlu ikvienam atrast to punktu, kurā būs komfortabli un viegli pieņemt to, ko dzīve dod – no Dieva, no cilvēkiem.

Autors: Olga Vaļajeva (rakstniece, trīs puiku mamma un laba sieva)

Tulkoja: Ginta FS