MAMMU!

Meitene ir mātes dzimtas turpinājums. Cik ļoti māte dzīvē ir spējusi realizēties, tik laimīga spēj būt meita. ja māte ir nelaimīga, tad meitenei vienmēr būs piederības un līdzjūtības sajūta, un zemapziņā viņa pildīs programmu: “Mammu, tevis dēļ es arī būšu nelaimīga!”

IESPĒJAMIE SCENĀRIJI
Ja mammai nav bijušas laimīgas attiecības ģimenē, tad, visticamākais, arī meita izvēlēsies to vīru, ar kuru cietīs;

Ja mamma nav spējusi realizēties darbā, tad arī meita strādās nemīlamu vai smagu darbu;
Ja mamma cieš no trauksmes, tad arī meita nesīs sevī šo sajūtu;
Ja mamma cieš no vientulības, tad arī meita upurēs savu personīgo dzīvi, lai būtu blakus mammai un kliedētu viņas vientulības sajūtu.
Ja mamma visu mūžu ir stradājusi, bet tā arī palikusi nabadzīga, arī meita darīs to pašu;
Ja mamma visu mūžu ir strādajusi un kļuvusi par bagātu darbaholiķi, bez personīgas dzīves, arī meita pildīs šo programmu.

PĀRMAIŅU CENA
Pat tad, ja meita vēlēsies kaut ko mainīt savā dzīvē un iemācīsies dzīvot pēc sava scenārija, viņai nāksies iziet caur šo grūti panesamo atstumtības, sāpju un vientulības sajūtu. Visi apstākļi saliksies pret viņu, bet mamma pastāvīgi viņai pārmetīs nepateicību un to pašu darīs arī apkārtējie.

Pretošanās mātes scenārijam var novest pie tā, ka attiecības abu starpā sabojājas, ka pazūd senie draugi, pie pilnīgas savu vērtību pārvērtēšanas, darba un partnera maiņas. Un tas ir briesmīgi sāpīgi, daudziem pat neiespējami. Pazaudēt visu – dēļ kā? Vientulības un nenoteiktības, atsvešinātības un aukstuma attiecībās?
Vairums meitu tomēr izvēlas piederību savai mātei un sabiedriskā programma stimulē šo ceļu – esi laba meita, klausi tēti un mammu, cieni vecākos, neesi nepateicīga.

PĀRMAIŅU GRŪTĪBAS
Ārpasaulē meitene, kura vēlas dzīvot  savu dzīvi un kļūt par personību, apkārtējiem izskatīsies bezkaunīga un netikumīga, egoistiska un slikta. Apstākļi un sabiedrība centīsies likt justies vainīgai, pirmie soļi apstiprinās to, ka šis solis kļūt pašai par sevi ir kļūdains, un vainas sajūta liks atgriezties pie mammas un vecā scenārija, kur viss ir skaidrs, komfortabls un ierasts. Tad apkārtējie varēs piekrītoši māt ar galvu un mamma būs apmierināta. “Buntiniecei” neizdevās kļūt sev pašai, toties viņa vēl vairāk nostiprināja savā scenarijā vēlmi turpināt mātes ciešanas. 

SECINĀJUMI
Taču šis ceļš ir personības un apzinātības bojāejas ceļš, dvēseles nomākšanas ceļš. Tajā nav prieka un laimes. Bet galu galā visu var izmērīt tikai ar vienu – vai cilvēks ir laimīgs, vai nav. Un viņam jābūt laimīgam, tas ir vienīgais meitenes pienākums – kļūt laimīgai, priecīgai un būt sev pašai. Tas ir vienīgais pienākums pret savu māti, dzimtu un savu likteni. Un šī meitene rezultātā iegūs laimīgu dzīvi, par kādu viņas mamma pat nesapņoja.
Diemžēl daudzām sievietēm nelaimīga komforta sajūta ir daudz svarīgāka par pašas laimi. Taču tās kuras ir spējušas pārvarēt sarežģītas jūtas un pretestību – sagaida jaunas dzīves laime, brīvība, optimisms, pārliecība par saviem spēkiem, pašcieņa un patiesa laime.

Berts Hellingers
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Personīgā pieredze. 
Manā likteņa matricā pirmais punkts ir attiecības ar mammu.
Un šeit lasāms sekojošais. Varbūt vēl kādam tas noder.

“MAMMAS LOMA mūsu dzīvē. Patiesībā mammas izpilda tos uzdevumus, kurus mums kopā ar šo mammu ir jāiziet. Mums dod vai mēs izvēlamies tikai tos vecākus, kurus mums ir jāpieņem. Mammas pieņemšana ir priekš tam, lai mēs mammas izskatā pieņemtu savu sievišķo būtību, sievišķo pirmsākumu. Tēva izskatā, lai pieņemtu vīrišķo pirmsākumu. Un, kad mēs nepieņemam, kādu no saviem pirmsākumiem (sieviešu vai vīriešu), tad patiesībā atkarībā no tā, kuru pirmsākumu mēs nepieņemam tādi jautājumi mums ir arī jārisina. Ja ir pretenzijas pret mammu, tad ir problēmas ar sieviešu pirmsākumu ar tās nepieņemšanu.

Mammām ir UZDEVUMS kā smagu nastu DEMONSTRĒT mums savas problēmas. Mammas mums parāda, kādas mums ir personiskās problēmas ar sieviešu pirmsākumu. Un viņai nebūt nav viegli to darīt. Viņa vienkārši velk uz saviem pleciem šo uzdevumu. Un tiklīdz mēs pieņemam to, kas mums jāpieņem par sevi, par sieviešu pirmsākumu, tā mamma pārstāj, viņai vairs nav jārāda, jādemonstrē. Māte uzelpo un saka “Paldies Dievam esmu tikusi galā ar šo uzdevumu. Vairs man nav jādemonstrē šie visi jautājumi”. Un mamma maģiskā veidā mainās. Mammai vairs nav jābūt sliktai, lai mēs paši sevī ieraudzītu, ieraudzītu savu sievišķo pirmsākumu.

Ieteikumi enerģijas līdzsvarošanai.
Attīstīties garīgi, pārstāj ieciklēties sadzīves lietās un problēmās. Attīsti savu radošo sievietes dabu. Harmonizē attiecības ar māti un ar visu sieviešu dzimumu. Cieni apkārt esošās sievietes. Cieni savu partneri, neapspied un dod viņam brīvību. Neizjūti sašutumu, bet piedod un pieņem. Mīli dabu, zemi un ieaudzini šo mīlestību bērnos. Savlaicīgi prast atlaist no sevis pieaugušos bērnus un redzēt viņos patstāvīgas personības.

Auglība – radi bērnus un izpaudies radoši. Rūpējies par dzīvniekiem un augiem. Apsaimnieko māju un nodarbojies ar kulināriju. Rūpējies par savu ārieni. Ģērb sevi skaistās drēbēs un rotājies. Rūpējies par bērniem, radiniekiem, dzīvniekiem un cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama tava palīdzība un esi maiga. Noņem pārmērīgu kontroli pār tuviem cilvēkiem, pārstāt komandēt. Seko tam, lai balss plūstu vienmērīgi bez pavēlnieciskām intonācijām.”

Ginta Filia Solis

«Es tevi mīlu…»

«Es tevi mīlu…»

… Tam, kurš to saka patiesi, trīs dvēsele. Tajā kaut kas kā vilnis paceļas un aizved sev līdzi.

… Un cilvēks, kam šī frāze adresēta, iespējams arī trīs. Viņā jūt, ka tieši šie vārdi maina viņu, cik vien vispār iespējams mainīt, un uz visiem laikiem izmaina un nosaka viņa dzīvi.

… Nav brīnišķīgākas frāzes, kura tik dziļi skartu mūs, aizkustinātu un tik sirsnīgi savienotu ar otru cilvēku. Tā pauž pazemību. Tā vienlaicīgi dara mūs mazus un lielus. Tā augstākajā mērā padara mūs cilvēcīgus.

Berts Hellingers
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedinošas Berta Hellingera frāzes attiecībām ar mammu

Ja attiecības ar mammu ir sarežgītas

Mīļā mamma/Mīļo mammīt,
es pieņemu visu, ko tu man dod,
visu pilnībā, bez izņēmuma.
Es pieņemu visu par pilnu cenu,
kuru tas maksāja tev un maksā man.
No tās es kaut ko radīšu,
tev par prieku (atmiņai par tevi).
Tas nedrīkst būt velti.
Es to godāju un glabāju,
Un, ja man būs ļauts, nodošu tālāk, tāpat kā tu.
Es tevi pieņemu ka savu mammu,
un esmu tev tavs bērns (tavs dēls tava meita).
Tu esi tā, kas man vajadzīga, 
bet es esmu tas bērns, kurš vajadzīgs tev.
Tu esi liela, es maziņa (maziņš).
Tu dod, es ņemu.

Mīļo mammīt!
Es esmu priecīga (priecīgs), ka tu izvēlējies tēti.
Jūs abi esat tie, kas man vajadzīgi.
Tikai jūs!
Jūs devāt man visu, ko varējāt dot, un tas bija pietiekami.
Es pieņemu to ar pateicību un eju tālāk savu laimīgo ceļu.

Un tagad visu to pašu pasaki savam tētim.

Autors: Berts Hellingers
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turpini mīlēt pat tad, kad tas ir grūti

lacis

Dažkārt mums atgādina: turpini mīlēt pat tad, kad tas ir grūti. Bet ko tas nozīmē – turpināt mīlēt? Īsta mīlestība ir visu aptveroša mīlestība, kura sevī ietver visu, kura pieņem, kura dod telpu un laiku visam vienādi. Tā ir netiesājošas Dvēseles klātbūtne.

Patiesa mīlestība ir visas dzīves mīlestība. Tā ir mūsu izaugsme ārpus mazajiem, stiprajiem diedziņiem, mūsu saiknei ar vecākiem, mīļotajiem un bērniem. Mēs nesaraujam šos diedziņus, tāpēc, ka tie ir daļa no milzīga audekla. Tie ierobežo telpu, kurā mēs pavadām savu dzīves laiku. Bet īsta mīlestība tiek cauri šīm tuvas mīlestības robežām un izplatās visapkārt un mēs vairs nejūtamies nošķirti no citiem, nepazīstamiem mums cilvēkiem, no dabas, no visas pasaules, kurā mēs visi līdzās pastāvam.

Patiesa mīlestība aptver visu dzīvo un dziļi maina mūsu dzīvi. Mēs pieņemam visu tādu, kāds tas ir. Tāpat mēs pieņemam arī dzīves grūtības, tās kontrastus un mums mesto izaicinājumu – atrast dzīvē savu vietu.

Mēs pieņemam veiksmju sēriju, kas mijas ar zaudējumiem. Visu, kas ir, lai tas paliek tāds, kāds tas ir un savienojas ar mūsu mīlestību: spēki, kuri rada un spēki, kuri grauj, laimīgs liktenis un smags liktenis, dzīve un nāve, tas, kas pagājis un tas, kas var atnākt, lai kā tas arī nebūtu.

Tāda mīlestība neielaužas un neiejaucas lietu kartībā. Tā paliek kontaktā ar savu likteni un ļauj notikt citu likteņiem. Tā paliek harmonijā ar realitāti un uzticas tai.

Un tajā pat laikā, šāda mīlestība ir aktīva, tā darbojas, palīdz un neatsaka, sastopas ar izaicinājumiem, kas vēršas pie tās. Tajā pat laikā, kad mana paša dzīve turpina savu gaitu, es ļauju citiem cilvēkiem piepildīt viņu pašu sūtību, vienmēr apstiprinot tagadni, tādu, kāda tā ir.

Tāda mīlestība paliek plaša, mierīga un tajā pat laikā iesaistīta. Tā ir draudzīga pret visu un, ja nepieciešams, var uzstāties kā ienaidnieks. Tā ir pilna. Īsta mīlestība ir reliģioza, tā veltīta visam dzīves audeklam, kāds tas ir. Tā uzticas savam avotam un mīl savu izcelsmi – kāda tā ir un kā izpaužas.

Ja tu paliec viens vesels, uzticīgs dzīvei kā vienam veselumam, tu iepazīsti mīlestības nepārtrauktību un iepazīsti mīlestību, kura ilgst.
Berts Hellingers “Domas par Dievu”
Tulkoja: Ginta Filia Solis