Audzināt ar Brīnumu

laimigs berns1

Mamma un tētis manu bērnību pārvērta svētkos.

No rītiem es zem sava spilvena atradu mazas dāvaniņas. Man teica, ka tās ir “no zaķīša”. Ar aizvērtām acīm, knapi pamodusies, es sataustīju zem spilvena kaut ko maziņu un brīnumainu. Es necentos ātri to paņemt. Lēnītiņām aptaustīju, cenzdamās saprast, ko tad šoreiz zaķītis man atnesis.

Katru reizi tur bija kas cits: krāsojamā grāmatiņa, ledenes, vēstulīte. Reiz viņš man zem spilvena bija nolicis… burkānu! Atceros, es ne nieka neizbrīnījos, tikai neticami priecājos – iedomājies, šis labsirdīgais zvēriņš bija padalījies ar savu lielāko gardumu. Es ticēju brīnumiem – tie man šķita gluži dabiski. Uz bērnudārzu es gāju pacilātā noskaņojumā un visapkārt redzēju ļoti daudz ko brīnumainu.

Kā jau visi bēŗni.

Un vēl man šķita, ka ikvienam bērnam ir savs zaķītis, kurš kaut ko noliek zem spilvena. Nezināju, ka mēdz būt savadāk. Un kad mana labākā draudzene man pastāstīja, ka baidās iet mājās, un tāpēc grib palikt pie manis ciemoties uz mūžu, es viņai pajautāju: “Bet kā tad zaķītis tev nodos dāvaniņas?” Un te nu man kļuva skaidrs, ka man ļoti ir paveicies. Ar zaķīti.

– Zaķītis vairs neatnāks, – reiz man teica mamma. – Bet viņš tev ir atstājis dāvaniņu un vēstulīti. Dāvana bija brīnišķīga, bet vēstule ļoti maiga un pārliecinoša. Es nemaz nesaskumu, jo uz to brīdi ļoti daudz ko jau nojautu. Jā, un arī brīnumu vēl bija ļoti daudz – gan ar rokām radītu, gan spontānu.
Piemēram, kad mēs ar vecākiem atpūtāmies pie jūras (un tas jau pats par sevi bija brīnišķīgi, jo parasti atpūtos kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu, jo mani vecāki ļoti daudz strādāja), pa pludmali staigāja tieviņš vīriņš un piedāvāja nopirkt šokolādes saldējumu. Saldējuma kaste bija ietīta segā, un es nespēju saprast: kā tad tā, saldējums taču izkusīs! Bet tētis man paskaidroja, ka gluži otrādi – tā var ilgāk saglabāt aukstumu iekšpusē. Un nopirka visu saldējuma kasti.

Es toreiz ne uzreiz sapratu, kāpēc mums vajag tik daudz saldējuma, jo mēs trijatā to nevaram apēst pat nedēļas laikā. Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju novērtēt šo tēta rīcību. Ar saldējumu mēs toreiz cienājām visus kaimiņus un to dāvināt bija tik patīkami.

Vēl viens brīnums notika, kad mani vecāki gatavojās ceļojumam uz ārzemēm. Todien man bija ļoti skumji un es savā istabā uzcēlu telti un iedomājos, kā tur dzīvošu un skumšu.

Atbrauca vecmāmiņa, kurai bija par mani jāparūpējas un javed uz skolu (tad es gāju pirmajā klasē). Vecākiem tajā dienā bija ļoti labs garastāvoklis un man nepavisam negribējas viņiem rādīt savas skumjas. Mēs devāmies uz staciju viņus pavadīt. Kad pienāca vilciens, es jau biju gatava apraudāties. Un te pēkšņi tētis saka: “Nu, ko, meitiņ, brauksi mums līdzi?” Es toreiz gandrīz no laimes aizmirsos! Tie tik ir brīnumi – viens un divi, un es jau kopā ar vecākiem braucu vilcienā savā pirmajā ārzemju ceļojumā.

Izrādījās, ka tētis un mamma jau no paša sākuma plānoja, ka es braukšu kopā ar viņiem un bija sapakojuši manas drēbes. Vienkārši gribēja mani pārsteigt un sagādāt vēl vienu brīnumu.

Tādu notikumu manā dzīve ir bijis ļoti daudz, un kad man jautā, no kurienes manī ir tik daudz optimisma, es atbildu: “Man vienkārši bija ļoti laimīga bernība.”
Autors: Vilena Kotova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Ieaudzinātā bezspēcība

sien šņores

«Es esmu upē», — saprata Ezītis un sastinga no bailēm. «Lai upe pati mani nes», — pēc brīža viņš nolēma. Un upe viņu nesa…
Ieaudzinātā bezspēcība ir tad, kad tā vietā, lai veiktu aktīvas darbības un censtos sasniegt rezultātu, cilvēks izvēlās būt pasīvs. Vienkāršiem vārdiem sakot, tā ir vēlme paslēpties gliemežnīcā un pēc tam ieraudzīt, ka viss izmainījies uz labu pats no sevis.

Bet “ieaudzinātā” tā ir tāpēc, ka šāda reakcija rodas un nostiprinās noteiktās situācijās, kad, piemēram, cilvēks daudzas reizes pēc kārtas nevar kaut ko sasniegt, un tāpēc vienkārši atsakās turpināt to darīt.
Kāda saistība tai ar bērniem, audzināšanu un apmācību?

Es nedarīšu!

– Es nemācīšos burtus! – nikni kliedz maza meitenīte un norauj pie sienas vectētiņa piesprausto lapu ar glīti sarakstīto alfabētu, – Man tie burti nav vajadzīgi!

Gadās tā, ka bērns pilnībā nevēlas sākt kaut ko darīt tikai tāpēc, ka darāmā darba apjoms un sarežģītība šķiet viņam neiespējami liela. Meitene redz pie sienas piestiprinātu plakātu ar 33 burtiem un zin, ka viņai tie visi būs jālasa, un pēc tam viņai visus tos atprasīs. Bet, kad burti būs beigušies, vecāki šūpos galvas un teiks: “Nu, lūk, atkal tu tikai A un O atcerējies!”
Kad mēs apgūstam kaut ko jaunu, labāk to darīt soli pa solim. Tas attiecas ne tikai uz mācībām, bet arī uz sadzīvistiskajām iemaņām. Un, galvenais, bērnam ir jājūt progress, jāzin, ka viņam izdodas.
Un tāpēc pieaugušajiem ir svarīgi iemācīties pamanīt pat sīkāko bērna veiksmi. No visas rindiņas viens burtiņš izdevās glīts – lieliski, malacis! No pusdienu sķīvja bērns pats izēda visus kartupeļus – lieliski, malacis! Saņemot pozitīvu atbalstu, sajūtot vecāku prieku par viņa veiksmi, bērns pats sajutīs vēlmi virzīties tālāk un iemācīties vairāk.

Neprotu!

– Dēliņ, aizsien kurpēm aukliņas!

– Es neprotu… – un bērns turpina sēdēt uz krēsla, šūpojot kājas un gaidot, kad mamma nāks un palīdzēs.

«Netraucē!», «Neaiztiec!», «Tu nevarēsi!» — mammas un tēti bieži vien paši pārtrauc savu bērnu centienus piedalīties kadā pieaugušo lietā. Bet, kā gan savādāk bērnam uzzināt, uz ko viņš ir spējīgs, ja nav pamēģinājis? No vecāku vārdiem bērns saprot, ka viņš ir maziņš un neko neprot. Un, ja reiz tā, tad nav nekādas jēgas censties!
«Neprotu» sadzīves situācijās, kā likums, rodas no tā, ka bērns netiek iesaistīts pieaugušo dzīvē.

Skaidrs, ka pieaugušajam ir daudz vieglāk sagriezt salātus pašam. Skaidrs, ka, ja bērns pats sies kurpju auklas, tas prasīs daudz vairāk laika. Bet vai ir vērts steigties?

Šis laiks taču nebūs iztērēts velti – tā bērnam būs apmācība, prasmju attīstīšana, aktīvas dzīves pozīcijas formēšana! Pietiek ar to, ka nedaudz ātrāk piecelsieties un sāksiet ģērbties, lai bērnam būtu mazliet vairāk laika, lai nebūtu viņš jāsteidzina, lai viņš pats varētu paveikt to, kas ir viņa spēkos.

Negribu!

– Es negribu šito ēst! Tas ir nelabs! – paziņo bērns, pirmo reizi ieraudzījis sacepumu.
– Bet tur taču ir tas viss, ko tu mīli: kāpostiņi, vistiņa, siers…. vienkārši viss kopā.
– Bet es negribu!
Ļoti bieži bērns atrodas jaunas situācijas priekšā, baidās sākt darīt kaut ko jaunu, tāpēc, ka viņam šķiet, ka viņš “nevarēs pamest spēli” brīdī, kad to vēlēsies. Un, ja nu sacepums ir negaršīgs, bet to visu nāksies apēst?
Te vecākiem lieti var noderēt “kontrakta metode”, kas dos bērnam iespēju kontrolēt situāciju. Piemēram, gadījumā ar nepazīstamiem ēdieniem, pietiek vienoties: “ja tu, apēdīsi gabaliņu sacepuma un  sapratīsi, ka tev tas negaršo un tu to nevēlies ēst, es šķīvi aizvākšu”.

Dodiet viņam garantiju, ka, sperot pirmo soli, viņam vienmēr saglabāsies iespēja atkāpties, ka viņš nevienam neko nav parādā. Protams, šī “kontrakta” noteikumus vecākiem nāksies stingri ievērot

Sākumā, kad pieaugušie sāk pielietot šo metodi, bērni cenšas pārbaudīt vecākus uz “izturību”, speciāli atsakās no visa (pat tad, ja viņiem tas patīk) – te nu nāksies būt pacietīgiem.
Nespēšu!

– Dēliņ, uzzīmē vecmāmiņai skaistu apsveikuma kartiņu!

– Nē… Es nespēšu… Man nesanāks…. – atbild puika, raugoties uz saviem “kopējiem”, ar mammu zīmētajiem šedevriem kvīlinga stilā.
Nepārliecinātība par saviem spēkiem rodas brīžos, kad viņš pārāk bieži sastopas ar uzdevumiem, kurus pat pie lielas vēlēšanās, nav spējīgs veikt.

Klasiskajā psiholoģiskajā eksperimentā studentiem piedāvāja sākumā “bezcerīgus” uzdevumus, kurus nebija iespējams atrisināt, bet pēc tam – parastus uzdevumus, kurus agrāk tie bija pildījuši nodarbībās.

Daudzi no viņiem, zaudējuši cerības darbā ar “bezcerīgajiem” uzdevumiem, nespēja atrisināt parastos. Tātad vajag vien dažas reizes skaidri saprast savu bezspēcību kādā situācijā, lai tālāk tā kļūtu par mūsu uzvedības normu.

Lai izgatavotu apsveikumu vecmāmiņai, pietiek ar papīru un zīmuli. Protams, krāsaina kartiņa izskatās skaistāka un oriģinālāka, taču tā paaugstināt latiņu nav nekādas vajadzības.

Ja bērns pats izrāda interesi par sarežģītiem uzdevumiem, protams, vajag dot viņam iespēju darīt un pēc tam pozitīvi novērtēt padarīto.

Šis darbs ar ieaudzināto bezspēcību ir veids, kā radīt labvēlīgu atmosfēru attiecības ar bērnu. Galvenais ir iemācīties atpazīt šos momentus un saprast bērna reakciju. Visiem bērniem ir vajadzīgs mīlošu vecāku atbalsts, kuri saprot viņu bailes, kuri neapspiedīs viņu vēlmes, un kuri ir gatavi pacietīgi palīdzēt viņiem kļūt patstāvīgiem un uzņēmīgiem cilvēkiem.

Autors: Sergejs Porhomenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kad saplīst krelles

krelles1

Es esmu nogurusi baidīties un izgāzt savas dusmas uz savu bērnu atkal un atkal.
Taču es vēlos šo sajūtu atcerēties.
Mans dēls nemitīgi kaut ko prasīja – multfilmu, sausiņu, lai es runāju robota balsī, atkal multfilmu, uzkāpt otrajā stāvā, atgriezt krānu vannasistabā, aizgriezt to, spēlēties, spēlēties un atkal spēlēties. Viņš staigāja šurpu turpu un raustīja mani aiz drēbēm, un, nesagaidot atbildi, daudzas reizes pēc kārtas uzdeva vienu un to pašu jautājumu.

Man vajadzēja gatavot pusdienas, pārģērbties, atbildēt uz telefona zvaniem, saplānot dienu tā, lai neko nenokavētu, un domāt par to, kur ņemt naudu visiem rēķiniem.

Un es “norāvos” – kārtējo reizi. Sakliedzu uz viņu.
Aizgāju savā istabā lai izraudātos – no bezspēcības un kauna.
Klausos, virtuvē klusums. Tikai karote brīžam atsitas pret šķīvja malu. Putra droši vien jau sen ir atdzisusi. Mans nabaga puika, asaras rijot, ēd. Bērns, kurš ne pie kā nav vainīgs.

Pēc tam kaut kas nograb, un uzreiz atskan raudas. Es skrienu skatīties, kas noticis. Es gan netaisījos nekur skriet, jo tikko biju atstājusi raudošu bērnu vienu ar viņa bēdām, un pati aizgājusi pārdzīvot savējās. Bet, dzirdot, kā viņš raud, es skrienu. Es vēl nezinu, ko darīšu – atkal rāšos vai mierināšu. Vēl nezinu.

Dēls bija saplēsis manas krelles, kas karājās virtuvē pie sienas. Kulaciņā sažņaudzis divas bumbiņas, un šausmās raud, jo iedomājas, kā es bāršos. Pats sarāvies, sarkst un bālē, jo no bailēm nevar pat paelpot.

Viņš kliedz caur asarām: “Es netīšām, es negribēju, tu bārsies, mammu, bet es netīšāmi!”

Mans bērns ir kosmiski vientuļš, viņam nav uz ko paļauties. Tikpat vientuļa es biju pirms pāris minūtēm. Viņu, tāpat kā mani pirms mirkļa, nekas nespēj nomierināt, izņemot mani pašu.

Es redzu, kā apskauju viņu, kā maigi un mierīgi skan mana balss. Es nepārstāju viņam teikt, ka es nedusmojos, ka nebāršu viņu, ka palīdzēšu savākt visas pērlītes, un mēs kopā iesim meklēt aukliņu, lai savērtu tās atpakaļ. Un es viņam stāstīšu, cik bieži pati kaut ko saplēšu un, ka tas nav nekas briesmīgs.

Un ar katru brīdi mana sirds, kas no dusmām un bailēm kļuvusi gluži melna, sāks atjaunoties. Un atkal kļūs tada, kāda tā bijusi jau no dzimšanas.

Es esmu piekususi un ļoti baidos. Es ļoti baidos, ka izgāzīšu savas dusmas atkal un atkal.
Un es gribu to atcerēties.

Atcerēties, kāda dziļa kustība notiek manī tad, kad izbirst krelles. Atcerēties brīdi, kad pērlītes, krītot pieskaras zemei un paripo zem krēsla. Brīdi, kad gatavojos kliegt uz savu bērnu. Brīdi, kad izvēlos to nedarīt.
Kad apskauju viņu un maigi saku: “Ar tevi viss ir kārtībā”.

Ar mani nav, bet ar tevi, mans mazais, viss ir kārtībā.
Marija Rožkova
Tulkoja: Ginta FS

 

Vai ziniet atšķirību, kā slavēt zēnu un kā meiteni?

10460360_337566213100514_1163795349380158792_n

Meitenes nevajag slavēt par padarīto. Slavējot par padarīto, jūs viņu degradējat. Ja meiteni slavē par padarīto: ļoti garšīgi, ļoti skaisti – rezultātā jūs formējat to, ka atzinība man pienākas tikai par padarīto. Atzinība man būs tikai tad, kad es kaut ko labu izdarīšu – tas ir sievieti ārdošs princips.
Pareizi tas darāms – es esmu pelnījusi mīlestību, tāpēc, ka esmu, tāpēc, ka esmu gudra, tāpēc, ka saimnieciska, tāpēc, ka princese, tāpēc, ka esmu feja virtuvē u.t.t. un lai saņemtu mīlestību, man jābūt tādai, kāda esmu. Lūk, kāds ir meitenes audzināšanas galvenais princips. Ja sāksiet viņu slavēt par nopelniem, viņa sāks domāt: mani tāpat vien nav par ko slavēt, mīlestību es varu tikai nopelnīt, būs nopelni – būs mīlestība.

Pareizi tas darāms – es esmu pelnījusi mīlestību, tāpēc, ka esmu, tāpēc, ka esmu gudra, tāpēc, ka saimnieciska, tāpēc, ka princese, tāpēc, ka esmu feja virtuvē u.t.t.

Zēni – ar viņiem viss ir pavisam otrādāk. Diametrāli pretēji. Mammas mēdz teikt: Tu man esi tāds brīnums, gudrinieks, tāds malacis. It kā labi. Patiesībā, jūs tikai palīdzat degradēties jaunam vīrietim, jo viņam jau no bērnības šķiet, ka pat neko nedarot, viņš var būt gudrinieks, labais. Bet vīrietim ir labi tikai tad, ja viņš ko sasniedz.

Tāpēc, lai zēnu mudinātu pilnveidoties un viņš varētu justies laimīgs, ir svarīgi runāt un slavēt viņu par panākumiem. Piemēram: ļoti labi paveikts, ļoti prasmīgi izdarīts. Zēnam šie maigie vārdi vajadzīgi mazākā mērā, jo attīstīties viņam palīdz uzslavas par padarīto. Viņam ir vajadzīga atzinība par to, ko viņš ir sasniedzis.

Vīrietim ir labi tikai tad, ja viņš ko sasniedz!

Tā vietā,, lai teiktu: zaķīt, saulīt – jau vecākiem puišiem ir svarīgi, lai viesiem parādītu viņa uzbūvēto lidmašīnu vai pastāstītu par viņa sasniegumiem sportā. Tas ir daudz svarīgāk par zaķīšiem, kaķīšiem un saulītēm. “Paskatieties, ko viņš paveicis! Pareizi, to lidmašīnu uzbūvēja mans dēls! Malacis! Meistars!” Tas puikām ir liels stimuls.

Bet meitene nekļūs labāka, pat tad, ja ar pašas gatavoto zupu pabaros visu rajonu. Tā viņa vienkārši sapratīs, ka viņas pienākums ir barot visus ar zupu. Un viņa domās, ka kamēr visu rajonu ar zupu nepabaros, viņu neviens nemīlēs. Tā, lūk!

Autors: Ruslans Naruševičs
Avots: http://narushevich.com
Tulkoja: Ginta FS