Ceļš uz lielām pārmaiņām

Zini, kamēr tu nenonāksi mīlas trijstūrī kā mīļākā-mīļākais, piekrāptā sieva-piekrāptais vīrs, krāpnieks-krāpniece, ir viegli! Ir pilnīgi skaidrs, kā tu būtu rīkojusies! Vai rīkojies!

Ir skaidrs viedoklis par to – kā būtu bijis jādara! Bet tad, kad tu attopies šajā situacijā, nav svarīgi, kurā no lomām, tavs iepriekšējais spriedums par to, ka “jādara tā”, nezin kāpēc galīgi neder. Tāpēc, ka tur, šajos mīlas trijstūros nebūt viss nav tik skaidrs, kā no malas šķiet.

Vēl viena godīga, nesen notikusi saruna. Man ar kādu no jums. Ar jūsu atļauju.

TU SAKI:
“Kam gan vajadzīga krāpšana, konkrēti vīrieša krāpšana? Ko darīt, ja vīrietis krāpj? Kā uzvesties, ko teikt, ko darīt, uz ko globāli tiekties?

Un, pats galvenais, kas man ir ļoti svarīgi – ko darīt tad, kad esi pārliecināta, ka viņš krāpj, vai, kā minimums, nekaunīgi melo, bet pierādījumu nav? Meklēt tos? 

Ja tu redzi un zini, ka cilvēks nav kopā ar tevi?

Ja tu redzi, ka cilvēks pret tevi ir vienaldzīgs? Ja redzi, ka viņam ir tikai niknums un aizkaitinājums pret visu, ko tu dari: pret tavām darbībām, vienalga, vai tās labas, sliktas vai neitrālas?

Ja viņa garastāvoklis dienas laikā vairākas reizes mainās un tu tiec rupji  lamāta un apsaukāta?

Ja uz taviem nevainīgajiem jautājumiem, piemēram “kur šobrīd esi?”, tu atkal saņem apvainojošus lamuvārdus?

Ja simtiem sīkumu, kā telefons, kuru viņš slēpj utt., viennozīmīgi liecina par krāpšanu, bet, kad tu centies noskaidrot patiesību, atkal sākas kārtējais skandāls.

Kā tādās situācijās uzvesties? Tu esi pārliecināta, bet tevi nosauc par muļķi. Un tu skaidri zini, ka uzvedies tāpat, kā vienmēr esi uzvedusies, tomēr viss kļuvis pavisam citādāks un tu nevari saprast, kas ir citādāk.

Kā būt, ja es negribu samierināties ar to, kas ir? Nevaru to pieņemt kā pašu par sevi saprotamu. Nevaru mierīgi dzīvot un baudīt dzīvi? Nevaru būt viņam pateicīga un cienīt viņu. Es gribu tikt ārā no šī trijstūra. Vai šādos gadījumos jāmeklē pierādījumi, vai arī pašai jāiet prom?”

MANA ATBILDE:

«Sākšu ar to, ka tu savam vīram uzdod nepareizos jautājumus. Un te ir ļoti daudz neatbilstību.
Skaties:

“Tu redzi, ka cilvēks pret tevi ir vienaldzīgs? Tu redzi, ka viņam ir tikai niknums un aizkaitinājums pret visu, ko tu dari: pret tavām darbībām, vienalga, vai tās labas, sliktas vai neitrālas?

Tu redzi, ka viņa garastāvoklis dienas laikā vairākas reizes mainās un tu tiec rupji lamāta un apsaukāta?”…
Un tu to visu redzi, bet tajā pat laikā viņam jautā: “kur šobrīd esi”?

Un vēl man tev jautājums: “Kā var redzēt otra cilvēka jūtas?” Es lasu to, ko tu esi uzrakstījusi, meklēju kaut ko, kas liecinātu par tavām jūtām, bet neatrodu. Tu neko neraksti par savām jūtām. Vispār, nevienu vārdu. Bet tā taču nevar būt, ka tev nav nekādu emociju un nekādu jūtu? Tās noteikti ir! Un tu tās neredzi! Tu neredzi savas jūtas, nespēj tās apjaust, bet lieliski redzi otra cilvēka jūtas?

Vai tad tā mēdz būt? Es nemocīšu tevi, negaidīšu tavu atbildi, bet teikšu:

“NĒ! TĀ NEMĒDZ BŪT!”

Lūk, visu to, ko tu redzi, tu piedēvē otram cilvēkam. Un, visticamāk, tas niknums, aizkaitinājums, tās garastāvokļa maiņas, par kurām tu raksti, attiecinot tās uz viņu, patiesībās tas viss ir tavs.

Tas, ko tu sevī nevēlies redzēt. Tas, uz ko tu nevēlies skatīties. Tas, kas tevī it kā nevarētu būt. Viss, ko tu stāsti par sevi, ka tu “uzvedies ne labāk un ne sliktāk kā parasti”, tātad tu uzvedies labi, mierīgi, bet viņš… Bet par jūtām nepasaki neko.

Par savām. Bloks. Aizliegums. Vēl jo vairāk – tieši uz tādām jūtām! 

Nejūti un nepaud. Taču tās ir! Ir tavs aizkaitinājums uz viņu! Ir tavas dusmas! Ir tavs trakums! Ir tavas gaidas, kā viņam pret tevi ir jāizturas un tava vilšanās par to, ka viņš uzvedas ne tā, kā tu to sagaidi.

Un vēl, pievērs uzmanību tam, kā tu raksti – tu neraksti “ES”. Par sevi tu raksti “TU”, tātad sanāk, ka tu vispār neuzņemies atbildību par to, kas ar tevi notiek. Un nepieņem to, ka tev ir sava emocionālā dzīve.

Tās it kā nemaz nav. Tevis, tava ES vispār nav!

Un viņu tu dēvē par “cilvēku”! Arī viņa it kā nav. Ir kaut kāds tur cilvēks. Tu viņu nesauc par vīru, manu vīrieti vai vārdā, vienkārši “cilvēks”.

Kad tu raksti par sevi – “Tu esi pārliecināta”, liekot saprast, ka tā esi tu, ka tu esi pārliecināta par to, ka viņš uz tevi dusmojas, ir aizkaitināts un vēl kaut ko, bet, kad viņš tev saka, ka tā nav, tu netici!

Tāpat kā netici arī tam, ka tās var būt tavas pašas jūtas, kuras tu ignorē.Tu netici tam, ka viņam var būt kaut kādas savas jūtas, ka tu vari kļūdīties, nosaucot tās par viņējām, un pilnībā ignorē savējās, un tās vispār nekā nenodēvē.

Tu tici tikai kontrolei, tu tici izsekošanai, tu tici tam, ka vajag tikai izsekot otru cilvēku un būs tev laime! Visticamākais, tu to esi noskatījusies savā vecāku ģimenes modelī. Kā daudzi no mums. Bet tagad ir cits laiks. Un tagad pašai ir jāuzbūvē savs ģimenes un attiecību modelis. Un to VAR iemācīties.

Vai tu ievēroji to, ka es ignorēju tavus jautājumus attiecībā uz krāpšanu? Es to darīju apzināti. Tāpēc, ka vienam un tam pašam vārdam “krāpšana”, ir tik daudzas nianses.

Kad mēs sakām “krāpšana”, ar to parasti domājam, ka ir upuris un ir agresors. Tas, kuru krāpj un zemiskais krāpnieks.

Bet dzīvē nebūt viss nav tik viennozīmīgi. Viss nav tik rupji un vienkārši.

Dzīvē gadās tā, ka nav nekādas krāpšanas, tai nozīmē, kā esam raduši saprast “viņš maita, bet viņa – balta un pūkaina”, bet sievai ir ļoti spēcīga bērnības trauma. Piemēram, viņas tēvs stipri dzēra, vai krāpa māti un mazā meitene to redzēja, vai arī tētis daudz strādāja, viņa praktiski nekad nebija mājās, vai arī tētis nebija precējies ar māti, un vēl ļoti daudz iespējamo scenāriju. Un šī trauma prasās pēc turpinājuma.

Ne vienkārši prasās, tā “kliedz un uzstāj”, ja tā varētu tekt par traumu. Un pat tad, ja vīrs pat negrasījās krāpt, dienu no dienas viņa provocēja viņu to izdarīt. Sieva provocē. Ar kontroli, aizdomām, apvainojumiem, pārmetumiem un pašas jūtu trūkumu.

Jūtu vietā zem deguna tiek pastumts ļoti daudz kontroles. Kontroles, kura bieži vien tiek nosaukta par “rūpēm”! 

Agri vai vēlu vīrietis dara to, uz ko viņu mudina. Jā, un galu galā arī viņam bija kaut kāds ģimenes modelis, ko viņš bērnībā redzēja. Kāds? Kas tur notika? Arī tas vēl jaskatās. Uz ko viņa mamma provocēja viņa tēvu? Ko viņš redzēja, kad bija mazs? No kā viņš baidījās? Kāda ir viņa trauma? Un kas viņā pieprasa turpinājumu?

Bet tu saki: krāpšana! Kā gan var no tas izvairīties?

Kaut gan, lai notiek, es tev pastāstīšu, kā izvairīties.

PIRMAIS.

Saprast ka vārds “krāpšana” ir gala rezultāts. Tas nav iemesls tam, kas starp jums notiek. Tās ir jūsu attecību sekas. Un tās ir jūsu bērnības traumu rezultāts. “Mēs visi nākam no bērnības” – tas ir pirmais, kas iešāvās prātā. Visi par tām kaut ko esam dzirdējuši, bet visbiežāk neviens tās neizzin, kur nu vēl izdziedināt! Priekš kam? Bet tas ir tikai laika jautājums. Līdz brīdim, kad kaut kas notiek pieaugušo dzīvē.

Bet, kad notiek, tad, ja pavisam atklāti, cilvēki ne īpaši vēlas to darīt. Viņš un es. Viņa un es. Ne parāk ticami izklausās tas, ka tas var būt saistīts ar vecākiem.

To visbiežāk uzzin no speciālistiem, kuri mēģina palīdzēt tikt skaidrībā, kas notika un kas noveda pie tā, kas šobrīd notiek jūsu ģimenē. Tā kā ir jāielāgo, ka “krāpšana” tiešā tās izpratnē, tā vienkārši – bāc! krāpšana! – tā nenotiek. Tas ir ilgs ceļš! Līdz krāpšanai! No divām pusēm! Un no sievas puses – kas meklē, tas atrod! Kam tā ir vajadzīga – tam vienmēr tā būs! Savadāk nemēz būt! Un arī no vīra puses – nē!

OTRAIS.

Ja nevēlies, lai tevi krāpj, ir jāizstudē savas ģimenes vēsture. To, kas notika starp tēti un mammu, vectētiņu un vecmāmiņu. Ne tad, kad esi jau piekrāpta. Par to vajag interesēties. Kaut nedaudz.

Ja tavā dzimtā vīrieši slikti izturējās pret sievietēm. Pieņemsim, pameta, sita, krāpa, neapprecēja, neatzina savus bērnus, tad ko darīsi tu? Atriebsies! Savam vīram! Neapzināti! Neko nesaprotot! Bet tu atriebsies par viņiem visiem! Tu izprovocēsi, un pēc tam visiem izstāstīsi, kāds viņš ir – izstāstīsi gan bērniem, gan citiem cilvēkiem. Un tu šajā jautajumā būsi nežēlīga, kā reiz vīrieši bija nežēlīgi pret tavām vecmāmiņām un mammu un arī dzimtas sievietēm. Saprast šīs lietas tu sāc tikai tad, kad iedziļinies tajā, ko nozīmē dzimtas scenāriji, kā tie strādā, un kā tie mūs ietekmē. Kad tu uzzini ļoti daudzus stāstus, kad sāc nedaudz distancēties no notiekošā, un it kā no malas plašāk redzēt to, kas vispār notiek.

TREŠAIS

Ir jāattīsta sava jūtu pasaule. Ir jāsasildās! Ir jāmācās sevī ieklausīties. Ir jāiemācās atsekot savas jūtas. Apzināties tās. Nosaukt tās vārdā. Redzēt atšķirību. Cik daudz var būt dažādu jūtu. Redzēt to, cik daudzkrāsainas tās ir. Nedalīt savas jūtas labajās un sliktajās. Prast tās nosaukt tajā brīdī, kad tu saproti, kas ar tevi notiek. Bez cenzūras nosaukt savas jūtas. Aizkaitināta? Pasaki to! Aizvainota? Pasaki! Vīlusies? Pasaki! Priecājies? Pasaki! Runā par sevi! Savā vārdā un par sevi!

Nevajag pārliecinātā tonī runāt par otru cilvēku. Tas nav iespējams!!!! Nav iespējams būt pārliecinātai par to, ko tajā vai cita brīdī izjūt cilvēks, ja pat viņš pats līdz galam nespēj to saprast?

Kas tu esi, lai saprastu viņa vietā? Dievs? Dieva aizstājēja? Gaišreģe?

No sākuma tiec galā ar sevi! Iemācies atšķirt savas jūtas! Runā jūtu valodā! Tas ir ļoti grūti un ļoti svarīgi! Tāpēc, ka līdz kamēr tu neredzi savas jūtas, kamēr tu tas nenosauc, tu nevari pat nevis vienkārši redzēt tās, bet tu nevari  otram cilvēkam pajautāt kaut ko par viņu. Bet pat tad, ja pajautāsi, tu neticēsi tam, ko viņš saka. Jo tu netici savām jūtām. Tu arī viņam neticēsi. Kamēr tu nejutīsi sevi, tu turpināsi viņam piedēvēt savējās. Un jebkurš cilvēks, ne tikai tavs vīrs, nebūs ar to apmierināts!

Tā ir normāla reakcija, kad tev nejautājot, cilvēki apgalvo to, kas ar tevi notiek – dusmojas! Tāpēc, ka tu vispār neredzi to, kas ir tavā priekšā un kāpēc. Tu šajā brīdī ar cilvēku neesi kontaktā. Tu esi kontaktā ar savām fantāzijām par viņu. Tu esi kontaktā ar savu bērnības negatīvo pieredzi.

CETURTAIS.

Ej pie viņa. Ne tāpēc, lai pārbaudītu viņa telefonu. Ne tāpēc, lai viņu kaut kā pieķertu. Ne tāpēc, lai vērtētu viņu un nosauktu viņa jūtas ārpus viņa paša. Ne tāpēc, lai tūkstošo reizi viņam pajautātu: “Kur tu biji?” un atrastu jau neapgažamus pieradījumus. Ne tāpēc, lai beidzot piespiestu viņu pie sienas.

Apsēdies viņam blakus un saki: “Man ar tevi jāparunā. Par sevi. Velti man, lūdzu, dažas minūtes sava laika. Es gribu tev pastāstīt, ka manā vecāku ģimenē nebija ideālas attiecības. Kad biju maziņa, es redzēju un zināju ļoti daudz kā tāda, kas pēc tam mani ļoti spēcīgi ietekmēja. Droši vien man nevajadzēja zināt, ka vīrieša un sievietes attiecības var būt tādas, kādas es redzēju. Man nebija ar ko par to parunāt. Man bija bail, sāpīgi un vientulīgi. Un lai izdzīvotu tādās vecāku attiecībās, es noslēdzos. No visiem. Protams, es augu, es mācījos, gāju uz pulciņiem, pabeidzu skolu, augstskolu – tu jau zini.

Taču bija tik sāpīgi, ka es nespēju par to ne kaut ko just, kur nu vēl par to kādam stāstīt, un patiesībā jau manā bērnībā tas maz kuru interesēja. Es noslēdzos sevī. Es nelaidu nevienu tuvāk savai dvēselei. Tad es satiku tevi. Uz kādu mirkli man “atlaida”, ja tā var teikt par dvēseli. Un ar tevi kopā es kļuvu par to, kas iepriekš biju bijusi. Bet pēc laika tā senā bērnības sajūta atgriezās. Un es atkal sasalu. Ja tā paskatās, par ko es ar tevi runāju? Par visu ko, tikai ne to, ko es patiesībā jūtu. Es vispār tev neatklāju to, ko jūtu. Es tev stāstu par bērniem, par sadzīvi, bet ne par sevi. Es apvainoju un pārmetu. Es šodien vēlos to mainīt. Un pateikt, kā ir. Man ir ļoti bail. Man bail, kad iedomājos par to, ka tu varētu mani krāpt. Un pateikt, kā ir. Man ļoti sāp, kad to iedomājos. Ar šīm domām es sevi novedu līdz neprātam. Un tad sastopos ar tevi un mani viss tevī tracina! Es dusmojos par to, ka nevaru tev to pateikt, jo es pat nesaprotu, ka esmu dusmīga un satracināta. Un es sāku to piedēvet tev. Tā vietā, lai iemācītos sevi dzirdēt un runāt ar tevi nevis par to, kas ar tevi, bet to – kas ar mani. Es esmu atradinājusies just. Man patiešam ir ļoti bail. Un es tik ļoti baidos no jaunām sāpēm. Un man šobrīd ir tik ļoti grūti pēc tik ilgiem gadiem nejūtības tev atvērties. Man ļoti ir vajadzīga tava palīdzība. Man vajadzīgs ir tavs atbalsts un labvēlība. Un man vajadzīgs ir tavs laiks. Lai atsiltu. Lai es atkal varētu saprast, kas ar mani notiek un runāt par to. Lai es varētu tev to pastāstīt. Par sevi.”

Šie vārdi šķiet kaut kādi nereāli. Pēc visa tā, ko tu jau esi viņam pateikusi. Un pēc visa tā, ko viņš ir pateicis tev. Taču tu tomēr pamēģini. Pateikt ko līdzīgu. Un tev paliks vieglāk. Visiem paliks vieglāk, kad tu skaļi pateiksi to, kas ar tevi patiesībā notiek. Nevis “cilvēkam”, kā tu viņu sauc, bet savam vīram, savam vīrietim. Visiem paliks vieglāk, kad agresijas vietā tu paudīsi kaut ko citu.

Ikviena krāpšana ir vēlme pēc parmaiņām.

Taču, lūk, cik nepatīkami var izskatīties šī vēlme. Un tāpēc vīrieti vairs neapmierina tās attiecības, kuras izveidojušās ģimenē, un patiesībā jau tajās neviens sevi nav ieguldījis.

Sadzīve un ģimenes apkalpošana tā ir atsevišķa tēma. Un ar attiecībām starp tevi un vīru, un to, kā tu viņu redzi, gadās, ka tam vispār nav nekada sakara.

Ikviena krāpšana ir iespēja atkal atgriezties tur, kur tu pārstāji jel ko just, tikt skaidrībā par šo laika posmu, atļaut sev just un runāt par savām jūtām.

Jautāt otram par to, ko viņš jūt. Par komfortu un diskomfortu. Patīkami. Nepatīkami. Patīk. Nepatīk. Bet vispār jau mēdz būt ne tikai mīlestība un naids. Un interesanti ir ne tikai nospiest un kontrolēt. Ļoti daudz kas cits mēdz būt. Brīnišķīgs. Starp sievieti un vīrieti.

Bet kamēr tu nejūti neko, tu neko arī neuzzināsi. Nevienā no aspektiem. Ne morālajā, ne fiziskajā.

Ikviena krāpšana ir iespēja pārskatīt to, kas tevī ir un līdz nepazīsanai pārmainīties kā iekšēji tā ārēji.

Ikviena krāpšana ir iespēja dzīvot labāk kā iepriekš! Ar šo pašu cilvēku! Sāc runāt!

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Foto: Jonathan Borba
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ko gan vēl es varēju kļūt?

divi brali

Reiz dzīvoja divi brāļi. Viens bija veiksmīgs cilvēks, kurš bija kļuvis atpazīstams ar saviem labajiem darbiem. Otrs brālis bija zaglis.
Pirms tiesas sēdes, kurā tiesāja otro brāli, viņu ielenca žurnālisti un viens no tiem uzdeva jautājumu:
— Kā gadījās tā, ka jūs kļuvāt par noziedznieku?
— Man bija ļoti smaga bērnība. Mans tēvs dzēra, sita manu māti un mani. Par ko gan vēl es varēju kļūt?
Tajā pat laikā daži žurnālisti sastapa pirmo brāli un viens no viņiem tam uzdeva jautājumu:
— Jūs esat pazīstams ar saviem sasniegumiem; kā gadījās tā, ka jūs to visu sasniedzāt?
— Man bija ļoti smaga bērnība. Mans tēvs dzēra, sita manu māti un mani. Par ko gan vēl es varēju kļūt?
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pašūpo mani, Mammīt!

69185819_2008686525897827_6134764460486688768_n

Tas, ko mums grūti pieņemt savā bērnā, – tieši tajā slēpjas mūsu pašu iekšējā bērna trauma. Un šodien tikai mēs paši varam to dziedināt. Ar Dieva palīdzību.

Ir cilvēki, kuri nespēj paciest bērnu raudāšanu, īpaši zīdaiņu. Pieredze rāda, ka tie ir tie cilvēki, kurus no pirmajām dienām ieradināja gulēt vienatnē – pēc Spoka. Kuri savās gultiņās auroja, zili palikdami, kamēr mamma un tētis slēpās virtuvē. Diez vai viņiem pašiem tas ļoti patika, taču viņi centās bērna dēļ. Šos bērnus centās retāk ņemt uz rokām, baroja pec režīma, kuru bija izdomājusi bezbērnu sieviete utt.

Un šodien, kad šie pieaugušie cilvēki dzird zīdaiņa raudas, tā vietā, lai rastos ikvienam cilvēkam piemītošā un instinktīvā no dabas dotā vēlme mierināt, viņos rodas dusmas.

Tās ir tā mazā bērniņa dusmas, meitenītes vai puisīša, kuru tik smagi nodeva paši tuvākie cilvēki.

Un viņi fiziski nespēj panest šīs raudas, tās viņiem nodara reālas fiziskas sāpes. Es pat nevēlos censties iztēloties, ko izjūt šie cilvēki. Un ko viņiem nācās pārciest tad. Trauma viņus atkal un atkal atgriež tajā momentā, kad viņi bez iespējas kustēties guļ tumsā un vientulībā un sauc savu pašu tuvāko cilvēku. Un neviens nenāk. Tāda pat bilde ir tiem, kuri baroja savus bērnus pa stundām, kā to novēlēja Krupskaja. Reizi trīs stundās, un kaut tu beigts paliec. Mamma blakus, piens mammai ir – bet nedod.

Līdzīga, kaut nedaudz mazāka trauma ir katram, kurš piedzimis padomju dzemdību namā, kad mazuļi “tika glabāti” atsevišķā istabā un mammām tika izsniegti dažas reizes dienā, lai pabarotu.

Pirmās dienas pēc piedzimšanas ir tik ļoti svarīgas cilvēka psihei, šim ļoti dziedinošajam kontaktam ar mammu. Bet tā vietā viņi guļ “bērnistabā” un viņus piebaro ar maisījumu un glizkozi, lai tie gulētu, un neņem uz rokām. Pati mamma gribētu paņemt savu bērnu, paaijāt, bet nedrīkst.

Tādu cilvēku ir ļoti daudz.

Daži pārvēršas par “čaildfrī” (brīvs no bērniem) un nevis vienkārši atsakās no bērnu dzemdēšanas, bet principiāli neieredz jebkurus bērnus, uzskatot tos par neaudzinātiem un pretīgiem.
Daži knapi spēj parciest sava bērna zīdaiņa vecumu, un vēlas, lai tas vairs nekad neatkārtotos.
Jā, traumas var ārstēt. Ir ļoti viegli to pierādīt, jo mēs taču visi esam no šiem padomju dzmdību namiem. Taču daudziem no mums nav nekādu problēmu ar bērnu raudāšanu un nav vēlmes apklusināt aurojošo mazuli, vai vienkārši izmest pa logu.

Tātad mammas mīlestība pēc izrakstīšanas no dzemdību nama izdziedināja, nogludināja, mīkstināja pirmo tikšanās ar pasauli pieredzi.

Man ir cita trauma. Man paveicās ar mammu, un Spoks mani neķēra, paldies Dievam! – kaut gan viņa grāmata arī mūsu mājas bija. Taču es jau no gada vecuma gāju silītē. Skatos uz savu meitu, viņai drīz būs gadiņš, un nesaprotu to cilvēku loģiku, kuri to izdomāja. Tāpat arī nevaru saprast rietumu silīšu variantu – no mēneša. Manai mammai nebija citu variantu, mums vajadzēja kaut ko ēst un kaut kā dzīvot. Un man nācās samierināties un pieņemt citu realitāti. Pietiekami sūru…

Bērnu atmiņa izdzēš ļoti daudz ko. Es neatceros, kā man ar varu baroja putru (par to mamma nejauši uzzināja), es neatceros arī to, ka mūs lika gulēt (es vispār nesaprotu, kā divdesmit gadu vecus bērnus tādā barā bez mammas var nolikt gulēt). Bet es atceros savas sajūtas. Es no visas sirds neieredzēju dārziņu. Un tāpec katru rītu celšanās un došanās uz turieni mammai bija elle. Un rīsu putru es vēl joprojām ienīstu.

Pats sarežģītākais manu bērnu vecums priekš manis ir no gada līdz trim. Man ļoti grūti ir pārvarēt visus šos “negribu”, “nedarīšu” un citus protestus. Un es zinu, ka tās sāpes, ko es tajā brīdī jūtu, ir no Turienes. No tās valsts iestādes, ne pašas ļaunākās šajā pasaulē. Tās ir tās mazās meitenītes  sāpes, kurai jau gada vecumā bija jāpiemērojas sistēmas prasībām – disciplīna, kārtība un laba uzvedība. Man vienmēr svarīgi ir bijuši  brīvība, iespēja radoši izpausties un iespēja pabūt vienai. Un es atceros un saprotu, ka nekā no tā visa nebija bērnudārzā.

Sāpes mums rada tā bērna uzvedība, kura mums tika aizliegta.

Ja tev neļāva paust savas jūtas, aizliedza dusmoties, tad jebkura tava bērna dusmu lēkme tev būs traumatiska. Dažkārt tik ļoti traumatiska, ka tu neko nesaprotot un neapzinoties, uzvedīsies kā ievainots zvērs. Un pēc tam tev pašam bus kauns par savu paša rūcienu.

Ja tev aizliedza teikt “nē” un pieprasīja, lai tu darītu visu, kā pareizi (sveiciens padomju dārziņiem!), tad jebkurš tava bērna “nē” būs tev izaicinājums. Visu, kas bija tev aizliegts un nepieejams, tieši to paudīs tavs bērns, lai izvilktu no tevis šos blokus un izdziedinātu.

Un tāpec šodien, kad mans bērns man plēš sirdi ar savu histēriju (tas ir jau trešais un drīz būs arī ceturtā), un pēc šī uzliesmojuma es uzreiz ņemu viņu uz rokām un šūpoju jau divus. Manu mazo trīsgadīgo dēlu, kuram šobrīd ir ļoti svarīgi pateikt man “nē”, tā pašam sev sakot “jā”, un mazo Oļu ar bantīti. Manu mazo meitenīti, kurai tik agri nācās satikties ar šo pasauli visā tās krāšņumā. Un es viņu šūpoju uz rokām jau daudzus gadus. Un viņas rētas sirdī pamazām sadzīst.

Lūk, tā mātišķums dziedina. Atgriež tur, kur es nekad negribētu atgriezties no savas brīvas gribas. Un attīra, atbrīvo, atslābina un transformē. Ja ļaujam tam notikt. Un kopā ar savu bērnu mēs varam atgūt pašas sevi. Savu mazo meitenīti, kurai tik ļoti gribas “uz rokām”.
Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mūsdienu sievietes emocionālā pārslodze

rupes par sevi

Būt sievietei šodien nav joka lieta un ir daudz grūtāk, kā tas bija agrāk. Ne tikai tāpēc, ka mums šodien ir iespējas, no kurām galva griežas. Kaut arī tas atstāj lielu iespaidu.

Mēs patiešām varam atvieglot savus mājās darāmos darbus, bērnu audzināšanu, brīvi pārvietoties pasaulē. Ļoti daudz ko varam. Taču šīs iespējas rada mums papildus grūtības – izvēles mokas, mokas vērot citus un censties paveikt ko līdzīgu. Tas viss pārslogo sievietes psihi, kura arī bez tā visa ir ļoti jūtīga.

Uzmanīgāk apskatīsim tieši šo daļu – sievietes emocionālo slodzi.

Iedomāsimies dzīvi pirms simts gadiem.
Dzīvo kāda sieviete – Maša. Viņa dzīvo ciemā, kurā ir 100 mājas, un pazīst gandrīz visus ciema iedzīvotājus. Arī Mašu zin kādi plus-mīnus 200-300 cilvēki. Attiecības viņai ir ar kādiem 100 cilvēkiem. Un atbildstoši, kā savējos viņa uztver no 100 līdz 300 cilvēkiem. Pārējie zemeslodes iedzīvotāji viņai nav zināmi, tāpat kā viņa viņiem. Un arī viņu sāpes Mašai nav zināmas un viņas psihi tās netraumē.

Šodien Maša, dzīvojot lielpilsētā, katru dienu var saskarties ar simtiem cilvēku. Vairumu no tiem viņa ieraudzīs tikai reizi, taču tie tā vai citādāk var ietekmēt viņas dzīvi. Bet internetā un TV Maša uzzinās par visu, kas notiek pasaulē. Un, kur sākas tā robeža “savējie”, par kuriem viņai jāpārdzīvo?

Agrāk ar nāvi viņa varēja saskarties maksimums 300 reizes – ja nu gadījumā ar visu ciemu kaut kas notiek. Bet tagad? Katru dienu kaut kas notiek. Kaut kur notiek karš, krīt lidmašīnas, cilvēki slimo, iekļūst avārijās. Ja Maša dzīvo ar atvērtu sirdi, tad visi šie cilveki viņai ir kā “savējie”. Tātad – zaudējums un sēras. Katru dienu.

Un tikai svētie ir spējīgi dzīvot šajās vispasaules sāpēs pastāvīgi, neaizverot savu sirdi, nenocietinoties, nemirstot katru reizi kopā ar kādu otrā pasaules galā. Bet parastā meitene Maša?

Viņai kļūst neizsakāmi smagi no savas emocionalitātes, jūtīguma un atvērtības. Tātad savas būtības sievišķajām izpausmēm. Neizsakāmi smagi un sāpīgi. Un tālāk, visticamākais, viņa tomēr aizvērsies. Aizvērs sirdi šīm sāpēm. Jo no informācijas plūsmas aizvērties nevar. Taču, ja jau sirds ir aizvērta, tad aizvērta visam. Gan mīlestībai, gan Visuma enerģijai, kas varētu pabarot Mašu. Tāpēc arī Mašai nav spēka, nav vēlmes kaut ko darīt un viņas dzīve ir garlaicīga un pelēka.

Diemžēl. Viņa cenšas mīlēt ar sirdi, taču tas ir tas pats, kā skūpstīt kādu, galvā uzvelkot spaini. Arī sāpes var nodarīt viegli un arī baudas nekādas.

Tas ir pirmais emocionālas pārslodzes faktors – nespēja norobežot savu sirdi no sāpēm, kas notiek pasaulē.

Var pārstāt skatīties un lasīt ziņas, ko es parasti arī rekomendēju visām sievietēm un meitenēm. Taču, cik daudzas to spēj? Tuvākie jau turpinās klausīties ziņas un stāstīt par to, kas notiek…

Un vēl tagad par to, ka pasaulē ir Maša, var zināt arī citi cilvēki. Kāds priecāsies, kādam viņa ļoti iepatiksies, bet kāds, gluži otrādi, padomās par Mašu kaut ko sliktu. Un arī pateiks to, ko domā.

Būt skaistai sava ciema robežās nav grūti – parasti ir kaut kāds viens standarts, visi viens otru zin, ir jau pierīvējušies. Bet te, gadījuma cilvēki –  iet garām un izmet replikas: Resna! Tieva! Neglīta! Muļķe! Šķībacaina!

Cilvēki neprot paklusēt. Dažiem kaut kas pasprūk nejauši, daži pasaka ko nejauku ar nolūku otru aizvainot. Un ko ar to darīt Mašai?  Viņa taču ir meitene, tātad emocionāli jūtīga. Viņas dabā ir pieņemt un saņemt mīlestību.

Tas ir otrais emocionālās pārslodzes faktors – svešu viedokļu troksnis.

Viņa var pārstat būt kā visi – nerādīt savas fotogrāfijas, nekomunicēt sociālajos tīklos. Teorētiski var. Praktiski – tas ir ļoti grūti. Reti ir tādas mūsdienu sievietes, kas spēj pilnībā atteikties no virtuālas komunikācijas, kura ir tik ierasta.
Trešais faktors – ir iespēja redzēt citu cilvēku dzīvi. Unikāla iespēja. Vērot, iedvesmoties, pašai mainīties.

Taču var arī skaust, vēlēties neiespējamo sev šobrīd, salīdzināt savus tuvos un sevi pašu – ne par labu sev. Jo internetā taču visiem viss ir tik skaisti, praktiski ideālas bildes bez tik daudziem nepatīkamās neredzamas ortrās daļas – iekšējā darba. Un sadzīves.

Un sēž Maša ar savu nesen piedzimušo bērnu bērnu kopšanas atvaļinājumā, knapi paspēj pagatavot ēst, iztīrīt māju, paspēlēties. Un redz, ka kaut kādai Katjai jau ir divi bērni un viņa vēl piedevām ir notievējusi, un pusdieno restorānos un vīrs viņai tik skaistus ziedus dāvina. Un vēl Katja strādā. Kā viņa to visu paspēj? Un Mašai sāk šķist, ka viņai ir milzīga problēma. Un tagad mājas darbi jau sagādā emocionālas neērtības. Tāpēc, ka “visi cilvēki kā cilvēki, tikai es viena neveikla un čammma”. Domāju, ka tas saprotams daudzām meitenēm, kuras bijušas bērna kopšanas atvaļinājumā vairāk par gadu.

Savas nevērtības un nerealizētības sajūta ļoti bieži sākas tieši šeit, tajā punktā, kad “citiem ir labāk.”

Un ir gandrīz neiespējami izslēgt tās kameras, kas rāda to, kas notiek svešās mājās. Tas jau šodien ir normāli un pieņemami. Mēs visi tā vai savādāk atstājam savus logus atvērtus un svešie var redzēt, ka bērni smaida, mājas ir kārtība un vīrs dāvina ziedus.

Un tas kļūst par vēl vienu smalkās sievietes psihes pārslodzes punktu. Un arī no tā nepaslēpsies. Un tas liek Mašai steigties, uztraukties un censties paspēt vēl vairāk. Vairāk kā nepieciešams viņas dabai.

Ceturtais faktors ir izvēle.Tagad tās ir tik daudz! Agrāk viss bija vienkārši – atnāc uz veikalu pēc maizes – rupjās un baltmaizes. Lūk, arī visa izvēle. Bet tagad veikalu plauktos gozējas desmitiem dažādu šķirņu maizes. Tu stāvi, lasi etiķetes un galva griežas. Un tev jāuzņemas atbildība par savu izvēli.

Un tā ir tikai maize, bet vēl ir cita pārtika un tūkstošiem citu lietu, ko piedvā pārdevēji.

Un šo izvēli tu izdari katru dienu. Ko ēst, ko vilkt, ko darīt, ko macīties, ar ko komunicēt, ko atdot… Un visa atbildība par šo izvēli gulstas uz trauslajiem sievietes pleciem. Tāpēc, ka, ja vīram jaunais ēdiens negaršos, vainīga būsi tu. Ja bērnu aizsūtīsi ne tajā skolā – atkal, vainīga esi tu. Ja nopirki neveselīgu eļļu – arī vainīga esi tu.

Atteikties no izvēles pasaulē, kura sastāv no daudzām iksekundes izvēlēm, nav iespējams. Var samazināt tādu situāciju daudzumu, un atdot grožus vīrieša rokas (vīrietim izdarīt izvēli ir vienkāršāk). Bet, vai tad visām ir vīri? Un, vai šajā ziņā Maša uzticas savam vīram, pat, ja viņai tāds ir? Un, ja nu pēkšņi viņš nopirks ne to un atvaļinājumu ieplānos ne tur…

Piektais faktors ir bērni. Agrāk bērnu audzināšanas jautājumi gulās uz visas lielās ģimenes pleciem, kurā bija vairākas – 5-6 sievietes.

Tas nebija tik grūti. Bet tagad māte viena paliek ar bērnu ar visiem saviem pārdzīvojumiem. Pašu mātes un vīra mātes ne vienmēr palīdz un var palīdzēt, dažkārt pat traucē būt kontaktā ar sevi un saviem bērniem.

Pastavīga trauksme par nākotni. Agrāk viss bija zināms. Izaugs, pabeigs skolu (vai nepabeigs), strādās tīrumā kopā ar tēvu vai rūpnīcā. Vai arī izmācīsies institūtā un saņems nosūtījumu. Alga visiem apmēram vienāda. Dzīvos kā visi.
Bet tagad – atkal izvēle. Potēt, nepotēt? Dzemdēt mājās vai dzemdību namā? Mācīties skolā vai mājās? Atdot bērnu dārzā vai atstāt mājās? Cik skolā pulciņu? Kādas valodas? Kāds sports? Kāda nākotne viņu gaida – neprognozējami! Vai spēs sevi nodrošināt? Vai kļūs par vecāku lepnumu? Vai var savu bērnu kādam citam uzticēt?

Šodien ļoti daudzas sievietes ir psiholoģiski izglītotas un ļoti daudz ko zin par bērnības traumām – arī Maša. Un viņa ļoti cenšas netraumēt savu bērnu. Bet, ja gadās, ka traumē, tad pati no tā ļoti cieš un sevi vaino. Un visu laiku dzīvo spriedzē – kā tik nenodarīt pāri, neaizvainot, nesabojāt? Ļoti cēls mērķis. Bet vai gan ir iespējams bērnu ne reizi neaizvainot, nesarāt? Un vai viņam tas vipār ir vajadzīgs? Īpaši emocionāli nomocījusies māte, kura tik ļoti cenšas būt perfekta, ideāla un vienmēr smaidīt?

Jāpiebilst, ka vairums sievietēm nav pārāk spoža veselība un viņas ar to arī īpaši nenodarbojas, neprot nolikt savas robežas, neprot pateikt “nē”, nedara to, kas viņām sagādā prieku un baudu. Daudzas pat nezin, kas viņām patīk un ko viņas mīl. Bilde nav diez ko priecīga.

Un tā mūsu Maša, kas radīta tam, lai savas dzīves laikā izdzīvotu simts emocionālās pārslodzes veinības, šīs 100 vienības izdzīvo katru dienu, dažkārt pat 500, 1000. Un mēs brīnāmies, kāpēc tik daudzas sievietes ir nelaimīgas, kāpec ģimenes jūk, kāpēc bērni nespēj atrast sevi.

Samazināt stresa un slodzes līmeni. Vai tas ir reāli? Jā, reāli. Taču tas prasa daudz augstāku apzinatības līmeni un prasmi dzirdēt sevi, saudzēt sevi, mīlēt sevi, rūpēties par sevi. Nelasīt un neskatīties ziņas. Nekomunicēt ar tiem, kuri grauj tevi ar savu klātbūtni un runām. Sargāt savas robežas, neielaist tajās visus, kas nāk. Macīties rūpēties par sevi. Vairāk uzticēties savam vīram. Lūgties. Jebkurā grūtā situācijā. Par mieru visā pasaulē, par savu bērnu labklājību, par to, lai izdarītu pareizo izvēli… Prasmi ļaut sev iepauzēt, dažkārt pabūt klusumā. Vienai ar sevi. Palēnināties. Sazemēties. Apstāties.

Un tad sirdij uzradīsies spēks palikt atvērtai šajā sarežģītajā pasaulē. Visu lieko var atmest. Var aizvākt visu, kas rada lieku slodzi. Atbrīvot vietu tam, kas ir priecīgs, patīkams, ērts, vajadzīgs…

Saudzē sevi! Un atceries, ka tieši no tava iekšējā stāvokļa ir atkarīgi tie, kuri blakus. Un tavas rūpes par sevi ir rūpes par saviem miļajiem. Pats labākais rūpju veidds.
Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Apspiestās emocijas: pazīmes

naids

Iespējams, tu padomāsi: “Ja emociju apspiešana notiek gandrīz neapzināti, kā saprast, ka es tās apspiežu?”

Papildus sāpīgajiem fiziskajiem simptomiem, apspiestu emociju indikatoriem, ir noteiktas psiholoģiskas problēmas. Lūk, daži piemēri, kas raksturo cilvēkus, kuri ilgu laiku, dažkārt jau no agras bērnības, ir pieraduši apspiest savas jūtas un emocijas:

Perfekcionisms

Cenšanās visu savā dzīve izdarīt teicami – jo tad nenāksies ciest neveiksmi un atstumtību, nebūs jāpacieš kritika.

Tieksme kontrolēt

Vēlme dažādos veidos kontrolēt kā savu, tā arī citu cilvēku dzīvi. Ilūzija varai pār sevi, pār cilvēkiem un dzīvi, dod cerību, ka neviena no nosauktajām sajūtām neizjauks “kontroliera” iekšējās pasaules mieru.

Nepārliecinātība par sevi un paššaustīšana

Kā likums, cilvēki, kuri pieraduši apspiest savas emocijas, ir auguši nelabvēlīgā vidē un nav saņēmuši pietiekami daudz mīlestības, un ir iepazinuši sajūtu, kāda ir tad, kad tevi atstumj. Bērnībā viņi nav baudījuši drošības un ģimenes siltuma sajūtu.

Rezultātā viņi ir ienākuši pieaugušo cilvēku dzīvē ar zemu pašapziņu un vēlmi noliegt pašiem sevi. Šīs pārliecības saglabājas ļoti ilgi, bieži vien pat tad, kad cilvēks savā dzīvē jau daudz ko ir sasniedzis.

Dziļi iesakņojusies sava nevērtības sajūta ļoti bieži izpaužas kā nepārliecinātība par sevi. Tādi cilvēki cenšas nepieņemt radikālus lēmumus, nespēj nolemt un bieži vien pazemina savu lēmumu nozīmi. Viņi baidās nospraust mērķus un izdarīt izvēles, īpaši tad, ja pagātnē gadījušās reālas kļūdas.

Viņiem raksturīga nosliece uz paškritiku: savu trūkumu izsmiešana, nespēja pieņemt uzslavas un komplimentus. Viņi sevi kritizē un nosoda par pat vismazāko kļūdu.

Tādiem cilvēkiem ir ļoti grūti pieņemt un uzsākt ko jaunu. Uzreiz, pat necenšoties iedziļināties situācijā un nenovertējot iespējas, tie saka: “Nē!”

Nokļūstot jaunā vidē, un satiekoties ar jauniem cilvēkiem, viņi vinmēr cenšas turēties maliņā.

Cinisms un ļauna ironija

Ļoti bieži cilvēki, kuri raduši apspiest savas emocijas, attiecībā pret pasauli un notiekošo, cenšas ieņemt cinisku pozīciju – visu un visus kritizēt, par visu un visiem ironizēt, izteikt zobgalīgas piezīmes, pazemināt svarīgu notikumu nozīmi un šajā jomā tie sasniedz augstu meistarību.

Cinisms palīdz izvairīties no atstumtības sajūtas, aizvainojuma un citiem smagiem pardzīvojumiem. Tādā veidā šie cilvēki novērš savu pašu uzmanību no sevis un savām iekšējām problēmām.

Gadījuma seksuālās attiecības

Pavirši skatoties, šķiet, ka nav nekāda sakara apspiestām emocijām ar “vieglu uzvedību”. Taču daudzi cilvēki ar zemu pašvērtējumu, citiem cenšas izpatikt visdažādākajos veidos, tā cenšoties nopelnīt mīlestību. Viņi meklē mīlestību nepareizajās vietās – tur, kur to nemaz nav iespējams atrast.

“Viegla uzvedība” parasti raksturīga tiem cilvēkiem, kuri bērnībā nav saņēmuši pietiekami daudz mīlestības: pieauguši tie ļoti cenšas radīt sev aizsargātības, siltuma un drošības atmosfēru.

Vēl viens iemesls šādām attiecībām ir vēlme “revanšēties” par izjukušu laulību.

Paaugstināta emocionalitāte un pēkšņi jutu uzliesmojumi

Pajautā sev:

  • Vai mana reakcija uz ikdienišķam lietām nav pārāk emocionāla? Vai ir tā, ka, izdzirdot kādu dziesmu, es pēkšņi sāku raudāt? Vai mani satrauc un liek justies slikti kādi aromāti?
  • Vai mani moka kādas atmiņas vai naksts murgi, saistīti ar kādiem pagātnes notikumiem, – piemēram, vardarbību vai šķiršanos?
  • Vai gadās tā, ka pēkšņi, ieraugot kādu cilvēku vai fotografiju, es pēkšņi “uzliesmoju”, sastingstu vai izjūtu dziļas skumjas?

Ņemiet verā to, ka, ja uz mēreniem kairinātājiem jūsu reakcija ir ļoti spēcīga, šīs emocijas pilnīgi noteikti jums kaut ko vēsta.

Kāda paciente man stāstīja, ka viņā nekontrolētas dusmas izraisa piparmētras smarža. Un visgrūtāk klājas Ziemassvētku laikā, kad piparmētras ledeņu smarža (amerikāņu tradicionālie saldumi) viņā spēj radīt paniku.

Kāpēc tā? Stāstot par savu dzīvi, viņa atcerējās, ka bērnībā regulāri bija cietusi no sava tēvoča seksuālās uzmācības. Katru reizi, kad viņš viņu satika viesistabā, lai neko citu neredzētu, viņa skatījusies uz piparmētru podiņu, kas stāvēja blakus dīvānam. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka piparmētras smarža viņā atmodināja naida un sāpju sajūtas.

Autors: ārsts Kolberts Dons “Nāvējošās emocijas”
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS