Lielais un maziņais

mamma4

Es atceros vēl no bērnības… man šķita, ka pieaugušie noteikti ir ļoti gudri, varoši un visu zinoši. Bet es, maziņa, blakus mammai vispār ne no kā nebaidījos. Mamma, taču!!!
Kaut kur braukt vilcienā, vai naktī ar taksometru, vai ieiet dziļi mežā… Un vienmēr šķita, ka nav tādas problēmas, ko pieaugušais nespētu atrisināt. Īpaši mamma, piemēram. Taču, ja nevar, tātad droši vien tam šobrīd nav laiks. Pieaugušie taču ir tik aizņemti. Un noteikti aizņemti ar ļoti svarīgām lietām.
Bet pēc tam mēs pieaugam, un izrādās, ka pieaugušie – viņi ir tādi paši ka mēs. Tikai nedaudz vairāk pieredzes, piesardzības, baiļu…
Un mūsu bērni skatās uz mums un domā, ka mēs esam paši gudrākie, stiprākie un ne no kā nebaidāmies, ka mēs varam atrisināt jebkuru problēmu…
Un mēs vedam viens otru pie rokas – lielais bērns un maziņais – un neko viens par otru pilnīgi skaidri nezinām.
Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par aizrādījumiem

63185_488481141191948_20959683_n

Reiz es ēdu boršču un zupas piliens uzkrita uz mana baltā krekla: “Nu, kas tas ir!?…” – es padomāju. Taču uzreiz sev piedevu. Sev taču džādas neveiklības jāpiedod.

Reiz vēl pavisam mazais Maksis ēda zupu un aplēja savu jauno kreklu: “Pacenties ēst akurātāk”, – man automātiski izspruka. Es taču ļoti vēlējos būt ideāla.
Un es nolēmu. Pamēģināšu visas dienas garumā komentēt savas darbības. Tā, kā parasti vecāki automātiski izsaka komentārus saviem bērniem.
No rīta devos uz virtuvi un izlietnē ieraudzīju vakar vakarā nenomazgātu krūzi.

— Vai tad tev grūti bija to nomazgāt? — Ieskanējās ausī.
— Jāiemācās sevi disciplinēt. Savādāk nekas jēdzīgs no tevis nesanāks.
— Brrrr… — Es noskurinājos. Jēdzīgs. No manis nav sanācis nekas jēdzīgs. Jēdzīgs – tas ir tad, kad visu mūžu strādā vienā darba vietā. Bet es – tāda nepastāvīga – tad te, tad – tur.
Sāku ģērbties, lai dotos darīšanās.
— Nenomin kapi! Apavus velc akurāti. Un vispār, kad velc apavus, izmanto lāpstiņu. Vai tad tu nezini, kur tā atrodas?! Jā, jā, palīdzi ar pirkstiem – aha, tāpēc jau tev arī skaista manikīra nav!
Garastāvoklis sāka bojāties. Briesmīga lieta – šie komentāri – gluži kā skābe.
Eju pa ielu, putni dzied, skaistums neaprakstāms, pasperu nokritušu ābolu. — Purngalus atdauzīsi. Cik var tev jaunus apavus pirkt!?!
Pārnācu mājās, atvēru virtuves skapīti, kas atrodas man virs galvas, lai paņemtu šķīvi. Atvēru. Un aizmirsu aizvērt durtiņas. Kā cēlu galvu, tā, bāc, no visa spēka ar durvīm pa galvu!!!! Cik sāpīgi!!!!!!
Gar acīm zvaigznītes aizlidoja. Galva sāp. Bet iekšējā balss ausī:
— Es taču teicu! Cik reizes vajag tev atkārtot – vienmēr aizver durtiņas! Lūk, tagad arī saņem! Es apsēdos un saskumu. Bet ausī skan:
— Nu, ko apsēdies, kā kundze? Vai tad mājas nav ko darīt?
Un pēc tam, pēc tam…. Līdz asarām slikti palika. Tāpēc, ka dzīvot tādas balss pieskatītai ir nereāli. Tieši dzīvot.
Un tad, kad šī balss – ir tava mamma?
No tā brīža mēs ar Maksi vasarās spēlējam futbolu ar kritušajiem āboliem, bet ziemās – ar ledus gabaliem. Reiz nogājām milzīgu gaisa gabalu, tā spārdīdami ledus klučus, un abi tā smējāmies. Un bija vienalga, kadi purngali zābakiem. Kad manam dēlam ir skumji, es viņu apskauju, jo tas ir daudz labāk par vārdiem, par jebkuriem vārdiem.

Mīliet un apskaujiet sevi un savus bērnus. Un izdzīvojiet no sevis to pretīgo komentētāju. Lai atmiņās par bērnību paliek izmētātas zeķes, pleķi no garšīgas zupas, smiekli un pārliecība, ka tevi mīl un pieņem tādu, kāds tu esi!
Autors: Jeļena Ļigovskaja
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dvēseles atmiņa. Kāpēc mēs to pārstājam dzirdēt?

dvēsele būrī8

Mēs piedzimstam kā balta papīra lapa. Uz tās var uzzīmēt absolūti visu. Taču zināšanas par iepriekšējām dzīvēm kaut kur glabājas. Iedomājies, tev ir 4 gadi. Kaut arī šajā vecumā daudzas lietas ir jau pazīstamas, attieksme pret priekšmetiem, cilvēkiem, dzīvi, vēl tikai sāk veidoties.

Tu jau zini, ka pasaulē ir daudzas lietas, kurām doti nosaukumi. Jūra, upes, koki, dzīvnieki, puķes – dzīvi, nedzīvi, nav svarīgi, bet visi tie iegulst vienā lielā bildē. Harmoniska, bezgalīga, skaista pasaule un maziņš cilvēciņš – viss – vienots vesels.

Tālāk viss ir nedaudz skumjāk. Mūs sāk mācīt dzīvot šajā pasaulē, iepotē attieksmi pret lietām un norisēm. Melna krāsa – slikti, tās ir bēdas un trauksme tām līdzi. Balta krāsa – tā ir tīrība, sirsnība. Melnais un baltais slikti sadzīvo kopā. Labais – tas ir labi, ļaunums – slikti. Labi, kad noderīgi tev, slikti – kad kaitīgi. Pelēkā krāsa ir skumju krāsa. Pelēki mākoņi, diena bez prieka, nav noskaņojuma. Debesis – zilas, dažkārt koši zilas. Zaļais – dzīvība, cerība, pavasaris. Ļoti viegli ir visam piekārt birkas un rezultatā tās aizvieto dzīves sajūtas. Pieaugot, mēs sāksim izvairīties no sliktām krāsām un domām un centīsimies redzēt labās. Pēc tam mēs pierodam un birkas kļūst nevajadzīgas. Tagad, kad tu nejauši redzi melno krāsu, tu skumsti un uztraucies.

 

Bērnībā mēs esam dabiski – īsti. Raudam, kad mums sāp, priecājamies, kad mums ir labi. Kad mācamies spert pirmos soļus, mēs tūkstošiem reižu krītam un tikpat daudz reižu ceļamies. Turpinam mācīties un nepadodamies. Kā palaist vaļā rokas, mēs iemācīsimies vēlāk. Enerģijas ir pārpārēm un neapturamā ziņkārība liek mums nemitīgi kustēties, aiztikt, pagaršot. Sēdēt klusi, netrokšņot, neuzdot liekus jautājumus mums iemācīs vēlāk.

Mēs uzticamies savām sajūtām un atklāti paužam savas jūtas. Mēs atveram pasaulei savu dvēseli un tā atbild mums, atklājoties visbrīnišķīgākajās krāsās un nokrāsās. Mēs zinām, ka cilvēka, kurš daudzas reizes dzīvo uz šīs planētas, dvēseles atmiņa ir mūsos. Šī atmiņa palīdz dzīvot harmonijā ar Visumu.

Mums nemāca klausīties un dzirdēt savu dvēseli, nemāca to saprast un atcerēties iegūto pieredzi.

Kas notiek tālāk? Kāpēc mēs zaudējam dvēseles atmiņu?

Atbilde ir vienkārsa. Vecāki mūs māca tā, kā savulaik mācīja viņus. Programmēšana, iedvešana, šabloni, kompleksi – tas ir tas, ko mēs saņemam. Puisēns skrēja un nokrita, sāka raudāt, viņu ātri piecēla, sāka mierināt, iedeva konfekti, lai pārstāj. Un viņš vairs neraud. Vēlāk viņš raudās katrā izdevīgā brīdī un saņems savu konfekti. Pēc tam žēlosies par dzīvi un viņu pažēlos un palīdzēs viņam.

Tomēr viss nav tik vienkārši. Runa nav pat par šabloniem, pie kuriem mūs pieradinājuši -pareiziem vai nepareiziem. Mēs pārstājam analizēt situāciju un rīkoties, izejot no konkrētajiem apstākļiem. Pēc šablona ir vienkāršāk dzīvot, taču žēl, ka pēc tam mēs nevaram to tik viegli izmainīt. Ja mums iedevuši veiksmīgu šablonu, mums ir paveicies un dzīve rit viegli un gludi. Bet visbiežāk šabloni traucē mums dzīvot un ierobežo mūsu izaugsmi.

Kad cilvēkam ir labs garastāvoklis, viņš priecājas par visu. Vienkārši staigā un smaida vējam, pretimnācējiem. Ieejot telpās, kur ļaudis ir drūmi un nopietni, un turpinot smaidīt, viņš sastopas ar neizpratni un nosodījumu. Pārstāj smaidīt – nedrīkst taču izcelties! Mēs sākam slēpt savas patiesās jūtas, vēlmes. Pārstājam dzirdēt savu dvēseli. taču dvēsele atceras visu labo, kas bijis mūsos un grib to no mums – tagadējiem. Mēs turpinām cīnīties ar to, kas ir labākais mūsos, tērējot enerģiju uz dzīvi uzspiestajos stereotipos.
Vai mēs tā kļūstam laimīgāki?

Avots: http://verhosvet.org/

Tulkoja: Ginta FS

Par kaunu…

10489972_249832845207185_3693349263598138479_n

Stāsta psiholoģe.

Lūk, situācija no manas bērnības. Mēs ar mammu esam veikalā, man ir garlaicīgi, un es sāku dziedāt. Man nav nekādu īpašo muzikālo dotību, toties sanāk skaļi. Mums uzmanību sāk pievērst citi cilvēki. Es neatceros, kurš un ar kādu sejas izteiksmi uz mums skatās, bet atceros mammas čukstus: “Tūlīt pat apklusti! Kā tev nav kauna, uz mums taču visi skatās!” Tā es iemācījos, ka tad, kad uz mani visi skatās – tas ir kauns. Bet kauns bija ne man, bet mammai, un viņa to nodeva man. Un tagad manī dzīvo kauninātājs, kurš mammas balsī man norāda, kad man kaunēties. No ārpuses jau sen mani neviens vairs nekaunina, bet iekšējā balss nekā nespēj nomierināties.
(P.S. Neatceros, ka mana mamma tā būtu darījusi, bet atceros citus cilvēkus un gadījumus, kad mani kaunināja. Ginta FS)

Par ko vēsta kauns? Par to, ka es viss nekam nederu. Par to, ka es viss esmu viena vienīga kļūda.

Situācija. Vecākam ir kauns par bērnu, ka tas uzvdas nepiedienīgi (starp citu – tas no kāda cita cilvēka redzes loka). Vecāks pats jūtas kā kļūda, neveiksme, kuru nav iespejams labot. Kāpēc viņš tā jūtas? Kas viņu patiesībā kaunina? “Tev jābūt labākajam, savādāk mums par tevi būs kauns”. Pazīstama balss, vai ne? Vecākam ir kauns par savu bērnu nevis no apkārtējiem, bet no savām iekšējām, kauninošajām figūrām (visticamāk – saviem vecākiem). Šis kauns ir neizturams, tāpēc vajag ar to padalīties. Var padalīties ar savu bērnu – viņš jau neatteiksies atvieglot savu vecāku nastu. Diemžēl!

Vai arī situācija: kauns par savu valsti. Par to šodien bieži runā.

Man nekad nav bijis kauns par to, ka esmu no Krievijas. Un man nav skaidrs, kāpēc daži raksta par to, ka kaunās par savu valsti. Es neesmu valsts, es neatbildu par prezidenta rīcību, par valsts bruņotajiem spēkiem u.t.t. Es uzskatu, ka esmu vērtīga pati par sevi, neatkarīgi no tā, kādā valstī dzīvoju.

Vai vēl. Agrāk man bija kauns par to, ko darīju un ko runāju. Tas bija tad, kad tiko biju sākusi nodarboties ar psiholoģiju un ļoti maz ko tajā sapratu. Es domāju: “Ak, šausmas, šausmas! Kā es varēju kaut ko tādu teikt/rakstīt. Tā taču ir tāda muļķība! Kāds kauns!” Tagad es domāju par to, ka esmu nogājusi kādu noteiktu ceļu un esmu guvusi vairāk zināšanu un prasmju, un tas ir lieliski. Un man nav kauns par sevi bijušo, es sevi pieņemu tādu – nezinošu un neprotošu.

Vēl viena situācija. Dienas izrāde bērnudārzā. Kāds no bērniem aizmirst savu dzejolīti, kāds paklūp, nokrīt un sāk raudāt. Mammas reaģē dažādi. Kāda metas mierināt, un skaidri redzams, ka viņas galvenais uzdevums ir nomierināt bērnu, uzmundrināt, atbalstīt – nekas traks jau nav noticis. Bet cita – šausmās izbola acis, čukstus sāk bārt bērnu par to, ka tik neveikls, liekot saprast, ka viņai ir tāds kauns par to, ka viņš bojā citiem svētkus: “Kā tev nav kauna, svētki, bet tu bļauj. Fiksi celies un ej pie citiem bērniem un pārstāj raudāt. Fui, kāds kauns!” Šai mammai galvenais uzdevums ir izvairīties no sava pašas kauna.

Par ko vēsta situācija, kad viens cilvēks kaunas par otru? Par atbalstu, saliedētību? Par pārmērīgu atbildības sajūtu? Ja es esmu kopā ar kādu, mēs esam vienoti, mēs esam viens vesels, tad pats par sevi saprotams, ka man kauns par viņa uzvedību. Bet es nevaru atbildēt par otra cilvēka uzvedību. Es varu tikai paredzēt, kā uzvedīsies šis cilvēks vienā vai otrā situācijā.

Kam tad ir kauns par otru? Tam, kuram kauns pašam par sevi. Tam, kurš pārāk atkarīgs no citu cilvēku vērtējuma. Tam, kuram šķiet, ka viņš ir atbildīgs par citu lemtspējīgu cilvēku uzvedību. Tam, kurš sevi uzskata par nevērtīgu, par puscilvēku, par tādu, kam jāpakārtojas citiem. Vīram/sievai/bērnam/vecākiem/draugam. Tad šis cilvēks, kam esam gatavi pakārtoties, sanāk kā daļa no mums, un tad patiešām mēs atbildam par viņa uzvedību un kaunamies par viņu.

Kad es kaunos, man gribas pazust, izkrist cauri zemei, manas robežas zūd, es kļūstu neaizsargāts un maziņš. Viens no veidiem, kā tikt galā ar kauna sajūtu, ir nostiprināt savu identitāti. Es nekādā gadījumā nenosodu vecākus, kuri kaunina savus bērnus par visu. Es viņiem piedāvāju tikt skaidrībā pašiem ar savu kaunu un nepārsviest to uz bērniem, kā tādu karstu kartupeli.

Mēs visi esam šeit lai mācītos un tur nav nekā slikta.

Autors: Psihologs Olga Kotļar

Avots:: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Stāsts par labestību.

!!!!!!343

Katram no mums ir savas bērnības atmiņas – jautras, smieklīgas, skumjas un mīļas. Dažādas. Bērnībā, protams, visas krāsas šķita daudz košākas, spilgtākas, debesis – zilākas, koki – augstāki, taču labestība paliek nemainīga. Un šis stāsts ir par vienkāršu, cilvēcisku labestību.

Pašā Ziemassvētku priekšvakarā, pārcilājot senās mammas rakstītās vēstules, es atcerējos kādu stāstu, ko viņa man stāstīja:

«Mammai es biju vienīgais dēls. Viņa vēlu apprecējās un ārsti aizliedza dzemdēt, sakot, ka par daudz gadu. Mamma ārstus nepaklausīja – 6 mēnešus slēpa savu grūtniecību un tikai tad – 6. mēnesī pirmo reizi ieradās sieviešu konsultācijā.

Es biju ļoti gaidīts bērns: visi mani mīlēja – vectētiņš, vecmāmiņa, tētis un pat audžu māsa, bet mamma no sava vienīgā dēla katru puteklīti bija gatava noslaucīt!

Pēc dzemdībām mamma ļoti agri sāka strādāt un katru rītu pirms darba veda mani uz bērnudārzu  «Ozoliņi», kas atradās netālu no Timirjazevas Akadēmijas. Lai paspētu laikā uz darbu, mamma brauca ar pirmajiem tramvajiem, kurus, kā likums, vadīja vieni un tie paši vadītāji. Mēs izkāpām no tramvaja, viņa mani aizveda līdz bērnudārza vārtiņiem, nodeva audzinātājas rokās un skrēja atpakaļ uz pieturu, lai sagaidītu nākamo tramvaju.

Viņa regulāri nokavēja darbu un tāpēc vadība viņu brīdināja, ka atlaidīs, ja tas turpināsies. Tā kā mēs dzīvojām trūcīgi un ar vienu tēva algu izdzīvot nebija iespējams, mamma, sirdij trīcot, nolēma palaist mani vienu – trīsgadīgu mazuli, tramvaja pieturā, cerībā, ka es pats aiziešu no pieturas līdz bērnudārza vartiņiem.

Mums viss izdevās no pirmās reizes, kaut šīs sekundes bija viņai pašas briesmīgākās un garākās dzīvē. Viņa skraidīja pie pustukšā tramvaja logiem, lai redzētu, vai es ieeju pa bērnudārza vārtiņiem, vai vēl klumburēju, savīstīts kažokā, šallē un lielos velteņos.

Pēc kāda laika mamma ievēroja, ka tramvajs no pieturas sāka kustēties ļoti lēni un uzņemt ātrumu tikai tad, kad aiz manis bija aizvērušies bērnudārza vārtiņi. Tā turpinājās visus trīs gadus, kamēr gāju bērnudārzā. Mamma pat necentās atrast iemeslu, kāpēc tā notika, kas tā par dīvainu likumsakarību, galvenais, ka viņas bērns bija drošībā un sirds mierīga.

Viss noskaidrojās tikai pēc vairākiem gadiem, kad sāku iet skolā. Mēs ar mammu braucām pie viņas uz darbu un pēkšņi tramvaja vadītāja man uzsauca:

– Sveiks, puisīt! Tu esi tā izaudzis! Atceries, kā mēs ar tavu mammu tevi pavadījām līdz bērnudārza vārtiņiem?»

Ir pagājuši daudzi gadi, bet katru reizi, kad braucu garām pieturai “Ozoliņi”, es atceros šo mazo epizodi no savas bērnības un sirdij kļūst gaišāk, siltāk no šīs sievietes labestības, kura katru dienu nesavtīgi veica vienu mazu, labu darbiņu, aizturot veselu tramvaju, lai vienai pavisam svešai, nepazīstamai sievietei būtu sirdsmiers.

Tulkoja: Ginta FS