Izvēles brīvība

berni-vecaki
Šī ir viena nodaļa no grāmatas «Sievietes dvēseles dziedināšana».
Katram no mums pieder izvēles brīvība. Tā ir viena no pamattiesībām šajā pasaulē. Mums ir tiesības izvēlēties, kur, kā un ar ko mēs vēlamies dzīvot.
Visgrūtāk mums ir būvēt attiecības ar tiem cilvēkiem, kuri šo brīvību mums atņem vai vēlas atņemt. Vai arī cenšas mums iestāstīt, ka šādas brīvības nemaz nav.
Līdz zināmam vecumam vecāki mierīgi pieņem lēmumus savu bērnu vietā un tas ir normāli līdz brīdim, kad bērns pats sāks vēlēties pieņemt savus lēmumus.. Par to arī vēstī gada, divu gadu, septiņu gadu u.t.t. krīzes. Bērns pats grib lemt, ko viņam ēst, ko ģērbt, ar ko nodarboties, kad gulēt, kad spēlēties, kur iet un tā tālāk.Jo ilgāk turpinam visu lemt bērna vietā, jo spēcīgāka krīze bērnam.
Dažkārt vecāki to nesaprot un turpina ar savu pusaudzi apieties tāpat kā ar mazu bērnu: uzvelc cepuri, astoņos esi mājās, ar Pašu nedraudzējies, izmācies, nomazgā traukus, sākumā apēd zupu… Kaut gan, ja mēs paši esam gājuši tam cauri, mums vajadzētu atcerēties tās emocijas.
Tāpēc bērni ir spiesti pretoties. Spiesti uzvesties agresīvi, strīdēties. Un šādas attiecības labas saglabāt nav iespējams. Par to arī tik daudz pieaugušo pārdzīvojumu, kuri nespēj uzturēt labas attiecības ar saviem vecākiem, kaut arī ļoti vēlas tās uzlabot, sakārtot un salabot. Grib, bet nevar.
Kā var salabot to, kas jau sākotnēji ir salikts nepareizi?
Tā ir abu pušu atbildība. Tajā skaitā arī vecāku, kuri nesaprot, ka bērns ir izaudzis un viņam ir tiesības pašam izlemt, kā dzīvot – vecākiem taču ir sava pieredze un  ir skaidrs, kā vajadzētu dzīvot, un tāpēc viņi vēlas savu dārgumu pasargāt no kļūdām. Taču, diemžēl, tā ir ilūzija, ka vecāki patiešām zin, kas viņu bērnam vajadzīgs.
Pats labākais, ko mēs varam viņiem iemācit ir IZDARĪT IZVĒLI. Patstāvīgi. Saprotot iespējamās sekas. Un, lai tas notiku, mums jāatlaiž viņi pasaulē un jādod viņiem iespēja pašiem iziet savas dzīves mācību stundas.
Tā ir arī pieaugušu bērnu problēma, ka tie nevar beidzot kļūt pieauguši, un turpina atļaut vecākiem un citiem cilvēkiem pieņemt lēmumus viņu vietā. Pateikt “nē” jau pašā sākumā un nenovest visu līdz absurdam.
Atteikties stāties mammas izvēlētajā augstskolā, lai pēc tam, pēc pieciem gadiem nemestu viņai sejā diplomu.
Atteikties no iespējas dzīvot kopā ar vecākiem savas ģimenes dzīves sākumā, lai pēc tam nevainotu tos par jaukšanos jaunāš ģimenes dzīvē un par to, ka jāšķiras.
Atteikties atdot mammai audzināšanā savu bērnu, lai pēc tam nebūtu viņa jāvaino par to, ka pazudis kontakts ar paša bērnu.
Atteikties ēst to, ko nemīli ēst un neēd, bet viņa vienalga turpina gatavot.
Atteikties valkāt to, kas tev nepiestāv un nepatīk, kaut arī tāds tu mammai patīc vislabāk.
Tev ir tādas tiesības, jo tu taču esi cilvēks, personība, bet ne mammas īpašums.
Sirds vājuma dēļ vieni nevar atlaist, bet otri – baidās aiziet un pieaugt, lai neievainotu. Bet pēc tam gan vieniem, gan otriem ir grūti. Gan vieniem gan otriem ir sāpīgi.
Izvēles brīvība – ir katras personības galvenā tiesība. Un tieši tāpēc mēs dzīvojam šeit – uz Zemes.
Un, starp citu, arī Bībelē rakstīts tieši par to. Par to, kā mīlošais Radītājs deva saviem bērniem izvēles iespēju un pieņēma to, kā tas ir. Un to lasot, es domāju par to, cik ļoti liela sirds ir Viņam, un cik ļoti Viņam mēdz būt sāpīgi skatīties uz mums.
Neviens tev nevar atņemt Dieva doto izvēles brīvību. Un  pat tad, kad tev šķiet, ka neko neizvēlies, arī tā ir izvēle. Pati galvenā tava tiesība no dzimšanas – izdarīt izvēli un skatīties, kur aizvedīs tevi tavs izvelētais ceļš. Maksāt reķinus, kas tev pēc tam pienāk un mainīt savu uzvedību, kad nepieciešams. Un tāpat no malas vērot savu bērnu, vecāku, brāļu, māsu, draugu izvēles, nespējot neko mainīt. Vienīgais, ko mēs varam, iedvesmot ar savu piemēru, darot savas pesronīgās izvēles – tieši tajā virzienā, kurā mums nepieciešams.

 

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS
Advertisements

Kā rūpēties par saviem vecākiem, esot tālumā

vecaki

Jautājums jau nav par to, cik tālu dzīvo mūsu vecāki, bet par to, vai mums ar viņiem var būt tuvas attiecības, pat tad, ja viņi dzīvo tālu. Saku – var!

Viss atkarīgs no tā, cik jūs ar saviem vecākiem esiet psiholoģiski tuvi, ne – ģeogrāfiski. Ar  vecākiem var būt šīs “tuvās attiecības” pat tad, ja attālums starp jums ir milzīgs. Tāpat, kā var būt situācija, kad “nav nekādu attiecību”, dzīvojot blakus istabās. Piekrītiet?

Tas skan paradoksāli, taču patiesība ir tajā, ka saglabāt tuvas attiecības, esot tālu vienam no otra, ir daudz vieglāk, nekā, esot blakus. Reiz mani vecāki atbrauca pie manis ciemos no Maskavas uz Telavivu. Tētis visu laiku sajūsminājās par lielisko augļu koku apūdeņošanas sistēmu. Viņi ātri paciemojās, nevarēdami sagaidīt savu prombraukšanas dienu, un tad, kad tā pienāca, ar lielu prieku devās prom – lai varētu mājās, pliku vēderu, staigāt pa savu dārzu un laistīt to ar visparastāko gumijas šļūteni. Tad mani tas diezgan sāpīgi aizvainoja – es taču ļoti centos, lai maniem vecākiem būtu labi un pie manis viņi justos kā mājās.

Man bija vajadzīgi daudzi gadi darba ar veciem cilvēkiem, lai saprastu visvienkāršāko patiesību. Lūk, tā ir – vecīši novērtē ierasto augstāk kā labo.

Kāpēc tā? Kāpēc gan, lai arī cik labus apstākļus jūs viņiem piedāvātu, viņi vienalga rausies mājās?

Atbilde ir vienkārša – mājās viņi jūtas jaunāki.

Viņu ierastā, izveidotā pasaule uztur viņos “jaunības” ilūziju. Šī pasaule ir tieši tāda, kāda tā bija, kamēr viņi nebija novecojuši. Lūk, krēsls tāds pats, kā bija, dīvāns – tas pats un gulta praktiski nav mainījusies

Tātad arī pats var sajusties, kā iepriekš, kā neizmainījies.

Vajag tik retāk skatīties spogulī. Taču pietiek vien nomainīt dzīvesvietu, un ilūzija sabrūk. Jaunība momentā aizies, pazudīs, kopā ar neatgriezeniski pārdoto dzīvokli vai neatgriezeniski izmestajām vecajām mēbelēm.

Es neesmu populārās idejas par to, ka vecāki jāpieved pēc iespējas tuvāk savai dzīvesvietai, piekritējs. Esot pastavīgi tuvu blakus viens otram, ir daudz grūtāk uzturēt labas attiecības ar vecākiem  Pastavīga, tuva kopā būšana ir smaga mums. Un tikpat smaga tā ir arī viņiem, kaut bieži mēs par to nemaz neaizdomājamies.

Neviens nevar vairāk atgādināt par vecumu, kā pieaugušie bērni. Ja vecāki dzīvo kopā ar bērniem vai pavisam tuvu kaimiņos, viņi pastavīgi, katru dienu saņem jaunus un jaunus apstiprinājumus tam, ka paši noveco. Gan paši izaugušie bērni, gan visa pasaule viņiem atgadina, ka viņu laiks ir pagājis un to, ka viņi “neatbilst” šodienas jaunajai dzīvei

Un, lūk, viņi “raujas” mājās. Ierastā pasaule, vecais dzīvoklis – tā ir pasaule, kurā viņi daudz mazāk jūtas veci. Un tas viņiem ir daudz svarīgāk, kā jebkuri komfortablie un ērtie apstākļi, kurus jūs variet viņiem piedāvāt. Vecais dzīvoklis viņiem asociējas ar jaunību. Jaunie, brīnišķīgie apstākļi atgādina par vecumu. Un viņi turēsies pie savas jaunības, cik vien spēka. Tāpēc, kamēr vien ir iespēja neizraut viņus no ierastās vides, nevajag to darīt..Pat tad, ja variet piedāvāt viņiem visbrīnišķīgākos (no jūsu viedokļa) apstākļus.Labāk nesteigties ar pārcelšanos.

Un kā tad viņiem palīdzēt, ja viņi atrodas savā ierastajā vidē, bet jūs – savā, un pārcelties viņi nemaz negrasās?

Ļoti vienkārši. Pat tad, tajos laikos, kad datoru vēl nebija – palīdzēt varēja no attāluma, lai arī tas bija grūtāk. Tagad – vispār nav nekādu problēmu. Šodien ir ārkartīgi daudz dažādu servisu, kurus var pasūtīt – jebkura adrsē, no jebkuras savas atrašanās vietas – gan remontu, gan uzkopšanu, gan aprūpi. Viss, kas vajadzīgs, ir vien tas, lai vecāki jums uzticētos un gribētu palūgt palīdzību, un pateiktu, kas viņiem vajadzīgs.

Ka to panākt?

Izdomājiet!

Par to, kā pareizi veidot attiecības ar saviem vecākiem un pašam nesajukt prātā, esmu uzrakstījis grāmatu “Māmiņ, neraizējies!” («Мама, не горюй»).

mamin-neraizejies

Autors: Saša Gaļickis

Tulkoja: Ginta FS