Izaudzināt laimīgu bērnu

Ļoti daudzi vecāki smagi pārdzīvo to, ka šajā sarežģītajā un lielu pārmaiņu laikā viņu bērniem nebūs iespēja socializēties, ka bērni nomocīsies vientulībā, palaidīsies slinkumā un neattīstīsies.
Es atceros savu bērnību, mēs  ar labāko draudzeni “socializējāmies” pagalmā, vai istabā, spēlējoties ar lellēm – “slimnīcās”, “mājās”, “skolās”. Kad draudzenes tuvumā nebija, es ļoti daudz klausījos plates – pasakas, mūziku, man ļoti patika dzīvoties vienatnē, kad neviens nerausta, nebaksta. Daudz ko jaunu iemācījos, esot kopā ar auklīti, viņa bija ticīgs cilvēks, tāpēc daudz runājām par Dievu, par Dieva kārtību un Dieva likumiem. Es neesmu introverts, taču es ļoti novērtēju to, ka mani liek mierā un ļauj man būt tā, kā es to vēlos.
Kad četru gadu vecumā mani aizveda uz bērnu dārzu, es to atceros kā pirmās šausmas savā dzīvē. Dienas režīms, viss pēc pulksteņa, ēdiens, pie kura neesmu radusi, sveši bērni, audzinātājas. Jā, protams, pieradu, mēs jau pie visa pierodam, bet sapņu laiks un skaistākās atmiņas ir tieši no tā laika, kad varēju būt ar sevi, saviem vecākiem, savu labāko draudzeni un savu mīļo auklīti.
Arī saviem bērniem es gluži intuitīvi neesmu centusies kaut ko uzspiest, režīmu, pulciņus. Vienmēr jautāju: ko Tu gribi, vai Tu gribi, un viņi paši izvēlas.
Un šodien atnāca kāds raksts, kas ļāva pakavēties bērnības atmiņās.

“Viens no bērna lielākajiem ienaidniekiem ir mīts par to, ka viņam nepieciešama socializācija. Mīts par to, ka bērnam jau no agras bērnības vajag sākt komunicēt ar svešiem cilvēkiem.
Ļoti bieži vecāki uzskata, ka viņu bērnam būs par maz, ja astoņas stundas dienā un piecas dienas nedēļā viņš komunicēs ar trīsdesmit nejauši piemeklētiem cilvēkiem. Un viņi sāk to vest uz dažādiem pulciņiem un kursiem, lai it kā nodrošinātu savam bērnam komunikācijas iemaņu apgūšanu.
Ja bēnam ir paveicies un viņu nav varējuši iekārtot silītes grupiņā, tad noteikti pacentīsies no pusotra gada aizvest uz kādu pulciņu. Lai mācās un socializējas.
Godīgi man pasakiet, kuram no jums ir tāda vajadzība pa astoņam stundām dienā atrasties 30 cilvēku kolektīvā? Vai kopā ar saviem draugiem kādam ir vēlme komunicēt katru dienu, astoņas stundas dienā? Lūk!
Jo mazāks bērns, jo mazāka viņam vajadzība komunicēt ar daudziem cilvēkiem, un jo svarīgāka viņam iespēja būt vienam savā pierastajā atmosfērā.
Tie, kuri atņem savam bērnam iespēju aizrauties ar savu spēli vienatnē, riskē izaudzināt ne tikai viduvējību, bet arī attīstībā atpalikušu bērnu.
Tas, ka bērnam nebūs gribas, patstāvības un intereses par dzīvi, tā vēl tikai ir puse no bēdas. Daudz briesmīgāk ir tas, ka pārāk liela npslogotība ar komunikāciju, režīms un stingri noteikumi var iedragāt bērna spēju domāt, pārdomāt un attīstīt savu iztēli.
Iespējams, viņš zinās no galvas visu pasaules valstu karogus un visus savannas dzīvniekus, bet nespēs saprast, ko darīt, ja nejauši apmaldīsies veikalā.
Ja vēlies izaudzināt gudru, radošu un laimīgu bērnu, viņam laiku brīvībai. Slinkošanai. Neko nedarīšanai. Kaut tikai līdz desmit gadiem. Ja gribi izaudzināt zaldātu, kuram galva pilna ar informāciju, gluži kā ar zāģa skaidām, tad ir īstākais laiks pierakstīt viņu kādā attīstības pulciņā”.
Anastasija Mironova
Tulkojums un ievadteksts: Ginta Filia Solis

Izaudzināt krietnus, labestīgus CILVĒKUS

Kāds skolas direktors katram skolotājam, kuru pieņēma darbā, nosūtīja vēstuli…

“Godājamais Skolotāj!
Es esmu pārcietis koncentrācijas nometnes šausmas un manas acis ir redzējušas to, ko nevajadzētu redzēt nevienam cilvēkam:
– kā mācīti inženieri būvē gāzes kameras;
– kā kvalificēti ārsti noindē cilvēkus;
– kā apmācītas medmāsas nogalina jaundzimušos;
– kā augstskolu beidzēji nošauj un sadedzina bērnus un sievietes…
– kā lielisku izglītību ieguvušie valsts galvas, ministri un ierēdņi pieņem cietsirdīgus likumus un apspiež savu tautu.

Tāpēc es neuzticos izglītībai.

Es jūs lūdzu: cik vien spēka PALĪDZIET saviem skolniekiem kļūt par labi audzinātiem LABESTĪGIEM CILVĒKIEM.

Jūsu pūles nekad nedrīkst novest pie tā, ka rodas mācīti monstri, trenēti psihopāti, izglītoti Eihmani, cietsirdīgi, nežēlīgi un augstpratīgi cilvēki.

Lasīšana, rakstīšana, aritmētika, fizika, ķīmija, literatūra ir SVARĪGAS tikai tad, kad tās PALĪDZ mūsu bērniem kļūt daudz CILVĒCĪGĀKIEM.

Tāpēc centieties rūpīgi izskaidrot viņu vecākiem to, cik ļoti svarīga ir PAREIZA bērnu audzināšana, lai kopīgiem spēkiem varētu izaudzināt viņu bērnus par normāliem, izglītotiem un kulturāliem cilvēkiem.

Cik vien iespējams, pievērsiet uzmanību bērnu audzināšanai.

UZMANĪGI sekojiet tam,
lai jūsu skolnieki NEŅIRGĀTOS par citiem,
NEDARĪTU PĀRI vājākajiem,
prastu draudzēties,
galanti izturētos pret meitenēm,
CIENĪTU pieaugušos un vecus ļaudis,
nekad nepiesavinātos svešu mantu,
IEMĪLĒTU Darbu
Iemācītos Atbildību.

Ir ļoti svarīgi, lai jūsu audzēkņi IEMĪLĒTU grāmatas, jo bez tām viņi būs atpalikuši un neattīstīti cilvēki.

IEAUDZINIET viņos LABESTĪGUS ieradumus, kuri palīdzēs tiem izaugt par labiem ļaudīm. Par sliktiem izaugt bērni var arī bez jums, bez jebkādas audzināšanas.

Labi audzināti cilvēki ir RADĪTĀJI – viņi pasaulei, sabiedrībai un valstij nes LABESTĪBU.

Slikti audzināti, kaut arī labi izglītoti ļaudis, ir IZNĪCINĀTĀJI un nes ļaunumu sabiedrībai un valstij.”

Ildars Faths “Dzīves bāka”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīļš sveiciens visiem vecākiem, skolotājiem un bērniem jaunajā Mācību gadā!
Lai mums kopā izdodas izaudzināt krietnus, labestīgus CILVĒKUS

Vēlaties savam bērnam laimīgu bērnību? Sākumā tieciet galā ar sevi!

berni_vecaki.jpg

«Es viņa dēļ esmu gatava darīt visu, bet viņš…», «Dodiet padomu, ko man darīt ar bērnu?», «Kurā viņš tāds negants “atsities”?…» Pazīstama bildīte? Ļoti gribās savam acuraugam organizēt «ideālu bērnību», bet viņš, parazīts, cenšas visu sabojāt.

Taču ideālu bērnību nodrošināt var tikai psihiski veseli vecāki. Tikai tā un nekā savādāk. Lai bērns izaugtu laimīgs un, lai mīlestība viņa dzīvē būtu gaišas un priecīgas jūtas, vecākiem šī mīlestība jādod no pašiem pirmajiem mazā cilvēka dzīves mirkļiem.

Te nu, protams, varam izdarīt lirisku atkāpi par tēmu, ka mēs visi ļoti atsķirīgi uztveram šo jēdzienu Mīlestība.

Vieniem tās ir darbības, citiem – siltas, maigas attiecības, rūpes un uzmanība. Taču daudz svarīgāk ir tas, ka mīlestība kā emocija, kuru mēs pret kādu jūtam – ir absolūti bērnības sajūta. Tas ir tas, ko mēs jutām, kad bijām maziņi. Meklēt mīlestību nozīmē meklēt tās sajūtas, tos pārdzīvojumus, censties tos atkārtot, zemapziņā vēlrez un vēlreiz atgriezties bērnībā.

Piemēram, labklājīga ģimene. Tāda, kur to vien darīja, kā bērnu nēsāja uz rokām, bučoja viņam dupsi un kur viņu lutināja visi bez izņēmuma. Kad viņš izaugs, savā partnerī vinš meklēs tieši to.

Taču, kā jau mes zinām, tā mēdz būt ne visiem.  Daudzi jau agrā bērnībā jutās pamesti, nevienam nevajadzīgi, nemīlēti. Tam var būt daudz un dažādi iemesli, vienu atdeva internātā, otru – nedēļas bērnu dārzā, trešo uz laukiem pie vecmāmiņas (mamma apciemoja reizi mēnesī, bet bērns raudāja, jo tik ļoti mīlēja savu mammu un briesmīgi pardzīvoja to, ka viņa viņu pamet).

Otrs, ne mazāk populārs scenārijs: tētis pēc šķiršanās pie bērna vairs nebrauc, dzīvo savu dzīvi un vispār neinteresējas par meitas dzīvi. Meitenīte skuma pēc tēva un cieta no tā, ka viņa viņam nav vajadzīga. Viņai tā arī ir mīlestība – jūtiet, ko es gribu pateikt? To, ka tad, kad viņa pieaugs, viņa meklēs cilvēku, kurš nodrošinās viņai līdzīgas ciešanas, pametīs viņu, aizmirsīs, necienīs. Viņai tieši TĀ ir mīlestība. Un tikai tādas attiecības tiks uztvertas kā nopietnas.

Tā kā mīlestības jēdziens mums visiem eksistē a priori, no dzimšanas, taču tā formēšanos tieši ietekmē vecāku darbības. Vai nu bērns priecājas un ir laimīgs – vai arī viņš cieš, baidās un pārdzīvo. Un pēc šīm bērnībā ierastajām emocijām, cilvēks tiecas visu savu dzīvi. Tieši tāpēc mums ir sarežģīti vienoties par to, kas tas ir – mīlestība – visiem ir dažādi sākuma punkti un dažāda pieredze.

Manus rakstus lasa tūkstošiem cilvēku. Un visi viņi ir dažādi. Starp viņiem ir gan neirotiķi, gan psihiski veseli cilvēki. Un tāpēc nevajag gaidīt gatavus universālus risinājumus. To vienkārši nav. Ja cilvēkam ir nopietnas problēmas, viņš nevar izmainīties uzreiz, vienkārši izlasiet rakstu līdz galam.

Pieņemsim, jūs esat agresīvs vecāks. Kliedzat uz bērnu, regulāri viņu iekaustat. Izlasiet rakstu un padomājiet: iespējams, psihologs pareizi vien saka un nevajag bērnu pērt? Nevajag, taču jūs savādāk nevarat. Jo vairāk sevi iegrožosiet, jo vairāk būs agresijas.

Ir tikai viens veids, kā izmainīt šo scenāriju – salabot savu galvu. Tikai izdzīvojot no sevis šo bērnības stāstu par nelaimīgu mīlestību, var kļūt par labestīgu un priecīgu mammu.

Bet, ne to, kas nevis dzīvo, bet izdzīvo, un nekādīgi nespēj saprast, ko pati vēlas: vai meklē bērnam tēvu – mačo, kurš skraida pa dzīvokli ar siksnu rokā un cenšas izaudzināt «normālu veci» (bet patiesībā izaudzina neirotiķi).

Kad jūs saņemsiet sevi rokās, aiziesiet pie psihologa (vai psihiatra – viss atkarīgs no tā, cik smags ir jūsu “gadījums”) un tiksiet galā ar savu neveselo psihi, tad variet droši vairs nelasīt manus rakstus. Jums nebūs vajadzīgi ne padomi, ne psihologi – viss jums sanāks.

Kāpēc? Tapēc, ka jūs beidzot kļūsiet par normālu cilvēku: paredzamu, ar stabilu psihi, bez kompleksiem, kontrolēsiet savas emocijas. Un tad bērns – ak, kāds brīnums! – augs absolūti normāls un vesels.

Taču pagaidām vairums vecāku, diemžēl, uzskata, ka viņiem viss ir normāli, bet “ar bērnu kaut kas staidzami ir jādara”.

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

 

Saulīte

saulite

Klāt atkal 1. septembris. Saposu bērnus skolai un, nodomāju, ka mazajiem pipariem sākas atkal viens nopietns posms dzīvē, kas pietuvinās viņus Lielajai dzīvei, kurā šodien, mēs zinām, nav nemaz tik viegli. Katrs vecāks vēlas, lai viņa bērns būtu laimīgs, priecīgs, pašpietiekams. Kā atbilde manām domām, atnāca neliels raksts – uzdevums, tests, ko noteikti kopā ar savējiem izpildīsim. Iespējams, tas noderēs arī kādam no jums.

Šo vingrinājumu var uzskatīt par diagnosticējošu un koriģējošu, tas strādā uz to, lai palīdzētu bērnam pacelt viņa pašapziņu un pašvērtējumu. Bērna pašvērtējums veidojas, daļēji balstoties uz vērtējumu, ko viņš dzird no pieaugušajiem. Šie vērtējumi var būt kā pozitīvi: “Malacis”, “Gudrinieks”, “Tu man esi labestīgs un gudrs”, kā arī no negatīvajiem: “Sliņķis”, “Neklausīgais”, “Čīkstulis” u.t.t.

Vingrinājums “SAULĪTE” ļoti labi parāda to, cik ļoti bērna apziņā nostiprinājušies vieni vai citi priekšstati par sevi.

Un tā, tuvāk vingrinājuma būtībai. Lai to izpildītu, būs vajadzīga papīra lapa, krāsainie zīmuļi vai flomasteri..

Palūdziet bērnam uzzīmēt saulīti ar stariem. Nekādu citu prasību nav, bērns zīmē saulīti, kur vien vēlas, kādu vēlas.

Lai bērns nedaudz pastāsta par saulīti.

– Saulīte — kāda tā ir?
– Spoža, dzeltena, silta, laipna, priecīga….
– Un tagad iedomājies, ka saulīte esi Tu. Saulītei ir Tavs vārds.
Lai bērns uzraksta savu vārdu uz saulītes. Ja vēl neprot rakstīt, tad uzrakstiet to viņa vietā. Saulītei noteikti jābūt stariņiem. Ja to zīmējumā ir maz, piezīmējiet klāt vēl dažus 7-9.
– Tu uzskaitīji, kāda saulīte ir silta, mīļa, laba, spoža…. Tagad mēs kopā katram stariņam pierakstīsim kādas labas īpašības nosaukumu. Kāds tu esi?
Ne visi bērni atbildēs uzreiz. Palīdziet, pasakiet priekšā, piemēram: “Es uzskatu, ka tu esi labestīgs. Un vēl kāds?”

Katru bērna nosaukto īpašību pierakstiet uz stariņiem. Pacentieties, lai katrs stariņš būtu aprakstīts. Ļaujiet bērnam nedaudz pafantazēt, nedaudz palielīties. Neiebilstat pat tad, ja jums šķiet, ka kāda no nosauktajām īpašībām viņam nav raksturīga. Tā jūs izdzirdēsiet, ko jūsu bērns uzskata par saviem sasniegumiem.

“Es mazgāju traukus”, “Es savācu savas mantiņas”…. Pierakstiet visu, ko izdzirdēsiet. Iespējams, ka lietas, kas tiks pierakstītas, bieži tiek darītas ar skandālu. taču nevajag replikas: “Jā, to tu dari tikai tad, kad tev desmit reizes atgādina…”. Vingrinājumā “Saulīte”, mēs stradājam tikai ar pozitīvu un pozitīvā noskaņojumā.
Ļoti interesanta ir vecāku reakcija šī vingrinājuma izpildīšanas laikā, kad viņi redz, kā mainās viņu bērna noskaņojums (to apstiprina arī datordiagnostika) – mainās sākot ar drūmi-īgno, līdz saulaini-priecīgajam. Reiz vienā no nodarbībām 5 gadīgā Andreja mamma jautāja, vai drīkst mājās uzzīmēto saulīti pielīmēt pie sienas.

Protams, ka drīkst un pat vajag. Un vēl variet palūgt visiem, kuri bērnu pazīst, uzrakstīt savus labos vērtējumus par viņu uz stariņiem – visu to, par ko viņi vēlētos bērniņu uzslavēt. Bērns pats var piezīmēt stariņus, ja tie aptrūkstās.

Viens ļoti svarīgs noteikums. Lai kā jūs turpmāk dusmotos uz savu dēlu vai meitu, lai ko viņi arī būtu sadarījuši, nekad nepieminiet šo momentu, kad zīmējāt Saulīti.

Ticiet, viena nevainīga frāze, piemēram, “Tu taču esi saulīte, kāpēc tu tik slikti uzvedies?”, ir spējīga sagraut visu, ko labu ieguvāt, veicot šo vingrinājumu. Protams, stingrībai jābūt, bet sods nekādā gadījumā nedrīkst nosvītrot to, ka jūsu bērns ir Saulīte.

Un vēl viens “Saulītes” izpildījuma variants. To dara tad, kad Saulīti bērns ir uzzīmējis. Piedāvājiet viņam uzzīmēt Saulīti arī savai mammai, tētim, vecmāmiņai, māsiņai vai brālītim, jebkuram mīļam cilvēkam. Lai tā ir skaista dāvana dzimšanas dienā vai vienkārši: skaists pārsteigums.

Mēs visi gribam dzirdēt labus vārdus, bet vai paši tos protam pateikt? Tie bērniem jāiemāca, pašiem jāmācās un jāsaka. Lai šie vingrinājumi jums palīdz radīt brīnišķīgu atmosfēru jūsu ģimenē!

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS