ENERĢIJA IR KUSTĪBA! KUSTĪBA IR PĀRMAIŅAS

Kā paaugstināt savu enerģiju, lai pastāvīgi būtu tonusā, lai sasniegtu savus mērķus un paveiktu sev svarīgās lietas.
Viedie skolotāji mums māca to, ka enerģiju ir jāprot ne tikai vairot un pacelt, bet arī uzkrāt.
Vai tu zini, kas ir pats pastāvīgākais pasaulē? Protams, tās ir pārmaiņas. Mūsu pasaule ir mainīga. Dienu nomaina nakts, ziemu – pavasaris, mainās viss. Taču cilvēks baidās no pārmaiņām, jo tās mūs grūž laukā no komforta zonas. Diemžēl baidās.
Taču pārmaiņas arī ir dzīve – pārmaiņu pilna, nepastāvīga un tāpec interesanta.
Bailes ir vislielākais šķērslis cilvēka pašrealizācijas ceļā. Tās traucē mums pieņemt lēmumus un rīkoties. Savukārt enerģija rodas tur, kur ir parmaiņas un dzīvība. Pārmaiņas ir kustība. Bet pastāvība ir kustības trūkums.
Enerģijas uzkrāšanas likums vēsta par pārmaiņām ik dienu. Mums katru dienu ir jāmainās (Pārmaiņu mehānisms mūsos ielikts no dabas. Katra mūsu šūna piedzīvo pārmaiņas ik mirkli). Katru dienu vajadzētu darīt ko tādu, ko vēl nekad iepriekš neesam darījuši vai esam baidījušies darīt. Un pie ikvienas iespējas jāiet laukā no komforta zonas. Līdz tas kļūst par ieradumu. Tātad jādara.
Kad mēs kustamies – mēs esam plūsmā. Visuma Plūsma ir pilnība, bagātība, laime, harmonija, prieks. Piemēram, Saule. Vai tad tā nemainās? Vai koki? Tie mainās katru sezonu. Visums ir pastāvīgas pārmaiņas, izmaiņas, kustība, attīstība un parpilnība.
Viss mainās. Tad kāpēc mēs tik ļoti baidāmies no pārmaiņām?
Neveiksme un panākumi ir divas vienas medaļas puses. Bez vienas nav otras. Pēc neveiksmes vienmēr nāk veiksme. Nav kustības, nav attīstības.
Savukārt bēdas ir prieka otra puse. Bez sāpīgiem mirkļiem mēs nekad nespēsim novērtēt priecīgus notikumus. Kad mums ir bēdas, tās ved mūs ārā no komforta zonas. Mēs baidāmies no bēdām. Taču tās ir tikai galvā. Kāpēc gan mēs tik ļoti baidāmies?
Bez spilgtiem notikumiem, labiem un sliktiem, dzīve pārvēršas pelēkā ikdienībā. Mēs tik ļoti baidāmies no bēdām un sāpēm, ka esam aizmirsuši priecāties par laimi un veiksmi. Tāpēc, ka to vienkārši nav. Noņem vienu un pazudīs otrs. Noņem bēdas, pazudīs arī prieks. Atsakies no neveiksmēm, nebūs arī veiksmes. Ja mēs no kaut kā ļoti izvairāmies, pazūd  šīs norises pretējā puse.
Viss ir mūsu pratā. Tas ir galvenais attīstības un kustības ienaidnieks. Jo prāts ļoti baidās no pārmaiņām. Tas uztver pārmaiņas kā ienaidniekus. Prāts balstās pieredzē un tāpēc liek mums baidīties no pārmaiņām un izvairīties no tām.
Bet dzīve taču ir vienkārša. Gribi būt vesels un bagāts – esi tāds! Pieņem lēmumu un dari. Neskaties apkārt, neskaiti, cik apkārt ir nabagu un skumju cilvēku.
Kā tu domā? Kāpec tā ir? Viss tikai tāpēc, ka cilvēki baidās no pārmaiņām. Tik ļoti baidās, ka pat nesāk kaut ko darīt un mainīt. Prāts tos tur pastavīgās bailēs, atrazdams miljoniem iemeslu, lai nerīkotos.
Attaisnojumi vienmēr atradīsies. 
Pēc tam, ne tagad, rīt…. no pirmdienas, no Jaunā gada…. tātad NEKAD!
Bet, ja nav rīcības, nav rezultāta, nav enerģijas!

ENERĢIJA IR KUSTĪBA! KUSTĪBA IR PĀRMAIŅAS.
Nevajag baidīties no neveiksmēm, nevajag baidīties no bēdām. Viss mainās un mēs kļūstam pieaugušāki, spēcīgāki, pieredzes bagātāki. Tā notiek izaugsme, tā notiek personības veidošanās.. Tā uzkrājas enerģija. Un tāpēc neierobežo sevi. Pieņem izaicinājumu pat tad, ja ir bail, ja nav komfortabli. Jo tikai tad, kad dari, tu vari būt veiksmīgs.
Un vēl…
Jo vairāk enerģijas, jo vairāk sapņu un plānu, ko varēsi realizēt dzīvē. Tāds ir enerģijas uzkrāšanas likums.

@ RadoSvet
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir kāda lieliska domubiedru grupa 100 apņemšanas dienas, kurā mēs mācāmies iedvesmot sevi darīšanai. Sapildīties ar Mīlestību un darīt. Ik pēc laika mums ir kāds jauns 100 dienu projekts, kurā ieradināmies darīt un mainīt savus ieradumus, norises dzīvē, paši sevi. Un ir svarīgi, ka blakus ir domubiedri, cilvēki, kuri arī dara un skolotājs, kurš pats dara vispirms un tikai tad māca. Tāds skolotājs ir Inese Prisjolkova – pedagogs pec izglītības, tūkstošiem sieviešu iedvesmotāja, Pavasara studijas vadītāja un vairāk kā 10 grāmatu autore – absolūts praktiķis,viena no pirmajām, kas Latvijā atvēra savu studiju, kur cilvēkiem piedzīvot skaistas pārmaiņas. Un manā dzīvē, manās parmaiņās viņai ir ļoti svarīga loma.

Katram savs scenārijs un laiks

Kā rāda realitāte, laiki tomēr vienmēr ir līdzīgi: tie svēti godā savas, pat visnežēlīgākās likumsakarības un atkal un atkal kāpj uz rūpīgi saglabātajiem grābekļiem, lai pēc tam varētu ilgstoši rāpties ārā no drupām un sapņot, ka pēc tādām mācībstundām un zaudējumiem vairs nekad… 

Bet, kā saka, bēdas pāries, bailes aizmirsīsies.
Un pie jebkādām personīgajām nesakritībām ar polārajiem viedokļiem, mūs visus vieno kopīgs fakts par to, ka pārmaiņas ir jāatzīst, jāatrod relatīva stabilitāte un jāsper pirmie soļi nenoteiktības teritorijā.

Jā, katram ir savi veidi kā tikt galā ar apstākļiem. Arī pilnīga bezdarbība ir veids: veids kā ļaut laikam visu izlemt tavā vietā. Un tas nav ne slikti ne labi. Tā vienkārši ir izvēle.
Un droši vien ir bezjēdzīgi skraidīt vienam pie otra, iedomājoties, ka kāds pārāk iegrimis savā izmisumā brīdī, kad beidzot vajadzētu saņemt sevi rokās, bet kāds parāk pozitīvi uzmundrina savu dziļi noslēpto trauksmi ar skaļu lozungu “viss būs labi”.
Tas ir bezjēdzīgi, jo katram ir savas emocionālas distances un savs dzīves scenārijs, kurā, iespējams, ir kāds personīgais karš, kas ilgst gadiem un kas ļoti spēcīgi pazeminājis spēju asi uztvert to, kas notiek ārpusē.

Ja kāds neko nezin par otru, tas nenozīmē, ka tā nav.
Visiem vajadzīgs absolūti atšķirīgs laiks, lai sinhronizētu savu dzīves ritmu ar notiekošo.

Un tāpēc, ne tik asi, maigāk….
Pret sevi un citiem. Nav vērts no augšas. Un nav vērts lemt otra vietā.
Vienmēr kārdinošāk ir pievilkt skrūves otra galvā, taču, jo vairāk to gribās, jo ticamāk, ka tās atskrūvējušās pašam…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Krioloģija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dvēsele vienmēr uzvar

uz celiem3

Bēdas, zaudējumi un nelaimes mūs biedē tāpēc, ka esam zaudējuši patiesu pasaules redzējumu. Mēs uzskatām, ka cilvēks ir ķermenis, apveltīts ar apziņu, precīzāk: ķermenis, kurš rada apziņu. Tāpēc ķermeņa un gara sabrukšana mūs noved pie neizsakāmām, nepārvaramām mokām. Bet patiesībā ķermeņa un apziņas attīstībai un uzplaukumam ir mērķis – attīstīt un pilnveidot Dvēseli. Ķermeņa un apziņas sabrukšana vērsta uz Dvēseles attīstību un glābšanu. Kad mēs braucam mašīnā, lai nonāktu galamērķī, mēs izmantojam gāzi un bremzi. Gāze ir ieguvums, bremze – zaudējums. Visbriesmīgākās nelaimes un katastrofas, kuras vien mēs varam iedomāties, vienalga strādā tam, lai glābtu un palielinātu Mīlestību. Dvēsele gala rezultātā vienmēr uzvar. Vienmēr. Tas jāsaprot un jasajūt. Nepietiek Mīlestības – saņemam slimības un nepatikšanas, aizejam no Mīlestības – saņemam katastrofu.

Jebkurā gadījumā uzvar Mīlestība – tā nemirstīgā Dvēseles daļa, kas ir Mīlestība un Mūžība. Bet gala rezultātā zaudē viss, ar ko mēs cenšamies aizvietot Mīlestību. Tas, ko mēs lūdzamies, kaitējot Mīlestībai.

Sergejs Lazarevs “Nākotnes cilvēks” 7. grāmata
Tulkoja: Ginta Filia Solis

3 burvju sajūtas

skumjas835

Ir trīs burvju sajūtas: vilšanās, skumjas un bezspēcība.

Ja bēdās nav pieņemts just dzīves “lēkmes”, tad dzīvē nav pieņemts just šīs trīs sajūtas.

Vilšanās ir nepieciešams pakāpiens, lai cilvēks kļūtu vieds.

Vīlušies mēs pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir, bez idealizācijas un rozā brillēm. Tas ir ļoti tīrs stāvoklis. Bet tas, vai mēs spējam mīlēt pasauli tādu, kāda tā ir, ir tikai mūsu garīgā brieduma jautājums.
Vairums cilvēku viļas un vairs nemīl. Un, ļoti žēl! Jo mīlestība, pirmkārt, dziedē paša mīlošā dvēseli.

Taču te nu nav nekā par ko brīnīties, jo vilties un neiekrist visa noniecināšanā ir Gara darbs – diezgan grūts darbs, kad mēs nedodam iespēju Garam krist zemās kaislībās, bet turam to kā dziļu noti garā izelpā, neļaujot tai aizslīdēt. Vokālisti mani sapratīs.

Skumjas ir mīlestības un vieduma izejviela.
Attīrītas skumjas arī ir Mīlestība.

Kad runā par to, ka Dvēselei jāstradā dienu un nakti, tas ir par to, ka arī skumjas jāpieņem kā zelta rūda, no kā tiek izlieta Mīlestība.

Skumjas ir saistītas ar elpošanu un asarām. Kad mēs esam vīlušies, kaut ko zaudējot, tai skaitā arī ilūzijas, asaras ir dabiska reakcija, kā attīroša straume, kas atbrīvo no vecā atlūzām. Bet, ja raudāt ir aizliegts, mēs apturam savu elpošanu, sasprindzinot daudzus sīkos muskuļus sirds rajonā (sirdssāpes), kaklā (kamols kaklā), ap acīm (galvassāpes) un tā tālāk.

Kad pieaugam, un jau bērnībā esam iemācīti neraudāt, pirmais, ar ko sastopamies skumjās ir šīs spazmas un tāpēc nolemjam, ka skumt ir sāpīgi.

Taču skumt patiesībā nav sāpīgi. Ja elpojam dziļi un ļaujam asarām līt, viss atslābinās un sāpes aiziet.

Bezspēcība (lūdzu nejaukt ar apātiju) – tas ir stāvoklis, kad spēki nav mobilizēti ne uz kādu darbību, jo nekāda darbība nav vajadzīga.
Ja esi vīlies tajā, kas ir vecais, bet jaunais vēl nav radies, tad arī nav nekāda rīcības priekšmeta. Ir tikai tas, kas ir – vecā sabrukšana un jaunā neesamība: RADOŠAIS TUKŠUMS.

Un šī radošā tukšuma dēļ, ja nemēģināsim no tā aizbēgt, jaunais radīsies pats no sevis, tas saliksies no daudziem maziem puzles gabaliņiem.

Taču, ja ir aizliegts būt bezspēcīgam  mēs mākslīgi mobilizējam savus resursus un… nevaram radīt neko citu, kā tikai jaunu vecā versiju.

Būt bezspēcībā ir grūti ne jau tāpēc, ka “neko nevar mainīt un tas irtbriesmīgi”. Būt bezspēcībā ir grūti tāpēc, ka ir ļoti grūti nepadoties vilinājumam mobilizēties un sākt atjaunot vecās konstrukcijas, vai pacensties izgudrot kaut ko superjaunu. Atkal sanāks jauna vecā versija.

Lai nebūtu jāizjūt vilšanās, skumjas un bezspēcība, daudzi, saskārušies ar neveiksmēm,  pazemina sevi vai vidi sev apkārt, jo pozīcija “es augšā” vai “es apakšā” var izskaidrot neveiksmi, un it ka padara to noturīgu stingrajā pasaules bildītē.

Tomēr šī sevis pazemināšana cilvēku neatjauno, bet gan aizver, un it kā ieslēdz konservu kārbā. Bezspēcība, vilšanās un skumjas – ir viegli, nenoturīgi un mainīgi stāvokļi, kas plūst un mainās un nepadodas kontrolei.

Un, ja cilvēkā ir daudz baiļu, viņam ir grūti izturēt šo straumi, un tāpēc viņš cenšas ar sevis pazemināšanas palīdzību tās iekalt stingrās konstrukcijās, tādā veidā, apstādinot savu atjaunošanās procesu, un apstādinot savu radošās enerģijas plūsmu.

Visi stāvokļi ir cikliski: sajūsma, uzbudinājums, enerģijas realizācija, saskaršanās ar grūtībām, iepazīšana, vilšanās, skumjas, bespēcība, radošais tukšums. Katrs cikls atnes mums jaunu pieredzi, attīsta patiešām vērtīgās attiecības, vai arī sagrauj tās, kuras ir izsmēlušas savu potenciālu.

Autors: Ņina Rubinšteina
Tulkoja: GInta FS

 

Mana sāpe, mana māsa…

skumjas53

(Klusa pasaka)

Katrai no mums dzīvē ir bijis periods, kad šķiet “Viss, es vairāk nevaru”. Kad gribas aizvērt acis un pamosties pēc gada. Tad atskatīties un saprast, ka viss apkārt ir sakārtojies. Tādos brīžos ir ļoti svarīgi vispirms sev atzīties: “Jā, tā tas ir. Man sāp.”
Tu jau zini, ka dzīve ir brīnumaina padarīšana. Tā ļoti bieži pārsteidz ar dāvanām, kas iesaiņotas problēmā. Bet pašas brīnumainākās pārmaiņas paredz pārbaudījumus uz izturību, sitot pa pašu vārīgāko un neiazsargātāko vietu. Un tad mūs ieskauj totālu moku un bēdu sajūta.
Atzīsti savu sāpi. Un, ja kas līdzīgs notiek, savs laiks ir jāizbēdājas un jāizsāp. Kad sāpe atnāk, neaizcērt tai deguna priekšā durvis. Uzaicini viņu mājā, kā senu mīļu draudzeni, ielej vīnu, apsēdini sev blakus. Dod tai vārdu, novertē, kā tā izskatās, cik vietas tai vajadzēs, lai komfortabli apsēstos. Nemēri centimetros vai metros, ne stundās, ne kilometros, ne gados. Iedod tai tik vietas, cik vajag. Viņa ir īpašs viesis. Katru reizi cita, bet vienmēr tikai tava. Cieni šo viešņu, jo tās spēks ir liels un tās varas zīmogs ir uz katra no mums.
Atklāj savu sāpi. Dziedi kopā ar viņu līdz rītam, jo jums abām vajadzīgas šīs dziesmas, kā dienai vajadzīga saule un rītam – rasa. Neslēpies no tās darbā vai sīkās rūpēs – viņa atradīs tevi arī tur – tagad vai pēc laika. Ja nepaskatīsies tai acīs, tā klusi ieies tevī, iemitināsies dvēselē un laidīs tur savas saknes, kas pēc laika, pat pēc gadiem uzdīgs. Bet sagaidot to kā sevi pašu, pabarojot un cienot, tu pieņemsi to. Un sāpe stāvēs tev blakus kā labākā draudzene, turot tevi aiz rokas un sakot: “Tu esi. Tu esi dzīva.”
Ļauj tai sevi apskaut. Maigi apņemt savām spēcīgajām rokām no galvas līdz kājām. Maigi glāstīt matus un savelt tevi kamoliņā, apsegt ar trīsu segu. Uzspiest pašām jūtīgākajām vietām uz izspiest no tām asaras, līdzīgi slapjam sūklim. Tev nav ne no kā jākaunās, jo blakus tev ir pati daba, tava būtība. Laid vaļā domas un jūtas, zinot, ka tās paliks tikai starp jums – kā svēts noslēpums.
Runā ar viņu. Pastāsti, kā viss sākās. palūdz piedošanu, ka tik ilgi neatvēri durvis, uzskatot sevi par visspēcīgu un spējīgu dzīvot bez viņas. Atceries, cik ilgi viņa klauvēja un staigāja zem logiem. Atceries, kā tās slaidais stāvs paradījās aiz stūra, bet tu aizgriezies un meties pie tās māsas – jautrības. Cerot, ka tā tevi pasargās. Bet jautrība aizgāja un otras māsas tumšais siluets tuvojās.
Pieņem savu sāpi. Un tad tā aizies. Kad raudu dziesma izbeigsies, pienāks laiks atvadīties. Iespējams, tu būsi jau pieradusi, iespējams, draudzene būs kļuvusi tev pavisam tuva un tu negribēsi to atlaist, bet tā pati sajutīs, ka ir laiks. Un klusu, aizdiedējot tavas brūces, atstās tevi vienu ar gaišu skumju apmirdzētu skaņu. Tagad tās vietu ieņems darbs, citas rūpes un prieks, kas aicināti izdziedināt tevi pilnībā.
Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS