Garīgā lepnība

lepniba45

Es vēlos ar jums parunāt par garīgo lepnību, kurā iekļūst praktiski katrs cilvēks, kurš meklē zināšanas un iet patiesības meklējumu ceļu.

Pēdējā laikā pašrealizācijas tēma garīguma, ezotērikas un maģijas jautājumos ir kļuvusi ļoti populāra ļoti daudzu cilvēku vidū. Un lai arī vēl nesen šie jautājumi bija vai nu aizvērti, vai banāli nebija informācijas, lai iegūtu šīs zinašānas, nebija arī liekas ažiotāžas. Taču līdz ar interneta paradīšanos visas šīs zināšanas tika sagāztas vienā “katlā” un kļuva pieejamas katram. Un te sākās “bums”, ko bieži vien piedēvē Ūdensvīra laikmetam, zelta – garīgas izaugsmes laikmetam utt. Viss ir iespējams.

Ne velti sakrālās un okultās zināšanas agrāk bija slepenas un tika slēptas no sabiedrības, jo nemākulīgās rokās šī informācija ir ne tikai kaitīga, bet pat bīstama – gan tam, kura rokās nonāk šīs zināšanas, gan šādu cilvēku tuvākajam lokam.

Sāksim ar jautājumu, kas īsti ir garīgā lepnība un kā tā skar cilvēka apziņu?

Cilvēks nepiedzimst ar garīgo lepnību, šī īpašība ir iegūta, turklāt sākotnējā motivācija un nolūki cilvēkam, kurš uzkāpis uz šī garīgās izaugsmes ceļa, pilnībā ir tīri un cēli.

Kas tad notiek? Notiek, lūk, kas: cilvēks sāk aizrauties ar ezotēriskām, filosofiskām un garīgām tēmām un, kā likums, viņu pievelk misticisms, kas rada prāta ilūziju par to, ka šī informācija atvērs vinam priekškaru uz agrāk nezināmiem noslēpumiem un tas kardināli izmainīs viņa dzīvi. Jaunizceptais adepts aizrautīgi lasa svētos rakstus, traktātus un, gribot negribot, uzsāk garīgo augšupeju, arvien vairāk aizraujoties ar garīgo macību postulātiem un principiem. Šī informācija tiek “ielādēta” apziņā, kas atstāj lielu iespaidu uz vērtību sistēmu un cilvēka pasaules redzējumu. Viss it kā ir lieliski un slavējami, Taču!

Pēkšņi cilvēks saprot, ka ir tik gudrs, un apgaismots garīguma jautājumos, turklāt bieži vien, lai tas notiktu, pietiek izlasīt pāris grāmatas vai noklausīties dažas lekcijas, lai automātiski sevi ierindotu svēto kartā. Viņš domā, ka mirklī, kad uzzinājis par garīguma īpašībām, kas raksturīgas cilvēkam, kurš meklē patiesību, viņam uzreiz automātiski tās ir, tikai no tā vien, ka akceptējis un pieņēmis šo informāciju.

Piemēram, viņš izlasījis, ka jāceļ savas vibrācijas un nedrīkst izjust negatīvas emocijas, nedrīkst nosodīt citus utt. Cilvēks iekšēji tam piekrīt un savā apziņā ieraksta jaunus dzīves noteikumus: ka viņš vairs nedusmosies, neizjutīs naidu, nelamāsies, nenosodīs citus utt un ar to pašu, ja agrāk viņam šīs īpašības bija, tad kā reiz, visvairāk rezonē tieši tās, kuras vinš ļaunpratīgi izmantoja, bet tagad tās tiek nostādītas noliedzošā pozīcijā.

Ko dara cilvēks? Viņš sāk noliegt daļu no sevis, sava ES, caur noslāpēšanu un sevis laušanu, savas zemapziņas laušanu.

Kas notiek tālāk? Tālāk, kad viņš ir pieņēmis melīgo priekšstatu par savu izaugušo morāli un tās īpašībām, pēkšņi sāk domāt, ka tās viņu padara augstāku, tīrāku un labāku par citiem cilvēkiem. Parādās pārākuma apziņa un savas ekskluzivitātes apziņa. Viņš saprot, ka viņam apkārt pasaule ir pilna materiāli atkarīgiem, morāli netīriem, guļošiem cilvēkiem, kuri neapzinās savu pašu nemainīgo dabu, tie pilni ar atkarībām un dzīvo necienīgu dzīvesveidu. Un gluži dabiski notiek nevis šī fakta pieņemšana, kā būtu pareizi saskaņā ar šīm garīgajām koncepcijām un mācībām, bet – gluži otrādi – notiek disonanse ar apkārtējo pasauli un apkārtējie cilvēki vienkārši sāk tracināt, izsaukt riebumu un nepieņemšanu.

Es taču esmu tāds tīrs un garīgs, – domā cilvēks, – es praktizēju, lasu augstus rakstus un šī smirdošā pasaule nav cienīga, ka es atrodos tai blakus, un tādā veidā saindējos ar viņu netīro enerģiju un zemajām vibrācijām. Un tad šis cilvēks ar svarīgu skatu sāk visus audzināt, bakstīt un nosodīt par viņu nepilnību. Skaidrs, ka apkārtejie nav gatavi viņu dzirdēt un sekot vina aicinājumiem. Dažkārt, tiesa, ja labestības, mīlestības un pacietības sēkla cilvēkā ir jau sākotnēji, tad viņam izdodas “aizklaudzināties”  līdz kādam, taču visbiežāk sociums viņu nepieņem un atstumj.

Daži to sauc par sociālo sindromu, daži savā apziņā “iedēsta” informāciju par to, ka sociums ir netīrs un tarucē izaugsmei, daudzi vispār vēlas no tā atbrīvoties un naivi uzskata, ka to izdarījuši – aizejot klosterī, aizbraucot uz ašramu vai ieslēdzoties mājās un dzīvojot noslēgtu dzīves veidu, spēs izaugt garīgi un kļūt tīrāki un apgaismotāki. Bieži vien tiek runāts par Visuma mīlestību, taču patiesībā tā ir garīgā liekulība. Tā ir ilūzija, kurā cilvēki paši sevi iedzen.

Tā arī ir garīgā lepnība, kas formē pārākuma kompleksu. Atceries, šo lepnību var pārbaudīt caur attieksmi pret citiem cilvēkiem: ja cilvēks izrāda atklātu nepatiku un nicinājumu, tad šiem garīgajiem centieniem nav nekādas vērtības, jo sākotnējā platforma ir vīrusu skarta.

Garīgā lepnība izpaužas sekojoši:

– Sociiuma nepieņemšana;
– Agresija uz kritiku;
– Sajūta, ka esi pārāks, īpašāks, tīrāks, garīgāks, unikālāks;
– Skolotāja maska un sindroms, vēlme mācīt/pamacīt (pēdējais balstās uz garīgas personas pieticības dogmu);
– Cita cilvēka pieredzes, viedokļa nepieņemšana: es pats visu zinu, es esmu augstāks un tīrāks, tā ir novecojusi informācija. Tādus cilvēkus ļoti bieži tracina citi skolotāji. Un tad šis cilvēks, kuru skārusi garīgā lepnība sāk meklēt citos skolotājos negatīvo;
– Pārliecība par to, ka paša zināšanas, prakses, metodes, tehnikas ir daudz progresīvākas, daudz pareizākas;
– Nosodījums un neuzticešanās paša skolotājiem, pie kuriem agrāk mācījās, to trūkumu meklēšana;
– Nepateicība, visu nopelnu pierakstīšana savai personai;
– Pārliecība par to, ka paša izvēle ir vispareizākā un dievišķās ietekmes noliegšana gan uz savu apziņu gan domāšanas procesiem. Sevis identificēšana ar sākotnējām personīgajām īpašībām, atrašanos vienā vai otrā vietā, personīgās maskas un lomas;
– Paaugstinātas prasības pret citiem, ignorējot pašam savus trūkumus;
– Garīgā ceļa un savas lomas tajā idealizācija;
– Paaugstināta morāles noteikumu dogmatizācija, kategoriskums;
– Paša lepnības noliegšana;
– Savu sasniegumu un spēju demonstrācija;

– Dažkārt cilvēks, kurš saņēmis savus pirmos rezultātus garīgajā izaugsmē, sāk stāstīt, ka viņam nav nekādu problēmu ar viņa ego, vai arī cenšas nodemonstrēt, cik ļoti lielas pūles pieliek, lai vājinātu ego tvērienu. Tā ir ego radīta iedomība. Visi cilvēki iziet šo pārbaudījumu ar savu svarīgumu;
– Sava pasaules redzējuma teoretizēšana. Prakses un izdzīvotās pieredzes trūkums liecina par to, ka tu savu ego nekontrolē;
– Atbildības trūkums. Atbildība nozīmē to, ka visiem taviem vārdiem jābūt izdzīvotiem burtiskā nozīmē. Atbildība par savām domām, vārdiem un darbiem citu cilvēku priekšā nozīmē to, ka tu esi izdzīvojis, izmēģinajis to, kas šobrīd ir derīgs un efektīvs līdzeklis tieši tev. Tu to vari rekomendēt saviem tuvākajiem, taču ar vienu piebildi, ka šis līdzeklis nav panaceja;
– Koncentrācija nevis kalpošanai, bet uz to, cik labi apmaksātas būs tavas pūles. Pirmais uzdevums un pakāpiens garīgumā ir nesavtīgums. Ja tu vēlies būt nesavtīgs, tad tavas pūles tiks atalgotas;
– Emocionāla reakcija uz Mācību stundu. Naids, aizvainojums, aizkaitinājums utt., kas rodas tā rezultātā, ka tiek uzspiests uz sāpīgā punkta, ir tikai katalizators tam, ka Mācību stunda ir sākusies. Tie, pār kuriem valda garīgā lepnība, cenšas neņemt verā šo Mācību stundu un nestrādāt ar sevi;
– Emocionāla un mentāla atkarība no sajūtas, ka esi citiem “vajadzīgs”. Cilvēkam, kuru pārņēmusi garīgā lepnība ir sveša mīlestība pret sevi. Un tieši tāpēc viņam tik svarīgi ir sajust to, ka ir noderīgs un svarīgs – lai caur citu atspoguļojumu pieņemtu pats sevi;
– Garīgais “nogurums”. Cilvēks domā, ka ir pietiekami daudz iepazinis un sapratis un viņu vairs nekas neizbrīna un neiedvesmo.

Tā ir tikai daļa no aspektiem, kuri raksturīgi cilvēkam, kuru skarusi garīgā lepnība. Es pat nepieskaros tam momentam un situācijai, kad cilvēks iekrīt absolūtā ilūzijā par savu dievišķīgumu un varenību. Tas vairāk raksturīgs melnās maģijas adeptiem, taču tādus var sastapt arī garīgā ceļa gājēju vidū.
Īpaši bieži šie “puiši” pasludina sevi par iemiesotiem lieliskiem skolotājiem, pasaules mātēm, tie ir Napoleoni, ķeizari un dižie priesteri pagātnes iemiesojumos utt., Kā arī jaunpienācēji no Plejādēm, Siriusa, Oriona un citām sistēmām un rasēm utt., Un tā tālāk. To visu jūs paši redzat internetā un TV.

Ja mēs neesam nodzēsuši veco programmju (tas ir tāpat kā datorā) un uzstādam jaunu, mēs paši radām problēmu sava sistēmā, kas izpaužas kā nepieņemšana un noliegšana. Piemēram, cilvēks iepazīstas ar jēdzieniem ego un lepnība, izlasa miljons rakstus par tiem, atceras pazīmes, atrod tās sevī un nolemj, ka tas ir slikti, apspiež sevī šos aspektus, uzskatot, ka tie dara ļaunu. Viņš necenšas sevī tos atstrādāt, viņš vienkārši “ielādē” jaunu noliegšanas programmu, kas izpaužas viņa attieksmē pret citiem cilvēkiem, viņš novirza uzmanību no sevis uz apkārtējo pasauli. Un viņš sāk it visos redzēt lepnības pazīmes, kaut redz sevi kā spogulī, un apkārtējā pasaule vien atspoguļo viņa paša būtību.

Un tā patiesībā cilvēks neatbrīvojas sevī no šīm īpašībām, bet arvien vairak tās kultivē. Ceļš nedrīkst balstīties uz dogmas. Tikai caur katra aspekta izpratni un apzināšanos var nonākt pie kaut kā, neapspiežot savu būtību. Tai jābūt maigai šo aspektu transformācijai un pakāpeniskai programmu dzēšanai no zemapziņas, un jau tikai pēc tam notiek to nomaiņa uz jaunām.

Kāpēc notiek inficēšanas ar šo lepnības vīrusu?
Sāksim ar to, ka tas nav kaut kāds ārpusē sagrābstīts vīruss, tā ir paša unikalitātes transformācijas programma, kas sākotnēji nebija atstrādāta pareizi.
– Sākotnēji neatstrādāta bāzes lepnība, paša nozīmīguma, individualitātes un svarīguma sajūta (lūk, kāpēc tam tik daudz uzmanības tiek pievērsts garīgajos traktātos, maģijas grāmatās, jo bez šo īpašību astrādāšanas, cilvēks nevar attīstīties, vien iekrist kārtējās ego-prāta lamatās);

– Nevēlēšanās strādāt ar sevi, pārvaret sevi, tikai attaisnot savas nepilnības; rakstura īpašības, negatīvos ieradumus, atkarības;

– Vēlme ātri sasniegt augstus stāvokļus, naivums un nespēja apzināties garīgo mācību būtību;
– Evolucionārā brieduma trūkums, vēlme uzlēkt no trešas klases desmitajā, izlaižot starpposmus, kas nevienam vēl nav izdevies. Kā likums, tādos gadījumos dzīve sāpīgi sit un saliek visu pa vietām.

Visam savs laiks.

Un noslēdzot, vēlos teikt, ka garīgo mācību principi nemaz nav tik bezjēdzīgi un nevajadzīgi, kā daži domā. Ne velti agrākos laikos garīgums bija pieejams vien šauram cilvēku lokam, kuri patiešām bija nonākuši pie pārejas garīgajā pārpilnībā. Jo kamēr nav realizētas cilvēka ķermeņa un prāta vajadzības, cilvēks nespēs atbilst tiem patiesajiem priekšrakstiem, kas prasīs no viņa tās vai citas īpašības un stāvokļus.

Jā, šobrīd tas ir kļuvis moderni un, ja runājam par augstāko jēgu, cilvēces evolūcija nonākusi paātrinātā attīstības režīmā, kas arī ļāvis pieskarties šīm zināšanām un daudzi cilvēki daudz ātrāk varēs sasniegt augstāku apziņas stāvokli un ātrāk pāriet jau jaunā neķermeniskās būtnes līmenī. Taču atkal jāatgādina, ka kamēr nav atstrādātas un apmierinātas bāzes vajadzības, garīgā pasaule tādiem cilvēkiem būs aizvērta, bet forsētas darbības, lai iegūtu savu vietu tajā, novedīs vien pie vilšanās, laika, enerģijas un spēku pārteriņa.

Es vēlu visiem laimi, apzināšanos un pakāpenisku garīgo un vērtīgo īpašību apgūšanu. Tikai atvērta sirds, pilna mīlestības un pieņemšanas ir spējīga izdziedināt cilvēku no šī vīrusa.

Ar cieņu: Irina Gosteva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

_______________________
— Pats skaidrākais ceļš ir labirintā.
— Kāpēc?
— Viss tiecas uz izeju.
© А. Satanels

Elizabete Farrelli: Mēs neesam iemācījuši bērniem būt laimīgiem

elizabete-farrelli
Katru rītu, kad redzu simtiem neizgulējušos jaunus cilvēkus, dodoties uz darbu korporatīvajās “zombilandēs”, es domāju par laimi. Precīzāk – par lielajiem meliem attiecībā uz laimi, kurai mūsu paaudze likusi noticēt saviem bērniem. Pats lielākais lāča pakalpojums, ko varējām izdarīt, nav sadārdzinātās cenas uz dzīvojamo platību, kuru tagad viņi nevarēs nopirkt, arī ne kaitīgo atkritumu grēdas pa visu planētu, kuras viņiem nāksies izrakt. Tie ir meli par to, ka ikvienam cilvēkam obligāti jābūt laimīgam.
Mēs esam iestāstījuši saviem bērniem, burtiski iekaluši smadzenēs, ka laime – tas ir dabisks cilvēka stāvoklis un obligāta dzīves nepieciešamība. Un ar to pašu esam padarījuši viņus nelaimīgus.
Nelaimes sakne ir jēdzienu neskaidrībā. Mums ir radies nepareizs priekšstats par to, kas ir laime un kā to sasniegt. Teikšu uzreiz, man nav ne mazākās nojausmas, kurš ceļš tieši jūs aizvedīs pie laimes. Toties es pilnīgi skaidri zinu, pa kurām dzīves takām nevajag iet. Jo tieši tās vadā 20 gadnieku paaudzi pa melīgo glancēto fotogrāfiju pasauli facebook no iedzeršanas līdz psihoterapeita kušetei un atpakaļ.
Statistika bezkaislīgi runā par to, ka šodienas jaunā paaudze ir pakļauta trim galvenajām slimībām, kuru nosaukumi ir: “kredīts”, “ēdiens” un “iedzeršana”.
Ņemsim manu dzimto Austrāliju: vidējais apgrūtinājums ar kredītiem ir 14,1%, taču, ja paskatāmies uz jauniešiem (24-35 gadi), tad vairāk kā 20% no viņiem jau ir apgrūtināti ar kredītiem
Vairāk kā puse Austrālijas sieviešu nepareizi ēd, maz kustās, bet 16-24 gadīgo grupā tādu ir 72%. Ja runājam par alkoholu, tad vismaz 1/5 daļa austrāliešu virs 14 gadiem izdzer bīstamus veselībai daudzumus alkohola, un sen jau apsteiguši savus priekšgājējus. Futurologi prognozē šai paaudzei “nemirstību dzīves laikā”, taču tajā pat laikā, tā dara visu, lai maksimāli saīsinātu savas dzīves ilgumu. Ja viņiem izdosies to pārvarēt, tas būs pirmais tāds gadījums vēsturē. No kurienes gan šīs depresijas, dzeršanas un kaitīgie ieradumi?.
Viss ir ļoti vienkārši, mēs paši viņiem esam iemācījuši, ka laime ir patērēšanā. Mēs paši nolēmām, ka, ja nesaņemsim to, ko gribējām, tad kļūsim nelaimīgi. Tātad, ja saņemam to, ko gribējām, tad kļūstam laimīgi!
Tajā pat laikā realitātē, pēc tam, kad esam apmierinājuši savas “bāzes vajadzības”, ar katru nākamo piepildīto vēlēšanos kļūstam arvien nelaimīgāki. Kāpēc? Tāpēc, ka vēlmes nav pastavīgas, apmierinājums ātri pagaist un nevar likt vienlīdzības zīmi starp baudu un laimi.
Lai kādas arī būtu mūsu vēlmes – jauna somiņa, muskuļots smukulītis ar holivudas smaidu, un vēl pēdējā tiramisū karotīte – tās visas ir ļoti mānīgas vēlmes. Vēlmes rodas tad, kad mums kaut kā trūkst un lielākā daļa labsajūtas ir attiecināma tieši uz gaidām, kad domājam par to, kā būs, kad mums tas būs. Pati kulminācija ir brīdī, kad mēs saņemam to, ko vēlējāmies. Un kas pēc tam? Neizbēgams kritiens. Labsajūta izbeidzas, atstājot piemiņai kaut ko, kas mētājas skapī vai gultā, vai uz mūsu gurniem.
Un arī tas nav viss.
Patiesībā mums nav vajadzīgs gandrīz nekas no tā, ko mums it kā gribās. Mums bieži vien nemaz nav vajadzīgs pats vēlmju priekšmets, bet vajadzīga iespēja padižoties, palielīties apkārtējiem un tikt apbrīnotiem.
Vairums vēlmēm ir statusa raksturs  Neticiet?
Tad domās izpildiet vienu eksperimentu: iedomājieties kaut ko vērtīgu. Piemēram pazīstama dizainera kleitu vai pusdienas superdārgā restorānā, vai arī kādu no luksus klases automašīnām. Un tagad iedomājaties, ka neviens nekad neuzzinās, ka jums tas ir. Tad vai bija vērts tik ļoti censties?
Sensenos laikos pieticība bija cienījama lieta, bet izrādīšanās tika nosodīta, jo tā veda pie vesela lēruma dažādu grēku: skaudības, alkatības, rijības, lepnības. Taču viss ir mainījies. Tagad, ja kāds notikums neizsauc momentālu aplausu un sajūsmas vētru sociālajos tīklos, tad varētu teikt, ka tas vispār nav noticis. Cilvēkus vairāk interesē uztaisīt labas fotogrāfijas, ko publicēt sociālajos tīklos, un saņemt vairāk “laiku”, nekā pats notikums. Kā labāk sevi parādīt – lūk, kas tiek vērtēts šodien.
Lepnība un iedomība ir kļuvušas par vērtībām, bet pieticība – par trūkumu.
Var būt, ka tas nemaz nav tik traki? Taču atkal statistika par pašnāvību un depresiju epidēmiju, saka gluži pretējo. Iespējams, ir vērts paskatīties atpakaļ – visas receptes jau ir gatavas. Platons un Aristotelis gandrīz it visā ir pretrunā viens otram, izņemot vienu, viņi abi uzskatīja, ka laimīgu cilvēku var darīt tikai labdarīga dzīve.
1621. gadā Roberts Bērtons savā lieliskajā darbā “Melanholijas anatomija” piedāvā sekojošu recepti: “neesi vientuļš, nestāvi dīkā”. Jūs paši to zināt. Sadraudzējies ar cilvēkiem un sāc darboties.
Mēs esam nelaimīgi, kamēr atrodamies savā pašu gūstā un ejam paši savu sīko vēlmju pavadā. Laimīgus mūs dara iziešana ārpus savas personības robežām, pievienošanās kaut kam lielākam.
Ārsts un filosofs Reimonds Tellis ir izveidojis sekojošu cilvēka vēlmju hierarhiju: zemākais līmenis – ēdiens un jumts virs galvas. Nākamais – labsajūta. Trešais – atzinība un statuss. Ceturtais – pats augstākais – māksla, garīgā dzīve un misija. Ir skaidri  redzams ka, jo zemāks līmenis, jo vienkāršākas vēlmes, un jo vieglāk tās apmierināt, un jo ātrāk pāriet labsajūta. Noturīga laime sanāk tikai augstākajā līmenī. Prieku var atnest tikai augstāka līmeņa labsajūta, jēgas meklējumi.
Tieši to mēs varējām paskaidrot saviem bērniem. Laimi nav iespējams nopirkt. Tā neiestājas tad, kad esi apmierinājis savas vajadzības, nopircis kāroto mantu, saņēmis baudu. Laime nav tiesības. Laime nav prece (un būt nelaimīgam vai skumjam, nav noziegums). Laime ir mērķtiecīgu jēgas meklējumu blakusprodukts. Ja paveiksies, jūs to izdarīsiet ar savu darbu palīdzību, kā Platonam, kurš nodēvēja filosofiju par pašu svētīgāko nodarbi.
Infantilu vēlmju apmierināšana nav laime. Cilvēkiem, kā arī veselām kultūrām, būtu jāattīstās sākot no pašām vienkāršākajām vēlmēm uz sarežģītākajām, kamēr neuztaustīs to augsto mērķi un kopā ar to nonāks pie laimes.
Bērni, daudz labāk būs, ja jūs pārstasiet domāt par karjeras būvniecību un pamēģināsiet sabalansēt savu darbu ar savām pārliecībām. Tā būs daudz vērtīgāk.
Jūs taču vēlaties būt laimīgi?
Elizabeth Farrelly
Autors: Elizabete Farrelli (59 gadi, rakstniece, pedagogs, autors “The Sydney Morning Herald”)
Tulkoja: Ginta FS