Kā iemācīties priecāties par dzīvi

baudi91

Kā iemācīties priecāties par dzīvi. Atbrīvošanās no karmas.
Atļaujot sev dzīvot tā, kā tu vēlies, tu atbrīvojies ne tikai no daudzām problēmām, bet arī atbrīvo  citus cilvēkus no savām pretenzijām.
Karma sastāv no daudziem sarežģītiem stereotipiem.
Ir tāda laba frāze – “neieciklējies”.
Karma ir ieciklēšanās vai apstāšanās ciklā, kuram bija jau jābūt pārvarētam. Tā nozīmē to, ka tu velc sev līdzi nākotnē to, kā tajā nevajadzētu būt – pagātni. Ja cilvēks sevī nes nepabeigtus pagātnes pārdzīvojumus, viņš nespēj atbilst šim brīdim. Viņš atnes tagadnē to, kā dvēselē nevajadzētu būt. Tieši tādēļ viņš kļūst par neirotiķi. Viņš jūt neatbilstību starp veco un jauno situāciju un zaudē spēju pielāgoties. Lai pārstātu dzīvot pagātnē, ir vienkārši jāsajūt, jāpadomā, jāievēro, jāatstrādā, jāizdara līdz galam, jāpabeidz un jāatstāj šī situācija. Iespējams, tas arī ir galvenais cilvēka darbs, pateicooties kuram viss parējais izdosies pats no sevis.

Bailes ir ieciklēšanās. Ilūzija – tāda pat ieciklēšanās. Mokošie kauna un vainas pārdzīvojumi – tā arī ir ieciklēšanās, tāpēc, ka tie saistīti ar līdz galam neatstrādātiem sižetiem.

Atbrīvošanās no ieciklēšanās ļauj cilvēkam uzvesties pareizi un rezonējoši atbildēt uz notiekošo. Cilvēks ir dzīva savas vides daļa. Un, ja viņš neatbrīvojas no vecā, viņš it kā atslēdzas no realitātes un kļūst svešs apkārtējiem.

Atbrīvošanās no karmas rada brīvību, bet brīvība rada bailes pašam savā priekšā. Brīvība cilvēku biedē. Viņš ir decentralizēts: nav mērķu, nav robežu, nav žoga, nav rāmju. Cilvēks ir pārbijies un sev jautā: “Un, ja nu pēkšņi es vēlēšos kādu nogalināt?”  Nē, normāls cilvēks nevienu nevēlēsies nogalināt. Viņam pat prātā neiešausies pārkāpt kopmītņu likumus. Vēl vairāk, jo brīvāks cilvēks, jo normālāks viņš kļūst. Un arvien mazāk viņa dzīvē ir sliktas rīcības. Taču iekšēji viņš pilnībā izmainās. Viņš pārstāj būt atkarīgs no jebkā. Un atbrīvošanās no jebkuras pieķeršanās ir pirmā brīvības no karmas pazīme.

Cilvēks pārstāj būt programmējams. Viņš nezin, ko darīs pēc divām stundām. No kurienes gan viņam zināt, kas viņam iepatiksies pēc divām stundām. Viņš jūtas pilnībā saplūdis ar straumi, kas ļoti harmoniski veido viņa dzīvi. Viņš jūt, ka tas Spēks, kas viņu vada, ir saprātīgs. Un šis Spēks ir iedots viņa Dvēselei, atbilstoši tieši tam, kas viņam patīk, viņa prioritātēm.

Mēs esam brīvi no karmas, kad dzīvojam tā kā liek sirds, nevis prāts; pēc sajūtām, intuīcijas, nevis shēmas. Kad mēs dzīvojam esošajā momentā nevis nepatikšanu gaidās, aizspriedumos un bailēs. Par to ir ļoti viegli runāt, taču ļoti grūti realizēt parastajā dzīvē. Tāpēc, ka vārds “nedrīkst” ir ļoti dziļi iekļuvis mūsu dvēselēs.

Pieķeršanās neseniem notikumiem pagaidām rada mazu karmu. Taču, ja cilvēks cieš no tā, ka pirms 30 gadiem iestājās nepareizajā augstskolā – tā jau ir pilna karma!

Atstiepjot sev līdzi pagātni savā tagadnē, mēs turpinām vairot kļūdas.

Nav normāli, ka cilvēks 2015. gadā vēl joprojām emocionāli pārdzīvo 2004. gada notikumus. To vairs nav. Taču tie dzīvo mūsu galvās, kā izgāztuvē. Kā atbrīvoties? Izmest! Dīvainu iemeslu dēļ šo elementāro operāciju veic retais. Reti kurš izvēdina savu zemapziņu, pārskata savus atmiņu failus, tīra to. Cilvēka atmiņa ir kas līdzīgs kabatām, kuras piepildītas ar visādiem krāmiem, no kuriem žēl ir atbrīvoties. Un šis nejaukais ieradums tālāk tiek pārnests arī materiālajā dzīvē, kad cilvēks nevēlas atbrīvoties no nevajadzīgajām lietām! Un tas jau ir milzīgi liels karmas simbols. Ja mums nepietiek gara spēka, lai atbrīvotos no materiālajiem uzslāņojumiem, tad vēl jo grūtāk bū atbrīvoties no saviem pagātnes pārdzīvojumiem.

Brīnumaini ir arī tas, ka vairums ļaužu krāj parsvarā nepatīkamos pārdzīvojumus. Sabiedrībā uzskata, ka būt cietējam ir skaisti. Kad kāds apraudas, tam uzreiz visi pievērš uzmanību, bet tad, kad smejas, cilvēki sķībi skatās. Kad cilvēks ir slims, mēs viņam aktīvi jūtam līdzi, bet tad, kad viņš saka: viss ir kārtībā, mēs cenšamies viņam iemest sprunguli ritenī: “Uz kā rēķina tad tu esi laimīgs?” No šī sabiedrības uzstādījuma ož pēc kaut kā ļoti velnišķīga. Cilvēki it kā ir pārņemti ar masu psihozi un viņiem neapzināti gribās izskatīties nelaimīgākiem, kā ir patiesībā.

Visaptverošais “nedrīkst” un pagātnes atkritumi ir galvenais visu sociālo problēmu pamats, visu noziegumu un konfliktu pamats. Ar kādu entuziasmu cilvēki mēdz runāt par ko ka karma ir ietinusi visu pasauli. Un neviens nesaka, ka patiesībā mierīgi no tās var atbrīvoties, un dzīvot laimīga cilvēka dzīvi.

Bet trakākais ir tas, ka mēs pat nevēlamies iedomāties to, ka esam laimīgi. Mēs nevaram būt mierā ar vesela, priecīga un smaidīga cilvēka tēlu. Tas mums nepatīk.

Negatīvajos pārdzīvojumos nav nekā ne svēta ne vērtīga! Tie padara bezspēcīgu psihi un izsūc visas sulas. Notrauc tos nost kā beigtus odus!

Bet kāpec cilvēki nevēlas to darīt? Viens no iemesliem ir sociālās izvēles. Cilvēks baidās dzīvot bez ierastajām slimībām, ierastajām nepatikšanām, bez ierastām un jau tik tuvām kļuvušām ciešanām un mokām. Cilvēks baidās, ka viņam nāksies mainīt dzīvesveidu, paziņu loku un varbūt pat darbu – kāda tur stabilitāte? Laimīgam cilvēkam jādzīvo pavisam citā vidē. Tāpēc daudzi cilvēki dod priekšroku ierastajam un atsakās no patīkamā, un rada mītu par to, ka normālu stāvokli sasniegt ir ārprātīgi grūti.

Lai kļūtu par laimīgu cilvēku ir jāsaprot tas, ka tev nav obligāti jācieš.

Atrisināt problēmu nozīmē atļaut sev kļūt citādam, jaunā kvalitātē, atbrīvot sevi no sevis vecā, no sava ierastā dzīvesveida. Taču mēs balstāmies uz iesīkstējušo vidi un tās stereotipiem un sakām, ka pat tad, ja vēlēsimies mainīties viss vienalga atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī. Nekā tamlīdzīga! Ja kādā brīdī cilvēks nolemj kļūt laimīgs, viņš elementāri pārvarēs visas grūtības. Taču šim lēmumam ir jābūt radikālam.

Ir jāsaprot, ka tad, kad kļūsi laimīgs, tu traucēsi citiem būt nelaimīgiem
Kad cilvēks pāriet no ierastā uz patīkamo, viņš iegūst absolūto psiholoģisko aizsardzību. Viņš kļūst nesasniedzams negatīvajām sabiedrības ietekmēm. Daudzi viņu uzskata par vienaldzīgu, cietu neatsaucīgu. Neirotiķi ir izdomājuši milzīgu epitetu vārdnīcu, lai viens otru ievilktu slimību valgos.
Cilvēks, kurš stingri ir nolēmis būt laimīgs, kļūst imūns un šī hipnoze vairs nevalda pār viņu.

Apkārtējie sākumā viņu uztver aizkaitināti. Taču, ja tu esi kļuvis laimīgs un tas kādam nepatīk, priecājies. Viņš palēnām pietuvojas tev. Turpini būt laimīgs. Ir sākusies laimes suģestija. Tu pamazām iekļūsti viņa psihē. Sākumā viņš šausminās, dusmojas: “Tā nevar būt. Kāpēc tev tāds apmierināts ģīmis?” Bet pēc tam pats tādu rāda – ar labklājīgu stāvokli arī var aplipināt.

Prieku var iedvest, tāpat kā visu negatīvo. Dieva plānā  cilvēks ir laimīgs. Prieks ir Dieva žēlastība. Ja tu esi priecīgs, nepazeminot citus un nepaaugstinot sevi, tu nemanāmi iedvesmo skaistam lietām,
Prieks ir tikpat “lipīgs” kā naids un jekura slimība.

Ja tu to atcerēsies, tev būs savi sekotāji. Viņi vairs nebrīnīsies par to, ka “esi jucis”. Viņi pieradīs pie tevis tāda un pēc tam arī ieradināsies priecāties. Nemaz nav tik grūti to paveikt. Piemēram, vērsies pie sevis ar vārdiem: “”Tagad pasmaidīsim!” un pamēģini to atkārtot kā devīzi pēc iespējas biežāk. Tā mēs savu psihi sadalām divās daļās: ieradums un jauns stāvoklis. Vēršanās pie jaunā jābūt noturīgai un patīkamai – noturīga brīvības un neatkarības sajūta: “Lai kaut visa pasaule sagāžas, bet slims es nevienam neesmu vajadzīgs. Lai kas arī notiktu, bet nelaimīgs es nevienam neko labu neizdarīšu. Nelaimīgs es nevarēšu cilvekiem iedot to, kas viņiem vajadzīgs – prieku, spēku, enerģiju. Bet sākumā laimīgam jākļūst man pašam.” Kā? Sāc ar smaidu!

Prieks nav nekas ārkārtējs “no citas pasaules”. Tas jau sākotnēji mūsos ir ielikts. Un, jo vairāk cilvēkus mēs aplipināsim ar prieku, jo vienkāršāk būs dzīvot.

Un rodas grupiņas, kolektīvi, kuros ir pietiekami daudz priecīgu cilvēku. Un tādu spēku pūlis vairs nesalauzīs. Tas jau ir ugunskurs nakts tumsā, kuram apkārt sapulcējas atdzīvojušies “miroņi”.
Protams, lai paustu prieku un patiešām tajā nostiprinātos, atbrīvotos no karmas, ieciklēšanās, negatīvās atmiņas un sižetiem, ir vajadzīgs ļoti liels personīgais spēks.

Spēka uzkrāšanas avoti
1. Pretēji sabiedrības viedoklim – esi gana bezkaunīgs, lai būtu laimīgs. Sagatavojies tam, ka daudziem tas nepatiks. Rezultātus vari gaidīt ne uzreiz – apmēram pēc viena saules gada. Vēro sevi, kad esi depresijā, kad uzskati to par savu kritienu, pieplakšanu zemei, pašcieņas samazināšanos un esi gatavs atjaunoties, zinot, ka šī piepūle noteikti atvērs tevī iekšējo prieka avotu.

2. Personīgā spēka avots ir prātīga pašanalīze ar devīzi “Ko tu tads – nelaimīgs?”. Pamēģini skaļi izrunāt savas nelaimes iemeslus. Tev nāks smiekli, kad pats izdzirdēsi tās muļķības, kas tev liek justies nelaimīgam.

Protams, ir grūti izvilkt savu Dvēseli ārā no visa, ko tev iedvesuši un tu pats sev esi iedvesis. Tāpat skaidrs, ka slikts garastāvoklis bojā veselību un indē visu mums apkārt – un ar prātu mēs to saprotam. Mēs jūtamies bezspēcīgi no tā, ka pastāvīgi jūtam viens otram līdzi un mūsos ārkartīgi spēcīgs ir nelaimes līdzpardzīvojuma stereotips. Mēs neprotam līdzi priecāties, līdzi jautroties. Protams, mūs neviens nesapratīs, ja mēs sāksim priecāties kapsētā. Taču arī tad, kad apstākļi prasa, lai tava seja būtu nopietna vai bēdīga, pacenties saglabāt iekšējo mieru, prieku un gaismu. Padomā par to, ka tam vienalga bija jānotiek, šķiršanās ir gluži dabiska, arī tu kādreiz aiziesi un arī parējie aizies. Tāds ir dzīves cikls. Kad aiziet mīļotais cilvēks, mēs žēlojam paši sevi. Jo ne jau viņam bez mums, bet mums bez viņa ir smagi. Tādas sēras ir egoistiski pārdzīvojumi, kas vērsti tikai uz mums pašiem un tas ieausts visas kultūras paternos un uzvedības modeļos. Mums šķiet, ka mēs izpildām kādu morālo pienākumu, bet patiesībā žēlojam tikai sevi.

3. Personīgo spēku var imitēt. Šī imitācija atmodina iekšējā Spēka avotu. Ja tev ir slikti, pacenties iedomāties, ka tu jau esi spēcīgs. Tu stāvi uz skatuves ka aktieris. Nospēlē stipra cilvēka lomu. Spēlē pa īstam, kamēr neapniks. Spēle ir vienkārša metode, kā izsaukt Spēku. Cilvēka ķermenis ir veidots tā, ka, ja mēs sākam spēlēt mums vajadzīgo lomu, tad tai līdzi nāk arī atbilstošs iekšējais stāvoklis. Kā Minhauzens, mēs sevi aiz matiem velkam āra no purva. Un ir svarīgi atcerēties, ka Dvēsele un ķermenis ir vienoti un vienoti ir arī psihe un fizioloģija. Kad izmantojam šo metodiku prieka virzienā, lai atbrīvotos no sociālajiem ieradumiem, mēs reāli arī iegūstam šīs īpašības.

Diemžēl cilvēki vienmēr meklē visādus attaisnojumus: “Ko gan es tēlošu, ja Dvēselē ir tik slikti?” Pats briesmīgākais ir tas, ka šādās pārdomās paiet visa dzīve. Rērihs reiz teica, ka līdzijust var cilvēki, bet līdzi priecāties – tikai eņģeļi. Kad mēs atbildam ar prieku uz prieku, kad mēs atzīstam, ka prieks ir labāk kā mūsu mūžīgās skumjas, mēs kalpojam Dievam, Dabai, kļūstam par šī prieka geizeriem. Mēs atveram sirdī slēģus un no turienes izplūst maiga un priecīga straume.

Pārdot Dvēseli velnam nozīmē dzīvot “kā visi”. Atdot ķermeni, prātu, garastāvokli, laimi, laiku masām. Es nerunāju par cilvēkiem, kuri veido masas. Pūlis ir atsevišķs subjekts, kaut kas ļoti garlaicīgs un pelēks. Ikviens cilvēks ir vērtīgs, kad atdalās no pūļa. Ezoterisma uzdevums ir cilvēkus izvest no pūļa un likt lai katrs cilvēks justos vērtīgs, nepaceļoties virs citiem, lai cilvēks neuzticētos balsīm, kas tam liek bēdāties. Patīkamāka ir Dieva balss Dvēselē. Un cilvēks, kurš atļauj sev priecāties, nevēlas dzīvot kopējā muļķībā, tumsā un pelēcībā. Viņš pagaidām vēl nevar visus izglābt, bet sākumā vismaz izglābs sevi. Bet pēc tam “aplipinās” ar šo izglābšanos parējos.

Novēlu tev prieku, laimi un labklājību.
Oļegs Persidskis vk_Ezo_News
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev nav tūlīt un tagad vajadzīgas visas atbildes

deja

Šajā brīdī, tieši šeit un tieši tagad, tev nav nekādas vajadzības noskaidrot visu par savu atlikušo dzīvi, neatkarīgi no tā, kas un ko par to saka.

Tev nav vajadzīgas atbildes uz visiem jautājumiem. Tās atnāks ar laiku vai neatnāks, vai, iespējams, nevajadzīgie jautājumi pazudīs paši no sevis. Nav nekādas nepieciešamības steigties. Dzīve nesteidzas. Esi kā gadalaiki. Ziema necenšas kļūt par vasaru. Pavasaris nesteidzas tuvāk rudenim. Zāle aug savā personīgajā tempā.

Izvēle, kura būs jāizdara, notiks, un tev nav savas nākotnes izvēles. Lēmumi, kuri tiks pieņemti – tiks pieņemti, un notikumi norisināsies tā, kā tiem būs jānorisinās. Bet šobrīd, iespējams, tev nav jāzin problēmas risinājums, rezultāti vai, kā labāk rīkoties šajā vai citā situācijā. Iespējams, nezināšana ir gaidīts viesis dzīves banketā. Iespējams, atvērtība jaunām iespējām ir tavs mīļākais draugs. Iespējams, pat šībrīža juceklis atļaus tev šeit atpūsties.

Un, lūk, tā vietā, lai “labotu” mūsu dzīvi, tā vietā, lai akurāti risinātu neatrisināmas problēmas un ātri pabeigtu episko fiktīvā “es” stāstu, mēs vienkārši atslābināmies pilnīgā nezināšanā, siltos noslēpuma apskāvienos, dziļi ieslīgstot šajā momentā un ar izbrīnu izgaršojam tā unikalitāti.

Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Tu nekad nebūsi jaunāks kā tagad

grandmother-923871_1920

Katrā ģimenē ir cilvēks, kurš vēl nav pietiekami iztrakojies. Mūsu ģimenē tā ir vecmāmiņa. Pirms sešiem gadiem, pēc vectētiņa nāves mēs viņu paņēmām pie sevis.
Mani vecāki saka, ka liktenis viņiem atriebjas par to, ka viņu bērniem nebija pusaudžu problēmas – tas ir – man un manai māsai.

Piemēram, jūlijā, kad bija saņēmusi pensiju, viņa uz nedēļu ar savu labāko draudzeni aiztraucās atpūsties pie jūras. Telefonu izslēdza un piezvanīja tikai tad, kad beidzās nauda. Mamma gandrīz prātā sajuka. Nācās braukt vecmāmiņai pakaļ. Mans tēvs smējās, vēderu turēdams, un palūdza sievas mātei nākamo reizi ņemt viņu līdzi.

Viņai ir cukura diabēts sākuma stadijā. Un tad, kad iecirkņa ārsts ar nopietnu seju sāka uzskaitīt, ko viņa nedrīkst, viņa to pārtrauca:

— Un kas notiks, ja es to ēdīšu?

— Jūs varat nomirt, — ārsts paziņoja traģiski nopietnā un draudīgā tonī.

— Ej nu, ej!? Nopietni? Tātad 86 gados ir tāda iespējamība?

Īsāk sakot, špricējam insulīnu un ēdam, ko gribam!

Viņa ar večiem bulvārī spēlē šahu un uzvar! Viņa dzied korī “Jautrās vecenītes”, apmeklē teātri un visus pilsētā notiekošos bezmaksas pasākumus un koncertus. Bet nesen sameklēja sev boifrendu, astoņus gadus jaunāku par pašu. Tagad viņi trako kopā.
Pagājušajās brīvdienās viņš viņu lutināja ar sacensībām uz kvadracikliem. Bet pēc tam vakariņās viņi divatā izdzēra 2 litrus mājas vīna un apskāvušies aizmiga viesistabā uz dīvāna pie televizora – kā pusaudži, tur mēs arī viņus pieķērām, kad atgriezāmies no vasarnīcas.
Tā vectēvs Koļa tika iepazīstināts ar ģimeni – mēmu palikušo mammu, šokētajiem mazbērniem un klusiņām ķiķinošo tēvu.

Es dievinu savu vecmāmiņu – viņa ir pozitīvāka par vairums manu draugu. Viņa mīl dzīvi un prot to baudīt. “Un cik tad ir tās dzīves!?” – viņa vienmēr atbild manai mammai uz pukošanos: “Nu, mammu, kā tā var!?”

Es gribu tādas vecumdienas.
Autors: Knariks Petrosjans
Avots: http://www.transurfing-real.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Daži Iekšējā miera simptomi un pazīmes

miers17

— Tendence domāt un rīkoties no sirds, nevis vadoties no bailēm, kas balstītas uz pagātnes pieredzi.
— Spēja izbaudīt katru dzīves mirkli.
— Zudusi interese nosodīt citus cilvēkus.
— Zudusi interese apspriest citu cilvēku rīcību.
— Zudusi interese konfliktēt.
— Iekšēja vajadzība novērtēt un uzslavēt.
— Apmierinātības sajūta par to, ka esi sastīts ar dabu un citiem cilvēkiem.
— Smaidīgums.
— Pieaugusi spēja uztvert mīlestību, ko pauž citi un akūta vajadzība pašam paust mīlestību.

Lūk, kas tev vajadzīgs. Un dzīve kļūs par aizraujošu ceļojumu, kas pilns prieka un godbijības. Tā tava daļa, kas bija ieslēgta dažādos ierobežojumos, kurus tu pats sev biji uzlicis, atbrīvosies, lai ieraudzītu pavisam citu panorāmu… ja un kad tu tam noticēsi.
Tu atklāsi, ka it kā palēnini savu dzīves tempu, un sāc dzīvot tajā tīrajā iekšējā telpā, kurā vari novērtēt visu, kas pagadās tavā ceļā.
Savā sirdī tu zināsi, ka tev nav jābaidās no citu cilvēku skatieniem un rīcības.
Tu saņemsi no savas dzīves vairāk prieka, jo tieši prieku tu nesavtīgi dāvāsi arī citiem.
Tu atklāsi, ka tev ir daudz vieglāk pieņemt cilvēku pretrunīgos uzskatus, zinot to, ka neesi nošķirts no kaut kā iekšēja tevī.
Tu gūsi prieku no tā miera sevī, kas nomainīs agresivitāti un sāpes.
Tu novērsīsi ikvienu konfliktu, saprotot to, ka ir bezjedzīgi kādam pierādīt savu taisnību.
Tu atklāsi sava prāta bezgalīgo spēku.
Tu varēsi mierīgi meditēt pat tad, kad apkārt citi trako.
Tu iepazīsi mierīga saprāta spēku un arvien biežāk vērsīsies pie tā.
Tu atklāsi sevī lietas, par kurām agrāk pat iedomāties nevarēji.
Tu attapsies tā ideālā intelekta iekšienē, kas piepilda ikvienu formu un tajā iekšējā telpā, kur, iespējams, ir viss, ko vien tu spēj vizualizēt.
Autors: Veins Daiers “Kad noticēsi, tad arī ieraudzīsi”.
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlēt dzīvi

osim-haim

Lūk tā ir dzīves māksla!
“- Ko tu šobrīd dari?
– Baudu dzīvi!”

“Man bija nedaudz vairāk par 40 gadiem, kad es uzzināju, ka uz ierasto jautājumu: “Ko tu šobrīd dari?” var atbildēt “Osim haim”. “Baudu dzīvi”. Pirmo reizi šo izteicienu es izdzirdēju šeit – Izraēlā.”

Pilsētas kafejnīca. Pusdiena. Pie blakus galdiņa sēž padzīvojis pāris. Viņš un viņa. Ne sieva un vīrs. Drīzāk seni paziņas vai draugi. Viņi nepiespiesti tērzē, nedaudz flirtē un dzer kafiju. Pēkšņi atskan telefona zvans. Kāds otrā “vada galā” jautā: “Ko tu dari?”

Viņš atbild: «Osim haim». Baudu dzīvi!.

Ne – risinu problēmas, ne – pelnu naudu, ne – meklēju atbildes uz jautājumiem, ne – stādu mērķus un sasniedzu tos, ne – tievēju, nē! Vienkārši baudu dzīvi.

Šī vārdu spēle mani apbūra un es sapratu, ka es arī gribu baudīt šo “osimu”.

Pirmo mācībstundu man pasniedza zooveikala īpašnieks, kad agrā rīta stundā es devos pēc pārtikas sunim. Viņš jau bija atvēris savu veikaliņu, bet vēl nebija paspēis pamosties, tāpēc lēnām kārtoja savas preces. Es, kā jau ierasts gadiem ilgi atstrādātā Maskavas ritmā, sāku skaidrot, kas man vajadzīgs – ātri un steidzīgi.
Uz ko veikaliņa īpašnieks izņēma no būrīša mazu truša bērnu un ielika to manās rokās. Tajā brīdī es sapratu, ko nozīmē “osim haim”
Laiks apstājās. Es būtu varējusi tā stāvēt un stundām ilgi glaudīt mazo, silto, pūkaino radībiņu un stundam ilgi skatīties nesteidzīgajā pārdevēja rosībā.

Pēc tam bija ļoti daudz citu mācībstundu, un katra no tām man sagādāja baudu un laimes sajūtu.
Piemēram, šodien es precīzi zinu, kur gatavo pašu garšīgāko kafiju Telavivā. Pati garšīgākā tā ir ne jau savas garšas dēļ – nē. Vienkārši šajā vietā parasti savācas vislieliskākā publika ar saviem brīnišķīgajiem suņiem. Vērot šo publiku, nesteidzīgi baudot kafju,  – man tas ir īsts osim haim.

Vai arī. Es nezināju, ka zirgu barot var būt tāds kaifs. Taktils un dvēselisks. Es no bērnības baidījos tiem tuvoties. Bet Izraēlā zirgu staļļa saimniece, brīnišķīgu zirgu īpašniece man piedāvāja pārvarēt savas bailes, pasniedzot zirgam ābolu.
Un, lūk, plati atvērtu muti, pilnu lieliskiem, baltiem zobiem, zirgs pastiepa savu purnu tuvāk manai trīcošajai rokai un ļoti maigi, savām mitrajām lūpām un mēli nolaizīja ābolu no manas rokas. Šajā vietā man beidzas vārdi.
Bet pašu galveno mācībstundu es guvu pirms diviem gadiem uz ceļa. Tas notika tajā brīdī, kad es aizsedzu savu meitu ar savu ķermeni. Mēs ar Soņu braucām mājās un izdzirdējām trauksmes sirēnu. Tas notika 2014. gada vasarā. Notika operācija «Enduring rock», un mēs nokļuvām raķešu apšaudē. Sekojot instrukcijai, es noslāpēju mašīnas motoru, izvilku bērnu no auto sēdeklīša, noguldīju viņu uz ceļa un aizsedzu ar savu ķermeni. Es vēl šodien labi atceros sprādziena vilni, kas radās pēc raķetes notriekšanas – tas brāzās pār manu ķermeni. Un es labi atceros meitas čukstus: “Mammu, tu mani nospiedīsi”. Tik spēcīgi es viņu biju aizsegusi.

Pēc šī gadījuma pasaule man apkārt iekrāsojās pavisam citās krāsās un es no sirds sapratu, ko nozīmē osim haim.

“Baudīt dzīvi šeit un tagad.”

Avots: http://www.liveinternet.ru/

Tulkoja: Ginta FS