Kas manā izpratnē ir LAIME

Kas manā izpratnē ir LAIME…

Es uzskatu, ka laimes stāvoklis ir normāls un dabisks cilvēka stāvoklis.

Laimes indikators ir prieks, bet man prieks (tāpat kā mīlestība) ir viens elements no Visa Visumā eksistējošā kopuma. Sava veida ķīmiskais elements. Savienojuma elements.

Bet agrāk laime man, tāpat kā daudziem no jums, bija svētlaimes augstākais punkts, noteiktais augsta viļņa virsotnes punkts. Bet ir skaidri jāsaprot, ka, ja ir augstākais punkts, ir jābūt arī zemākajam. Tātad tās ir tās pašas šūpoles, kuras tik ļoti cilvēks mīl. Augšup – un es esmu svētlaimes virsotnē!!! Lejup – un es ciešu un mokos nelaimē! Šūpojos pa labi – un es esmu baudas virsotnē, enerģija bango un šļakstās, emocijas plosās!!! Šūpojos pa kreisi – enerģija sarūk, spēka nav, esmu depresijā un maksimāli mokos.

Ka jums šķiet, ka tas izskatas pēc laimes?

Daudziem no jums izskatās.

Es bieži dzirdu cilvēkus sakām: “Laime ir tik mirklīga un īslaicīga. Tā nevar ilgi turpināties”.

Bet es jums teikšu: JUMS IR IZDEVĪGI TĀ UZSKATĪT, un jūs paši izgudrojat savas laimes noteikumus un apstākļus.

Tāpat es bieži dzirdu ļaudis sakām: ” Kad es kaut ko saņemšu, noteikti būšu laimīgs! Kļūšu bagāts…, apprecēšos…, atradīšu darbu…., nomaksāšu hipotekāro kredītu…” utt…  

Cilvēki paši sevi identificē ar priekšmetiem un apstākļiem, no kuriem it kā ir atkarīga viņu laime. Cilvēki paši izveido sev “laimīga cilvēka raideri” (Raideris ir dokuments, kuru grupa nosūta pasūtītājam. Tajā ietilpst grupas prasības, ar kurām grupa var justies ērti un netraucēti uzstāšanās brīdī).

Taču sociums un mārketings ar prieku uztver viņu noskaņojumu un prasmīgi un nemanāmi “uzsēdina” cilvēkus uz vēlmes pirkt, iegūt, paņemt, ar visiem pieejamajiem līdzekļiem ar mediju starpniecību atkārtojot pašu “laimīga cilvēka” apstākļu un priekšmetu sarakstu, ar viltus vērtībām.
Sakiet, nav tiesa?

Jā, es katru dienu dzirdu no cilvēkiem šo laimes nosacījumu sarakstu! Daudz naudas, finanšu spilvens, dzīvoklis šeit, dzīvoklis tur, vīrs, bērni, ceļojumi, jahtas, lidmašīnas, Gucci, iPhone, Bentley, …

Ticiet man, jūs nekļūsiet laimīgi, ja iegūsiet visu, ko vēlaties. Visticamākais, jūs iekritīsit depresijā un vispār atteiksieties no dzīves.

Tāpēc, ka, ja jūsu laime ir atkarīga no naudas, lietām, cilvēkiem un apstākliem – jūs ļoti viegli ir padarīt nelaimīgus, ja to visu jums atņem.

Es jūtu, kā es nonullējos…. Ja mani nosēdinātu manas mīļās jūras krastā ar miljonu eiro makā, uz augstas, skaistas mājas kāpnēm, un pēc tam visu to atņemtu – es nekļūsu ne par kapeiku nelaimīgāka. Es zinu, kā darbojas naudas enerģija, es zinu, kā labas lietas ienāk cilvēka dzīvē. Un pats galvenais – es zinu laimes noslēpumu 🙂 Un, jā, draugi-ateisti, te bez Dieva neiztikt)))
Tātad, laimes noslēpums ir paļāvībā uz Visuvareno. Nevis ticībā, bet paļāvībā! Es uzticos Dievam un atzīstos, ka neko nezinu; ka es kļūdos; ka es nekontrolēju pasauli; un ka ar mani VISS ir kārtībā!

Tā es pasaulei vēstu, ka es pieņemu visu, kas ar mani notiek, es nepretojos, un pasaulei nav nepieciešams pretoties man. Es neaizsprostoju Visuma resursu kanālus, un pa tiem nāk plūsma, jo es esmu pavadonis, plūsmas vadītājs.

Es jau sākotnēji esmu laimīga no tā, ka ES VIENKĀRŠI ESMU. Ka es varu aizmigt savā mīļotajā gultā (nevis slimnīcas gultā). Es varu ēst garšīgu ēdienu (nevis blokādes maizi no pelavām un tapešu līmes)…

Ka man ir tas, kas man ir, un ap mani ir tas, kas ir.


Izrādās, arī jūs varat kļūt laimīgi TIEŠI TAGAD. Tāpēc, ka laime ir šajā pašā acumirklī.

Taču pagaidām vairumam cilvēku ir izdevīgi domāt: “Vēl nedaudz piepūlēšos un kļūšu laimīgs. Vēl nedaudz. Vēl drusciņ. Jau drīz”… 

Un pēc tam cilvēks, ja vien viņš, protams, nesagraus savu veselību un psihi, sasniegs augstāko baudas virsotni, uz dažām minūtēm satiks savu iekāres objektu, un tad atkal sekos straujs kritiens lejup, nelaimes stāvoklī… Mīļākais šūpoles … Dualitātes spēles … Slikti-labi, melns-balts, augšā-lejā, laime-nelaime… Spēles, kurās, ja vēlies, vari mainīt noteikumus PATS.
Laime nav rezultāts, tas ir process.
Tas nav gala punkts, tas ir ceļš.

Tā nav konkrēta ģeogrāfiskā atrašanās vieta, tas arī ir pats CEĻŠ.

Kāpēc ceļš? Tāpec, ka prieks par laimi rodas, veicot procesu! Ejot cauri šim procesam un jaunas pieredzes gūšanas laikā! Un tā kā spriedze procesā ir neizbēgama un nepieciešama, tad caur spriedzi tu iegūsti prieka īpašības. Laime rodas, pārvarot un gūstot jaunu pieredzi ceļā. Tieši tāpēc tik daudzi ārkārtīgi bagāti cilvēki, kuri ir sasnieguši visu, ko gribējuši, krīt smagā depresijā, jo vairs nejūt dzīves garšu.

PIEMĒRS; 

Jūs zināt, cik ļoti es mīlu kalnus, cik ļoti es mīlu skatus uz ledājiem. Daudzus gadus es uz tiem devos, pārvarot savas bailes un vājības, un, tos sasniedzot, es izbaudīju neaprakstāmu sajūsmu! Un, lūk, apmēram pirms 20 gadiem es devos uz Šveici pie sava līgavaiņa. Mēs iekāpām šikā sarkanā Šveices vilcienā un pēc brīža, izkāpjot no vilciena, gandrīz aiz perona es uzreiz nonācu uz ledāja. Es stāvu. Bolu acis. Skatos uz sevi. Uz ledāju. Uz sevi. Uz ledāju. Kas notiek?! Es sevi neatpazīstu! Kur laime?! Kur sajūsma?! Klapēju pa ķermeni un kabatām, meklējot laimi – bet nē!!! Nav laimes sajūtas!
Līgavainis saka: “Vai tu esi laimīga? Tie taču ir tavi mīļākie ledāji! Es saku: “Jā, kaut kā muļķīgi! Es neko nejūtu! Viņš saka: “Braucam augstāk!” Iekāpjam vilcienā un uzbraucam dažus simtus metrus augstāk un izejam ledāja virsotnē.

– Nu, – viņš saka, – Tu esi laimīga?

– Kaut kāds stulbums! – Es saku, – Es jūtos tukša! Man ir labi, bet es neesmu laimīga. Man ir vienalga. Mani pat nav interesanti.

Un es devos mājup, pie saviem mīļajiem kalniem – ar kājām pie savas Beluhas!!! 

Es atteicos no šādas dāvanas – laulības Šveicē. Īpaši pēc tam, kad līgavainis man pastāstīja, cik milzīgs ir pašnāvību skaits pasaules bagātākajā valstī. Salīdzinot ar manām nelaimēm, kas saistītas ar zemo dzīves līmeni Krievijā, mani paziņas nosodīja par atteikšanos no šādas “laimes”. Kā nu ne! Galu galā katram no viņiem bija noteikts “laimīga cilvēka raideris”, un es tajā ar saviem laimes jēdzieniem ne pa galam neierakstījos.

Tagad es droši varu teikt, ka es esmu laimīgs cilvēks.

Un te nu bez uzticēšanās Dievam neiztikt.

Uzticies – pieņem – pateicies.

Vēlaties vēl vienu pašu noslēpumu noslēpumu?

Kā padarīt savu dzīvi daudz vieglāku?

Atzīstiet Dievu un viņa klātbūtni šajā pasaulē un savā dzīvē, un tajā pašā mirklī jūs padarīsit savu dzīvi daudz daudz vieglāku. Tāpēc, ka jums vairs nebūs jāpārvalda pasaule, jums vairs nebūs jātur debesis uz saviem pleciem. Ticiet man, bez jums ir kāds, kas ar to lieliski tiek galā.

Šodien es aizdomājos: kāpēc manā dzīvē pēdējā laikā ir tik daudz laimes stāvokļu? 

Daļēji tāpēc, ka savu dzīvi esmu veidojusi tā, ka ik dienu man ir videi draudzīgs stress ceļā uz nākamo laimi (lūdzu, nejaukt to ar darbaholismu).

– Esmu blogere un man katru dienu nākas saskarties ar nesapratni, nosodījumu un naidu. Caur stresu un piepūli es mācos iziet šos pārbaudījumus, pēc iespējas adekvāti atbildot uz jautājumiem.

– Es dzīvoju kalnu ciematā mājā bez sadzīves komforta. Un katru dienu nākas piepūlēties, lai apmierinātu savas ierastās sadzīves vajadzības, kas saistītas ar apkuri, ūdeni un labierīcībām.

– Man nav automašīnas un mans pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. Cītīgi minoties kalnā ar velosipēdu, es ikdienā risinu jautājumus ar iepirkšanos, garšaugu lasīšanu un fotogrāfiju uzņemšanu.

– Katru dienu, piepūloties, es spītīgi stāvu uz naglām, lai iemācītos maksimāli ieklausīties savā ķermenī un dzirdēt to.

– Katru dienu, vīra prombūtnē, es pati pieņemu lēmumus un meklēju jaunus veidus, kā ar radošuma palīdzību piesaistīt naudu.

– Katru dienu, lai arī esmu sociopāte un vientuļniece, es piepūlos, mācoties komunicēt ar cilvēkiem, risinot kopīgus uzdevumus gan mājsaimniecībā, gan celtniecībā, kā arī saskarsmē ar cilvēkiem pēc viņu pieprasījuma (sesijas, nodarbības, apmācības, daudzas atbildes uz jautājumiem, utt.) Un tā tālāk…

– Pat tad, ja man atnes gatavas veltes tieši mājās uz paplātes, tas nozīmē, ka pirms tam es esmu piepūlējusies (tagad tikai nesmejaties:)))) lai būtu atslābināta un nepretotos Dievam.
Vai tad jūs domājāt, ka tas ir viegli uzticēties un nepretoties, necīnīties un nedzīties pēc vieglām atbildēm uz visiem jautājumiem: “Pasaule ir netaisnīga, es to neesmu pelnījusi!”?. Pamēģiniet!
Man nav bail nonullēties, tāpēc, ka es saprotu, ka manā priekšā ir tik daudz dažādu ceļu un uz katra no tiem rakstīts “laime”. Izvēlies, kuru vēlies.

Es izvēlos laimi – šeit un tagad 🙂

P.S. Cilvēki domā, ka laime – tas ir mūžīgi labs garastāvoklis. Cilvēki domā, ka laimīgs cilvēks, tas ir tas cilvēks, kurš visu laiku smaida. Tādā gadījumā laimīgs ir šizofrēniķis un oligofrēns.

Nez kāpēc vairumam cilvēku būt laimīgam nozīmē nejust nekādas negatīvas emocijas.

Cilvēkam, kurš pilns baiļu ir sarežģīti saprast, ka izdzīvojot visu emociju spektru, tu vari palikt laikmīgs.

Manuprāt, tas ir tāpēc, ka laimīgs stāvoklis sevī ir tik neparasts un neierasts vidusmēra cilvēkam, ka viņš nevar saglabāt šo stāvokli sevī ilgāk par dažām minūtēm.

Taču, ja tev ir paļāvība uz šo pasauli un Dievu; ja tu visu notiekošo pieņem ar pateicību un sapratni, ka tas ir TIEŠI tas, ko tagad esi pelnījis; ja tu apzinies, ka tas viss ir tavas personīgās matricas spēles noteikumu sekas attiecībā pret ārējo matricu, tad laimes stāvoklis tevi nepamet, pat ja tu sēdi pie tuvā cilvēka zārka, jo tu saproti notiekošā dziļo taisnīgumu.

Zinu, ka daudziem ir grūti par to domāt, jo tas aizķer un trigerē tā, ka smadzenes kūp. Taču tur neko nepadarīsi, ir pienācis apzinātības laiks.

Piena Ceļa galaktika turpina lidojumu ar ātrumu 500 km/h vai pat 2 miljoni km/h, mūsu planētas civilizācijas nomaina viena otru, mainās dimensijas, mēs transformējamies, mainās uztveres līmenis-apjoms, domāšanas ātrums, mūsu ietekmes uz ārējo vidi mērogs, spēja uztvert un pārraidīt informāciju no attāluma, … un te nu, mīļie, kā vēlaties, bet mums visiem nāksies atmosties, mainīties un augt.. Visuma likumus neviens nav atcēlis.

Nu, ko, lidojam tālāk?

© Svetlana Kazina
Foto: Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava jūra

Kad tu iebrien jūrā, ja vien esi godīgs pret sevi, tev rodas tās tevi pieņemošā spēka sajūta, ar kuru tu vari būt vienlīdzīgs, bet kura var tevi arī iznīcināt. Taču, neskatoties uz to, tu saproti, ka cienot to, nesacenšoties ar to, un necenšoties tai uzspiest savus noteikumus, tu saņem to neatkārtojamo mijiedarbību ar stihiju, kuras mērķis nav uzvara, bet pieredze un bauda…

Katrs, kurš elpo jūru un kurš to pa īstam mīl, šo zina.
Es izturos pret dzīvi, kā pret jūru, un uzskatu, ka viens no maniem galvenajiem sasniegumiem ir atteikšanās ar to sacensties, atteikšanās naivi noliegt tās likumsakarības, un atteikšanās veltīgi ticēt tam, ka es it kā varu to kontrolēt, novērst visu negaidīto un likt tai nodarboties ar manām vēlmēm…

Paradokss, taču tieši tas mani ir padarījis daudz spēcīgāku un noturīgāku.
Mani ir pametušas hroniskās bažas par to, kas būs rīt, un, ja nu…
Un es beidzot varu uzsmaidīt patiesībai par to, ka es varēšu tikai to, ko varēšu, un ne to, kam es cenšos sagatavoties, mācoties no sliktākā trenera dzīvē – bailēm.

Nē, mani nav piemeklējusi manas neievainojamības ilūzija. Tā, gluži otrādi, ir neatgriezeniski aizgājusi.
Tā aizgāja, bet es paliku.
Paliku, lai katru dienu iebristu savā jūrā, taču, to darot, ņemtu vērā ne tikai savus plānus, bet arī tos apstāklus, kurus tā var man nodrošināt.

Dažkārt ir vētra un es vienkārši sēžu jūras krastā. Dažkārt – pilnīgs bezvējš, un es sajūtu daudz vairāk brīvības. Dažkārt ir vairāk nokrāsu un arī tas ir labi.
Mani mīļie, dzīve ir kā jūra, to neuzvarēt…
Taču tai arī nav vajadzīgas mūsu uzvaras. Viņai priekš mums pietiek pieredzes un baudas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par dziedināšanu un mīlestību

– Tūkstošiem gadu mēs cenšamies ārstēt ķermeņus, bet tie joprojām kļūst slimi, veci un mirst.
Ķermenis atnāk lai aizietu, nevis lai paliktu. Neviens ķermenis nekad nav ticis pilnībā izdziedināts.
Dziedināt var tikai prātu, ja tu vēlies mieru un klusumu, neatkarīgi no tā, vai esi vesels vai slims.

– Vairumam cilvēku šķiet, ka tas, vai viņu dzīvē ir mīlestība un nav vientulība, ir atkarīgs no tā, vai izdosies atrast kādu īpašu cilvēku.
Un tomēr, ja tu uzdrīkstēsies to apšaubīt, tad būsi ļoti izbrīnīts: izrādās, ka tu esi spējīgs just mīlestību, neatkarīgi no tā, vai tev ir ko apskaut vai nav.

– Kad saki savu taisnību, vienmēr jūties brīvi!

– Pasaulē nebūs miera, kamēr tu neatradīsi mieru sevī, tieši tagad. Tas ir tas, ko darījuši visi pazīstamie un nepazīstamie Lielie cilvēki, kuri vienkārši, mierīgi un laimīgi dzīvo savās mājās.

– Kad mēs esam apmierināti ar to, ko darām, mēs esam laimīgi un mums ir pilnīgi vienalga, vai citi mūs atzīst, vai nē. Apkārtējo atzinība ir glazūra uz kūciņas, papildus bonuss, no kura mūsu laime absolūti nav atkarīga.

– Kāda ir atšķirība starp baudu un prieku? O… tā ir milzīga atšķirība – kā no šejienes līdz Mēnesim – no šejienes līdz citai galaktikai!
BAUDA – tā ir cenšanās sevi piepildīt. PRIEKS – tas ir tas, kas tu esi.

© Bairone Keitija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sāpes un bauda

10430441_343156419142352_4709879231625665419_n

Jo tuvāk mēs esam baudai, jo tuvāk ievainojamībai. Tāpēc, ka bauda ir iespējama tad, kad cilvēks savienojas ar sevi, pārstāj analizēt un vienkārši izdzīvo to, kas ar viņu notiek.
Jo tuvāk mēs esam ievainojamībai, un tas nozīmē, ka arī īstām jūtām, jo zemāka kontrole.
Un, jo zemāka kontrole, jo tuvāk virspusei ir viss tas, kas iepriekš apspiests.
Tāpēc cilvēkiem, kuri sevī apspiež sāpes, niknumu, skumjas vai bailes, gandrīz neiespējami ir sajust baudu un labsajūtu.
Bauda un ievainojamība ir neatdalāmas. Nav iespējams ieslēgt visas jūtas un izslēgt to, kas nav izdzīvots. Un, kā tikko pazeminās kontrole, apspiestais un apslēptais izlaužas virspusē skaidri un konkrēti.
Var meklēt baudu, var to ķert, dzīties pēc tās, tēlot to vai samierināties ar tām pilītēm, kas izlaužas cauri kontrolei, neielaižot sāpes. Slēpt sāpes savā piepūstā vēderā, iekritušajās krūtīs, sakumpušajā mugurā un saspringtajos muskuļos.
Tāpēc sāpes un bauda tik cieši ir saistītas. Tas gan nenozīmē, ka bauda bez sāpēm nav iespējama. Un vēl jo vairāk tas nenozīmē, ka sāpes ir bauda.
Ja sāpes tiek izstumtas, tad ceļš uz baudu ved caur to, lai to izdzīvotu. Izejot cauri, mainot un atlaižot.
Tas pats ir ar tuvību. Jo lielāka tuvība, jo vairāk ievainojamības. Jo vairāk ievainojamības, jo mazāk kontroles. Jo mazāk kontroles, jo grūtāk noslēpt bailes. Un sanāk, ka tuvība ļoti daudziem cilvēkiem ir pietiekami sāpīga. Ne tāpēc, ka tuvība ir sāpes. Bet tāpēc, ka sapes tuvībā nav iespējams ignorēt. Un nākas vai nu bēgt no citiem cilvēkiem, vai arī komunikāciju ar tiem padarīt formālu. Vai arī izdzīvot to un atlaist, paceļot svešas sāpes un palīdzot sev un partnerim pa īstam sastapt vienam otru.
Atlaišana un sāpju izdzīvošana nevar būt nesāpīgs process. Tas nevar būt tīri racionāls. Nepietiek ar to, ka tu pasaki: “Es atlaižu šīs sāpes”. Tās nāksies pieņemt un izdzīvot. Ieiet sāpēs kā miglā, kurā ceļu nākas meklēt uz tausti. Padoties tām, kā straumei, cerībā, ka tā aiznesīs tevi tur, kur vajag. Ienirt kā vilnī, nepārstājot elpot, zinot, ka agri vai vēlu tā atstās tevi krastā un atkāpsies.
Tad ceļš uz ievainojamību un iespējamo baudu būs brīvs. Tas ir pilnībā reāli. Pa īstam. Un šis brīdis ir gandrīz bezgalīgs.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spēlē šo spēli!

seit un tagad29

Baudi realitāti “šeit un tagad”: tasi kafijas, siltu vannu, dušu, sportu, ēdiena gatavošanu, trauku mazgāšanu, tīrīšanu. Šajā dzīvē rezultāts nav galvenais, galvenais ir labsajūta, ko tu gūsti procesā!

Protams, rezultāts ir nepieciešams, tikai mērķa sasniegšana “par katru cenu” ir pašiznīcināšanās programma. Tāpēc, ka liekot savu likmi tikai uz mērķa sasniegšanu, mēs automātiski kļūstam par izejmateriālu. Tāpēc nav svarīgi, vai tu esi nopelnījis miljonus, vai neesi, visu sev līdzi “tur” tu nepaņemsi. Tev ir svarīgi: 1) gūt baudu no procesa, 2) atrast labāko sev un sadarboties ar to.

Nav šī labākā?

Radi to sevī un citi cilvēki vēlēsies ar tevi sadarboties. Un tas nozīmē, ka tiks radīti maksimāli labākie apstākļi mērķa sasniegšanai. Un, ja tev nepietiks enerģētikas, tev iedos nepatikšanas, par kurām jābūt pateicīgam.

Un patraucēt tev pietuvoties mērķim var tikai lielība. Bet visā pārējā – baudi un “kaifo”!

Tiem, kuri vēl nav sapratuši: dzīve ir svētki, spēle.

Un šajā spēlē mūsu uzdevums ir savākt maksimāli lielu laimes un apmierinājuma sajūtas punktu skaitu.
Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

 

Simeona ATBILDES!

Simeons2

Uzdodot sev jautājumus, mēs cenšamies atrast atbildes lai tādā veidā labāk izprastu dzīvi.

Šīs ir Afonas mūka Simeona atbildes uz Dzīves jautājumiem:

  1. Kāds skolotājs ir pats labākais? – Ciešanas
  2. Kāds skolotājs ir pats sliktākais? – Bauda
  3. Kāda ir retākā prasme? – Prasme atdot.
  4. Kāda prasme ir pati labākā? – Māka piedot
  5. Kāda prasme ir pati grūtākā? – Prasme klusēt.
  6. Kāda prasme ir pati svarīgākā? – Prasme jautāt.
  7. Kāda prasme ir pati vajadzīgākā? – Prasme klausīties.
  8. Kāda ir pati bīstamākā cīņa. – Fanātiska.
  9. Kāds ieradums ir pats nepatīkamākais? – Strīdēties.
  10. Kāds ieradums ir pats kaitīgākais? – Pļāpīgums.
  11. Kāds cilvēks ir pats spēcīgākais? – Tas, kurš spēj saprast Patiesību.
  12. Kāds cilvēks ir pats vājākais? – Tas, kurš uzskata sevi par pašu stiprāko.
  13. Kāds cilvēks ir pats saprātīgākais? Tas, kurš seko savai sirdij.
  14. Kāda pieķeršanās ir pati bīstamākā? – Pieķeršanās savam ķermenim.
  15. Kāds cilvēks ir pats nabadzīgākais? – Tas, kurš par visu vairāk mīl naudu.
  16. Kāds cilvēks ir vistuvāk Dievam? – Žēlsirdīgs.
  17. Kāds cilvēks ir pats vājākais? – Tas, kurš uzvarējis citus.
  18. Kāds cilvēks ir pats stiprākais? – Tas, kurš uzvarējis sevi.
  19. Kāda ir vislabākā pretestība bēdām? – Prieks.
  20. Kāda ir vislabākā pretestība ciešanām? – Pacietība.
  21. Kāda ir veselas dvēseles galvenā pazīme? – Ticība.
  22. Kāda ir slimas dvēseles galvenā pazīme? – Bezcerība.
  23. Kāda ir galvenā pazīme nepareizām darbībām? – Aizkaitinājums.
  24. Kāda ir galvenā labo darbu pazīme? – Dvēseles miers.
  25. Kas ir briesmīgāk par visu? – Novēlota nožēla.
  26. Kādas ir pašas rūgtākās ciešanas? – Tās, kuras dzimušas no mūsu pašu maldiem.
  27. Kāda ir pati augstākā laime? – Tas, dēļ kā mēs esam atteikušies paši no sevis.

Avots: http://www.adme.ru
Tulkoja: Ginta FS

Es nebūšu vienkāršāka. Atļaut būt sev sarežģītai

sarežģita

«Esi vienkāršāka!» – pamāca padomdevēji: visbiežāk – nelūgtie. Viņus var saprast: jo tu esi vienkāršāka, jo izdevīgāka viņiem. Šo padomu var ņemt verā, un var arī atļaut sev būt sarežģītai un gūt no dzīves baudu, esot tieši tādai. 

Pēc 40 gadiem es sāku saudzēt savu ādu un uz jūru eju tikai vakaros. Šovasar, iestājoties tumsai, skalojot savu peldkostīmu, es ieraudzīju jāņtārpiņus. Viens no tiem aizķērās manā gredzenā un kādu laiku turpināja spīdēt, līdz vilnis to aizskaloja. Tas bija tik skaisti. Jūra vizuļoja. es pasaucu meitu, un mēs abas priecājāmies par šo brīnišķīgo skatu, un atcerēsimies to vēl ilgi….

«Es neesmu skumjš, es esmu sarežģīts, – teica doktors Hauss, – meitenēm tas patīk.».

Un tā ir taisnība. Taču tostarp sarežģītos (īpaši sarežģītās sievietes), ļoti bieži jauc ar skumjajām, drūmajām, un, kas vēl sliktāk – ar nelaimīgajām. «Cik tev viss ir sarežģīti!» – saka aizvainotā tonī un uzskata to par trūkumu.

Bet, kas gan tur slikts – būt sarežģītam? Tas taču nozīmē to, ka tev ir daudz iemeslu iedziļināties, saprast, bet tajā pat laikā, daudz veidu, kā gūt labsajūtu. Pat tad, ja tas ir alus ar ķilavām. Tāpēc, ka sarežģītajiem ir vairāk receptoru, asociāciju, garšas pastiprinātāju. Viņiem ir asākas sajūtas un apjomīgākas reakcijas. Un tieši tāpēc pilnai laimei viņiem vajag daudz mazāk. Viņi ir tik ļoti sarežģīti, ka var priecāties par vienkāršām lietām. Tieši viņi to var.

Ja esi sarežģīts, tad, gadiem ejot, pasaule tev rādās arvien vairāk dimensijās, atveras kā tējas lapa verdošā ūdenī.

Ziniet, labas smaržas, uzpūstas uz papīra, smaržo pavisam savādāk, kā uz ķermeņa. Aiz auss, ne tā, kā uz aukšdelma. Vakarpusē, ne tā, kā no rīta. No rīta vieglāk, bet vakarā – spēcīgāk. Un manā pasaulē katrs cilvēks un katra lieta ir it kā apsmidzināta ar šādām smaržām. Viss tajā kustās, viss maina savas aprises, jēgu, dziļumu, krāsu un, jo tālāk, jo intensīvāk. Tas arī nozīmē pieaugšanu un briedumu – man tā šķiet.

Man ir draudzene – 12 gadus vecāka par mani. Kad man bija trīsdesmit, bet viņai jau četrdesmit divi, reiz viņa pastūma malā klaviatūru, izstaipījās, krēslā sēžot, nokrakšķināja pirkstu kauliņus un baudīgi novilka: «Mums vēl tik daudz kaifa priekšā!!!!». Tajā laikā man nešķita, ka pēc 40 ir īpaši daudz iemeslu optimismam. Bet tagad viņai ir 54, un man jāatzīst, ka kaifa bijis pietiekami daudz, un vēl tikpat un vairāk ir gaidāms.

Tāpēc, ka tad, kad esi sarežģīts, pasaule tev kļūst arvien daudzdimensionālāka un atveras kā tējas lapa verdošā ūdenī. Tā ir kā sekss: pusaudžiem tas nozīmē kvantitāti, pieaugušajiem – kvalitāti. Pusaudžiem lētās cigaretes un smiltis apakšbiksēs, pieaugušajiem – labs viskijs un ortopēdiskais matracis. Un tā ir dabīga lietu kārtība.

Nobriest – nozīmē iegūt daudz veiksmīgas iemaņas, kā būt mierā ar sevi un savu dzīvi.

Nobriest – tas nenozīmē vairāk kurpju tavā kolekcijā un lielāku garderobi. Tas nenozīmē – vairāk jaunu lietu. Tas nozīmē: vairāk kaislīgu interešu un sajūtu. Un daudz veiksmīgu veidu kā būt mierā ar sevi, dzīvi un to visu baudīt.

Pieredzi nenoslēpsi un neaizmirsīsi. Tā uzkrājas. Un tā palielina uztveres apjomu, piedod it visam 3D efektu. Tu daudz ko esi izmēģinājis, tev ir savas vērtības, sava gaume – krāsās, smaržās, taktilajās sajūtās, mēbeļdrānas struktūrās…

Jā, tev tas ir svarīgi. Teiksim, ja interjerā ir brūns sintētiskais paklājs un tevi tas ne īpaši iepriecina, tu to tomēr piecietīsi, jo esi pieaudzis. Bet, ja tas ir gaišs lins – tu vari būt laimīgs no tā vien, ka tas ir lins. Vari sēdēt viesnīcas hallē, kādu gaidīt, un aplūkojot savu roku uz krēsla mīkstā apšuvuma, vienkārši priecāties.

Un tā ir ar visu: ēdienu, alkoholu, pilsētām, arhtektūru (paskaties, kādas kāpnes!), vietām, darbiem, maršrutiem, dabu, kino, mūziku, sarunām, draudzību –  it visu, kas svarīgs. Bet uz to, kas nesvarīgs, pievērt acis…. No liela daudzuma ir atlasīti savi kaifi un iemīļotās gaumes sajūtas. Un tas viss tev atvieglo dzīvi, nevis dara to smagu.

Finansiālās iespējas var visu to pastiprināt, bet nevar aizvietot.

Cita lieta, ja nekas no tā nav noticis. Kaut kas kaut kur bija salūzis un nenotika, un nav tev tava dziļā-iekšējā resursa – lielāku un sīku pieķeršanos, mīlestības, simpātiju, prieciņu, dzīves piegaršu….. Finansu iespējas var to visu pastiprināt, bet – ne aizvietot.

Un, ja tu par maz ko vari pateikt: «Ohhh, kā gan es visu to mīlu! Kā man tas patīk! Kā es to gluži vai dievinu!». Tātad, pateikt vari, bet mīlēt neizdodas. It kā  vajag, taču šad tad papriecāties, un tu ieskaties sevī, un jautā: «Ko es par visu visvairāk mīlu dzīvē? Ko gribu redzēt tieši tagad? Lai mani tik ļoti iepriecinātu – uhhh!» Un atbildē – klusums. un var vēl kadu brīdi paberzēt ar karotīti vēlmju katliņa sānus, taču tas ir bezjēdzīgi. Un tad sākas: «Kur ir mans papēžu mitrinātājs? Kāpēc tēja remdena, bet šampanietis silts? Un ledus kubiņi glāzē nepareizajā formā!».

Taču, ja nopietni, tad dzīvē tev vairāk ir tā, kas patīk, ieskaitot tavas dīvainības, īpatnības, kuras sen jau esi atklājis, ar kurām esi saradojies un kuras ik dienu krāšņo tavu dzīvi. Un skaistums ir tajā, ka sen jau esi piedevis sev visus savus “bzdingus”, un ar katru tev ir sava attiecību vēsture, noliegšana, naids, mīlestība, dusmas, tirgošanās, depresija, pieņemšana – un tas viss jau sen ir aiz muguras. Mīli tos sevī un zini, ka tie visi tevi dara atšķirīgu no citiem. Esi to pārbaudījis un tātad pārliecināts par to.

Briedums un sarežģītība – tas ir tad, kad proti salaizīt savas brūces, aizpūderēt rētas, vai arī lepoties ar tām, kā ar ordeņiem.

Un vēl, pie tā visa, tavas kļūdas, kas varbūt nemaz nebija kļūdas, bet, iepējams, īsta mīlestība, kurai vienmēr ir taisnība. Bet briedums un sarežģītība, tas ir tad, kad proti salaizīt savas brūces, aizpūderēt rētas, vai arī lepoties ar tām, kā ar ordeņiem. Un retāk jūties vientuļš, bet, ja arī jūties vientuļš, tad nebaidies vientulības.

Šad tad uznāk nostaļģija pēc pusaudžu laika vieglprātības un trakulībām. Taču tad, kad tu mīli tik daudz ko dažādu, tev patīk visu izgaršot ar baudu, tev nav žēl, ka vairs nav 20 gadu. Kā saka kāds veiksmīgs kondicionieru pardevējs: kad esi atradis savu vietu zem saules, tava izvēle ir palikt ēnā. Tur ēnā ir ārprātigi daudz seriālu, kas vēl jāpaspēj noskatīties.

Kas mums ļauj sajust patiesu baudu? Spēja būt pašiem un uzticēšanās otram, prasme nesteigties un pagaidīt…. tā domā neirofiziologs.

Kas ir labāk – mazi prieciņi vai visu aptveroša bauda? Pa īstam laimīgi ir tie, kuri prot noķert gaišos dzīves mirkļus, redzēt tajos dzīves jēgu un baudīt tos. Taču, lai to iemācītos, vispirms jāiemācās ieklausīties sevī

Autors: Poļina Sanajeva
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kā sievišķīgi pārvarēt finansu krīzi

sieviete321

Finansiāli grūtos laikos vīrieši un sievietes pārvēršas par ģeniāliem režisoriem. Dienu no dienas tie “štancē” neskaitāmus kinošedevrus “Kā es kļūšu nabags”, “Kā mani izmetīs uz ielas”, “Kā es aplaupīšu banku”. Un arī ciešanu stratēģija visiem ir apmēram vienāda. Taču veiksmīga “izkārpīšanās” no finansu bedres katram notiek savādāk. Vīrietis cīnās ar grūtībām, pārvar šķēršļus un šturmē sienas. Bet sievietei labāk izvēlēties citu taktiku. Stāsts būs tieši par šo.

Kāpēc sievietei liegts ceļš vīriešu stratēģijās?

Nē, tā nav diskriminācija. Vīrieša enerģija sievietei vajadzīga tāpat kā sievietes enerģija stiprajam dzimumam, taču svarīgi, lai dominētu sava, dzimtā.

Ja esi nolēmusi iet strādāt piecos darbos bez brīvdienām, ēdiena un miega, naudu tu nenopelnīsi un no finansiālās krīzes neizkļūsi. Nopelnītā nauda aizies ārstiem un zālēm. Labākajā gadījumā!

Sieviete nav darba zirgs, nav ģimenes apgādniece, nav Halks – zaļš un muskuļains. Viņa ir Burve savā dzīvē, Viedais – savā ģimenē un Iedvesmotāja savam vīram.

Tas nenozīmē, ka jāsēž rokas klēpī salikušai, zīda halātā, izstarojot rožu aromātu, kaut gan aizliegts tas nav. Sieviešu stratēģijas naudas pievilkšanā ir daudz interesantākas un visdažādākās. Šodien kopā tiksim ar tām skaidrībā, lai turpmāk visas grūtības pārvarētu viegli, ar prieku, smaidot un dziedot

Kā iziet no personīgās finansu krīzes

Kad tu pati sevi apgadā un tev vēl nav ģimenes, šķiet, ka parciest finansiālas grūtības ir vieglāk. Taču baiļu kļūst arvien vairāk. Ko darīt, ja nav neviena, kas varētu palīdzēt, atbalstīt, ja visi iespējamie kredīti jau paņemti un aizņemties vairs nav no kā?

1. Atslābināties

Tas ir visgrūtāk, taču tas ir pats svarīgākais šajā situācijā. Nauda nāk tikai pie atslābinātām sievietēm. Izpildi pašu vienkāršāko vingrinājumu. Apgulies ērti uz muguras, aizver acis un ieej meditatīvā stāvoklī. iedomājies, ka guli jūrā. Viegli vilnīši maigi tevi glāsta un šūpo. ja nedaudz pacel galvu, redzi savus skaisti nolakotos kāju nagus. Saulīte silda. Atceries šo stāvokli. Un pievieno tam pilīti koncentrēšanās uz šo momentu. Tieši šāds stāvoklis visefektīvāk palīdz tikt galā ar problēmām. Beidzot atlaid savas bailes. Tās tikai traucē ieraudzīt gaismu.

2. Parunāt ar zemapziņu

Vēl viens lielisks vingrinājums – “16 asociācijas”. Tas palīdzēs atrast, iespējams, negaidītu atbildi uz jautājumu un izvedīs no iekšējā sastrēguma.

Paņem pildspalvu un A4 lapu. Noliec to horizontāli. Noformulē jautājumu, kas tevi visvairāk uztrauc vienā vārdā. Piemēram “DARBS”.Uzraksti to lapas augšmalā.

Tālāk uzraksti stabiņā uz leju 16 asociācijas, kas apraksta šo vārdu – pirmās, kas iešaujas pratā. Ja kāda no tām šķiet nepiemērota, neizmet to, raksti plūstoši, neapstājoties.

Savieno tos pāros. Sanāks astoņi pāri. Tagad katram pārim jāizdomā kopēja asociācija. Nav svarīga piesaiste jautājumam. Šeit vairs nav svarīgi pirmie prātā iešāvušies vārdi. Raksti tieši to, kas atsaucas. Ja vārds nepatīk, atmet to un meklē to, kas pēc sajūtām precīzi aprakstīs šo vārdu pāri.

Kad visiem pāriem atrastas asociācijas – astoņi vārdi, apstrādā tos tāpat kā iepriekš. Līdz brīdim, kad paliks viens.

Pēdējā asociācija ir tas dziļais vārds, kas uzpeldējis no zemapziņas. Parasti tas atspoguļo to, ko tu jūti vai kādā stāvoklī atrodies.

Divi, pirmspēdējie vārdi – ir tavas problēmas risināšanas stratēgija, vai atslēgas jautājumi, atbildes uz kuriem palīdzēs iziet no strupceļa.

Nākamais solis – paskaties uz visu šo ķēdīti un atrodi negatīvos vārdus. Pamēģini tos pārrakstīt pozitīvā veidā un sastādīt jaunu, 100% pozitīvu asociāciju virkni. Te arī svarīgi ieklausīties sevī un rakstīt tikai tos vārdus, kas rezonē tavās sajūtās.

Kad jaunā asociāciju ķēdīte atnes tev pozitīvas emocijas, nostiprini rezultātu. Izveido spilgtu kolāžu vai zīmējumu. Tas ir ne tikai interesanti, bet arī produktīvi – šajā procesā var atrast jaunus problēmu risinājumus. Uz šīs lapas, kur visu to rakstīji, uzraksti datumu un atliec to malā uz 2, 3 mēnešiem. Pēc kāda laika atkal vari izpildīt šo vingrinājumu un ieraudzīt, kas mainījies.

3. Iemācīties ekonomēt

Iespējams, ir vērts pārskatīt savus tēriņus? Kaut vai tikai uz laiku. Taču nekādā gadījumā nevajag nospiest sevi, sažmiegt finansiālas spīlēs. Vienkārši racionāli izplānot savu mēneša budžetu (ieņēmumi, izdevumi).

Kādas vajadzīgas preces pirkt vairumā, neēst šokolādi katru vakaru.Veselīga pārtika bieži vien sanāk lētāka, kā dažādi našķi. Uzreiz saņem divus labumus – naudas ekonomija un tīrs organisms.

Parādus noliksim šajā pat rindā

Ja nevari tos nomaksāt – aizej pie kreditoriem un paskaidro situāciju. Mierīgi to visu pārrunājat, parādi, ka šobrīd nav ienākumu, no kuriem segt parādus. Apsoli, ka parādus nomaksāsi. Tā tikai sķiet, ka visi ir ļauni un agresīvi. Patiesībā tā nav – svarīgi ir runāt un prast vienoties. Kompromisu atrast var vienmēr. Bet, ja tikai tagad vēlies aizņemties, jo netiec galā ar savu finansiālo situāciju… padomā labi vairākas reizes. vai varēsi parādus atdot, bez liekas nervozēšanas un problēmām?

4. Attīstīties

Krīze ir labākais laiks attīstībai – laiks iemācīties un apgūt ko jaunu, paaugstināts savu kvalifikāciju, iegūt jaunas iemaņas. Šobrīd, par laimi, pieejams ir internets un daudz dažādās grāmatas. Var mācīties bez maksas un mācīties pie labiem skolotājiem. Izvēlies 10 grāmatas savā specializācijā, vai arī jaunā, tevi interesējošā jomā. Velti mācībām kaut 5 stundas nedēļā un pēc 3 mēnešiem tu būsi patīkami izbrīnīta par parmaiņām. Jā, šis nav tas ātrākais paņēmiens, taču tas garantēti izvedīs tevi jaunā līmenī! Un padomā, vai tu šobrīd nodarbojies ar savu mīļoto lietu, vai arī dari darbu, no kura ir tikai viens prieks – nauda. Un, kas tad, ja finansu krīze ir tikai pirmais zvaniņš, kas vēsta, ka tavs kuģis ir nomaldījies no kursa? Ja tā tas patiešām ir, laiks aizdomāties par to, ko patiešām no sirds gribētos savā dzīvē darīt.

Te palīdzēs raksts manā blogā: http://flourish-strategy.com/blog/nelyubimoe-delo-brosit-ili-smiritsya/

gimene2

Kā pārdzīvot finansu krīzi ģimenē

Arī šajā situācijā noderēs visi augstāk minētie padomi. Un pievienošu vēl vienu – ieslēgt “uz pilnu klapi” savu sievišķo enerģiju. Tieši tā palīdzēs tavai ģimenei pārvaret krīzes situācijas un iziet no tām ātrāk.

  • Dalies tajā ar vīru un bērniem. Tikai nesajauc kārtību! Jebkurā situācijā, īpaši finanšu krīzes laikā, pirmais kandidāts uz tavu enerģiju ir VĪRIETIS.

Sarīko mājās svētkus, iepriecini mīļoto cilvēku ar savu skaistumu un labu garastāvokli. Viņam tavā klātbūtnē ir jāatpūšas gaišās sajūtās.

  • Tici savam vīrietim. Zini, ka viņs ir pats spēcīgākais un visu var. Biežāk saki to viņam. Tavi atzinības vārdi ir labākie palīgi.
  • Ja esi mājsaimniece un ģimenē iestājušies finansiāli grūti laiki, nesteidzies mesties uz barikādēm un iejūgties n-tajos darbos. Maigi pamudini vīrieti paņemt vēl kādu papildus darbu uz laiku, kamēr viss sakārtosies. Bez pārmetumiem un bailēm acīs. “Pa sievišķīgo” – viegli un maigi. Tas dos viņam ticību, iedvesmos un dos spēku jauniem varoņdarbiem.

Iziešana no finansiālās krīzes nav smags darbs, bet aizraujošs ceļojums. Ir pietiekami ieslēgt sievišķīgo šarmu, atrasties atslābināta stāvoklī un ticēt, ka palīdzība atnāks. Un, protams, darīt to, ko nevar nedarīt. taču megapiepūle nav jāpieliek.

Sievišķā stratēģija – laime, bauda un uzticēšanās.

Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS

 

Bauda un labsajūta

trenažieri8

labākā motivācija, vai – kāpēc es gribu, bet nevaru?

Kāpēc es nevaru…
atmest smēķēšanu
sākt nodarboties ar sportu
sākt pelnīt
iemācīties svešvalodu
apprecēties
katram no mums ir savi “gribu-un-nevaru”.
Es neesmu izņēmums. Līdz šai dienai es meklēju katra šī “gribu-un-nevaru” iemeslus atsevišķi, bet izrādījās,ka iemesls visiem ir viens…

Man ir sapnis-mērķis: apsēsties špagatā un skaists – gluds un plakans vēders. Daudzas reizes esmu uzsākusi trenēt presi, stiepties un katru reizi esmu to atmetusi. Sapnis tā arī palika vienīgi sapnis. Un, lūk, te pēkšņi sāka šķist, ka pretestība kaut kur pazūd. Katru vakaru es devos skriet, taisīju vēdera presi un staipījos. Es biju neizsakāmi priecīga un laimīga par to, ka mans ķermenis ar katru dienu kļūst arvien spēcīgāks.”Viss, tagad mani vairs neviens neapturēs!” – es gavilēju. Gara acīm redzēju sevi, rakstot slejas, nosēdusies špagatā. Atspulgs spogulī mani priecēja, tauku krociņas pamazām pazuda un tagad mans vēders man ļoti patika.

Pēc kāda laika pēkšņi parādījās dažādas neatliekamas lietas, visādas citas atrunas, vājuma sajūta un sāpes kājās. 5 apļu vietā es tagad noskrēju knapi 3. Izstiepties vispar vairs nevarēju. Knapi aizvilkos līdz mājām un iekritu dīvānā televizora priekšā. Es nevarēju saprast, no kurienes nāk tik spēcīga pretestība. Kāpēc atkal ir parādījies tas “gribu-un-nevaru”? Domāju un vienlaicīgi centos aizgaiņāt domu par to, ka vīnogu ēšana pie televizora sagādā man daudz lielāku baudu kā sportošana.

Tajā pašā laikā TV tika rādīts seriāls, kurā galvenā varone (kuru atveidoja Jeļena Jakovļeva) sporta zālē trenējas uz trenažiera. Blakus man sēdēja meitene, kura man ļoti labi palīdz izzināt sevi un pati to nemaz nenojauš. Viņa ir mans labākais spogulis. Maza auguma, tieviņa dāmīte ar visai ierobežotu interešu loku (kā es to redzu). Vērojot seriāla galvenās varones centienus, mans atspulgs spogulī saka:
– Kāpēc viņai tā nopūlēties sporta zālē, viņai taču jau ir bērni, mazbērni, viņai ir vīrs un viņa taču nav resna!!!????
– Tu uzskati, ka ar sportu jānodarbojas tikai tiem, kuriem problēmas ar lieko svaru? – es painteresējos.
– Protams! Es to nedaru, jo tāpat esmu tieva.
– Bet sports taču ir vajadzīgs labai veselībai, figūrai…- es sāku un tad sapratu, ka man trūkst dzelžainu argumentu, lai pamatotu to, kāpēc vajag sportot. Man nav nekā, ko likt pretī viņas pārliecībai, izņemot vispārdzirdētas frāzes.

Lūk!!!!! Tagad es sapratu, kāpēc es pārstāju nodarboties ar sportu. Es neredzēju vairs nekādu jēgu šai nodarbei, jo atspulgs spogulī tāpat mani priecēja, tad kāpēc mocīt sevi ar papildus slodzēm? Pazuda motivācija. Pie visa tā es atcerējos, ka reiz man pazibeja doma, no kuras es atgaiņājos, taču, kā izrādījās, velti: “Kāpēc man stiepšanās? Kādā veidā tā izmainīs manu dzīvi? Vai būt lokanai ir mana vēlme, vai arī esmu šo domu “paķērusi” tikai tāpēc, ka būt lokanai – tas ir “kruti”?”

Dēļ kā mēs vispār tiecamies pēc dažādiem skaistuma standartiem, kāpēc mocam sevi ar dažādām diētām, ciešam sāpes muskuļos? Kāpēc vieni nodarbojas ar sportu, bet citi – nē? Kāpēc vieni brīvo laiku pavada sporta zālē, bet citi uz dīvāna? Kāpēc vieni sapņo, bet citi – dara? Kāpēc viens mēgina atmest smēķēšanu, bet citi – atmet uzreiz? Kāpēc vieniem ir nauda, bet citi cieš trūkumu?

Uz visiem šiem jautājumiem ir tikai viena vienkārša atbilde. Mēs visi vēlamies saņemt baudu un labsajūtu.

Es tik ilgi meklēju slēptos nedarīšanas labumus, bet viss izrādījās daudz vienkāršāk – vajadzēja meklēt baudu no darīšanas. Koncentrēties ne uz to, kas man traucē iziet no diskomfortablās komforta zonas, bet gan – kādus labumus atnesīs man iziešana no tās.

Ko dos tev nodarbošanās ar sportu, kādu baudu un labsajūtu?

Varbūt pretēja dzimuma uzmanību vai sajūsmu no tā, ka kaut kas, par ko pat sapņot nevarēji, ir izdevies lieliski. Gribi atmest smēķēšanu? Ja nevari, tātad smēķēšana nes tev vairāk baudas kā veselīgs dzīvesveids. Es pati jau daudzus gadus atpakaļ atmetu smēķēšanu un izdarīju to viegli (ja kādam interesanti, jautājiet, pastāstīšu).

Nevari notievēt? Atrodi to baudu, kuru tu saņemsi no slaida, tvirta un vesela ķermeņa. Pagaidām, neskatoties uz taviem centieniem notievēt, bauda, ko saņem no ēšanas atsver visas pārējās.

Es paņēmu blociņu un pildspalvu un detalizēti pierakstīju, kadu baudu es saņemšu no katra “gribu”, ieviešot to dzīvē. Beidzot es ieraudzīju iespēju sapni pārvērst par īstenību. Ja vēlēšanās nepiepildās, tātad nav bijis pietiekami daudz argumentu savai zemapziņai un vēlreiz jāpastrādā ar motivāciju. Bet varbūt vispār atteikšos no kaut kādām vēlmēm procesā, ja sapratīšu, ka nejūtu nekādu prieku un baudu vizualizācijas procesā.
Tikai tas, kas nāk no sirds nesastaps pretestību nozemapziņas puses. Un pati spēcīgākā motivācija ir baudas gūšana. Atrodi to un neiespējamais kļūs iespējams.

Avots: http://rodoswet.ru
Gaļina Kamarzajeva “Spoguļa teorija” http://teoriazerkal.jimdo.com/

Tulkoja: Ginta FS