Attiecībās ar Tevi es izvēlos sevi

attiecibas ar sevi

Īstas attiecības sākas tad, kad katrs no partneriem ir spējīgs izvēlēties SEVI. Nevis pārtaisīt otru, nevis gaidīt no otra to, ko viņš nav spējīgs dot, ne manipulēt ar vainas apziņu vai apstākļiem, ne cerēt uz to, ka kaut kas mainīsies, bet vienkārši ņemt un pielikt punktu attiecībām tieši tur, kur tās viņam kļuva neekoloģiskas vai disbalansētas.

Retais no mums ir spējīgs to izdarīt.
Kāds baidās palikt viens, kāds baidās zaudēt savu ierasto komfortu, kāds vienkārši nav spējīgs izturēt konflikta situācijas, bet kāds, savas lepnības, kura čukst: “tu un tikai tu varēsi viņu mainīt”, apmāts.
Ideālā variantā tad, kad notiek divu partneru noskaņošanās vienam uz otru, pietiek vienu reizi pievērst cilvēka uzmanību tam, kas rada tevī diskomfortu, un, ja tas viņam nav principiāls jautājums, un viņš ir noskaņots saglabāt attiecības, viņš to noteikti ņems vērā.
Galvenie konflikti parasti notiek tāpēc, ka sistemātiski atkārtojas situācijas, kuras katrs no partneriem uzskata par svarīgām, vai nespēj mainīt.

Šādos gadījumos veselīga reakcija būs apsēsties un novertēt, cik ļoti tev ir svarīgas šīs attiecības, un vai tu esi gatavs tās turpināt, zinot, ka tas nemainīsies.
Taču mēs turpinam “cīnīties par attiecībām”, cenšamies atrast kaut kādus kompromisus, kāpjot uz kakla savai paša dziesmai, vai cenšoties pārtaisīt savu partneri ar  ikdienišķās “zāģēšanas” vai “īdēšanas” (atkarībā no temperamenta) palīdzību, tā vietā, lai pieņemtu cilvēku tādu, kāds viņš ir, vai arī pārtrauktu attiecības.

Šīs situācijas būtība ir nespēja totāli pieņemt sevi, un tas nozīmē – nespēja pieņemt arī partneri.

Mēs cenšamies “iespiest” cilvēku savos priekšstatos par to, kādam viņam jābūt, piekaram viņam kaut kādas savas gaidas un projekcijas, un translējam viņam: “Man patīk, lūk, tas, mainies. Kļūsti man ērts, lai tik es nesatiktos ar savām nesadzijušajām brūcēm”.
Taču, pieņemot tikai vienu “labu”, “ērtu”, “svētku sajūtas ieskautu” partnera daļu un, ignorējot viņa “slikto”, “neērto”, “vājo” daļu, liekot viņam izvēlēties starp tevi un to, kas svarīgi viņam – mēs noveļam uz viņu atbildību par lēmumiem, kurus paši nespējam pieņemt.

“Kas tev ir svarīgāk – tavi ieradumi/draugi/vecāki/principi vai mūsu attiecības? Izvēlies mani, mani!” – kliedz mūsu Ego, un pēc tam atkal izdomā jaunus veidus, kā saņemt “mīlestības pierādījumus”.

Taču neviens nav spējīgs izvelēties otru, kamēr tas pats neprot izvēlēties sevi. Un otrādi – ja tu grūtā situācijā neproti izvēlēties savas intereses – tu nespēj arī pa īstam izvēlēties otru, ar visiem viņa trūkumiem un stiprajām pusēm.

Gatavība attiecībām ir arī gatavība tikt skaidrībā ar saviem dēmoniem, kuri uz tevi skatās ar partnera acīm. Mācīties pieņemt tiesības būt NEideālam, pieņemt savas vājības un trūkumus – tas nozīmē, tiesības otram būt NEideālam.

Attiecību skaistums izpaužas tad, kad divi, kuri lieliski zina, kādi viņi ir vienatnē, sāk uzzināt to, kādi viņi var būt, esot kopā.

Ko viņi mīl vai nemīl, kas viņiem kopīgs un kas – atšķirīgs, to, vai viņi viens otru dara stiprākus vai novājina, cik ļoti līdzīgas ir viņu vērtības un mērķi, ko viņi var radīt kopā un cik katrs no viņiem var būt saudzīgs pret otra brūcēm.

Kad cilvēks zin, kas viņam ir pieņemams, vai gluži otrādi – nav pieņemams, kas dod viņam enerģiju un, kas atņem, kādas ir viņa stiprās un vājās puses, ko viņš grib un, ko negrib – viņš ir spējīgs to visu pieņemt arī otrā cilvēkā. Pieņemt ne tikai otra cilvēka spēku, bet arī vājumu.

Izvēlēties viņu totāli – tāpat, kā viņš izvēlas sevi.

Autors: Aleksandra Robespierre
Tulkoja: Ginta FS
Pēc Līgas Šīronas ieteikuma.

 

Advertisements