Džeina Fonda: “Vecums nav patoloģija, bet gan potenciāls”

džeina fonda

«Šodien mēs dzīvojam vidēji par 34 gadiem ilgāk kā mūsu sentēvi. Vēl viena vesela pieaugušo dzīve ir pievienota mūsu dzīvei. Bet mūsu kultūra vēl ne līdz galam ir apzinājusies, ko tas nozīmē. Mēs vēl joprojām dzīvojam pēc vecā trafareta, kad dzīve tika vērtēta kā loks (ar kājām uz leju apgriezts “u” burts). Tā ir ļoti sena metafora. Tu piedzimsti, sasniedz augstāko savas dzīves punktu dzīves viducī, bet pēc tam turpini savu dzīvi uz leju, uz nevarību. Un vecums tiek uzskatīts par patoloģiju…
Bet man šķiet, ka daudz piemērotāka metafora dzīvei ir TREPES, cilvēka garīgā izaugsme. Vecums nav patoloģija, vecums ir potenciāls».

«Ziniet, man bija jau vairak kā sešdesmit gadu, kad es sapratu, ka es varu būt tāda, kāda esmu un tas būs pareizi».

«Dzīvot apzināti nozīmē pastāvīgi atcerēties par nāvi. Saprotiet, man ir 78 gadi un es esmu nodzīvojusi daudz ilgāku laiku, kā man vēl atlicis dzīvot. Tas, ka es dzīvoju, par to atceroties, palīdz man pieņemt lēmumus. Tas palīdz man velti netērēt savu laiku».

«Nedomāju, ka es sev meloju; nē, es nebaidos no nāves. Es vēroju kā mirst mans tētis. Viņš izdzisa palēnām un man bija laiks. Viņš nekad nebija bijis runīgs, viņš ar mani nemēdza parunāties. Un es tā arī nesaņēmos drosmi jautāt kaut ko viņam par to, vai viņš baidījās no nāves, vai kaut ko tamlīdzīgu. Taču tas man iemācīja nebaidīties no nāves, bet baidīties no tā, ka es varu nomirt, kaut ko nožēlojot. Un man šķiet, ka tā bija arī viņam. Kad es to sapratu (man bija 45 gadi). Es sapratu, lūk, ko: labi, tātad man sava dzīve jānodzīvo tā, lai nonākot tās galapunktā es neko nenožēlotu».

«Domāju, ka tad, kad sieviete kļūst vecāka, sekss kļust arvien labāks. Tas ir tikai pateicoties tam, ka viņa vairs nekreņķējas par niekiem, saprotiet? Viņa zin savu ķermeni. Viņa zin, ko vēlas. Un viņa nebaidās to paprasīt. Ja nu gadījumā kaut kas nesanāks, nu un, tad?»

«Es ļoti mīlu kļūdas, jo tas ir vienīgais ceļš, kā kaut ko iemācīties. Tu nemācies no veiksmēm; nemācies no apbalvojumiem; nemācies no slavas. Mācies tikai no ŗētām, brūcēm, kļūdām, kritieniem. Lūk, kur ir patiesība».

(Par savu atgriešanos video treniņu biznesā) «Visi DVD diski, kuri ir tirgū, ir domāti jauniem cilvēkiem, kuri var sasiet sevi mezglā, ka arī es kādreiz varēju. Es padomāju: kurš gan labāk par mani varēs to izdarīt un radīju piecus jaunus diskus “Jane Fondaʼs Prime Time Workout” (“Džeinas Fondas Treniņi labākajai dzīves daļai”). Tie domāti tiem cilvēkiem, kuriem šobrīd ir 50-70 gadi un kuri iepriekš nekad nav trenējušies, pat ja viņi ir jaunāki. Viss ir lēnāk, mierīgāk, vienkāršāk. Tas ir ļoti, ļoti droši un tajā pat laikā liek visam ķermenim strādāt».

«Es pateicu ķirurgam: «Neaiztieciet manas krunkas!». Es negribu izskatīties muļķīgi, kad tev ir tāda seja, kas galīgi neatbilst tavam kaklam».

«Es uzskatu, ka ļoti svarīgi cilvēkiem ir zināt, ka 70 gados tu vari būt gan seksuāli pievilcīgs gan seksuāli aktīvs. Daudzi uzskata, ka labāk izlēkt no šī vilciena, taču viņi var. Es varu!».

«Kad tu pats kļūsti vecāks, nevis vēro to no malas, bailes pagaist. Tu saproti, ka tu vēl joprojām esi tu un, iespējams, pat lielākā mērā, kā tas bija agrāk».

(Par savu grāmatu “Prime Time”) «Cilvēki vēl joprojām par vecumu domā ar šausmām. Bet es atklāju, ka tad, kad tu neesi verotājs, bet gan dalībnieks, tas nemaz nav tik slikti. Es nolēmu veikt pētījumu. Es četrus gadus apceļoju valsti un lasīju citu valstu pētījumus šajā jomā. Savācu visu, ko pati vēlejos uzzināt un visu, ko jau zināju un velējos pastāstīt saviem lasītājiem par to, kā sagatavoties pēdējai trešajai savas dzīves daļai un kā nodzīvot šo periodu, kuru es uzskatu par pašu labāko cilvēka dzīves laiku».

Avots: Возраст счастья
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēki, kuri baidās…

rožu ziedlapiņas7

Cilvēki, kuri pārāk baidās no nāves, sāk baidīties arī no dzīves. Tad viņi uzkrāj mantu: lielu pili, lielu mašīnu, miljoniem dolāru, rūpiju, to un citu, lietas, kas ir nemirstīgas. Rūpija ir vairāk nemirstīga kā roze.
Viņi neuztraucas par rozēm, viņi turpina uzkrāt tikai rūpijas.
Rūpija nekad nemirst, tā ir gandrīz nemirstīga, bet roze… No rīta tā bija vēl dzīva, bet vakarā viņas vairs nav. Viņi sāk baidīties no rozēm, viņi uz tām neskatās. Vai arī dažkārt, kad rodas tāda vēlēšanas, viņi pērk plastmasas ziedus. Tie ir labi. Ar tiem tu vari justies nepiespiesti, jo tie dod tev nemirstības ilūziju. Tie var būt ar tevi mūžīgi un nebeidzami. Īsta roze –  no rīta tā ir tik ļoti dzīva, bet tuvāk vakaram, tās vairs nav, ziedlapiņas ir nobirušas, un tā ir atgriezusies pie sava pirmavota.
Tā nāk no zemes, kādu laiku zied, sūta savu aromātu pasaulei… Pēc tam tās misija ir izpildīta, vēstījums nodots, un tā klusi krīt uz zemes un izgaist, bez nevienas asaras, bez mazākās cīņas.

Vai esi redzējis kā ziedlapiņas krīt uz zemes? Cik skaisti tās krīt, nepieķeroties, ne uz mirkli nemēģinot kaut kur aizķerties. Vienkārši uzpūš vējš, un viss ziediņš aiziet zemē, atgriežas pie pirmavota.
Cilvēks, kurš baidās no nāves, baidīsies arī no dzīves, baidīsies no mīlestības, jo arī mīlestība ir ziediņš, Mīlestība nav rūpija.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS