Katrs vīrietis rīkojas tā, kā sieviete viņam atļauj

sieviete virietis9

Katrs vīrietis rīkojas tā, kā sieviete viņam atļauj. Ja viņš melo, krāpj un nodod, tātad ir sajutis sievietes iekšējo gatavību gan meliem gan krāpšanai, gan nodevībai.

Viņš ir pārliecināts, ka viss tiks norīts un aizskalots ar ūdeni, kā folskābes tabletīte. Vīrietis vienmēr atbild uz sievietes pieļautajām domām: viņš dara tieši to, par ko viņa domā vai no kā baidās, taču turpina griezt šo domu, kā gaļmašīnas rokturi.

Viņš dara visu, ko viņa prasa, tāpat kā Visums izpilda visu līdz pat mazākajam sīkumam, nedodot nekādas atlaides priedēklim “ne”. Ja viņa domā par viņa iespējamiem sānsoļiem, vinš tos sper. Ja viņa ir piepildīta ar beznosacījumu mīlestību – viņš atbild ar mīlestību. Ja viņa domā par viņa neuzticību – viņš nodod. Ja viņa tic viņa izaugsmei – viņš aug. Ja viņa tic viņa nepārliecinātībai un bailēm – viņš nolaiž rokas un baidās.

Sieviete formē vīrieša atbildes soļus uz ik katru savu saucienu. Ja nespēja atmest slikto – viņš to sadzirdēja un rīkojās, kā viņam lika. Ja viņa par viņu padomāja kā par spēcīgu, veiksmīgu personību, viņš atbildēja ar Herakla spēku un Bila Geitsa veiksmi.

Bet, ja viņa iedomājās, kā viņas vīrietis flirtē ar kādu citu – tātad ne tikai palūdza, bet pat pavēlēja viņam flirtēt.

Mēs “palaižam” savu vēlmi un viņš to piepilda, kā koka marionete, atrodoties ar mums vienā enerģētiskajā laukā.

Visums atsaucas uz mūsu lūgumiem un tas ir sinhrons ar ikvienu stāvokli. Tas it kā mums suflē: “Vēlies uzticību – tici uzticībai. Vēlies Mīlestību – vienkārši mīli. Vēlies mūziku – dziedi! Vēlies klusumu – runā klusiņām. Vēlies debesis – skaties gaisā. Vēlies sieru – vāri pienu. Vēlies gaisu – atver logus. Vēlies sauli – noņem saules brilles. Vēlies atklātību – atver savu sirdi un turi to atvērtu.”

Mūsu pasaule ir mūsu galvās. Mūsu dzīve ir mūsu domu un vēlmju rezultāts. Bet mēs, nezin kāpēc baidoties sniega, izmisīgi meklējam skapī savu ūdeļādas kažoku. Sapņojam par pastaigu mežā, bet gaidām to pašā dzīvākajā krustojumā. Baidāmies no sastrēgumiem, bet laicīgi neiztīrām savu dzīvokli no vecajiem krāmiem. Gribam, lai mūsu ziedi aug, taču nemitīgi tos apgraizām, aizmirstot, ka mūsu dzīve ir tikai mūsu rokās, un tikai mēs esam tās scenārija autori.
Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Cieņpilna attieksme pret sevi pievelk labklājību

36

Tu zini to, ka pat pati skaistāka sieviete zaudē savu skaistumu, sievišķību un valdzinājumu tad, kad par sevi domā sliktu? Kad izvēlas pret sevi izturēties negatīvi? Es pasvītroju vārdu “izvēlas”, tāpēc, ka tas, ko mēs domājam par sevi, tas, kā mēs pret sevi izturamies katru savu dzīves brīdi – tā ir MŪSU IZVĒLE.

Ļoti bieži mēs to neapzināmies, tāpēc, ka noteiktas mūsu domas un uzvedības modeļi ir kļuvuši jau par ieradumu. Un mēs rīkojamies pēc inerces. Kaut gan ir arī otrs variants – izvēlēties citas domas un citu uzvedības modeli.

Jā, protams, tas ir daudz grūtāk, tāpec, ka prasa ieguldīt vairāk enerģijas un sagraut stabilitāti (lai arī sliktu, bet ierastu) un kaut kādā ziņā tas prasa nokļūt nezināmajā. Vairums cilvēku tāda situācija biedē. Taču varbūt ir vērts pamēģināt?

Visi apstākļi, kuros notiek mūsu dzīve, citu cilvēku uzvedība – tā ir mūsu pašu attieksmes pret sevi spogulis. Ar mums notiek tikai tas, ko paši ar sevi jau esam izdarījuši.

– Ja mēs paši sevi pazemojam, tad citi arī mūs pazemo.
– Ja mēs paši par sevi nerūpējamies, apkārtējie arī nesteidzas par mums rūpēties.
– Ja mēs dusmojamies uz sevi, mēs pievelkam ārējo niknumu.
Tāpēc ir ļoti svarīgi apzināties, kādu izvēli mēs izdarām.

Kādai man pazīstamai meitenei viņas vīrs ļoti darīja pāri, viņš bija ass, rupjš, apsaukāja viņu par muļķi un čammu, nekad neko nedāvināja, sakot, ka viņa nav dāvanu cienīga. Darba procesā ar viņu es izdzirdēju, ko viņa pati par sevi saka: “Kāda gan es esmu muļķe! Kā gan es varu būt tada čamma!”.

Es pievērsu viņas uzvedību vārdiem, ko viņa saka par sevi. Viņa atzinās, ka dažkārt viņa mēdz izmantot vēl rupjākus vārdus un sanāca, ka vīrs vienkārši viņai spoguļoja viņas pašas attieksmi pret sevi. Viņa pati uzskatīja, ka ir slikta sieva, ka nav pelnījusi dāvanas un, protams, vīrs viņai neko arī nedāvināja.

Pēc kāda laiciņa, kad cītīgi bijām veikušas dažādas prakses, kad viņa apzināti izvēlējās saukt sevi par gudrinieci, sāka uzskatīt, ka ir pelnījusi dāvanas, viņu attiecības manāmi uzlabojās, viņš kļuva daudz maigāks, uzmanīgāks, mājās paradījās gan ziedi, gan citi patīkami nieciņi.
Tāpēc padomā, kāda attieksme no apkartējiem tevi “aizķer”? Un saproti, ka Visums tev dod šos cilvēkus, lai tie tev parādītu, kā tu pati pret sevi attiecies.

Šie cilvēki nav nejauši izvēlēti. Viņi ir izvēlēti tāpēc, ka viņiem ir noteiktas īpašības, kas vajadzīgas, lai kļūtu par taviem skolotājiem. Un tev viņiem būtu jāpateicas par to, ka viņiem nākas spēlēt tādu sarežģītu lomu tavā dzīvē.

Kad mēs izvēlamies par labu cieņpilnai attieksmei pašiem pret sevi, mēs saņemam spēku, enerģiju, mēs sajūtam savu mugurkaulu, noturību, mieru un mēs esam spējīgas pašas sevi aizsargāt, aizsargāt savas intereses un apkārtējā pasaule ar prieku pieņem mūsu cieņu.

Kad mēs izvēlamies sevi pazemināt, salīdzinām sevi ar citiem, neticam sev un savai būtībai, esam cietsirdīgas pret sevi, mēs jūtam, ka zaudējam enerģiju, mēs izjūtam vilšanos un nevēlēšanos dzīvot.

Tagad paskaties sev apkārt un padomā, kādu attieksmi pret sevi tu esi izvēlējusies dotajā mirklī?
Mīļās meitenes, jau tagad jūs variet izdarīt izvēli par labu cieņpilnai attieksmei pret sevi, jo es no sirds vēlos, lai jūs visas būtu laimīgas.

Jūs ievērosiet, cik ļoti mainās jūsu dzīve. Neatkarīgi no tā, kādu izveli jūs izdarījāt pagātnē. Neatkarīgi no tā, kādi bija jūsu ieradumi, jūs visu variet izmainīt tieši šobrīd, tagad.

Kad es apzinājos, ka mana attieksme pret sevi ir mana IZVĒLE, es sajutos pavisam savādāk, sāku just iekšējo atbalstu un izlēmu izmainīt savu dzīvi.
Es piedāvāju tev veikt praksi, ar kuru sākās mans pārmaiņu process un kura palīdzēs tev uzskaņoties par labu cieņpilnai un mīļai attieksmei pret sevi.

Tev vajadzēs atrast pagaru celiņu, kas tevi vedīs no kaut kā nepatīkama uz kaut ko ļoti tevi priecējošu (kad es to darīju, es atradu celiņu parkā, kas izveda mani no tumšas vietas pie skaistas gaiši apgaismotas mājiņas).

Būtu labi, ja šis ceļš tevi vestu kalnā, lai iešanas procesā tev nāktos nedaudz piepūlēties, jo, kā jau pati saproti, iekšējo procesu maiņa prasa no mums kādu daļu piepūles.
Tas, no kā tu aizej, ir tava pagātnes izvēle. Tu pat vari uzzīmēt līniju, kuru simboliski pārkāpsi jaunajā dzīvē pie jaunas attieksmes pret sevi. Un tālāk tev nesteidzīgi ir jāiet uz priekšu un apzināti jāizrunā sava jaunā izvēle.
Piemeram:

✿ Es izvēlos cienīt sevi (solis);
✿ Es izvēlos novērtēt sevi (solis);
✿ Es izvēlos rūpēties par sevi (solis);
✿ Es izvēlos piedot sev (solis);
✿ Es izvēlos būt laimīga sieva (solis);
✿ Es izvēlos savu ceļu (solis);
Utt.
Un tā tu nonāksi tajā vietā, kuru izvelējies par savu ceļa mērķi.
Un, ja tu visu izdarīji pareizi, izjusti un apzināti, tevi piepildīs spēka un enerģijas sajūta, tā, it kā aiz muguras būtu izauguši sparni!

Autors: Jekaterina Poļiščuk
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mihails Labkovskis: augsts pašvērtējums ir svarīgākais!

milet sevi7

Augsts pašvērtējums ir svarīgāks par ārējo un iekšējo skaistumu, plašu izglītotību, lielisku prātu, talantiem un spējām, muskuļiem un naudu.

Pašvērtējums kompensē it visu: ja cilvēks nav apveltīts ar īpašu skaistumu, talantiem un viņam nav augstākās izglītības, taču viņš sevi bezgalīgi mīl un nešaubās par sevi (starp citu, tas ir absolūti taisnīgi) un to, ka ir unikāls un pievilcīgs – viņš pilnīgi noteikti būs daudz laimīgāks un spēcīgāks par gudrajiem, skaistajiem un arī bagātajiem.

Augsts pašvērtējums ir svarīgākais!

Piemēram, tu esi satriecoša blondīne. Kājas, skropstas – viss, kā nākas. Taču, ja tu kaut tikai dvēseles dziļumos esi pārliecināta par to, ka tavs deguns ir par lielu un dibens – parāk mazs – tu jau priekšlaicīgi zaudē līkkājainai, bet pārliecinātai par sevi gardegunei, brunetei ar mikroskopiskām krūtīm.

Tāpēc, ka figūrai un apģērbam ir nozīme tikai tajā gadījumā, ja tie ir piedeva labām attiecībām ar sevi.

Vai arī prāta tev ir diezgan, bet šķiet, ka otrā vai vēl trešā augstākā izglītība tev ir vajadzīga, lai kļūtu vēl gudrāka, tiktu ar kaut ko skaidrībā, (un pēc tam iztaptu darba devējam vai pirmajam vīram, kurš kādreiz nosaucis tevi par muļķi) – tu jau ieprieks esi zaudējusi ikvienam bijušajam divnieku karalim, kurš bez jebkādas šaubīšanās un sirdsapziņas pārmetumiem sevi prezentē kā augstākās klases speciālistu.

Ja tu saviem bērniem cep visgaršīgākās pasaulē kūciņas, regulāri ved viņus uz jūru atpūsties, lasi viņiem priekšā grāmatas, otrdienās sarunājies ar viņiem angļu valodā, trešdienās – ķīniešu, bet sestdienās – franču valodā, taču pie visa tā, nezin kāpēc, uzskati sevi par sliktu māti (piemēram, to tev ir teikusi vīramāte) un dzīvo ar pastāvīgu vainas apziņu par neizgludinātām apakšbiksēm – tu ļoti spēcīgi zaudē mammai, kura sava prieka pec mēdz stipri iedzert un tikai reizi pusgadā atrod laiku, lai aizvestu bērnu uz zoloģisko dārzu un nopirktu viņam saldējumu vafeļu glāzītē. Un, starp citu, bērni jūt, ka mamma ir nospiesta un visu laiku par kaut ko jūtas vainīga un neapmierināta.

Mīli sevi beidzot!
Trenējies, pieņem, atļauj, piedod, lutini sevi un ne ar vienu nesalīdzini.
NEKAD!
Autors: Mihails Labkovskis
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

10 lietas, pateicoties kurām, es kļuvu BRĪVA

woman-865021_1920

Atskatoties uz savu dzīvi, es saprotu, ka mans briesmīgākais ienaidnieks bija tieksme būt ideālai.

«Es nerisinu problēmas. Es mainu savu domāšanu. Tad problēmas atrisinās pašas».
Luīze Heija

Es tiku audzināta paaugstinātu gaidu apstākļos, un skolā katru dienu es jutu, ka sacenšos ar citiem un cīnos par to, lai būtu labākā savā klasē.

Kad man bija 10 gadi, es ticēju tam, ka esmu dumja, jo manas smadzenes nespēja saprast fiziku un matemātiku. Es ļoti labi tiku galā ar literatūru, zīmēšanu, svešvalodām, taču tas neskaitījās nekas īpašs tajā austrumeiropas kultūrā, kurā veidojās mana personība.

Daudz vēlāk, kad biju jau pieaugusi, es uzskatīju, ka izskatos ne pārāk labi, neesmu pietiekami skaista, neesmu pietiekami gudra un veiksmīga. Es jutu, ka neesmu brīnišķīga vīrieša mīlestības cienīga, ka manas prasmes un talanti nav pietiekami, lai varētu saņemt pienācīgu algu, ka faktiski es nekas neesmu, un man nav vērts pūlēties pieteikties kārdinošai vakancei.

Šodien mana dzīve izskatās gluži citādi, un es esmu ārkārtīgi pateicīga un priecīga par savu izaugsmi, to, kāda esmu šobrīd. Es mīlu sevi tādu, kāda esmu. Es esmu laimīga savā laulībā. Es nodarbojos ar to, kam biju radīta.

Kā notika tādas pārmaiņas?

Es atceros, kā pēc kādas sapulces darbā es sajutos pilnībā sagrauta un iznīcināta, un sāku meklēt veidus, kā atbrīvoties no stresa un sajusties kaut nedaudz labāk. Kad YouTube es meklēju filmu “The Secret”, nejauši uzdūros kādam citam video, kas aizkustināja mani līdz sirds dziļumiem. Tā bija Luīzes Heijas filma “Tu vari izdziedināt savu dzīvi” («You Can Heal Your Life»).

Šodien es zinu, ka tas nenotika nejauši, skolotājs var iemācīt tikai to, kurš ir gatavs apmācībai. Es biju tik ļoti pārņemta un iedvesmota, skatoties šo filmu, ka nespēju no tās atrauties. Luīzes vārdi bija īsta maģija un katrs atsevišķs vārds trāpīja man tieši sirdī. Beidzot es savās mājās sajutos labi: “Es mīlu un pieņemu sevi tādu, kāda esmu. Es esmu pilnīga, vērtīga un dzīve mani mīl.”

Nākamā gada laikā es atklāju daudzu “apgaismotu” entuziastu darbus – Veina Daiera, Bairones Keitijas, Dona Migela Ruisa, kas mani aizrāva un ļāva baudīt zinības par augsta pašvērtējuma ietekmi uz cilvēka dzīvi.

Šīs mācības man palīdzēja atbrīvoties no vecajiem domāšanas stereotipiem un ierobežotajām pārliecībām, kas ne pārāk labi bija mani ietekmējuši.

Pēc daudziem mēģinājumiem, daudzām pieļautajām kļūdām, kas radās, pielietojot šīs mācības dzīvē, es ieguvu sev pavisam jaunu Brīvības sajūtu. Lūk, ko es izdarīju:

1. Es pārtraucu dzīties pēc pilnības

Es esmu absolūti skaista un skaisti neideāla, un tas ir tas, kas ļauj man būt sev pašai. Pilnība ir ilūzija, tās nav. Es pārtraucu sevi mocīt ar dzīšanos pec ideālā un tiecos pēc “pietiekami laba”. Es esmu iemācījusies pieņemt savas kļūdas un uztvert tās, kā nepieciešamību izaugsmes procesā, un zinu, ka tās dara mani viedāku. Ja es kaut kur ciešu neveiksmi, tas nenozimē, ka esmu neveiksminiece, vienkārši nenodarbojos ar savām lietām. Mēs vai nu vinnējam vai mācamies. Taču mes nekad nezaudējam.

«Soli pa solim tu jutīsies arvien labāk. Tas ir kas līdzīgs slima cilvēka atveseļošanās procesam. Vienkārši dari visu iespējamo jebkuros apstākļos un tu izvairīsies no paššaustīšanas, pašiznīcināšanās un nožēlas». (Dons Migels Ruiss)

2. Es pārtraucu uzskatīt, ka man visu laiku kaut kas ir jādara.

Vēlme nepārtraukti kaut kur rauties nav nekāda pozitīvā iezīme. Es iemācījos ieklausīties savā ķermenī un vairs nejūtu vainas apziņu par to, ka neko nedaru. Es zinu, ka manam ķermenim un Dvēselei ik pa laikam ir nepieciešama atpūta un iespēja “uzpildīties”, un es neuzskatu, ka man kādam kaut kas ir jāpaskaidro.

Es skatos labas filmas, klausos mierīgu mūziku, lasu iemīļotās grāmatas, dziedu, pastaigājos dabā – daru visu, kas ļauj manai sirdij dziedāt.

«Es esmu cilvēks, kas radīts dzīvei, ne – darbam. Nevērtē sevi pēc tā, cik labi tu kaut ko dari. Tu neesi tas pats, kas tavs darbs. Nedomā, ka, ja nav darbu, tad tevis nav». (Veins Daiers)

3. Es pārstāju nodarboties ar paškritiku.

Es pievēršu uzmanību tam, kā pati ar sevi sarunājos. Es sevi neapsaukāju, es cienu sevi. Es pārstāju sev teikt to, ko nebūtu teikusi savam labākajam draugam. Es esmu pašpietiekama un vērtīga.

Es sapratu, ka mēs dzīvē nesaņemam to, ko vēlamies. Mēs saņemam to, kā cienīgi, musuprāt, esam. Lūk, kāpēc sev ir jātic un jāizturas pret sevi, kā pret cilvēku, kurš pelnījis ir visu to labāko, ko vien dzīve var piedāvāt.

«Tu sevi esi kritizējis visu mūžu un tas nav nostrādājis. Pamēģini sevi slavēt un paskaties, kas notiks». (Luīze Heija)

4. Es pārstāju vainot citus.

Tagad es saprotu, ka ik reizi, kad es kādu vainoju, es spēlēju upura lomu.

Vainojot citus par velti iztērētu laiku, naudu, netaisnīgumu mīlestībā, es vienmēŗ domāju par to, kāds bija mans ieguldījums notikušajā. Neviens nevar man neko nodarīt, nevar mani sarūgtināt bez manas apzinātas vai neapzinātas piekrišanas.

Tā vietā es tagad uzņemos atbildību par to, ko jūtu, domāju un kā rīkojos. Es atbildu par savu rīcību un zinu, ka mana nākotne būs manas šodienas izvēles rezultāts. Es esmu tas, kam es ticu un tas viss, kas vēlos būt.

«Visi apvainojumi ir tukša laika tērēšana. Neatkarīgi no tā,  cik lielā mērā vainīgi ir citi, tas tevi neizmainīs. Tu vari  veiksmīgi likt kādam justies vainīgam, taču tas nepalīdzēs tev sevī izmainīt to, kas dara tevi nelaimīgu». (Veins Daiers)

5. Es pārstāju vērtēt citus.

Es zinu to, ka ikviens iet savu ceļu un mans uzdevums ir koncentrēties uz saviem mērķiem.

Es zinu arī to, ka ik reizi, kad vērtēju citus cilvēkus, tā ir mana reakcija uz to, kas uztrauc mani pašu un ir manī. Ja es kādu uzskatu par ne īpaši gudru, tas nozīmē, ka, iespējams, es pati esmu tāda – pretējā gadījumā, kā gan es vispār spētu to ieraudzīt?

«Vainas novelšana uz citiem vai viņu darbības vērtēšana atņem tev iespēju izmainīt sevi; savukārt atbildības uzņemšanās tādu iespēju dod». (Bairone Keitija)

6. Es pārstāju izdarīt pieņēmumus par to, ko citi cilvēki jūt, grib vai domā.

Es neesmu viņi un tāpēc nav nekādu iespēju uzzināt, ko viņi jūt vai domā.

Es pārtraucu savās domās izspēlēt iespējamos scenārijus un ļaut savam saprātam spēlēties ar mani.

Katru reizi, kad sevi pieķeru raizējamies par to, ko citi domā, dara vai runā, es saprotu, ka laiks atgriezties realitātē.

Pateicoties Bairones Keitijas grāmatai “Darbs”, es iemācījos analizēt tās domas, kas mani satrauc un jautāt sev: “Vai tā ir patiesība?” Iespējams, vairums no maniem pieņēmumiem ir kļūdaini. Piemēram, es varu pieņemt, ka kāds mani nemīl, kaut gan patiesībā cilvēkam nav izdevusies diena. Vai arī cilvēks vienkārši kautrējas. Vienmēr ir dažādi.

Brīdī, kad saprotu, ka nevaru uzminēt citu domas, vienkārši tāpēc, ka šis cilvēks nav es, smadzenēs izgaismojas doma, ka es varu rīkoties ar atvērtu sirdi.

«Es atskārtu, ka visu karu un mierizlīgumu manās smadzenēs iemesls bija mani pieņēmumi». (Bairone Keitija)

7. Es pārstāju konkurēt ar citiem cilvēkiem.

Tagad es zinu, ka mana tieksme pēc cīņas bija mana ego izpausme, kuram bija nepieciešama pašpārbaude.

Lai labi justos, nepavisam nav obligāti zināt, ka kāds cits ir zaudējis. Es mīlu harmoniju, sadarbību un abpusēju uzvaru.

Es pārstāju sevi salīdzināt ar citiem. Es izvēlos uz mīlestību, nevis bailēm balstītu savienību ar cilvēkiem, un es ticu uzvarai. Es gribu ticēt un ticu tam, ka mēs dzīvojam labklājīgā Visumā, kur pietiek vietas visam un visiem, ieskaitot mani.

«Mīlestība ir sadarbība nevis konkurence». (Veins Daiers)

8. Es pārstāju būvēt nākotnes laimi.

Es vairs neplānoju savu laimi iedomātā nākotnē, cerībā, ka reiz, kad man būs daudz naudas, darbs, māja, automašīna un veiksme, es būšu laimīga. Es esmu iemācījusies atrast laimi mazajās ikdienas lietās, mazajos dzīves priekos, un es esmu tās vienīgās realitātes apburta, kas šobrīd man nes tik daudz prieka.

Es pārstāju gaidīt brīvdienas, lai sajustos dzīva, jo katra diena man ir dāvana un katrs mirklis ir dārgs un man svarīgs.

Visas dienas garumā es savu uzmanību koncentrēju nevis uz slikto, bet labo, un viss mainās. es esmu pateicīga par visu,  kas notiek man apkārt un par visu, kas man ir: vesels ķermenis un saprāts, mīloša ģimene, daži īsti draugi, darbs, kuru es mīlu un, kam es ticu.

«Es ievēroju, ka Visums mīl pateicību. Jo pateicīgāks tu esi, jo vairāk dzīvē brīnumu notiek». (Luīze Heija)

9. Es pārtraucu raizēties par nākotni.

Es pieņemu to, ka dzīvē ir lietas, kuras es nespēju un nevaru kontrolēt, neatkarīgi no tā, cik daudz pūles es pielikšu. Katru reizi, kad es sevi pieķeru uztraucamies, es saku sev: “Laiks rādīs”.

Ne vienmēr es varu dabūt to, ko vēlos, taču es zinu, ka es saņemu to, kas man ir vajadzīgs.

Es uzticos dzīvei un ticu, ka mes dzīvojam saprātīgā Visumā, kur viss notiek brīnišķigā kartībā. Un dažkārt nākas vienkārši pagaidīt.

«Dzīve ir vienkārša. Viss notiek ar tevi, bet nav atkarīgs no tevis. Viss notiek īstajā laikā, ne par agru, ne par vēlu». (Bairone Keitija)

10. Es vairs necenšos izpatikt.

Man vairs nav vajadzīgs kāda novērtējums vai pieņemšana. Uztraukums par to, ko citi padomās ir velta laika šķiešana. Citi cilvēki uz mani skatās caur savu prizmu un viņu viedokļiem nav nozīmes.

Es pārstāju no citiem gaidīt to, ko pati agrāk nedevu sev: mīlestību, rūpes un uzmanību.

Mīlēt sevi visu, gan ķermeni, gan Dvēseli – tas nav egoisms.

Mani piepilda mīlestība pret sevi un es rūpējos par savām vajadzībām un savas sirds vēlmēm.

Es esmu iemācījusies izdarīt izvēli, domājot par sevi un nevis par to, ka citi varetu vilties manī. Cilvēki paši ir vainīgi tajā, ka nākas vilties, tāpēc, ka gaida, ka es darīšu tā, ka viņi vēlas un atbildīšu viņu vēlmēm.

Teikt “nē” tam, kas nepatīk, ir vispārpieņemta prakse un pazīme tam, ka cilvēks par sevi rūpējas.

Ja man kāds saka “tev jadara”, es nedaru. Es atsaucos tad, kad man pajautā par manām vēlmēm. Manas vēlmes izriet no manis, nevis no citiem cilvēkiem. Es vienmēr izvēlos pati, kam tērēšu savu vērtīgo dzīves laiku. Es zinu, ka mans laiks ir mana dzīve un tas nekad vairs neatgriezīsies.

Mana dzīve pieder man, un man ir tiesības izdarit savas izveles. Dzīvei jābūt dzīvei, ne vienkārši eksistencei, un es izvēlos dzīvi bez attaisnošanās un atvainošanās.

«Neviens neko neizdarīs tavā vietā. Tas, ko runā un dara citi, ir atkarīgs no viņu pašu realitātes, viņu sapņiem. Ja tu neesi atkarīgs no citu viedokļiem un darbībām, tu nekļūsi par nevajadzīgu ciešanu upuri». (Dons Migels Ruiss)

Manas pārvertības nenotika stundas laikā. Tas ir bijis un ir nepārtraukts process, kas prasa pastāvīgu iekšējo darbu. Es visu laiku mācos dzīves skolā un katru dienu man ir iespēja iemācīties ko jaunu. Es zinu, ka man pietiek spēka radīt savu realitāti, kurā piepildīt savus sapņus. Un tāpec es gribu būt pārliecināta, ka savu prātu baroju ar veselīgām domām. Es zinu, ka tas man ir spēcīgs.

Autors: Sara Fabian
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Vislielākais kārdinājums

dvesele sap3

Pats lielākais kārdinājums mūsu dzīvē nav veiksme, popularitāte, vai vara, bet gan sevis nepieņemšana. Veiksme, popularitāte un vara patiešām var būt lieli pārbaudījumi, taču to vilinājums ļoti bieži ir tikai daļa no viena liela kārdinājuma – nepieņemt sevi.

Kad mēs esam ar mieru ticēt balsīm, kas mums iedveš to, ka esam nekam nederīgi, necienīgi cilvēki, veiksme, popularitāte un vara ļoti viegli tiek uztverta kā ļoti veiksmīgas metodes šīs problēmas risināšanai. Taču tās ir visīstākās lamatas, jo problēma ir tajā, ka cilvēks nevar pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir.

Es nebeidzu vien brīnīties par to, cik ātri es pats pakļaujos šim kārdinājumam. Kad mani apvaino vai kritizē, atstumj, nodod vai pamet, es sev saku: «Nu, re, tagad atkal ir skaidrs, ka esmu nekas».

Tā vietā, lai kritiski izvērtētu visus apstākļus, vai tiktu skaidrībā ar savām spējām, un citu spējām, es sliecos sevi vainot ne tikai par to, ko esmu izdarījis, bet arī par to, ka es esmu tāds, kāds esmu.

Mana tumšā puse čukst: «Es esmu bezvērtīgs cilvēks… Es esmu pelnījis tikai to, ka mani atstumj, aizmirst un pamet».

Iespējams, jums šķitīs, ka jūs tomēr vairāk esat tendēti būt augstprātīgi nevis sevi nepieņemoši. Taču padomājiet, vai tad augstprātība nav sevis nepieņemšanas otra puse?

Vai tad nav tā, ka augstpratīgs cilvēks sevi ceļ uz pjedestāla tāpēc, lai neviens neredzētu viņu tādu, kāds viņš ir savās paša acīs?
Iespējams, galu galā, ka augstprātība ir tikai vēl viens veids, kā atbrīvoties no savas niecības sajūtas?

Sevis noliegšana un augstprātība vienādā mērā izrauj mūs no reālās dzīves un padara diezgan sarezģītu mierīgu cilvēku līdzāspastāvēšanu. Man lieliski ir zināms tas, ka zem manas augstprātības slēpjas krietna deva šaubu, tāpat kā aiz manas nevēlēšanās pieņemt sevi, slēpjas lepnība. Vienalga, vai es piepūšos no lepnības, vai saraujos no zema pašvertējuma, es zaudēju kontaktu ar to, kas es patiesībā esmu un izkropļoju savu priekšstatu par realitāti.

Es ļoti ceru, ka tu spēsi kaut kā atpazīt savu kārdinājumu nepieņemt sevi, lai kā tas arī izpaustos – kā augstprātība vai zems pašvērtējums.

Ļoti bieži uzskata, ka sevis nepieņemšana ir par sevi nepārliecināta cilvēka neirotiska izpausme. Bet neirozēs caur psihi par sevi dod ziņu dziļi cilvēkā paslēptā viņa Dvēseles tumšā daļa: sāpīga sajūta, ka tev nav vietas starp citiem cilvēkiem.

Sevis nepieņemšana ir pats lielākais cilvēka garīgās dzīves ienaidnieks, jo tā ir pretrunā ar balsi no Debesīm, kas mūs dēvē par “MĪLĒTAJIEM”

Autors: Henrijs Nouvens “Mīlētā cilvēka dzīve”
Tulkoja: Ginta FS

 

Ļaut citiem par tevi parūpēties

rupes7

Šī ir nodaļa no Olgas Vaļajevas grāmatas «Исцеление женской души».

Katru reizi es meitenēm, kuras lasa manus rakstus, lūdzu, lai viņas rūpējas par sevi – tādā vai citā veidā. Lai neaizmirst par sevi, lai atrod sev laiku un dara to bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tas nemaz nav tik vienkārši. Bet ir vēl nākamais līmenis. Atļaut citiem rūpēties par sevi . Daudziem no mums tas izrādās ļoti grūti. It kā mums būtu vajadzīga speciāla atļauja to darīt.

Kad tu ļauj citiem par sevi rūpēties, notiek visdažādākie brīnumi.

Pirmkārt, pēkšņi tev pašai sāk gribēties rūpēties par sevi. Ja jau citi to dara, tātad tas ir ko vērts – tāds, lūk, ir pozitīvais “bara instinkta” efekts.

Otrkārt, kad par tevi pastavīgi rūpējas citi cilvēki, viņi sāk tevi mīlēt un novērtēt. Jo vairāk laika un spēka viens cilvēks “ieliek” otrā, jo šis cilvēks viņam kļūst tuvāks un mīļāks. Jā, tieši tā tas strādā. Tā tas stradā ar dzīvniekiem, ar maziem bērniem – ne tikai savējiem, bet arī pieņemtajiem.

Treškārt, pašvērtējuma harmonizācija. Tas ir brīnumaini,  taču, jo vairāk gādības sieviete saņem no citiem cilvēkiem, jo noturīgāks ir viņas pašvērtējums. Par mani var rūpēties! Tas nozīmē, ka es patiešām esmu laba, lieliska un unikāla. Pie kam, nemaz nav svarīgi, vai tie, kas rūpējas, ir tuvi vai attālāki cilvēki.

Ceturtkārt, tu saņem pavisam citu rezultātu. Kvalitatīvi citu. Lai arī ko tas skartu. Piemēram, pašai mājas apstākļos veicot manikīru, rezultāts nekad nebūs tik kvalitatīvs, kā gadījumā, kad to darīs profesionālis. Nerunāsim par to, ka profesionālim būs daudz ērtāk apstradāt tavas rokas, bet arī tas, ka viņam būs par vienu roku vairāk nekā tev pašai, taisot manikīru sev.

Piektkārt, tas piepildīs tevi ar enerģiju. Atceries par sievietes enerģiju un veidiem, kā ar to piepildīt sevi?

Rūpju par sevi pieņemšana visdažādākajos veidos – ir spēcīgs enerģijas avots.

Sestkārt, jo vairāk rūpju par sevi saņemsi, jo vairāk gribēsies parūpēties arī par citiem. Sievietes tādas ir radītas, ka krāt nebaltai dienai neizdodas. Visu uzkrāto tās dāsni dāvā citiem – saviem mīlajiem – kā smaidus, apskāvienus, gardas maltītes un pašas skaistumu.

Septītkārt, tas dara tevi laimīgu.

Pati nelaimīgākā sieviete pasaulē ir tā, par kuru neviens nerūpējas. Tu taču nevēlies tāda kļūt?

Astotkārt, ļaujot par sevi rūpēties citam cilvēkam, tu laimīgāku dari arī viņu, jo viņam ir iespēja tev ko labu izdarīt. Vienkārši palūdz mazam bērnam tev palīdzēt – un tu redzēsi, cik tas vinam ir svarīgi. Katrā cilvēkā, lai cik viņš drūms un nepieejams šķistu, mīt šis mazis bērns, un vajag dot iespēju tam izpausties. Lai arī pieaugušie ne vienmēr ar prieku palīdz citiem cilvēkiem. Taču vajag vien sajust šo palīdzības garšu, lai cilvēks vairs nevarētu apstāties. Citreiz cilvēki pat nezin, ka rūpes par citiem var atnest tik daudz prieka un gandarījuma. Taču, ja tu neļauj šādām rūpēm notikt, padomā, cik daudz prieka cilvēkiem tu atņem. Un, ja mēs runājam par tiem, kas sniedz pakalpojumus cilvēkiem, tad viņiem katrs apmierinātais un pateicīgais klients ir kā balzams dvēselei un naudiņa kabatā. Divi vienā!

Jā, sievietēm ir daudz vienkārsāk atdot – mums organisms tāds – dodošs.

Mēs šai pasaulei dodam bērnus, bērniem savu ķermeņa siltumu, barojot ar krūti, atdodamies vīrietim mīlestībā. Mēs tik maz un reti ko ņemam! Ļoti žēl! Jo tikai atdodot un neko nesaņemot, pienāk laiks, kad esam iztukšotas. Un kuram no tā būs labi?

Tāpēc mums ir jāiemācās pieņemt. Pieņemt rūpes no citiem cilvēkiem. No tuvajiem, no svešiem un arī no sevis.

Katram savadāk, bet man vienmēr ir bijis grūti to iemācīties. Es taču “visu pati”, “pati malacis”, “varu iztikt”.

Piemēram, pirms vairākiem gadiem es pati sevi krāsoju un grimmēju pirms fotosesijām. Es neesmu profesionāle tajā, un rezultātā varu izveidot tikai ikdienišķu grimmu. Bet studijā ir citas gaismas un akcenti, tur tas, kas ārā šķiet pārāk košs, ir tieši laikā un tas, kas dzīvē izskatās labi, studijā izskatās blāvs. Un pēc tam sanāk, ka viss ir it kā labi, tikai es pati – nekāda.

Kāpēc gan nepieaicināt profesionāli? Un ne jau par naudu runājam, studija un fotogrāfa pakalpojumi maksā dārgāk kā meikaps un frizūra. Jautājums šoreiz ir par savu iekšējo atļaušanu. Ļaut kādam citam sakārtot manus matus, uzkrāsot manu seju, parūpēties par manu ķermeni. Kā to izdarīt un sajusties visā tajā labi?

Kosmetologs, manikīrs, pedikīrs, masāža, frizieris, vizāžists…. Visu to varu arī pati izdarīt. Tas taču ir mans ķermenis un es pati to varu, un man pašai tas jadara. Un, jā, katru dienu par savu ķermeni es rūpējos pati. Mazgājos, iekrēmojos, eļļiņas, maskas…. Un tomēr, pa laikam ir nepieciešams savu ķermeni “atdot” kādam – iemācīties pieņemt rūpes. To, kas man padodas visgrūtāk (un, cik esmu dzirdējusi – ne man vienīgajai).

Atslābināties, pasnaust, izjust baudu, piepildīties ar enerģiju. un pēc tam visus šos labumus pārnest mājās.

Teiksi, vīrs nesapratīs? Viņš vienkārši nav redzējis atšķirību. Agrāk mans vīrs burkšķēja, kad es viņam lūdzu naudu uz kadu skaistumu – kosmetologu, manikīru, it kā teikdams, varēji taču pati ar vīlīti pastradāt – un labi. Taču pēc tam viņš ieraudzīja atšķirību un saprata, ka tas ir izdevīgi. Iedevi sievai nedaudz naudas manikīram – viņa pārnāk mājās laipna, mīloša, visu sakārto, garšīgi ēst uztaisa, samīļo tevi, smaida, izstaro gaismu. Bet, ja ilgi nekur nav bijusi – sāk niķoties, burkšķ, sāk pavirši gatavot, ēdiens vairs nav tik garšīgs. Un, ne jau speciāli viņa to dara, vienkārši – tā sanāk. Kā tikko mans vīrs ieraudzīja atšķirību, sāka mani dzenāt – tad uz masāžu, tad jogu, tad uz frizētavu.

Un, pats galvenais – vīrs atspoguļo tavu pašas attieksmi pret sevi. Ja viņš uz tevi ekonomē naudu, tātad dvēseles dziļumos tu pati ekonomē uz sevi. Ja vīrs kaut ko tev aizliedz, tad vispirms pameklē iemeslus sevī – un tu noteikti atradīsi, kas ir tas, ko tu sev pati aizliedz. Viss sākas ar mūsu pašu iekšējo atļauju pieņemt rūpes par sevi. Un viss pārējais ir tikai mūsu pašu stāvokļa atspoguļojums.

Ļauj citiem cilvēkiem par sevi parūpēties!
Pirmkārt – par tavu ķermeni. Par tavu  skaistumu, veselību, jaunību, svaigumu. Ja grūti pieņemt šīs rūpes no svešiem, sāc ar saviem tuvajiem – vīru, bērniem, dažkārt vecēkiem. Kaut gan – es taču pati esmu pieaugusi un pati visu varu! 🙂 Bet varbūt ir vērts noriskēt?:) Palūgt, lai vīrs pagatavo tev tēju, lai pamasē plecus. Palūgt lai meita izķemmē tavus matus un sapin tos. Un zini, ir vienkārši brīnišķīgs treniņš, palūgt savai mammai, lai viņa sapin tev bizi tāpat kā agrā bērnībā. ja jūsu attiecības to atļauj. Tici man, ja tu to izdarīsi, tu saņemsi milzīgu enerģijas lādiņu un iedvesmu no tāda vienkārša rituāla.

Savukārt, ja tev grūti pieņemt rūpes no tuvajiem, sāc ar mazāk tuviem, kuriem tu maksā par pakalpojumu un neko neesi paradā. Ar to pašu frizūru, Iemācies saņemt rūpes par sevi ārpus mājas, pēc tam pamazām pieradīsi to saņemt arī no tuvajiem.

Kad sievietes dzīve caurausta ar dažādu cilvēku, dažādām rūpēm par viņu, viņa kļūs arvien labāka un maigāka.

Taču, cik tas gan ir grūti – atļaut! Par sevi! Parūpēties! Galvā doma – kāds egoisms un izšķērdība! Nē, noteikti, nē! Tā ir investīcija un ieguldījums tavas ģiemnes un tavā laimē.

Mamma laimīga – visi laimīgi!
Un, lai mamma būtu laimīga, viņai ir ļoti nepieciešams sajust apkārtējo rūpes. Pieņemt! Pieņemt! Lai pec tam atdotu! Un pēc tam atkal pieņemt!

Iemācies deliģēt daļu savu pienākumu citiem. Tici man, taisīt pašai sev pedikīru ir daudz mazāk patīkami, kā atnākt pie laba cilvēka, kurš gatavs parūpēties par tavām kājiņām, kamēr tu krēslā snaud.

Tev vajag atļauju? Nu, ko, ļauj es tev to izsniegšu!

Tev ir tiesības pieņemt no citiem rūpes par sevi! Visos iespējamajos veidos. No cilvēkiem, kuri tev ir patīkami. No šodienas līdz sava mūža beigām tev ir tādas tiesības. Vai Tu sev atļausi to?

Autors: Olga Vaļajeva

Tulkoja: Ginta FS

Saulīte

saulite

Klāt atkal 1. septembris. Saposu bērnus skolai un, nodomāju, ka mazajiem pipariem sākas atkal viens nopietns posms dzīvē, kas pietuvinās viņus Lielajai dzīvei, kurā šodien, mēs zinām, nav nemaz tik viegli. Katrs vecāks vēlas, lai viņa bērns būtu laimīgs, priecīgs, pašpietiekams. Kā atbilde manām domām, atnāca neliels raksts – uzdevums, tests, ko noteikti kopā ar savējiem izpildīsim. Iespējams, tas noderēs arī kādam no jums.

Šo vingrinājumu var uzskatīt par diagnosticējošu un koriģējošu, tas strādā uz to, lai palīdzētu bērnam pacelt viņa pašapziņu un pašvērtējumu. Bērna pašvērtējums veidojas, daļēji balstoties uz vērtējumu, ko viņš dzird no pieaugušajiem. Šie vērtējumi var būt kā pozitīvi: “Malacis”, “Gudrinieks”, “Tu man esi labestīgs un gudrs”, kā arī no negatīvajiem: “Sliņķis”, “Neklausīgais”, “Čīkstulis” u.t.t.

Vingrinājums “SAULĪTE” ļoti labi parāda to, cik ļoti bērna apziņā nostiprinājušies vieni vai citi priekšstati par sevi.

Un tā, tuvāk vingrinājuma būtībai. Lai to izpildītu, būs vajadzīga papīra lapa, krāsainie zīmuļi vai flomasteri..

Palūdziet bērnam uzzīmēt saulīti ar stariem. Nekādu citu prasību nav, bērns zīmē saulīti, kur vien vēlas, kādu vēlas.

Lai bērns nedaudz pastāsta par saulīti.

– Saulīte — kāda tā ir?
– Spoža, dzeltena, silta, laipna, priecīga….
– Un tagad iedomājies, ka saulīte esi Tu. Saulītei ir Tavs vārds.
Lai bērns uzraksta savu vārdu uz saulītes. Ja vēl neprot rakstīt, tad uzrakstiet to viņa vietā. Saulītei noteikti jābūt stariņiem. Ja to zīmējumā ir maz, piezīmējiet klāt vēl dažus 7-9.
– Tu uzskaitīji, kāda saulīte ir silta, mīļa, laba, spoža…. Tagad mēs kopā katram stariņam pierakstīsim kādas labas īpašības nosaukumu. Kāds tu esi?
Ne visi bērni atbildēs uzreiz. Palīdziet, pasakiet priekšā, piemēram: “Es uzskatu, ka tu esi labestīgs. Un vēl kāds?”

Katru bērna nosaukto īpašību pierakstiet uz stariņiem. Pacentieties, lai katrs stariņš būtu aprakstīts. Ļaujiet bērnam nedaudz pafantazēt, nedaudz palielīties. Neiebilstat pat tad, ja jums šķiet, ka kāda no nosauktajām īpašībām viņam nav raksturīga. Tā jūs izdzirdēsiet, ko jūsu bērns uzskata par saviem sasniegumiem.

“Es mazgāju traukus”, “Es savācu savas mantiņas”…. Pierakstiet visu, ko izdzirdēsiet. Iespējams, ka lietas, kas tiks pierakstītas, bieži tiek darītas ar skandālu. taču nevajag replikas: “Jā, to tu dari tikai tad, kad tev desmit reizes atgādina…”. Vingrinājumā “Saulīte”, mēs stradājam tikai ar pozitīvu un pozitīvā noskaņojumā.
Ļoti interesanta ir vecāku reakcija šī vingrinājuma izpildīšanas laikā, kad viņi redz, kā mainās viņu bērna noskaņojums (to apstiprina arī datordiagnostika) – mainās sākot ar drūmi-īgno, līdz saulaini-priecīgajam. Reiz vienā no nodarbībām 5 gadīgā Andreja mamma jautāja, vai drīkst mājās uzzīmēto saulīti pielīmēt pie sienas.

Protams, ka drīkst un pat vajag. Un vēl variet palūgt visiem, kuri bērnu pazīst, uzrakstīt savus labos vērtējumus par viņu uz stariņiem – visu to, par ko viņi vēlētos bērniņu uzslavēt. Bērns pats var piezīmēt stariņus, ja tie aptrūkstās.

Viens ļoti svarīgs noteikums. Lai kā jūs turpmāk dusmotos uz savu dēlu vai meitu, lai ko viņi arī būtu sadarījuši, nekad nepieminiet šo momentu, kad zīmējāt Saulīti.

Ticiet, viena nevainīga frāze, piemēram, “Tu taču esi saulīte, kāpēc tu tik slikti uzvedies?”, ir spējīga sagraut visu, ko labu ieguvāt, veicot šo vingrinājumu. Protams, stingrībai jābūt, bet sods nekādā gadījumā nedrīkst nosvītrot to, ka jūsu bērns ir Saulīte.

Un vēl viens “Saulītes” izpildījuma variants. To dara tad, kad Saulīti bērns ir uzzīmējis. Piedāvājiet viņam uzzīmēt Saulīti arī savai mammai, tētim, vecmāmiņai, māsiņai vai brālītim, jebkuram mīļam cilvēkam. Lai tā ir skaista dāvana dzimšanas dienā vai vienkārši: skaists pārsteigums.

Mēs visi gribam dzirdēt labus vārdus, bet vai paši tos protam pateikt? Tie bērniem jāiemāca, pašiem jāmācās un jāsaka. Lai šie vingrinājumi jums palīdz radīt brīnišķīgu atmosfēru jūsu ģimenē!

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS