No sākuma teiks: tev jāģērbjas savādāk

sieviete kalnos

Pēc tam teiks, ka tev jānotievē. Pēc tam – ka jākustās enerģiskāk un jābūt jautrākai! Optimistiskākai. Un nevajag žēloties. Jānomaina frizūra. Jāizlasa modīgā grāmata un jānoskatās filma pašizaugsmei. Bet, kad būsi notievējusi, nomainījusi frizūru, uzvilkusi citas drēbes un sāksi optimistiski smaidīt, tev pateiks, ka esi pārāk veca. Un, ko tad darīt?

Tā kāds vīrs pateica savai sievai, ar kuru laulībā bija nodzīvojuši divdesmit piecus gadus. Kad viņa modernā sporta kostīmā, ar smagu mugursomu uz muguras kopā ar viņu veica smagu pārgājienu. Visu kopdzīves laiku viņa bija tievējusi, svīdusi sporta zālē, trenējusi presi un mainījusi frizūras: tā, kā vīram patika. Skatījusies filmas – tās, kas viņam patika. Un lasījusi grāmatas, kuras viņš rekomendēja. Atvaļinājumā brauca ar laivām pa upēm, kāpa kalnos. Un vakaros pie ugunskura atgaiņājās no odiem, un ģitāras pavadījumā dziedāja bardu dziesmas. Vīram tā patika pavadīt atvaļinājumu.

Lūk, un sieva darīja visu tā, kā viņam patika. Ņēma vērā kritiku, centās. Un pēc tam viņš sadusmojās, ka viņa pārāk lēni kustās ar mugursomu plecos. Un pateica: tu esi pārāk veca!

Un, ko darīt ar tādu kritiku? Tas nav liekais svars un nav arī frizūra. Nav jauna filma par kosmisko apziņu, kas jānoskatās. Piecdesmit piecus gadus ārā neizmetīsi. Un kļūst parāk smagi stiept mugursomu un, dziesmas dziedot, pārvarēt kalnu pārejas…

Ceturtdaļu gadsimta cilvēks darīja visu tā, kā gribēja otrs – lai saglabātu laulību. Lai viņu mīlētu. Lai būtu sapratne. Bet pēc tam vīrs ātriem, platiem soļiem aizsoļoja tālu uz priekšu. Bet viņa sēdēja uz mugursomas un raudāja – viņa bija ļoti piekususi. Kā maziņš sirms rūķītis, sēdēja mežā un raudāja. Bez jebkāda optimisma. Tāpēc, ka bija nodzīvojusi ne tā, kā gribēja pati: mocīja sevi ar badošanos, svīda sporta zālēs, atvaļinājumos rāpoja pa kalniem un klīda taigā. Bet gribēja pavisam ko citu: klusus vakarus pie jūras, cept pīrādziņus, dažkārt aiziet uz kino, lai noskatītos kadu melodrāmu, nēsāt garus matus, dažkārt gulšņāt dīvānā ar grāmatu rokās, iet uz teātri – skaistā, garā kleitā…

Viņa nodzīvoja ne savu dzīvi. Viņa darīja visu tā, kā vīram patīk. Viņa baidījās viņu pazaudēt! Bet viņš viņu nosauca par vecu un pameta mežā – jo viņa, redz, velkas pārāk lēni?

Viņa mugursomu pameta mežā un devās uz staciju. Biļetei naudas pietika, arī labi. Brauca vilcienā, skatījās pa logu uz drūmo mežu, no kura brīnumainā kārtā bija tikusi ārā…
Viņa tika ārā. Bet kāda cita netika. Un vēl līdz šai dienai tievē, griež matus, atpūšas un ēd ne tā, kā vēlētos, bet tā, kā citiem vajag. Velti! Tāpēc, ka pēc tam tevi vienalga var pamest mežā vienu ar mugursomu; tāpēc, ka esi pārāk veca un lēni velc savu mugursomu….

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Par skaudību

by HUSSAM ELSAYED EISSA

Skaudība – tā ir salīdzināšana.

Mūs mācīja salīdzināt un ir iestrādājies nosacīts reflekss salīdzināt, vienmēr salīdzināt. Kādam ir labāk, kādam ir skaistāks ķermenis, kādam ir vairāk naudas, kāds ir simpātiskāks. Salīdziniet sevi, turpiniet salīdzināt ar katru pretimnācēju un jūsos modīsies milzu skaudība. Tā ir ieraduma salīdzināt neizbēgama blakne.

Kā tikko jūs pārstāsiet salīdzināt, skaudība pazudīs. Tad jūs vienkārši zināsiet, ka jūs esat jūs, un jūs neesat neviens cits un salīdzināt nebūs nekādas vajadzības.

Labi, ka jūs nesalīdzinājāt sevi ar kokiem, savādāk sajustu ļoti spēcīgu skaudību: kāpēc gan es neesmu zaļš? Un kāpēc radītājs ir bijis tik netaisnīgs un jums nav ziedu?

Vēl labāk, ka jūs sevi nesalīdzinājāt ar putniem, upēm, kalniem; tad gan jūs ciestu. Jūs salīdziniet sevi ar cilvēkiem, tāpēc, ka jums iemācīja salīdzināt sevi tikai ar cilvēkiem un tāpēc jūs sevi nesalīdziniet ar skaistajiem pāviem vai papagaiļiem…

Salīdzināšana ir ļoti mulķīga nodarbe, jo katrs cilvēks ir unikāls un nav neviena līdzīga. Kad šī sapratne jūsos nostiprinās un iesakņojās, skaudība pazūd. Un jums nav jābūt tādam kā citi. Radītājs rada tikai Oriģinālus: tas netic kopijām.

Kaimiņos notiek lielas lietas: zāle tur zaļāka, rozes – krāšņākas. Šķiet, ka visi tur laimīgi, visi – izņemot jūs. Jūs salīdziniet un to dara arī citi. Varbūt viņi domā, ka jūsu mauriņš arī ir zaļāks par viņējo? Vai arī jūsu sieva skaistāka par viņu sievu?

Un tieši šīs skaudības dēļ mēs paši radām savu elli un kļūstam nenovīdīgi.

Reiz kāds vecs fermeris vēroja, kādus briesmu darus nodara plūdi.
— Hiram! — kliedza viņam kaimiņš — Visas tavas cūkas ūdens aizskaloja upē!
— Un kas ar Tompsona cūkām? — jautāja fermeris.
— Arī Tompsona cūkas.
— Un Larsena?
— Arī!
— Fuu! — atviegloti uzelpoja fermeris. Tas viņu uzmundrināja. — Viss nemaz nav tik slikti, kā es domāju.

Ja visiem bēda, tas labi, ja visiem zaudējumi – tas mierina. Ja visi pārējie būtu laimīgi, tad gan būtu rūgti.

Bet kāpēc tieši doma par citiem ir pirmais, kas nāk prātā?

Ļaujiet man vēlreiz jums atgādināt: tas notiek tāpēc, ka neatļāvāt savai personīgajai sulai plūst, savai paša svētlaimei augt, neļāvāt sev pašam uzziedēt. Tieši tāpēc sajūtat iekšēju tukšumu un skatieties uz citiem, jo redziet tikai to, kas ārpusē…

Jūs ziniet, kas jums iekšā un redzat, kas otram – ārpusē: tas izsauc skaudību. Viņiem ir zināms, kas ārpusē jums un iekšā viņiem: tas, savkārt skaudību izsauc viņiem. Un neviens nezin, kas jums iekšā. Ja jums šķiet, ka jūsos ir “nekas”, ‘”niecība”, tad citi izskatās vēl skaistāki vēl priecīgāki – tas kaitina. Protams, viņu smaidi var būt viltoti, bet kā jūs uzzināsiet, kā ir patiesībā? Varbūt arī viņu sirdis tāpat smaida? Jūs taču ziniet, ka jūsu smaids ir viltots, tāpēc, ka jūsu sirds nesmaida; varbūt tā raud un elso?

Vai jūs labi pārzināt savu iekšējo pasauli?

Tikai jūs to varat zināt – neviens cits. Un jūs atkal ļoti labi redzat citu ārējo “fasādi”, kuru ļaudis padarījuši skaistu. Fasāde ir mānīga.

Ir kāds  sens  sufītu stāsts.

Kāds cilvēks bija ļoti nomocījies ar savām ciešanām. Katru dienu tas sauca Dievam:
— Kāpēc es? Visi šķiet tik ļoti laimīgi, kāpēc es viens ciešu?
Un reiz, esot dziļā izmisumā, viņš sāka lūgties:
— Dievs, vai vari man atdot kāda cita cilvēka ciešanas, es esmu gatavs tās pieņemt, tikai atņem man manējās, es vairs neesmu spējīgs tās nest.
Tajā naktī viņam rādījās burvīgs sapnis — skaists un ļoti zīmīgs. Viņš sapņoja, ka no debesīm parādījās Dievs un paziņoja cilvēkiem”Nesiet visas savas ciešanas Dievnamā!” Katrs ir noguris no savām ciešanām un katrs laiku pa laikam lūdza Dievu: «Es esmu gatavs uzņemties kāda cita ciešanas, tikai paņem manējās, tās ir pārlieku smagas un neciešamas.”
Un tāpēc visi savāca savas ciešanas maisos un nāca uz baznīcu un visi izskatījās ļoti laimīgi: viņu diena bija pienākusi un lūgšanas uzklausītas. Un arī šis cilvēks steidzās uz baznīcu.
Un tad Dievs teica:
— Salieciet savus maisus pie sienas. Tagad jūs varat izvēlēties jebkuru maisu un paņemt to sev.
Un, lūk, kas bija pats brīnumainākais: cilvēks, kurš vienmēr lūdza Dievu, metās pie sava maisa, kamēr to nav izvēlējies kāds cits un arī pārējie darīja tāpat – ķēra katrs savu maisu un katrs bija laimīgs izvēlēties to atkal. Kas tad notika? Pirmo reizi cilvēki ieraiudzīja svešas nelaimes, svešas ciešanas – svešie maisi bija pat lielāki par savējiem!
Un otra problēma bija tajā, ka katrs no viņiem bija pieradis pie savām ciešanām. Bet tagad izvēlēties vēl kādas citas – svešas!!!! Kas zin, ko ieraudzīs tajā svešajā maisā? Tajā brīdī savējās šķiet tik tuvas un mīļas.. Vai ir vērts izvēlēties nezināmo?

Un tā visi laimīgi devās katrs uz savām mājām, ar saviem maisiem rokās. Nekas neizmainījās – tās pašas ciešanas, taču atpakaļceļā visi bija laimīgi, smējās un priecājās, ka varēja dabūt atpaakļ savu maisu.
Un no rīta cilvēks pamodās un vērsās pie Dieva:
— Paldies Tev Dievs par sapni, es vairs to Tev nelūgšu. Viss, ko esi man devis, man ir labi, pilnīgi noteikti labi, ja reiz Tu man to esi devis.

Jūs pastāvīgi ciešat no savas skaudības; jūs kļūstat nenovīdīgi pret citiem. Tā jūs kļūstiet neīsti, sākat tēlot tos, kas jūs neesat. Jūs sākat tēlot tos, kas jūs neesat, kas nevarat būt, jo būt tādiem jums ir nedabīgi. Cenšoties līdzināties kādam, sacenšoties ar kādu jūs meklējat sevī kaut ko tādu, kas jūsos nemaz nav, bet ir citos un tad nākas to aizvietot ar lētu atdarinājumu.

Pārstājiet atdarināt citus un pārstājiet salīdzināt un tad skaudība pazudīs – pazudīs nenovīdība, pazudīs neīstums. Taču tas notiks tikai tad, kad jūs sāksiet audzēt savus iekšējos dārgumus; cita ceļa nav.

Audzējiet, kļūstiet arvien patiesākas, īstākas individualitātes. Mīliet sevi, cieniet sevi tādus, kādi esat, kādus jūs radījis Dievs un tad debesu vārti jums atvērsies. Tie vienmēr ir bijuši atvērti vien jūs uz tiem ne tā skatījāties.

Autors: © OŠO
Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS