Par Mīlestību un bērnudārziem

dI2WT_MxSWc

Es ne uzreiz izlēmu rakstīt par šo tēmu, jo saprotu, cik ļoti mūsdienu cilvēku galvās ir iesakņojušies stereotipi šajā jautājumā. Šī pasaka par bērnu socializāciju sabiedriskajās iestādēs ir tik ļoti nodrillēta plate, ka ar faktu palīdzību esmu piekususi apgāzt šo tēzi, taču nevarēju mierīgi paiet garām histērijai attiecībā uz aicinājumu saglabāt un pavairot bērnudārzus. Es nerunāšu par to, kas jadara valstij, jo esmu speciālists pavisam cita jomā, vienkārši vēlos vēlreiz atgādināt divas mazas tēzes, pirms rakstīt to, ko vēlējos.

Pirmais. Iedvesmot pašas Vīru apzināties savu atbildību par ģimeni un finansiāli to nodrošināt, palīdzēt viņam formēt pārpilnības redzējumu ir daudz vienkāršāk, kā uz to pašu iedvesmot valsti vai ierēdņus.
Kāpēc sievietēm to ir tik grūti izdarīt? Tāpēc, ka viņām to nemācīja ne bērnudārzos, ne skolās. Viņa zin daudz ko, taču nezin, kā veidot attiecības ar cilvēkiem. No turienes tad arī tik naidpilnas sejas mātēm, kuras tiek intervētas. Bērns uz rokām un māte pilnā kaklā kliedz uz apkārtējiem cilvēkiem (viena tāda reportāža pamudināja mani uzrakstīt šo rakstu. Tajā kāda māte dziļi un no sirds aizsargāja bērnu tiesības uz bērnudārziem, bet ne bērnu tiesības “uz mammu”…). Ko no šīs scēnas savai dzīvei paņems viņas bērns?

Otrais. Darbs un nauda ģimenē nekādā veidā nav saistīti viens ar otru. Ja tu izpildi savu sūtību, tātad esi sapratis, kāpēc dzīvo, un tad mājās vienmēr būs nauda, ja, nē, tad tu un tava ģimene visi rausieties melnās miesās, bet jēgas nebūs nekādas.

Naudu, kas Sievietei pienākas no dabas, vienmēr mājās atnesīs Vīrietis, ja tu viņam uzticēsies. Un, ja uzticēsies Dievam. Bet uzticēties Dievam var tikai garīgas personības, nevis reliģiozas. Tās ir divas absolūti atšķirīgas cilvēku kategorijas. Pirmie pateicas Dievam, otrie kaut ko visu laiku Viņam prasa.
Ja tu sevi pozicionē kā ticīgu cilvēku, tad uzticēšanās Dievam būs tavā apziņā tik ļoti spēcīga, ka tev nekad nebūs baiļu palikt bez maizes rieciena un nebūs šizoidālu noslieču biedēt bērnu ar dzīvi.

Tā, tagad pāriešu pie jautājuma par Mātēm.
Mēs jau noskaidrojām, ka bailes no trūkuma ir tikai bailes. Vai tās piespiež mātem iet stradāt un atstāt savus bērnus citām sievietēm (es vispar nevēlos runāt par beznosacījumu mīlestības kvalifikāciju bērnudārzu pedagogiem). Taču ir tik daudz mammu, kuras finansiāli ir labi nodrošinātas un tomēr atdod savus bērnus bērnudārzos un pieprasa to skaita palielināšanu. Tātad jautājums vispār nav par naudu? Ne arī par ekonomiku? Bet, kur tad ir atbilde? Ģimenē! Vienmēr atbilde ir Ģimenē. Tad kādi ir patiesie iemesli, kāpēc mammas atdod savus bērnus bērnudārzos?

✔ Sieviete tiešām uzskata, ka bērnudārzā viņas bērnam kaut ko iemācīs labāk, kā var iemācīt viņa pati. Viņai neviens nav mācījis, kā nodarboties ar bērnu, kā viņu attīstīt, kā atšķiras zēnu un meiteņu audzināšana. Un rezultātā viņai rodas ilūzija, ka viņa uz to nav spējīga, bet kāda tante bērnudārzā to ir gatava labprātīgi un ar prieku izdarīt! Man jūs jāapbēdina. Nav gatava. Mācību iestādēs audzē priekšmetu pasniedzējus – cilvēkus, kuri māca zināšanu nodošanas metodikas, taču ne jau audzināt jūsu bērnu. Zināšanas bez garīguma jau tika pielietotas praksē – tās bija briesmīgākas lappuses cilvēces vēsturē, kad cilvēki ar augstāko izglītību veica eksperimentus ar citiem cilvēkiem koncentrācijas nometnēs. Garīgs cilvēks uz kaut ko tādu nav spējīgs. Bet cilvēks bez garīguma, bet ar zināšanu bagāžu – vienkārši.

❤ Jūs esat mammas! Tas nozīmē VISAUGSTĀKĀS KLASES PROFESIONĀĻI. Ja Dievs jums uzdāvinājis tādu neticamu laimi kļūt mātei, tātad dos arī visas iespējas palīdzēt savam bērnam būt par Cilvēku. Šodien interneta dzīlēs mēs varam izlasīt miljoniem rakstu par to, kā rotaļāties ar bērnu, kā viņu attīstīt, bet, pats galvenais, kā bez nosacījumiem mīlēt savu bērnu. Bet tam vajadzīgs vispirms pašai piepildīties ar mīlestību.

✔ Sieviete ir iztukšota. Tikai ar Mīlestību piepildīta Sieviete ir spējīga Mīlestību dot bez nosacījumiem, vienkārši tā, kā vienā ļoti labā multfilmā. Bet “tukšs” cilvēks jau ir noguris pēc pirmā bērna piedzimšanas. Viņš savai mammai ir reāli smaga nasta. Emocionali, fiziski, garīgi. Viņa nezin, kā veidot attiecības ar vīru, radiniekiem, un te – vēl bērns. Bet no kā tad atbrīvojas, kad ģimenē ir grūtības? No paša vājakā. Šajā gadījumā – no bērna.

❤ Tāpec es pastāvīgi jaunajām meitenēm, kurām vēl nav ģimeņu, saku – iemācieties būt laimīgas tāpēc vien, ka esat piedzimušas, nevis gaidīt, kad šo laimi jums kāds atnesīs – vecāki, vīrs, radinieki, bērns. Apgūstiet pašcieņu. Tās šodienas meitenēm ir tik maz. Mani ļoti sarūgtina tas, ko redzu. Attiecības, kuras veido meitenes līdz ģimenes radīšanai – vairums no tām nolemtas šķiršanai nākotnē. Diemžēl, to es redzu jau tagad… Tātad – atkal būs pamesti bērni un atkal viņiem veidosies deficīts pasaules redzējums. Lai tas nenotiktu, sāciet jau tagad pašu galveno savas dzīves darbu, kurš saucas “Mīlēt bez nosacījumiem un pirmkārt, iemācīties mīlēt un cienīt sevi!” 

✔ Sieviete vienkārši NE zin (vai negrib zināt), NE redz (vai negrib redzēt) citus piemērus dzīvē. Viņa ir izaugusi tapat kā viņas vecāki, vecmāmiņas, vectētiņi, tie, kuru laikā tika radīti bērnudārzi – ar vienu vienīgu mērķi – atņemt bērnam saikni ar vecākiem, lai viņš pilnībā savu dzīvi veltītu valstij. Cilvēki pazaudēja saikni ar savu dzimtu, ar savām saknēm. Viņi neredz savas mātes, tēvus, viņi kaut kur skrien uz melīgiem mērķiem, rezultātā – uz kapiem, un pat nesaprot, kāpēc un kur skrien. Viņiem pateica: skrien uz pensiju, un viņi noticēja. Bet, lai kaut vai vēlreiz parbaudītu – tas nozīmē pielikt pūles darbā ar sevi. Bet kurš gan to grib? Tās pūles pielikt? Ļoti maz cilvēku. Labāk aiziet uz izaugsmes treniņu, lai iemācītos manipulēt ar cilvēkiem, bet pašam attīstīties – Dievs pasarg!
Ko darīt?

❤ Meklēt literatūrā, filmās, dzīvē citus patiesas laimes un mīlestības piemērus. Atrodiet laimīgu mammu un viņu bērnu stāstus, lai viņu dzīve kļūst par jūsu orientieri, nevis tantes, kura māca tevi dzīvot, bet pati jau divdesmit gadus nekomunicē ar saviem bērniem, jo viņi vienkārši no viņas ir aizmukuši.

✔ Sieviete dzīvo iluzorā stereotipu pasaulē, kur visiem obligāti jāiet caur bērnudārziem, skolām ut.t. tālākai socializācijai. Vienkārši atbildiet uz vienu jautājumu, ja bērnudārzs un skola dod 100% socializācijas zināšanu (bet socializācija ir prasme komunicēt vienam ar otru), tad kāpēc mēs to daudzu gadu garumā neesam iemācījušies? Kāpēc daudzās postpadomju valstīs ir vairāk kā 70% šķirtu laulību un savu bērnu pamesti veci vecāki, tik daudz noziedznieku, dažādu sadzīves slepkavību un narkomānija? Tāpec, ka sievietes strādā, lai maksātu nodokļus par kuriem uzturēt cietumus, narkoloģiskās klīnikas, slimnīcas utt., tā vietā, lai savās mājās radītu mīlestības pilnu atmosfēru, labklājību un līdz ar to dāvātu saviem berniem laimīgu nākotni ĀRPUS augstāk minētajām iestadēm.
Ko darīt?

❤ Saprast vienkāršu patiesību. Tikai tu pats esi spējīgs savam bērnam uzdāvināt pašu vertīgāko. Nav labākas mammas pasaulē. Nav tēvu aizvietotāju. Ja tu neesi kvalificēts vecāks – bērnam nav iespēju iziet no šīs dzīves skolas bez iekšējiem un ārejiem zaudējumiem. Meklējiet variantus. Tie ir. Jūs vienkārši neesat to darījuši. Ja man tas izdevās, kad es viena audzināju bērnu, jums arī izdosies.

Ko var izdarīt Vīrietis, lai Sieviete ar mīlestību MĀJĀS izaudzinātu savus bērnus?

Uzņemties atbildību par savu Ģimeni. Pa īstam. Saprast, ka par šo Sievieti un šiem Bērniem tu esi atbildīgs Dieva priekšā.

Aizsargāt Sievieti. Jebkurā situācijā – Tu esi spēcīgāks. Kaut vai tikai tāpēc, ka Tu esi Vīrietis. Tu esi spējīgs izturēt viņas garastāvokļa maiņas, viņas histērijas, iedzimto nepārliecinātību par sevi un mīlestības trūkumu. Tu esi stiprs. Lūdzies un tu satiksi savu skolotāju, kas palīdzēs grūtības pārvarēt ar viedumu.

Dod viņai pamatu. Atkārto katru dienu viņai to, ka tu viņu mīli, un novērtē katru sekundi, kuru viņa iegulda ģimenē!

Dāvini viņai dāvanas. Jebkuras. Mazas vai lielas – nav svarīgi. Viņai galvenais ir tava uzmanība, atbalsts un sapratne, ka tu viņu mīli un novērtē. Jo vairāk tu “ieguldīsies” savā Sievietē, jo vairāk resursu tev dos Dievs.

Kļūsti par ģimenes LIKUMU! Dari visu, ko māci saviem bērniem!

Formē ģimenes telpu. Pārstāj gandēt savu ķermeni un Dvēseli! Uziacini savās mājās tikai labestīgus un gaišus ļaudis, kuri veicinās gan tavu, gan tavu bērnu un sievas attīstību.

Neļauj savai sievai visu laiku tevi apkalpot. Viņa ģimenē jau tā ļoti daudz dara. Uzdāvini viņai “māmiņdienu” kaut reizi nedēļā, bet pats nodarbojies ar bērniem.  Redzēsi, CIK PATEICĪGA viņa būs.

Saproti, tu esi tuvāk Dievam kā viņa. Palīdzi viņai. Kļūsti par gaismu, kas rādīs ceļu.

Apzinies, ka visu naudu, ko liktens ir lēmis tavai Sievai, mājās atnesīsi Tu, ja viņa būs laimīga ar tevi. Taču, lai tas notiktu, viņai jāiemācās būt laimīgai pašai par sevi! Palīdzi viņai. Palasi grāmatas, kurās ir uzrakstīts, kā to darīt.

Tici man, viss, ko tu dari, ir tavs ieguldījums nākotnē. Tavā. Un Tavas Ģimenes. Paskaties apkārt. KO tu dari un KĀ dari. Ekoloģiski, atbilstoši Dieva likumiem? Vai Tu esi piemērs savam dēlam un aizsargs savai meitai? Kas tu esi un kāds ir tavs mērķis dzīvē? Ja Tu iegūsi savas dzīves jēgu, tava ģimene būs laimīga! Atrodi savu sūtību! Savu Misiju!
Man ļoti daudz ko vēl gribētos pateikt… Sievietes pensijas gados man stāstīja par to, ka visvairāk nožēlo to, ka atdevušas savus bērnus bērnudārzos, pat tad, kad nebija tādas vajadzības. Viņas sevi vaino par to. Taču, ko vairs tur. Nevar atgriezties un visu pārspēlēt. Nevar uzdāvināt bērnam to, kas netika uzdāvināts.

Tāpēc “Mīliet savus bērnus, uzticieties Dievam un būs jums laime un harmonija” Visas izmaiņas pasaulē sākas ar tevi, tā saka gudrie. Ir laiks. Bērni mūs mīl bez nosacījumiem, pienācis laiks mums iemācīties arī viņus mīlēt bez nosacījumiem.
Apzinātu visiem mums dzīvi.
Mīliet un esiet mīlēti!
Nataļja Kovaļova
Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Ticība sev

ticība1

Kā attīstīt ticību sev?

Pati briesmīgākā neticība ir neticība sev.
Tomass Kārleils

Kā tu domā, kas ir veiksmes pamats ikvienā lietā?
Varbūt profesionālas zināšanas, pieredze, augsts intelekts vai arī, kā šodien pieņemts teikt, “spēcīga enerģētika”? Nekā tamlīdzīga!

Veiksmes pamats ikvienā sfērā ir īpašs ticības veids: TICĪBA SEV – ticība savām spējām.

Visu kristiešu svētajā grāmatā Evanģēlijā ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamību ticēt un par ticības pretmetu – šaubām…

Sena tibetiešu gudrība vēsta: “Šaubas ir vienlīdzīgas nodevībai”. Cilvēks, kurš šaubās par sevi, nodod sevi. Senie ļoti labi pārzināja šīs patiesības. Vēl 50 gadus līdz Kristus dzimšanai, Romas dzejnieks Vergīlijs rakstīja: “Viņi var tāpēc, ka ir pārliecināti par to.”

Tie, kuri sasnieguši augstas virsotnes, ļoti labi zin, cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem. Lūk, tikai daži viedi izteicieni:
“Talants ir ticība sev. Savam spēkam” Maksims Gorkijs
“Ja netici sev, tu nevari būt ģēnijs” Onorē de Balzaks
“Ticība sev ir brīnišķīga, jo tā ir pazīme tam, ka cilvēks apzinās savas spējas” Tomass Gibss

Kāds pazīstams krievu uzņēmējs uz žurnālista jautājumu par to, kas ir viņa veiksmes noslēpums, pajokoja: “Akla pārliecība par sevi, idiotisks optimisms un pilnīgs kurlums pret veselo saprātu”

Pašpārliecinātība

Šim vārdam daudzu cilvēku apziņā ir ārkārtīgi negatīva nokrāsa, pateicoties audzināšanai. Pašpārliecinātība ir ticība pašam sev. Un nevajag spēlēties ar šī vārda  jēgu, ar to, ka pašpārliecinātība ir slikta, bet ticība sev – laba”. Tas ir viens un tas pats. Man ļoti patīk sekojošs formulējums:

“Ticība sev ir cilvēka pārliecība par to, ka viņam viss izdosies”

No kurienes gan aug kājas mūsu šaubām par sevi, par savām spējām šajā dzīvē kaut ko sasniegt saviem spēkiem?

Psihologi zin – no bērnības. No nepareizas pieejas bernu audzināšanai.

Atceries, cik daudz pūļu pielikuši vecāki un skolotāji, lai bērns domātu pēc tiem pašiem šabloniem, kādi pieņemti sabiedrībā, kā domā paši skolotāji un vecāki, lai bērns justos vājš, neizlēmīgs salīdzinājumā ar tiem pašiem. Kādus tik smalkus līdzekļus ticības sev sagraušanai ir izdomājusi mūsdienu audzināšanas sistēma.

Atceries bērnību, vai tu bieži dzirdēji līdzīgas šīm frāzes?
“Izaugsi, sapratīsi!”
“Ola vistu nemāca!”
“Par agru tev spriest!”
“Dari, ko tev liek un daudz nerunā!”
“Nodzīvo līdz maniem gadiem, tad sapratīsi!”
“Atbildi, kā rakstīts grāmatā un netēlo gudro!” u.t.t.

Vēl briesmīgāki ir apvainojošie vārdi, ar kuriem daži vecāki un skolotāji “apbalvo” savus audzināmos: muļķis, sliņķis, lūzeris, idiots u.t.t.

Psihologi zin, ka bērns zemapziņā ļoti tic gan vecākiem, gan skolotājiem. Un tad, kad tie viņu nosauc par muļķi vai idotu, tas darbojas gluži kā hipnozes laikā iekodēta doma. Šādas frāzes arī ir suģestija un kodēšana.

Salīdzini: “Tev viss izdosies!” un “Nepraša!”

Pirmā frāze nostiprina ticību sev, otrā to pilnībā noārda. Par laimi bērns nekad netic 100% tam, ka viņš tiešām ir muļķis, sliņķis, lūzeris u.t.t., taču, par nelaimi, tomēr tam tic, lai arī neapzināti, jo tā teica tētis, vecmāmiņa, skolotāja. Viss! Ticība sev ir salauzta. Viņš sāk šaubīties par savām spējām.

“Šaubas ir līdzīgas nodevībai” – viņš apgūst sistemātisku paša sevis nodošanas pieredzi: savu spēju nodošanas (to, ko viņā ielicis Dievs, Daba). Un bērniem tiek iestāstīts, ka būt pašpārliecinātam ir slikti.

Kāpēc viņi tā dara?

Tikai tāpēc, ka pašpārliecināts bērns iedveš viņiem bailes par to, ka viņi vairs to nespēs kontrolēt. Jo pašpārliecinātam bērnam ir savs “bezkaunīgs” viedoklis par lietām un notikumiem.

Un, ja viņam ir savs viedoklis, tad, laikam ejot, viņš varētu kļūt veiksmīgāks par saviem audzinātājiem, pāraugt tos – tas būtu sitiens viņu pašu pašapziņai.

Un tādēļ, lai bērns būtu vadāms, tiek apspiesta viņa pašpārliecinatība, viņa ticība tam, ka viņš pats kaut ko spēj. Tāda ir vadāmības cena.

Vairums cilvēku ir daudz spēcīgāki, kā paši domā. Tikai dažkārt viņi aizmirst tam noticēt.

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – aizmirsti visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši pasmaidi, domās pasaki “paldies” visiem, kas tev to iedvesa, vēlreiz labestīgi uzsmaidi sev un dzen projām šīs destruktīvās domas un apsolies “es vairs tur neatgriezīšos!”

“Dzīve ir vienkārša padarīšana. Ja tev iet grūti, tātad kaut ko tu dari nepareizi” (Ļitvaks)

Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni paviza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels” Patiesībā šajā pasaulē ir parāk daudz cilvēku, kuri ir gatavi tevi upurēt

Galvenais, labi ielāgo domu: “Ja tu pats sevi nevērtē pietiekami augstu, pasaule tev nepiedāvās ne par kapeiku vairāk”

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

 

Oho, atkal francūzietes!

gimene7

9 franču strādājošo mammu principi!!!

Visi, kam ir bērni, sapņo par to, lai tie gulētu naktīs, nerīkotu histērijas tad, kad viņiem saka “nē”, pieklājīgi uzvestos sabiedrībā, ar apetīti ēstu ēdienu, ko viņiem dodam. Un, protams, būtu labi, ja visu to darītu patstāvīgi, nevis mammas stingrajā vadībā. Tāpēc, ka mammai laiks doties uz darbu, vai arī viņa jau strādā, vai arī nekad nav pametusi savu darbu.

Amerikāņu rakstniece Pamela Drukermane savā bestsellerā “Franču bērni nespļaudās par ēdienu” ļoti pamatoti ir pierādījusi to, ka franču bērnu audzināšanas metodes lieliski palīdz tikt galā ar lielāko daļu mūsdienu vecāku murgu. Viņa noformulēja 9 svarīgākos francūžu bērnu audzināšanas principus – tieši strādājošajām mammām.

1. noteikums: ideālu mammu nav

Strādājoša mamma vienmēr cenšas aptvert neaptveramo: būt ideāla mamma un vienlaicīgi, veidot veiksmīgu karjeru. Faktiski viņa strādā divās maiņās — ofisā un mājās. Droši vien visām strādājošajām mammām šīs sajūtas ir labi pazīstamas.

Tad, lūk,francūzietēm ir teiciens: “Ideālu mammu nav.” Un nav nekādas vajadzības būt ideālai. Un tā ir svarīgākā un pati galvenā ideja.

Un vēl, neuztveriet bērna bērnību kā maratona startu, kura finišs — bērna iestāšanās universitātē. Arī francūži pilnīgi noteikti vēlas, lai viņu bērni būtu veiksmīgi, taču viņi necenšas vakaros pēc darba piespiest bērnu tūkstošjūdžu soļiem veikt dabīgos attīstības etapus. Piemēram: nemāca lasīt un rakstīt līdz sešu gadu vecumam. Franču mammas uzskata, ka daudz svarīgāk līdz skolai ieaudzināt bērnā tādas prasmes kā: uzmanības koncentrēšana, komunikācija un paškontrole. Pirmkārt, tas neprasa speciāli tam veltītu laiku, bet ir neatņemama audzināšanas sastāvdaļa. Otrkārt: tieši šīs spējas, un ne varēšana trīs gados skaitīt līdz 100 un atpakaļ, izveido pamatīgu bāzi tam, lai bērns būtu veiksmīgs mācībās.

2. noteikums: jums vienmēr jābūt savam ienākumu avotam

Amerikā ir pieņemts ticēt burvju pasakai par brīnišķīgu laulību kā sinonīmu mierīgai, bezrūpīgai dzīvei. Galvenais — veiksmīgi apprecēties un iegūt sev vīru ar stabiliem ienākumiem un tad jau var arī nestrādāt. Francijā tā nav.

Franču mammas ir pārliecinātas, ka sievietēm noteikti ir vajadzīgs savs ienākumu avots. Pat tad, ja viņu laulība ir veiksmīga un vīrs pelna lielu un labu naudu. Ir ļoti svarīgi, lai viņai būtu profesija, darbs un jebkurš stabils ienākumu avots. Savai drošībai. Un viņas uzskata, ka tas ir ļoti svarīgi tieši bērna dēļ.

Francūzietes ļoti ātri pēc dzemdībām dodas darbā, jo viņām skaidri ir jāzin, ka arī tad, ja kas notiks un nāksies bērnu audzināt vienai, viņai būs ienākumi. Šī nostāja ir gluži pragmatiska un taja nav ne pilītes franču romantikas, toties tā ļoti palīdz dzīvot.

3. noteikums: nedrīkst veltīt savu dzīvi tikai bērnam

Mātes rūpes pār bērniem ir lieliska ilustrācija bezgalības principam. Mēs vienmēr centīsimies viņiem palīdzēt. Tas ir tāds labprātīgs, mūžīgs upuris.

Taču franču kultūras pamatā ir ļoti svarīga ideja: jebkuram cilvēkam (īpaši vecākiem) ir vajadzīgs laiks un telpa, kas pieder pašiem.

Pie kam, tas tiek izdalīts ne balstoties uz principu: “kas paliek pāri” un ne: ja es izdarīšu bērniem to un to, tad viņi man un tad varbūt es vēlāk atļaušos sev…. Vai arī: tikai tad, kad es bērnam izdarīšu visu iespējamo, tad es atļaušos sev… Nē, nekadā gadījumā!

Lai ģimenē uzturētu līdzsvaru, ir ļoti svarīgi, lai kāda daļa dzīves būtu tikai jūsējā. Tas var būt darbs, kaut gan – nav obligāti. Tā var būt jebkura jūu aizraušanās, hobijs, tikšanas ar draugiem — vienalga kas, kaut vai orhideju audzēšana. Francūži ir pārliecināti, ka, ja jūs visu savu laiku veltāt bērniem, ja jūsu pasaule griežas tikai ap viņu, tas ir ļoti bīstami pirmkārt pašam bērnam. 

4. noteikums: laiku pa laikam attālinoties no bērna jūs kļūstat arvien labāka māte

Ja bērns pieradīs, ka jūs vienmēr esat viņam blakus, un visu laiku esat iesaistīta it visās viņa darbībās, katru sekundi esat ar viņu, viņš neiemācīsies būt patstāvīgs. Vēl vairāk – viņš neiemācīsies būt uzmanīgs pret citiem cilvēkiem, neiemācīsies ievērot viņu vajadzības, neiemācīsies līdzpārdzīvot.

Ikviena francūiete intuitīvi jūt: laiku pa laikam nedaudz attālinoties no bērna, viņa tam dara tikai labu.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka tā nav kaut kāda radikāla pozīcija. Jūs nepiesauc momentā pamest bērnu, aizbraukt uz trīs nedēļām uz spa-kūrortu, nodarboties tikai ar sevi un nedomāt par bērnu. Runa ir par to, ka mierīgi pieņemt domu, ka tad, ja jūs visu savu laiku pavadat ar kādu cilvēku — nav svarīgi, cik ļoti jūs viens otru dievinat, — jūs vienalga agri vai vēlu sāksiet viens otru kaitināt. Un tas nav attiecināms tikai uz mammu, bet arī uz bērnu.

5. noteikums: aizmirstiet par vainas apziņu

Nav nekādas jēgas tam, ka nemitīgi izjūtat vainas apziņu sava bērna priekšā – par to, ka stradājat un neveltat viņam pietiekami daudz laika. Tās ir destruktīvas sajūtas, kas vienalga neko nemainīs. Jums vienalga neatradīsies lieks laiks, ko pavadīt kopā ar bērnu.Galvenais, ko varat darīt – būt pa īstam kopā ar savu bērnu brīvajā laikā – ne vienkārši būt blakus pastaigā, runājot pa telefonu ar draudzeni, bet – būt kopā.

Kad esat darbā, nav nekādas vajadzības visu laiku uztraukties par bērnu. Jūs taču neesat tikai māte, bet arī kolēģe, draudzene, sieva. Vienīgais, ko patiešām esat parādā savam bērnam – būt mierīgai, būt šeit un tagad brīžos, kad esat kopā.

Un vēl, audziniet savos bērnos pacietību, nav vērts domāt, ka tā ir iedzimta īpašība. Francūži pacietību uztver kā muskuli, kuru vajag trenēt, pie kam jau no agra vecuma. Neleciet no galda, ja jūs strādājat,  bet bērns prasa paskatīties, kādu mājiņu no klucīšiem viņš uzcēlis. Maigi paskaidrojiet mazulim, ko jūs darāt un palūdziet nedaudz uzgaidīt. Sākumā viņš varēs nogaidīt dažas sekundes, vēlāk – jau minūtes. Viņš iemācīsies izklaidēt sevi pats un rotaļāties patstāvīgi un pats tiks galā ar savu vilšanos, ka viss nenotiek tā kā viņam gribās un uzreiz.

Šī mācība bērnam ir ļoti svarīga, tā uzskata francūži, jo tikai tā bērns uzzinās, ka viņš nav Visuma centrs un iemācīsies pieaugt.

6. noteikums: nekļūstiet par “mammu – taksi”

Šis noteikums tieši saistīts ar iepriekšējo. Necentieties savu “nebūšanu” klāt savam bērnam aizstāt ar ārkārtīgi lielu daudzumu dažādiem pulciņiem un izklaidēm.

Parīzietes, kad izvēlās ārpusskolas pulciņus saviem bērniem, vienmēr izvērtē, kā tie iespaidos viņu personīgās dzīves kvalitāti!!!!!!!!!!!!!!

Mammu, kura visu dienu vadā savu bērnu no viena pulciņa uz otru, Francijā nekad nenosauks par pašaizliedzīgu. Vēl jo vairāk, ja to darot viņa kaitē savam darbam. Par tadu mamu teiks, ka viņa pilnīgi ir zaudējusi līdzsvara sajūtu. Un arī bērniem šāda veida upurēšanās nav vajadzīga. Protams, bērnam ir ļoti svarīgi iet uz baseinu vai uz mūzikas nodarbībām, vai sportu, taču pilnīgi noteikti ir jāatstāj laiks, ko bērni pavada patstāvīgi savās mājās. Lieka psiholoģiska un fiziska slodze par labu nenāk.

7. noteikums: vecāku attiecībās ir daļa, kurā bērns nepiedalās

Nekad neaizmirstiet, ka ģimenes pamatā ir laulātais pāris.

Vienmēr atrodiet laiku lai pabūtu divatā ar vīru.

Francijā visa vecāku teritorija bērnam pieder tikai pirmos trīs mēnešus. Pēc prezidenta laika analoģijas šis periods saucās “pirmās simts dienas”. Šajā laikā bērns var gulēt vecaku istabā vai pat vecāku gultā. Taču pēc tam, bērnu pieradina gulēt savā gultiņā un savā istabā.

Jūsu guļamistabai jābūt tai vietai, kurā esat divatā un kas pieder tikai jums. Bērni nedrīkst traucēt vecākus, kad vien viņiem iegribās. Bērnam skaidri jāzin — vecākiem ir daļa dzīves, kurā viņš nepiedalās.

8. noteikums: vakars — pieaugušo laiks, viena brīvdiena nedēļā — jūsu «medus brīvdiena»

Vairums franču vecāku izbrīvē sev vienu brīvdienu mēnesī, kad laiks ir tikai diviem vien. Tad tiek atlikti visi darbi, bērni aizsūtīti pie vecākiem vai ar auklītēm. Ne darbs, ne bērni šajās brīvdienās nepiedalās. Vārtieties pa gultu, atpūšaties laukos, brokastojiet ilgi un mierīgi, skatieties kino, dariet visu, ko citās dienās nevarat izdarīt. Un galvenais šajā sakarā neizjūtiet vainas apziņu un sirdsapziņas pārmetumus. Tas ir pilnīgi normāls mīlošu vecāku laika pavadīšanas veids.

Pārēja laikā franču vecāki ļoti stingri skatās, lai bērni laikā ietu gulēt. Pēc vakara pasaciņas vai šūpļa dziesmas vienā un tajā pašā laikā bērnam jābūt gultā. «Pieaugušo laiks» — tā ir cilvēka bāzes nepieciešamība un vecāku tiesības, ja tā vēlaties.

Francūži uzskata, ka laimīgas ģimenes pamats ir laimīgi un mīloši vecaki.

No sirds to paskaidrojiet saviem bērniem un viņi to sapratīs un pieņems.

9. noteikums: jūs esat boss

Iespējams, tas ir pats grūtākais no noteikumiem.

Apzināties un pieņemt to, ka jūs esat boss. Ne – diktators, bet boss.

Tas ir atšķirīgi. Jūs bērniem dodat pietiekami daudz brīvības, tur, kur tas ir iespējams, jūs rēķinaties ar viņu viedokli un vēlmēm, bet lēmumus pieņemat jūs. Atcerieties par to! Jūsu ģimenes piramīdas virsotnē esat tieši jūs. Ne bērni, ne aukles ne jūsu vecāki.

Protams, tas nav viegli, bet bērni labāk attīstās tieši skaidri noteiktās robežās. Viņi jūtas daudz mierīgāki un līdzsvarotāki un drošāki, kad pie kuģa stūres ir pieaugušie. Iemācieties atslēgas momentos pateikt skaidru “nē”. iemācieties stingri pateikt bērniem to, ko jūs tagad darīsiet. Un uzreiz sapratīsiet, kad jums tas izdosies – jūs momentā sajutīsieties kā boss.

http://lady.tut.by

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Es ļoti priecājos, ka atradu šo rakstu, jo vēl vakar vakarā, pēc nēsāšanās ar bērniem pa treniņiem un dejām, sapratu to, ka kaut kas nav kārtībā. Pēc tam, runājām ar “meitenēm” par šo “neesmu ideāla mamma, šausmas, ko darīt” – un, re, šodien atbilde tieši laikā. Nomierinaties, meitenes – mammas, viss ar mums ir kārtībā. Vēl tikai piekoriģēt dažus punktus un esam francūziete 😉

Izvēlieties cilvēkus atbilstoši savam vērtību līmenim

11988501_904630979624989_7120965496551103700_n

Agrāk es domāju, ka cilvēks var būt jebkāds: kaut zaglis, rupeklis, krāpnieks, tātad tā ir izveidojusies viņa dzīve, pateicoties ģimenei, audzināšanai. Un viņa garam ir vajadzīgas tieši tādas mācību stundas. Tagad es saprotu, ka vēlos, lai man apkārt būtu pavisam citi cilvēki – tādi, kuriem gods, dotais vārds un sirdsapziņa ir ārkārtīgi nozīmīgi.

Izvēlieties sava vērtību līmeņa cilvēkus

Droši vien tāpēc, ka sievietes ikdienā ir tik aizņemtas un noslogotas, nesanāk ne laika ne spēka domāt šajās kategorijās. Precīzāk, sabiedrībā pieņemts uzskatīt, ka tām nav nekāda sakara ar sievišķību. Un nav jēgas stradāt ar to, kas neattīsta sievišķību, kas nepalīdz atrast īsto vīrieti un apprecēties, un izskatās, ka tikai traucē realizēties pasaulē. Tie ir maldi. Jebkuras attiecības var būt ilglaicīgas un kvalitatīvas tikai vienā gadījumā:
JA CILVĒKIEM IR LĪDZĪGAS VĒRTĪBAS.

Lielas šaubas manī rada vīrietis, kurš nevar paskaidrot, ko viņam nozīmē gods un spēja turēt savu vārdu.

Ja savu sirdsapziņu viņš apzīmē, kā “es cenšos nemelot, maksimums – vienkārši paklusēšu”, tad kā personība viņš izskatās gaužām bēdīgi. Sirdsapziņa ir kaut kas stipri vairāk. Ja cilvēks patstāvīgi nevar sev noformulēt savas morālās kategorijas, kontrolēt sevi, novērtēt savu rīcību, tad tas ir ļoti bēdīgi. Psihologi var paskaidrot jebkuru cilvēka uzvedību. Ja skatāmies no punkta – kā atrast sev attaisnojumu, psiholoģija ir ļoti izdevīga zinātne. Cilvēkam ir neskaitāmi seksuālie kontakti, viņš manipulē ar citiem, vairās no atbildības. Tātad viņš ir nemīlēts bērns, viņam ir problēmas attiecībās ar māti un daudz visa kā cita.

Taču, ja tu esi pieaudzis, tad audzini sevi pats! Meklē savu pašapziņu!

Vienmēr var atrast attaisnojumu sāpēm, ko tu nodari citiem cilvēkiem, taču visbiežāk tu taču pats redzi, ko dari, kaut vai pēc atbildes reakcijas. Ja tev ir veselas smadzenes (bez organiskām traumām bērnībā), tev jāprot analizēt. Pat tad, ja neredzams spēks tev liek zagt, vai izmantot otra cilvēka ķermeni. Tu taču esi spējīgs ieraudzīt, saprast un sajust, ka dari otram sliktu? Taču nezin kāpēc, dod iespēju sev iebāzt šīs šaubas savas apziņas tālākajā stūrī un attaisnot sevi.

Ja cilvēku vada zema līmeņa vērtības: nauda par katru cenu, savu iegribu apmierināšana un baudas gūšana par katru cenu, viņš pārvēršas par netīru, zema līmeņa radījumu.

Ja runājam psihologu valodā, dzīvnieciskais ņem virsroku pār “Es” un “Augstākais – Es” vispār neeksistē. “Es” apzinās un apmierina neapzinātās vajadzības un vēlmes. Ja ir visas trīs sastāvdaļas – dzīvnieciskais, “Es” un “Augstākais Es”, tad cilvēks ir pabeigta, gatava personība. Pretējā gadījumā sanāk surogāts, “nepabeigts cilvēks”, ar kuru kopā nav iespējams izveidot ko pilnvērtīgu.

Ne prāts, ne intelekts, ne izglītība paši par sevi nenosaka to, vai cilvēkam ir augsta līmeņa vērtības vai nav. 

Šīs vērtības formējas pateicoties iekšējai tīrībai, piepildītībai un regulāram darbam ar sevi. Tas viss padara cilvēku ne vienkārši par dzīvu būtni, bet CILVĒKU.

Tikai augsta līmeņa vērtības, tādas kā CIEŅA, PAŠCIEŅA, GRIBASSPĒKS, GARA SPĒKS, SIRDSAPZIŅA, SPĒJA PIEDOT, MĪLĒT, BŪT PATEICĪGAM nosaka dvēseles augstākās vibrācijas un padara cilvēku tīru un gaišu.

Tādiem cilvēkiem nav iespējams dzīvot, draudzēties, strādāt kopā ar tiem, kuri dzīvo pēc zemiskiem principiem. Viņus vienkārši nesapratīs un centīsies nospiest, iznīcināt, jo bezapzinīgais fiziski ir daudz spēcīgāks par augstāko apziņu.

Izvēlieties savam vērtību līmenim atbilstošus cilvēkus un būsiet laimīgi!

Lilija Ahremčika – profesionāls, sertificēts koučs, personības izaugsmes trenere uzņēmumā EPAM Systems, pasniedzēja specialitātē “Personāla vadība”. Treniņu centra “Top position” dibinātāja. 

Tulkoja: Ginta FS