Dienas gaismā ieraudzīt savu dzīvi…

Viena no depresijas sastāvdaļām ir iekšējā sevis apraudāšana. Nepārtrauktas, pastāvīgas raudas. Tā raud bērns, kura uzticība ir pievilta.

Mūsu bērnības dienu stāsti ir pilni situācijām, kad notika kaut kas nopietns, bet mūsu psihe to visu ļoti saudzīgi paslēpa. Man ir klienti, kuri praktiski neatceras savu bērnību. Viņiem no atmiņas pazuduši veseli dzīves posmi, piemēram: “Es neatceros, kur es biju un ko darīju savos 7 līdz 13 gados. Neko neatceros no tā laika…”

Kāds atcerās tikai epizodes: “Man uzdāvināja lelli. Bet tētis nezin kāpēc to kaut kur paslēpa. Es ilgi to meklēju. Atradu. Neticēju, ka ta ir man domāta. Bet tētis teica, ka tā nopirkta kādai citai meitenei, ne man. Es biju izmisusi. Visi smējās. Droši vien no malas tas izskatījās smieklīgi. Tajā laikā es vēl gāju bērnu dārzā. Un šī lelle bija manu sapņu piepildījums.”

Šie mazie stāsti uzpeld atmiņā kā gaismas zibšņi atmiņas tumsā. Atmiņa tos saudzīgi glabā un slēpj no mums to, kas bija “pārāk”. Zaudējumus, nodevību, vecāku nesaprotamo uzvedību, vectētiņus, vecmāmiņas, tantes onkuļus un viņu dīvaino mīlestību. Atmiņa slēpj kontekstu, bet tās sajūtas, kas tolaik bija, nevar aizmirst. Tāpat kā bieži vien neatceramies anekdotes jēgu, taču atceramies to, ka bija smieklīgi.

Reiz adekvātā, bet apturētā psihes reakcija uz notikušo, padara skumjas par pastāvīgu stāvokli.
Tā psihe cenšas pabeigt iesākto un izdzīvot notikušo. Pārdzīvotais uz visiem laikiem paliek ķermeņa atmiņā, mūsu personīgajā vesturē un neintegrētā, neapzinātā un neizprastā pieredze turpina malties gadiem ilgi.

Lai pieredze tiktu integrēta, galvenais ir atzīt to, ka TAS BIJA. Atzīt zaudējuma smagumu. Novērtēt šo smagumu.

Galvenā problēma ir tā, ka ģimene pūlas uz notikušo pievērt acis, tēlot, ka nekas nebija un dzīvot tālāk. Lai kādas šausmas nebūtu notikušas ar bērnu, visbiežāk ģimenes pozīcija ir – neko neredzu, neko nezinu, nevienam neko neteikšu.

Ļoti bieži šis nodarījums tiek padarīts par “neko”: “Tie visi ir sīkumi, pārstāj, nepārspīlē!”. Bet ar laiku tiek pateikts, ka tas vispār nav noticis: “Tu visu izdomā un tev tikai tā šķiet”.

Manā praksē ir klientu stāsti par to, ka, piemēram, sieviete nolemj beidzot savai ģimenei izstāstīt par to, kas tad īsti ar viņu notika. Viņa stāsta par to, kā tēvs, patēvs vai onkulis viņu bērnībā seksuāli izmantojis. Taču tie, kuri tolaik bija blakus, bet pievēra acis uz notiekošo, šobrīd pat nemēģina atvainoties un atzīt kaut daļu savas atbildības, taču vaino viņu par to, ka viņa cenšas visus sarīdīt vienu pret otru, taisīt kaunu ģimenei, vai, visticamākais, vienkārši izdomā.

“Īsā atmiņa” – ir viena no izdzīvošanas stratēģijām. Tai paaudzei, kuri pārdzīvojuši karu, badu, izvešanas, slepkavības, savu bērnu nāvi, bija jāiemācās ātri visu aizmirst. Un kaut kādā veidā padarīt maznozīmīgu notikušo. No otras puses, – lai kas arī nenotiktu miera laikā, viss kļūst maznozīmīgs salīdzinājumā ar pagātnē pārdzīvoto. Mūsu vecmāmiņas iemācīja mūsu mātēm “neatcerēties ļaunu”. Tas ir loti sarežģīts ceļš – visiem iesaistītajiem atzīt zaudējumu, kļūdas un savu atbildību par notikušo. Pats atzīšanas fakts par to, kas ar mani notika un zaudējuma apzināšanās, kļūst par dziedējošu.

Grāmatas “Dvēseles nogalināšana” autore Ursula Virtca raksta par to, ka šādai reakcijai jābūt gatavām visām sievietēm, kuras cenšas atjaunot taisnīgumu.

Notikumu ķēde tiek atjaunota. Cilvēks kļūst spējīgs adekvāti novērtēt ar viņu notikušo. Pārdzīvot zaudējumu, nodevību, pieņemt savas dzīves smagākos notikumus un zaudējumus.

Dvēseles brūce tiek “aizšūta”. Jā, rēta tur būs vienmēr, tā vienmēr atgādinās par notikušo, taču vairs neasiņos. Bet rēta kļūs par daļu no dzīves pieredzes, kurā varēs turpmāk smelties spēku.

Izaugot, cilvēki šo “īsās atmiņas” stratēģiju turpina izmantot savā pieaugušo dzīvē. Sievietes, kuras dzīvo līdzatkarīgās attiecībās ar vīriešiem alkoholiķiem vai mājas tirāniem ir iemācījušās virtuozi aizmirst vardarbību pret sevi un bērniem. Un katrs jauns vīra “izgājiens” vai kārtējais plosts tiek uztverts kā kaut kas, kas notiek pirmo reizi.

Atzīt to, ka tā bija arī agrāk, ieraudzīt dienas gaismā savu dzīvi, nozīmē sagraut jau tā trauslo pasauli, kuru sieviete uzskata par pieķeršanos un mīlestību.

Vai tieši ne tāpēc mātes piesedz savus vīrus, kad tie ņirgājas par saviem bērniem? Lai nesagrautu “kaut arī slikto, bet tomēr pasauli”. Aplis noslēdzas.

Šī klusējošā pēctecība turpinās līdz brīdim, kamēr kāds no ģimenes sistēmas neuzdrošinās atzīties tajā, kas notiek. Sākumā padarīt to skaidri redzamu sev un pēc tam arī parējai ģimenei.

Ģimenes sistēmas pieaug tāpat kā cilveki. Bet pieaugšana nesaraujami ir saistīta ar autonomiju, cieņu pret otra cilvēka robežām un katras personības vērtības apzināšanos, pirmkārt, jau savējās.

Autors: Irina Dibova
Ilustracija: Lucy Campbell
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Vēl tik vēlējos no savas puses piezīmēt, ka palašinoties apziņai, mēs skaidrāk sākam saprast to, ka neviens no mūsu ģimenes locekļiem šaja sistēmā nav lieks, ka viss notikušais ir daļa no lielā plāna un mūsu dzīves mācībām. Ka ģimenē nekad viena pagale nedeg un tā ir vieta, kur mēs varam lieliski, kā spogulī ieraudzīt sevi pašu, ieraudzīt tās dzimtas programmas, kas nāk mums mantojumā un ar kurām strādāt var nākties visu dzīvi. Bet tas jau ir cits stāsts.

Manā dzīvē liels palīgs un skolotājs šajā jomā ir Inese Prisjolkova – ar grāmatām, semināriem, tiešraidēm un vienkārši savu būšanu blakus. Protams, ar savu piemēru un tāpec esmu pārliecināta, ka attiecības un mūs pašus dziedināt var tikai Mīlestība.

Par konkrēto tēmu laikam vislabākā no grāmatām, ko esmu lasījusi ir Inese Prisjolkova “Audzēt mīlestību” – par atkarībām, līdzatkarībām un Mīlestību kā visbrīnišķigāko terapijas veidu.

Tilti un mūri

Tilti un mūri – par šī laikmeta iedalījumu

Pēdējo gadu laikā un jo īpaši šī gada iesākumā novēroju, ka attiecībās, neatkarīgi no tā, vai tās būtu starp partneriem, kolēģiem, ģimenes locekļiem vai sabiedrību, ir novērojama tendence ļoti krasi nodalīt savu attieksmi vienam pret otru. Šeit nu ļoti spēcīgi parādās iedalījums starp Jaunā un Vecā laikmeta cilvēkiem. Vieni savstarpējās attiecībās būvē tiltus, citi, turpretim, augstus mūrus.

Kas kalpo tam visam par iemeslu? Ja Tu esi attiecībās ar cita laikmeta cilvēku, tad, lai sevi atsvešinātu no šī cilvēka, lai iegūtu drošības sajūtu, distancētos un savā veidā sevi pasargātu, tiek būvēti mūri. Ja savā ceļā sastopas divi Jaunā laikmeta cilvēki, tad, lai pastiprinātu radušos saikni, tiek būvēti tilti.

Ja Tu jūties apdraudēts, nobijies, nesaprasts, nesadzirdēts, nesaredzēts vai nejūties ērti attiecībās, Tu ar laiku sāksi būvēt arvien augstāku un augstāku mūri. Otrs būtisks aspekts slēpjas tajā, ka vajadzības, vēlmes un dzīves skatījums starp divu laikmetu cilvēkiem ir krasi atšķirīgs, līdz ar to, lai sevi pasargātu, Tu mācies norobežoties no šiem cilvēkiem.
Patiesība, lai cik skaudra tā neizklausītos, mūri starp vecā un jaunā laikmeta cilvēkiem nevar nojaukt. Ir jāapzinās, jāpieņem un jāļaujas tam, ka šie mūri šķirs. Nav vērts izlietot savu enerģiju, spēku un iekšējos resursu, lai nojauktu to, kas nav nojaucams. Tajā pašā laikā, atļauj savā dzīvē ienākt Tavas enerģētikas cilvēkiem.

Mūri nošķirs tos, kurus jāatlaiž un tilti vienos tos, kurus jāsatiek. ‼️

Indu Puri

Piepildīties ar mīlestību

Ja tu sāc dusmoties uz citiem cilvēkiem, tas nozīmē, ka tev nepietiek mīlestības, lai pieņemtu viņus. Ja mēs aizdomātos un pamēģinātu izmērīt, cik tad mūsos ir mīlestības, izradītos, ka pavisam, pavisam maz. Mīlestības pietiek vien mīļotajam cilvēkam, tuviniekiem, pāris draugiem, dažiem kolēģiem, kaķim, sunim un nedaudz sev (varbūt).

Mēs esam sākuši uzskatīt, ka ar to pietiek. Bet tas ir daudz par maz.

Mirkļos, kad esam mīlestības un prieka pārpilni, esam gatavi aplaimot visus cilvēkus, kas mums apkārt. Taču šī burvju minūte paiet un mēs atkal sākam baidīties no cilvēkiem un gaidīt no viņiem tikai slikto.

Cik patīkami ir satikt cilvēkus, kuri apkārtējiem dāvā savas rūpes, patiesi priecājas mūs satiekot un atrod iemeslu katram izdarīt ko labu, tā it kā visi būtu labi un nekā savadāk.

Cik maz tādus var satikt, taču viņi ir.
Taču vairums cilvēku ir skopi savā mīlestībā, nevēlas citiem palīdzēt, nevēlas uzklausīt citusnevēlas palīdzēt un iedziļināties. Traucē slinkums un nevēlēšanas kaut ko izdarīt citu labā.

Nav jau nemaz tik viegli piepildīties ar mīlestību. Īpaši tad, ja esam apkrāvušies ar darbiem un sadzīvi, noguruši un nikni uz visu pasauli, nevērīgi pret cilvēkiem un sevi. Taču par agru nolaist rokas. Nemīloši cilvēki ir smagi, viņi paši it kā pievelk sev ļaunumu un nedienas, viņi nav spējīgi ieraudzīt labo, jo redzēt tu vari tikai to, kas tevī pašā. Tu taču nevēlies tāds būt?

Būt mīlošam un laimīgam ir izvēle. Ja vēlies tāds būt, tātad būs jāmaina attieksme, jāiemācas sevi piepildīt ar gaišu saulainu enerģiju. Pietiek ar vienu labu vārdu, vienu patiesu smaidu, lai uzsāktu šo ceļu un uzreiz sajustu, ka pasaule tev atsaucas. Un pēc tam šo gaismu gribas padot tālāk.

Ja pasekojam savam noskaņojumasm visas dienas garumā, varam ievērot, ka vienmēr ir kādas “nezāles”, kas traucē visu laiku uzturēt šo labo, gaišo noskaņojumu: šaubas, bailes, aizvainojumi, bailes no rītdienas, bailes no tā, ko citi padomās utt. Ja ieradinām sevi nedomāt par slikto, bet sakoncentrēties uz mīlestību, tad pakāpeniski dzīvot kļūst vieglāk ne tikai pašam, bet arī tiem, kuri apkārt.

Ar kaut ko ir jāsāk, palēnām, vispirms iemīlot sevi, pieņemot sevi. Mīloši cilvēki kļūst maigāki, vienkāršaki sarunās, citiem ar viņiem ir viegli, gaiši, silti. Ja kaut kas tevi tracina, sadusmo, tad zini, ka viss ir tevī un tas ir trauksmes zvaniņš, ka ir jāstrādā ar sevi, jākļūst harmoniskākam. Kad cilvēkam viss ir labi, viņš pasauli dara gaišāku un skaistāku.

Es Mīlu!
Jūlija Šaihutdinova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Kā tikt galā ar negatīvo enerģiju un emocijām?

Cilvēks pats izlemj, kadas sēklas laistīs – labestības vai ļaunuma…

Kā tikt galā ar negatīvo enerģiju un negatīvajām emocijām?
Piekritīsi, tas nav pats vieglākais risināmais jautājums. Būs cilvēki, kas ieteiks ignorēt negatīvo un koncentrēties uz pozitīvo domāšanu. Citi piedāvās meditāciju, jogu vai kādu citu alternatīvu garīgo praksi. Dzen meistars Tit Nat Hans apgalvo, ka viss ir daudz vienkāršāk.

Negatīvās emocijas var pārvarēt ar apzinātības prakses palīdzību. Apzinātība spēlē lielu lomu savu ciešanu izpratnē.

«Vispirms jāteic, ka apzinātības prakses jēga ir apzināties savas ciešanas un parūpēties par sevi. Sākuma etapā tā palīdz apzināties ciešanas un pēc tam – pieņemt tās.

Māte, kura no sirds mīl un rūpējas par savu raudošo bērnu, noteikti paņems viņu uz rokām bez jebkādas cenšanās apspiest viņa raudas, bez nosodījuma un vēl jo vairāk – bez vēlmes to ignorēt. 

Apzinātību var salīdzināt ar saprotošu un bērna ciešanas pieņemošu māti.

Tādā veidā apzinātības prakses jēga ir nevis pretstāvēšanā un savu sajūtu noliegšanā un nospiešanā, bet drīzāk maigā to nomierināšanā.

Kad māte apskauj savu bērnu, viņas maiguma enerģija gluži vai iesūcas bērnā. Un pat tad, ja sākumā viņa nevar saprast, kāpēc bērns tā cieš, un kādu mirkli it kā meklē raudāšanas iemeslus, lēmums paņemt viņu rokās jau ir spējīgs padarīt viņa ciešanas daudz mazākas. Ja cilvēks iemācās atpazīt un nomierināt savas sāpes, šajā procesā apzināti elpojot, tad arī sāpes pamazām rimsies un paliks daudz vieglāk».

Skatīties acīs savām sajūtām un pēc tam tās pieņemt, ir pavisam kas cits, kā mums mācīja bērnībā. Vairums cilvēku dod priekšroku paslēpties no savām negatīvajām emocijām, jo tās šķiet neciešamas.

Bet, kas notiek šādā gadījumā? Negatīvās emocijas visu laiku glūnēs kaut kur aiz muguras un beigu beigās nodarīs sāpes un kļūs arvien ļaunāk.

Tit Nat Hans runā par to, ka mums jāskatās uz savām emocijām kā uz kaut ko nepastāvīgu Tas ļaus saprast, ka tās nebūt nav tik briesmīgas, kā sākumā varētu šķist.

«Kā izpaužas mūsu dusmas? Mēs kliedzam, ārdamies un cenšamies atrast kādu, ko vainot savās problēmās. Bet, ja paskatāmies uz dusmām kā uz kaut ko nepastāvīgu, mēs varam vienkārši apstāties un pāris reizes dziļi ieelpot.
Dusmojoties uz otru cilvēku kaut kādā augstākā dimesijā mēs aizveram acis un iekatāmies dziļi sevī. Mēs cenšamies ieskatīties 300 gadus tālākā nākotnē. Kādi mēs abi būsim? Kāds būsi tu? Kādi būsiet jūs abi un personīgi tu? Vienkārši ieelpo un izelpo gaisu, ieskaties savā nakotnē un otra cilvēka nākotnē.

Šajā paša nākotnē mēs redzam, cik ļoti dārgs mums ir mūsu “naidnieks”. Saprotot to, ka mēs viņu jebkurā mirklī varam pazaudēt, mūsu naids pakāpeniski aiziet. Mums gribas viņu apskaut un teikt: “Cik es esmu priecīgs, ka tu vēl joprojām esi dzīvs. Es esmu tik laimīgs. Kā gan es varēju uz tevi apvainoties un dusmoties.  Mēs taču abi kaut kad nomirsim un tāpēc ir muļķīgi vienam uz otru dusmoties».

Mēs aizmirstam par nepastāvību, un tāpēc viens otram un sev nodarām sāpes.

Reiz mēs dosimies citā pasaulē, atstājot visas materiālas lietas, varu, ģimeni un visu parējo. Un pašas vērtīgākas lietas, kas mums pieder, ir brīvība, miers un laime».

Ja pasaulē ir kāda patiesība, tad tā slēpjas Visuma nepastāvīgumā. Tāpēc tad, kad mūs pārņem negatīvas emocijas, mums jāsaprot, ka tā nebūs mūžīgi. Un vēl, mēs nedrīkstam likt savai laimei būt atkarīgai no mantas un statusa, jo tās nav mūžīgas lietas.

Laime un ciešanas ir divi pretēji jēdzieni un viens bez otra neeksistē.

«Nav netīrumu – nav arī lotosa. Gan ciešanām gan laimei piemīt organiska būtība, tas nozīmē, ka tās ir vienādi pārejošas un pastāvīgi viena otru nomaina. Novīstot zieds pārvēršas mēslojumā. Bet mēslojums palīdz ziedam atkal izaugt. Laime arī ir organiska un nepastāvīga. Tā ļoti viegli pārvēršas ciešanās, bet ciešanas – atkal laimē».

Mēs varam mazināt savas sāpes, ja apzināmies, ka šīs sāpes nav mūsu ciešanu vērtas:

«Būt dzīvam, tas ir lielākais no brīnumiem. Mēs varam mazināt savas sāpes vienkārši apzinoties, ka tās nav mūsu ciešanu vērtas! Cik daudzi cilvēki beidz savu dzīvi pašnāvībā  dēļ niknuma un bezcerības? Tajā mirklī viņi neredz to laimi, kas viņiem ir pieejama. Apzinātības prakse novērš tik ierobežotu pasaules uzskatu. Buda neslēpās no savām ciešanām, un tas pavēra viņam ceļu uz atbrīvošanos. Nav vērts bēgt no nepatīkamām lietām tikai tāpec, lai baudītu kaut ko patīkamu. Sastopoties aci pret aci ar grūtībām, tu sev radi jaunu laimi».

«Viens no veidiem, kā parūpēties par savām sāpēm ir pievilkt savā dzīvē kaut ko gluži pretēju tām. Visam šai pasaulē ir  savs pretpols, tāpēc, ja tevī iesētas augstprātības sēklas, tad arī līdzcietības sēklām atradīsies vieta. Katrs no mums var būt līdzcietīgs. Ja katru dienu to praktizēsi, tad līdzcietība arvien nostiprināsies. Ir jākoncentrējas uz to un tā tūliņ pat pieņemsies spēkā un piepildīsies ar enerģiju.  Un, jo līdzcietīgāks tu kļūsi, jo mazak augstprātības tevī paliks. Tev nevajag ar to cīnīties vai censties to noslāpēt. Cilvēks pats izlemj, kādas sēklas laistīs – labestības vai ļaunuma…

Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Meklēt vai audzēt

Prieku un mieru nav vērts meklēt ārpusē.
It viss, kas atrasts ārpusē padara tevi atkarīgu no tā, kas neesi tu. Tomēr, var atrast kaut ko, kas tevi iedvesmo un iedēstīt to sevī, kā stādiņu, pakāpeniski padarot ārējo tēlu par iekšējo.

Prieku un mieru ne vienmēr var atrast sevī, jo, ja tas jau sākotnēji tur būtu bijis, nebūtu nekādu jautājumu.

Prieku un mieru nāksies sevī izaudzēt. Un tas ir daudz iedrošinošāks piegājiens, kā citi. Tam nav vajadzīgs nekas vairāk kā tu pats un neviens cits laiks kā tikai šeit un tagad. Vienkārši jāiedēsta sevī stādiņus un jāsāk tos kopt. Saudzēt un vērot.

Var ilgi un dikti kreņkēties par to, ka tavs nesen iekoptais dārzs ir sīkāks par kaimiņa dārzu ar zaļojošiem gadsimtiem seniem ozoliem. Taču, lai kā tu arī skubinātu un pierunātu, tavs dārzs ātrāk neaugs. Taču, ja tu to kopsi un priecāsies par to, viss notiks daudz ātrāk.

Es nemitīgi sev atkārtoju vārdu “audzēt”. Un tas pats par sevi ļoti palīdz un nomierina. Tas nozīmē to, ka viss notiks ne uzreiz, un es nevaru uzlēkt augstāk par savu galvu. Taču tas nozīmē, ka es varu katru dienu darīt kaut nedaudz, kaut ko pavisam mazu, katru dienu. Tas nozīmē, ka es varu mēģināt, kļūdīties, izvēlēties vajadzīgo un atsijāt nevajadzīgo. Tas nozīmē, ka manis, kāda es esmu, ir pietiekoši, pat tad, ja es tikai vienkārši vēroju. Tas nozīmē, ka esmu brīva un laika man ir pietiekoši.

Pat pats slimākais un vājākais var priecāties par dārzu, ja vien viņam ir acis. Pat aklais var ieelpot tā smaržu un pieskarties koka mizai.

Pat pats ievainotākais cilvēks var būt liecinieks.
No paššaustīšanas un steigas dvēselē neizaugs mūžsens ozols. Un pat zīle neizdzīs asnus. Tā kā nāksies vien apsēsties un sākt klausīties sevī un klusiņām atrast to, kas patīk. To, kas priecē. To, kas nomierina. Saudzēt un lolot, vērot, paplašināt ar savu uzmanību un izturēties iecietīgi. Un tad tas neliks sevi ilgi gaidīt.
Tu redzēsi. Es pārbaudīju.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS