Mēs nepieejam tuvu, jo baidāmies

mes neejam tuvak

Dažkārt mēs atgrūžam citus cilvēkus ne tāpec, ka viņi mums nepatīk. Bet gluži otrādi – tāpēc, ka viņi mums parāk stipri patīk. Pat, ja neapzināti. Mēs nepieejam tuvāk, jo baidāmies. Baidāmies beidzot satikties paši ar sevi.

Ar savām specīgajām, brīžiem nevadāmajām jūtām. Ar savām pašu bailēm no pašu vēlmēm, kas sajaukušās ar bailēm pazaudēt savu mīlestības objektu. Mums bail izrādīties neaizsargātiem otra cilvēka priekšā visā savā atvērtībā.

Mēs vairāmies no dvēseles sāpēm, kas rodas otram cilvēkam neuzmanīgi kustoties – tam cilvēkam, kuru esam ielaiduši dziļi sirdī.
Mēs baidāmies uzņemties atbildību par savu izvēli, kas padara redzamas visas mūsu nepilnības.
Mēs vēlamies un vienlaikus baidāmies, ka mūsu dzīve izmainīsies un nāksies tai pielāgoties, veicot lielu dvēselisku piepūli.

Cilvēki dažādi izvairās no tuvības.
Sievietēm bieži vien vieglāk ir izvēlēties upura lomu, kurš it kā dara visu iespējamo, bet neko nesaņem pretī, jo partneris ir absolūts kretīns. Tomēr upuris nedara galveno. Viņš neuzņemas atbildību par savu laimi un dvēseles labklājību. Un tajā tie satiekas ar sevi.

Vīrieši bieži vien uzvelk sev vienaldzības un nejūtības maksu, izliekoties, ka viņiem te nav nekādas daļas… Taču poker face cilvēki neuzņemas atbildību par to, ka minimums 50% no tā, kas notiek kontakta laikā, ir viņu pašu enerģija

Vienu vārdu sakot, viss ir tik sarežgīti un vienlaikus interesanti. Tuvas attiecības prasa drosmi un varonību. Un, protams, gatavību it visam. Un tam reti kurš ir gatavs.
Tāpēc līdz patiesai tuvībai nodzīvo retais. Taču tie, kuri ir gana drosmīgi un izlaužas caur baiļu vairogam, saskrāpējot savu sirdi pret asajiem otras, tikpat neaizsargātas personības sirds stūriem, vienmēr tiks apbalvoti. Ar kopīgu izaugsmi, kopīgu labsajūtu, kopīgu brīvību, kas atnāk kā balva par tikšanos ar sevi un citu.

Autors: Aglaja Datešidze
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Dara Scully

Advertisements

Atvērtība

vecaki

Pasaule sastāv no atklāsmēm tiem, kuri spēj tās atklāt.
A. Tjurins

Atvērtība kā personības īpašība ir gatavība apzināties sevi bez bailēm par to, kā tu uztversi jaunu vai dažkārt ne īpaši patīkamu informāciju par sevi.
Reiz mazmeitiņa jautāja vecmāmiņai:
– Vecmāmiņ, es nezinu, vai ir vērts viņam visu stāstīt. It kā jau nekas briesmīgs nav noticis, taču, ja nu viņš pēkšņi uzzin? Un nav jau nekā tāda briesmīga, kurā būtu jāatzīstas, taču arī to, kas ir, pastāstīt nevaru. Un kā gan es varu prasīt, lai viņš pret mani ir godīgs, ja es pati sāku kaut ko slēpt un nepateikt līdz galam?
– Mazmeitiņ, atceries trīs vienkāršus noteikumus.
Pirmais: nekad un nekādā gadījumā nemāni viņu.
Otrais: nekad un nekādos apstākļos nekrāp viņu.
Un trešais: ja arī piemānīji un krāpi, nekad un nekādos apstākļos viņam par to nestāsti. Tikai atceries, mazmeitiņ, lai kā tev tas arī nepatiktu, pēdējais noteikums seko aiz pirmajiem diviem.

Atvērtība ir ielūgums ciemos savā iekšējā pasaulē, bez jebkādām bailēm kļūt ievainojamam. Tā ir atvērtība jaunai pieredzei un iekšējiem pārdzīvojumiem, bez apdraudējuma sajūtas no ārpasaules.
Tā ir sevis paša apzināšanās, kas apvienota ar sirsnību, kurā realizējas pašatvēršanās.

Atvērtības pretiniekiem, kuri baidās no tā, ka apkārtējie var viņus apdraudēt, Māte Terēze ir atstājusi  šādu novēlējumu:
«Jā, cilvēki ir nesaprātīgi, pretrunu pilni un egoistiski. Un tomēr, mīli viņus. Ja tu darīsi labu, cilvēki vainos tevi savtībā un slēptā patmīlībā. Un tomēr, dari labu. Ja tu esi veiksmīgs, tu noteikti iegūsi gan slepenus gan atklātus naidniekus. Un tomēr, tiecies būt veiksmīgs. Labais, ko tu dari šodien, jau rīt tiks aizmirsts. Un tomēr, dari labu. Sirsnība un atvērtība padarīs tevi ievainojamu. Un tomēr, esi atvērts un sirsnīgs. To, kas gadiem celts, var sagraut vienā mirklī. Un tomēr, cel. Cilvēki lūgs tavu palīdzību un pēc tam tevi vainos par to. Un tomēr, palīdzi cilvēkiem. Atdod pasaulei labāko, kas tev ir un tu saņemsi cietsirdīgu sitienu. Un tomēr, atdod labāko, kas tev ir».
Atvērtība ir gatavība sarīkot cilvēkiem nevis atvērto durvju dienu, bet pastāvīgi turēt atvērtas savas Dvēseles durvis. Tomēr iekšējā pasaulē ir vairākas durvis. Cik no tām ir atvērtas, tāda arī atvērtība.
Piemēram, atvērt sociālās durvis nozīmē gatavību iepazīties, komunicēt, dot cilvēkam savas koordinātes un kontaktinformāciju.
Atvērt Dvēseles durvis nozīmē uzaicināt cilvēku savā iekšējā pasaulē, patiesi paust savu viedokli, domas, vērtējumu un personīgo attieksmi pret notiekošo.

Un, beigu beigās, kā pasakā, katram cilvēkam ir aizliegtās durvis, aiz kurām paslēpta viņa jūtu un apslēpto vēlmju pasaule. Ja viņš ir gatavs atvērt šīs durvis – mūsu priekšā ir pilnīga atvērtība visā savā krāšņumā.

Citiem vārdiem sakot, pirmās durvis ir komunikabilitāte, otrās – sirsnība, bet trešās – atklātība.
Ņemot vērā to, ka trešās durvis tomēr ir aizliegtās, ikdienišķajā sarunu valodā ar vārdu atvērtība mēs apzīmējam dvēselisko atvērtību. Atvērts cilvēks ir tas, kuram nav pieņemama noslēgtība, tas ir tas, kurš tic un uzticas sev, dabiski un brīvi runā par savām vēlmēm, brīvi izrāda savas jūtas un emocijas, un ir gatavs apzināties sevi, un ar saprātu uztvert jaunas zināšanas un dalīties tajās ar cilvēkiem.
Atvērts cilvēks ir pateicīgs, labestīgs un augstsirdīgs, viņam nav iemeslu slēpt savus darbus un domas, viņa vienkāršība ir vērsta uz labiem darbiem un labvēlīgā Dvēsele – uz nesavtīgu dalīšanos ar savu sirds siltumu ar citiem cilvēkiem.

Salīdzinājumā ar aizvērtiem, noslēgtiem cilvēkiem, atvērts cilvēks uzticās cilvēkiem, viņš ir komunikablāks, efektīvāks komunikācijā, gatavs citus atbalstīt un dažādos citos veidos pozitīvi mijiedarboties ar citiem cilvēkiem.

Viņam piemīt visas godīga cilvēka priekšrocības attiecībā pret liekuļiem, meļiem un krāpniekiem.
Kad mēs sakām “atvērts cilvēks”, zemapziņā saprotam, ka tas NAV EGOISTS. Cilvēks, kura apziņa piesātināta ar egoismu, nevar būt atvērts. Ja tā būtu, Ego satrakotos, saceltos un sarīkotu tādu skandālu, ka maz neliktos.
Atvērtam cilvekam ir tīra apziņa, viņa prāts, jūtas un saprāts nav sasūkušies egoisma indi, viņš ar savu Ego runā pavēles formā. Atvērtībai Ego ieņem Pelnrušķītes stāvokli.
Egoists, kad vēlas atbrīvoties no sava Ego kontroles un represijām, lai kļūtu atvērts un “atvērtu savu dvēseli”, dodas uz bāru vai veikalu pēc alkohola. Iedzēris, tas vienlaicīgi kļūst atklāts. Ne velti tautā saka: “Kas skaidrā prātā, tas dzērājam mēles galā”. Egoistam sava Ego aizsardzības funkcija ir viņa psihiskās veselības radītājs. Atvērts egoists skaidrā prātā ir trauksmes signāls psihiatram – varbūt viņš jau atrodas uz plānprātibas vai šizofrēnijas sliekšņa, vai arī “sēž uz adatas”.
Amerikāņu antropologs Džareds Daimonds savā grāmatā “Pasaule līdz vakardienai: ko mēs varētu iemācīties no tradicionālās sabiedrības” pēta iezemiešu rakstura īpašības. Pirmais, kas viņu šokēja bija tas, cik ļoti atvērti ir šie cilvēki.

Par šīs sabiedrības daļas brīnumaino atvērtību runāja arī Žans Ledoffs, kurš pavadīja gandrīz trīs gadus Latīņamerikas džungļos ekuanas indiāņu ciltī. Piemēram, kā stāsta Ledoffs, “paraudāt uz pleca” šiem indiāņiem nepavisam nav metafora. Pat pieaudzis cilvēks tad, kad ir apjucis, iet pie sev tuvas sievietes: mātes, tantes vai sievas, un raud viņas apskāvienos. Ja pieaugušas sievietes vai neprecēta vīrieša māte ir mirusi, cilts “nozīmē” viņam pieņemto māti, kura uzņemas mirušās mātes funkcijas. Sieviete pie kuras nāk izraudāties, saglabā mieru, dažkārt pat vienaldzību. Viņa vienkārši “pieņem” skumstošā jūtas, neko nekomentējot, un neapstādinot asaru plūdus, kamēr cilvēks pats nenomierinās.

Bez atvērtības nav iedomājamas stipras laulības saites. Harmoniskas attiecības ģimenē valda tad, kad sieva ir atvērta vīram, brīvi atklāj viņam savas emocijas, dalās ar viņu savās bažās, vienu vārdu sakot, brīvi pauž savas emocijas.

Saprātīga emocionalitāte rotā sievieti, aizvērtība, gluži otrādi, izraisa agresivitāti, netaktiskumu, rupjību un aukstumu no vīrieša puses. Viņš sāk šaubīties par viņas tīrību, godīgumu, uzticību, un aizdomīgais, greizsirdīgais prāts momentā  uzkonstruē ziloni pat no maznozīmīga nieka. Tā ģimenē ienāk spriedze, aizdomas, neapmierinātība, skandāli un neuzticēšanās.

Vienkāršiem vārdiem runājot, sievietes atvērtības trūkums noved pie attiecību sabrukuma.

Ir kāda bēdīga pritča par to, kā atvērtības trūkums noved pie bezjēdzīgiem upuriem.
Vecs vīrs uz nāves gultas atzīstas sievai: “Tikai tevis dēļ es vienmēr pacietīgi esmu ēdis to pretīgo zirņu zupu, kuru tu tā mīlēji, un es pat atradu sevī spēkus to slavēt”. Un sieva viņam atbild: “Man pašai tā zupa  vienmēr ir riebusies, bet tu ar tādu sajūsmu to slavēji, ka man nācās to vārīt gandrīz katru dienu”.

Avots: https://podskazki.info/
© подсказки.инфо
Tulkoja: Ginta FS